ĪSRECENZIJAS

Skatuviski tik sensuāli izteikties – tas tomēr ir talants, kas ne katram dots. Dž.Dž.Džilindžers ar to var lepoties.

Izrāde “Lulū” ir juteklisks Franka Vēdekinda stāsts par vienas sievietes krustu šķērsu vaļīgu ceļojumu cauri dažādu vīriešu dzīvēm. Un tas varētu izklausīties visai banāli, ja vien Lulū lomā nebūtu Ilzes Ķuzules – Skrastiņas. Tieši viņas apbrīnojamā niansētība, aktrises sievišķības smalkās nokrāsas ir tās, kas izrādi paceļ pāri jutekliskajam līmenim gluži netveramā, tomēr viscaur jaušamā vispārcilvēciskā traģismā. Palīdz arī galvenās varones dubultniece – Noslēpumainā sieviete (Lelde Dreimane) – brīžiem kā rekvizītu pienesēja, brīžiem kā galvenās varones “otrs Es”, brīžiem kā dubultošanās vīriešu reibuma pielietajās acīs, brīžiem kā Lulū superiespaidīguma kvintesence – Lulū: viena kā divas.

Kādā brīdī stāsts, kas skaidri un droši iesākts, atslābst un skaidrība zūd, tomēr beigās atkal uzņem apgriezienus. Vīriešiem izrādē ir atvēlēta samērā skaidra vieta (un ar savām lomām labi tiek galā A.Bulis, D.Grūbe, M.Upenieks un D.Gaidelis), tomēr šoreiz izrāde ir caurcaurēm par sievišķības trauslo varenību un nebūtību.

Varbūt neapzināti, taču arī pašas izrādes uzrunas tonis ir smalka ironija par “pārdošanos” – it kā skatītājiem tiktu teikts: Jūs taču tieši šo produktu tādu gribat, vai tad ne, pat tad, ja Jūs teiksit “fuj”? Es nesaku “fuj”.

Režisors Elmārs Seņkovs drošu roku ir izspēlējis iespējami spēcīgākos trumpjus un radījis izcilu izrādi “Pūt, vējiņi!”, kas nevis “pieklājīgi traktē klasiku”, bet rada ļoti daudz aizkustinājuma, skumju, apbrīnas un citu jūtu.

Dramaturģijas klasiskais elements – koris – izrādē šajā gadījumā pārsteidzoši savieno moderno un pārlaicīgo.

Tajā iemiesojas Dziesmu svētku gars, kas, kā izrādās, taču – arī tik pašsaprotami – iemājo Raiņa lugā. Koris kļūst arī par svarīgāko scenogrāfijas izteiksmes hameleonu – te maksimējot galveno varoņu jūtas, te atsaucot atmiņā nesenās vasaras Dziesmu svētkus un karstumu, te pārtopot ūdenī ar tā rīta spozmi, paisumiem un bēgumiem, te par horizontu, no kura kā kraujas Barba metas dzelmē, te atgādina senās baznīcas rindas ar “vīriešu” un “sieviešu” pusi, te pārtopot kapu svētku krustos…

Uzaicināt E.Ermali, Ģ.Jakovļevu, A.Kairišu un U.Dumpi kā slavenās G.Pieša filmas ikonas ir reizē emocionāli precīzi, reizē neuzbāzīgi un saturiski bagāti. Likt lietā Im.Kalniņa mūziku ir nepārvērtējami.

Visi lomu atveidotāji – J.Reinis, L.Siliņa, A.Cīrule, K.Reijers, M.Botmane, L.Kugrēna, R.Celms, L.Cauka un I.Misāne-Grasberga – vienotā ansamblī precīzi izdzīvo Raiņa konfliktu daudzšķautnainību, reizē katrs talantīgi rada savu likteni, raksturu. Neviens te nav lieks, un nekas nav palicis literāri/folkloristiski dekoratīvs – visam ir jēga.

Apbrīnojami, kā režisors ir mācējis izcelt cilvēku attiecību smalkās nianses, uzrādīt mūsdienīgas tendences tautiski senatnīgajā modelī un atklāt to, ka sievišķā un vīrišķā pievilkšanās, atgrūšanās, aizraušanās, atbildība, spēle, sekas utt. ir dramaturģiski viedi iekodētas pašā Raiņa lugā. Un aktieru teksta pasniegšanas māksla ir augstvērtīga, dikcija – izkopta. Un režisoram ir bijuši labi palīgi, kas spējuši salāgot darbību, izteiksmību, tērpus, skatuves uzbūvi… gaumīgā, samērīgā mākslas darbā.

Bravo! *****

JRT F.Šillera “Laupītājus” ir pārvērtis par “Latviešu laupītājiem”. Vēsturiski pamatoti, jo tas tiek uzskatīts par, iespējams, pirmo latviešu spēlēto teātra uzvedumu, un daļēji par to arī ir stāsts.

Izrādē tiek izteikta varbūtība, ka gan jau skatītājs prātā samontēs piedāvāto materiālu. Tomēr paši izrādes veidotāji uzdod tik daudz mīklu skatītājam savu nodomu atšifrējumam, ka atbildes rast brīžiem ir saistoši, brīžiem – emocionāli atsvešināti.

Ciktāl var uztvert pašu Šillera lugu, ir skaidrs, ka tās sižets, romantika un kaisle plīvo kaut kur pagātnē. To saprot arī mūsdienu tēli/aktieri – entuziasma pilns teatrāļu bariņš paplukušā ofisā, kas pūlas izprast “Laupītāju” saikni ar šodienu un radīt savu uzvedumu. Tāpēc tieši aktieru V.Daudziņa, G.Āboliņa, Ģ.Krūmiņa, G. Zariņas, J.Isajeva un T.Veličko dramaturģiskais pienesums izrādās tā ass, kas iecentrē uzvedumu. (Ko veidojis režisors Gecs Leinevēbers.)

Asociācijas, kas “montējās” manī, bija šādas. Mūsdienu ofiss ar folkloristisku, vēsturisku, nacionālu piesitienu, kas izmisīgi grib izprast saknes, tomēr paliek varbūtību beletristikajā, neobligātajā līmenī. Ofiss kā birokrātiski pārdalošais mūsdienu varas mehānisms, kas joprojām ir “laupītāju” cits variants. “Vāvuļošana” par lietas būtību, īpaši tā arī neraizējoties par jēgu… Un – burvīgas, komiskas detaļas, kas mazina pārnopietnību pret klasikas hrestomātiskumu.

Un vēl – kaut kāda majestātiska teātra cieņa pret tiem latvju entuziastiem, kas “Laupītājus” savulaik tiešām uzveda. JRT aktieru decentā teksta pasniegšanas maniere, godpilna iedziļināšanās visā veicamajā pat tad, ja tēli/aktieru atzīst, ka īsti nespēj uztaustīt darāmā būtību. Tad tik un tā atliek kāda pārlaicīga, jūtīga stīga, kas ieskanas ne vien kokles spēlē, bet savstarpējos pūliņos galu galā tikt skaidrībā… jā, par ko? Nu, par laupītājiem taču – toreiz un tagad.

DT sezonu sāk, domājot par visjaunāko paaudzi. Simpātiski. Dramaturģe Justīne Kļava dod iespēja bērniem uzzināt par Leonīda faking Brežņeva laikiem (pašas izrādes leksiku izmantojot). Autore un režisors Dmitrijs Petrenko ir sarūpējuši pasaku bērniem par tik senseno un dīvaino Padomiju ar dažādām tai piemītošajām reālijām un ne-reālijām: pioniere, preču trūkums, nekrietns stukačs, multeņu tēli Čeburaška un Kaķis Indriķis, plakātiska padomjdzīves uzraudze…. Autore arī pamirkšķina amerikāņu filmai “Atpakaļ nākotnē” (starp citu, 85. gadā veidotai).

Atsaucība zālē ir dzīvīga, joki tiek aizrautīgi uztverti, aktieri darbojas no sirds.

Īpaši burvīgs ir Ivars Auziņš Brežņeva lomā, un superīgu smieklu šalti raisa ģenerālsekretāra dziedātā dziesmiņa mazuļiem (konkrēti – galvenajam varonim Krišjānim Ginta Andžāna viscaur brīna pilnajā atveidā) pirms gulētiešanas – šķiet, ka tā bija īpaša medusmaize auditorijas pieaugušajai daļai.

Arī Čeburaškas un Kaķa Indriķa atveidotāji Artūrs Dīcis un Niklāvs Kurpnieks rūpējas, lai viņu lelles atdzīvotos par pilntiesīgiem skatuves tēliem.

Patīkami bija dzirdēt komponista Mārtiņa Brauna senās dziesmas jaunās skaņās. Aktieriem Ērikai Eglijai un Mārtiņam Počam vecāku lomās izdevās iemiesot savu tēlu agrīnās jaunības un nosacītā brieduma atšķirības.

Grūti pateikt, kā mērķauditorija uztvēra paša stāsta jēgu, kas pieaugušajiem tomēr varētu šķist klišejisks, agrāko realitāti tendenciozi vienkāršojošs – pat pasakā ietverts. Arī no stāsta izstāstīšanas viedokļa parādās pa buksējošai grambai.

Bet nu – bērnu auditorija izrādē ar savu pieņemošo reakciju pauda atbalstu tam, ka “Planēta Nr. 85” tik tiešām ir izrāde viņiem. Jauki!

Patiess prieks skatīties “Trīni” – dzīvespriecīgu un līdz detaļai izstrādātu gabalu Nacionālajā teātrī. Jāuzteic ne vien režisora Elmāra Seņkova fantāzijas pūliņi, bet arī horeogrāfes Agates Bankavas uzšvirkstošie kustību zibeņi un salūti.

Te nu tiešām var runāt par teātra vitalitāti, kas ietver sevī ne vien delartisku krāšņumu, bet arī gaumīgu klaunādi, balagānu, tingeltangelu, antīkas traģēdijas cienīgu pompu, kā arī parodiju par jūtu izpausmju štampiem un mūsdienīgas domāšanas trendu klišejām (matriarhāts, patriarhāts, feminisms, dzimumu saplūsme utt.).

Interesanti, ka pat R. Blaumaņa teksts nestīvējas pretī, bet rada jaunas uztveres nianses, ko var izgaršot, bez mēģinājuma to kā īpaši mūsdienīgot. Šur tur, iespējams, ir ielavījies pa kādam citātam no citām viņa lugām.

Arī mākslinieka Reiņa Suhanova telpa un kostīmi vieš jautrību un izraisa šoku ar savu postmoderni absurdo tautiskumu. Pat izgaismojot uzrādītie maskaroni teātra zāles interjerā piederas pie lietas un atgādina, ka teātra izpausmes var būt arī sabiezinātas līdz pārspīlējumam. Un kur nu vēl autentisks orķestris ar semītiski kolorīto J.Nīmaņa mūziku!

Grūti izcelt kādu aktieri – visi darbojas vienotā stilistikā, ar līdzvērtīgu atdevi.

Vienīgi pārsteidza tas, ka pēc pirmā cēliena viens dēķins skatītāju aizgāja. Ja reiz mēs mīlam absurdu daudzās citās mūsu dzīves sfērās, tad kāpēc neesam gatavi to izbaudīt teātrī – profesionālā, augstvērtīgā izpildījumā, tur, kur tam tiešām ir vieta?

Malači!

   Svinot aktiera Intara Rešetina un režisora Vladislava Nastavševa 2 gadu draudzības jubileju feisbukā, gāju skatīties “Cerību ezeru”.

   Pēc noskatīšanās izrāde burtiski nelaida vaļā un bija visu izdoto 25 eiro vērtē.

   Ar samērā skopiem līdzekļiem (skapis, televizors un pirmās nepieciešamības iedzīve) uzburta pasaule par plūstoši neiegrožojamajām parādībām, no kurām mīlas okeāns ir kaut kur aiz kalniem, ilgu upes plūst un plūst, bet tā arī īsti nekļūst kuģojamas vai vadāmas, tomēr paliek cerību ezers. Latviešu un krievu sadzīvošanas maz pētītajā dūksnājā.

   Lai gan minēju telpas pieticīgo iekārtojumu, tomēr mātes Nadeždas atveidotājas Gunas Zariņas talanta zibšņus nekādi nevarētu uzskatīt par pieticīgiem. Nezinu, kāda ir talanta definīcija, bet ja ieplestām acīm nemitīgi var vērot traģikomiska tēla it kā ikdienišķās izpausmes, tad iespējams, ka definīcija skanētu “talants ir Guna Zariņa”.

   Pretspēlētāja Vladika loma veidojas it kā daudzu vektoru krustpunktā – režisors, autors, protagonists, stāstnieks. Brīžiem, viena šīs izpausmes šķautne uzsmaida un piemiedz ar aci otrai, līdz ar to raisot gan jautrību, gan arī vēlmi brīžiem izrādes “skatīšanās binoklī” iecentrēt fokusu. Katrā ziņā aktiera Intara Rešetina pūliņi vainagojas neuzbāzīgā, taču grodā rezultātā.

   Ļoti precīzs pamazām atklājas centrālais scenogrāfijas tēls – skapis, kurā glabājas gan nekam nederīgais mantu uzkrājums, gan “dzīvi” skeleti. Izrādās, ka mātei ir pat vairāk skapī slēpjamā nekā dēlam. Piemēram, Vladika tēvs. Kurpretim  tur neglabājas tas, par ko varētu šķist, ka glabājas – Vladika privātā dzīve. Jauki, ka autors “neiztaisa” no tās kādu “eksotisku putnu”, bet ļauj vienkārši tai dzīvot un elpot.

   Vladika draugs Vitaļiks (Andris Keišs) ar holivudisku vērienu piesaka ainas, un šajos uznācienos izpaužas gan lepnums par spēju – lai vai kā – izrunāt latviski vārdus (starp citu, zālē ikreiz skan aplausi), gan arī izveicība tikt galā ar savas privātas dzīves uzdevumiem visās iespējamās frontēs. Neticami baltos zobus zibinot, Vitaļiks demonstrē to ambivalento nozīmi: apburt un saēst.

   Kā jau labai mākslai piedien, – gaisā pamestie jautājumi vēl ilgi noturas gaisā – kā vētru raustīti pūķi vai vieglu vēsmu nestas pūkas. Kāda tad ir mūsu Latvijas šodienas sabiedrība un ko tai nozīmē katrs tās indivīds. Smiekli caur asarām vedina lietot traģikomēdijas vārdu, lai gan, paldies Dievam, neviens jau bojā neaiziet.

   Beigās ir skaists, vienkāršs dialogs par saremontēto telpu, kur virtuvei iepirkto krēslu skaits Vladika mātē Nadeždā rada izbrīnu – kāpēc divi? – un atbilde – tev un man – paplešas vairākās dimensijās – it kā pašsaprotami: mātei un dēlam, bet arī smeldzīgi, ka trešais krēsls, iespējams, nespēj un varbūt nespēs šai virtuvē iemājot.

   Izcili otrā plāna atveidotāji. Iveta Pole – tramīga un reizē pašpietiekami pārliecināta celtniece ar traģisku likteni: “būt nekam, kas dzemdējusi pilsoni”, Kaspara Znotiņa atveidotais celtnieks – pragmatisks izdzīvotājs, mazais cilvēks ar klauna seju, kam dzīves jēga ir daudz neprātot par dzīves jēgu. Vilis Daudziņš – vairākās lomās, katrā uzburdams dzīvu, smeldzīgu personāžu. Tieši viņam ir lemts apcerēt teātra misiju, lai gan viņa tā brīža iemiesotais varonis pēdējo reizi izrādi ir redzējis tādā senatnē un tik tālā vietā, ka tas ir sen un nav taisnība. Tomēr – tik un tā – tāds talants kā V.Daudziņš taču zina, ko runā, un viņa taisnībai ir un būs svars. Savukārt Edgars Samītis celtnieku palīga lomā vispirms demonstrē lieliski iekoptu augumu, lai pēc tam pagrieztos un šokētu ar kikboksa paretināto zobu rindu. Maskavietis, kas ieskatījies latvju zeltenē. Visi fakti vedina saskatīt aiz fasādes ko daudz triviālāku.

   Ar izbrīnu konstatēju, ka ir gandrīz nepamanāmi, ka izrāde rit krieviski. Ne tāpēc, ka titri ir latviešu valodā. (Starp citu, ja kāds tēls aizmirst, ko teikt, viņš var titros palūkoties kā špikerī.) Bet varbūt tāpēc, ka krievu valoda ir bijis fons lielai daļai arī no manas pagātnes – un, skatoties šo izrādi, biezā kārtā bija jādomā par svarīgo, par to pieredzi, kas mūs novedusi, vainagojusies, stiprina, vājina, bet, lai vai kā, dod iespēju būt – “šeit un tagad”.

   Filmā brīžiem par džezu tiek runāts kā par pagātnes burvību, kas šodienā lēnām izplēnē vai vismaz nesilda plašu publiku. Pat J.K.Simons, kas filmā “Atsitiens” (Whiplash) pirms pāris gadiem spēlēja džeza virtuozu, šajā filmā epizodiski spēlē restorāna pārraugu, kas galveno varoni padzen no darba par atļaušanos spēlēt džezu. Smalks humors!

   Vai arī kinomūzikla žanrs šobrīd būtu jāuztver kā visai neobligāts? Spilgtākie piemēri atmiņā aizķērušies nu jau labu laiciņu iepriekš – “Mulenrūža” ar modernu videoklipu valodu, “Čikāgas” un “Producentu” klasiskajos darbos iepūstā otrā elpa un žanram neierasti traģiskā “Dejotāja tumsā”… Tie jau šķiet relikti no nesenas, tomēr pagātnes. Varbūt šobrīd mūzikls vairāk iemājojis animācijas filmu nošķirā?

   Veroties patukšajā skatītāju zālē, radās pretrunīgi jautājumi par šo svaigo odziņu – mūziklu La La Land (starp citu, kinopasaulē ar švunku pamanītu un godalgām virzītu).

   Sākumā šķiet, ka mīļās banalitātes virknējas visai pieticīgā virtenē. Un pati LA – Losandželosa taču (?!) tiek rādīta kā visai ikdienišķa lielpilsēta bez īpašas rozīnītes – mājas ballītes tad arī uzmirdz kā galvenās lielpilsētas dižumu atspoguļojošās salas. (Jāteic taču, ka tomēr ir gana daudz filmu, kur LA tiek atspoguļota vai nu noslēpumaināk, vai kārdinošāk – galu galā, kā kino Meka… Interesanti, ka nesen arī Vudijs Allens veidoja radniecīgu filmu par Losandželosas sapņiem, tikai maķentiņ ironiskāku…)

   Tomēr, atgriežoties pie “La La…”, pamazām filma uzņēma apgriezienus, un izrādījās – skatāmies filmu par to, ka, piepildot vienus sapņus, citi sapņi iet bojā. Izvēloties vienu mīlestību, mēs citas mīlestības iznīcinām. Ejot pa vienu ceļu, mēs nevaram vairs iet pa daudziem citiem ceļiem…

   Un ko tas nozīmē plašai, mīlošai sirdij? Tikai to, ka tai sāpēs. Pat tad, ja daudz kas tiek sasniegts un piepildīts.

   Melodramatisks mūzikls par mazā cilvēka sapņiem ceļā uz Cilvēka lielumu. Tātad – visai intriģējoša jautājumu nostādne.

   Patiesībā šis ir lielbudžeta duets diviem aktieriem – Emmai Stounai un Raienam Goslingam. Jā, daudz teatrālas burvības, attīstoties sižetam. Bet – vai tas viss tā īsti pārliecina? Gribētos atbildēt – daļēji.

   Taču ceru, ka Jūs tomēr pildīsit skatītāju zāles rindas un ka šis kinostāsts Jūs kustinās, domājot pašiem par savu sapņu ceļiem un neceļiem.

   Filma sākas ar monumentālu Rīgas panorāmas skatu un balodi, kas uztupis uz Brīvības pieminekļa, tā teikt: par brīvību būs, bet šoreiz – par mazliet citu brīvību.

   Režisors Andrejs Ēķis apliecina savu audiovizuālā granda vērienu pat visai nepretenciozā, toties ņiprā komēdijā. Cik asprātīgi tiek pieteikti aktieri! Cik pārdomātas iezaigojas detaļas!

   Scenārijs ir visnotaļ pārliecinošs un virzās uz priekšu reizē iepriekš neparedzami, reizē – pietiekami loģiski. Iesētie intrigas graudiņi uzdīgst vajadzīgajās vietās un notur uzmanību ne tikai pikantas tematikas dēļ vien. (Scenārija autori: Rasa Bugavičute – Pēce un Andrejs Ēķis.) Filmā katra varoņa dzīvestelpa tiek atklāta pārliecinoši, vizuāli Rīga tiek iezīmēta kā cienījama metropole.

   Šis ķinītis ir viltīgs, jo tā nosaukums, kaut arī ir par lietu, tomēr, nosauc tikai notikumu ieganstu. Patiesībā filma – kā socālisma laikos būtu uzsvēruši – ,izrādās “morāliski dziļāka”, “darbaļaudīm itin noderīga” un “liek domāt”. Pat bez tās galvenā nolūka – ar komēdijas līdzekļiem raisīt smieklus un jautrību.

   Visticamākais aktierdarbs ir jāieraksta Jāņa Jubalta kontā – ne par maz, ne par daudz – pulmonologs kas pulmonologs.

   Nav jābrīnās, ka Intara Rešetina profesionālisms un seksapīls viens otru tā papildina, ka grūti atšķirt – kas tajā uzvar, taču rezultāts ir dzīvelīgs.

   Trīs dažādas dāmas žilbina.

   Kristīnes Nevarauskas skaistums top par daļu no intrigas – proti, vai J.Jubalta varonis mulst tāpēc, ka ierauga šo daili vai kāda cita, dramatiskāka iemesla dēļ… Turklāt Spīdolas/Laimdotas perfektās dikcijas un pēkšņās svingošanas apvienojums jau pats par sevi rada vajadzīgo efektu.  

   Elīnas Vānes atveidotais histeroīdes tips ļoti labi saskan ar hruščovkas ģimenes valdnieces ambīcijām – darīt un tikai tad domāt par iespējamām sekām. Tas viņai arī izdodas.

   Patīkams pārsteigums bija Kristīne Belicka – visseksīgāk eksponētā, bet arī cilvēciski vispievilcīgākā no filmā piedāvātajām dāmām. Brīdī, kad viens no filmas varoņiem apsola, ka viņš nu gan šo jauko būtni nekad neizliktu pliku uz balkona, pavīd ķecerīgā doma par to, ka tieši tā gan varētu notikt…

   Jaunu lappusi geju attēlojumā latviešu kultūrā ieraksta Ģirts Ķesteris, šķiet, ka ar tādu Smiļģisku vērienu un aplombu mūsu varoņlomu atveidotāji šo tēmu vēl nebija apguvuši.

   Tāpat – Jurijs Djakonovs darīja, ko varēja, lai iedzīvinātu reizē narcistisku, reizē gauži padevīgu tipu. Ja par sīkumiem, tad viņa vārds tomēr varēja nebūt Kaspars, bet kāds maķenīt mazāk latvisks – neskatoties uz ļoti labo latviešu valodas prasmi, atsevišķas izrunas nianses atgādina Šella Sundsteda vārdus, ka reizēm arī personāža vārdam ir nozīme.

   Neparasti, ka jau pirms pirmizrādes uzradās moralizētāji, kas uzmetās par īstenajiem visu nepareizo tēmu soģiem. Jāsecina – labi, ka ir vēl tik morāli tīri cilvēki, kas drīkst mest pirmo akmeni…! Savulaik Jēzus tos apsauktu un liktu ieskatīties dziļāk sevī pašā. Bet – nu – tagad ir demokrātija: ne vien ļauties draiskām vaļībām, bet arī spert pa tām ar deviņiem pērkoniem.

   Laikam šī nu būs tā latviešu filma, kurā mazcenzētā leksika izskan visbiezākajā slānī. Īpašs humors veidojas tad, kad notiek saspēle starp latviski teikto un tā tulkojumu subtitros, lai arī mūsu krievu brāļi saprastu, ko tur tie latvieši lamājas. Izrādās, ka ohujenno krieviski nozīmē охуенно – kas to būtu domājis!

   Vārds “kalpošana” mūslaikos neskan prestiži. Un ir cilvēki, kas nelielās ar to, ka nākas būt kalpotājiem. Taču aktieri allaž savu darbu ir redzējuši kā kalpošanu teātrim. Un tajā bieži vien ietilpst augstākā dzīves sūtība un jēga. Lai arī kādām lomām un izrāžu idejām viņi kā matrices sevi ziedotu.

   Valsts dzimšanas dienā, kad vārdi “gods kalpot Latvijai!” šķiet īpaši, noskatījos portretfilmu “Tev, Rūķi!” – par Valmieras teātra aktrisi Rutu Birgeri, kam gadu skaits ir 92.

   Arī te vārds “kalpošana” izskan kā dominante. Rūķis – no darbīguma, darba vai vārda Ruta – visi skaidrojumi saplūst vienā tecē.

   Gudri šīs dokumentālās filmas režisore Liene Laviņa – Kalnaella tiek pie cilvēka. Kompozīcija top, izsekojot izrādes “Eņģeļa kreisais spārns” tapšanai no pirmā mēģinājuma līdz pirmizrādei, dienu nomaina diena, – rīta vingrošana, mēģinājumi, teksta mācīšanās, bridža apguve izrādes vajadzībām… Dzīves smarža un garša.

   Brīžiem tā kā gribētos sagaidīt plašāku izziņu, intriģējošākus triepienus. Taču R.Birgere neizplūst atklātībā par savu dzīvi, vien pāris teikumi liecina par mākslinieces iekšējiem konfliktiem un būtiskiem mūža lēmumiem. Arī līdzgaitnieki ir mīloši, taču lakoniski. Ir darbīgums, dzīves veltījums teātrim kā augstākai idejai. Autori ir respektējuši aktrises pašas izjūtu – dzīvot šodienā, arī tad, ja kādam citam tā var šķist liesa.

   Galveno filma sasniedz – atgādina, ka rūķi ir un tā ir liela bagātība. Un tad arī iezīmējas filmas svarīgākā doma: ja tobrīd topošajā izrādē runa ir par veco ļaužu patversmi, tad R.Birgeres teātris ir tā patversme, kas kalpošanu novērtē un godā.

   Filma “Tev, Rūķi!” līdz ar to arī ir autoru kalpošana. Mums visiem – pieredzei, atmiņai un kopēja spēka apjausmai.

   “Melānijas hronikā” sniegs snieg vienā ritmā ar visu mūsu sniegu.  

   Skatītāji kinozālē sēž kā cieņas pilni sazvērnieki – nevienam rokās nav popkorna turzas, un valda absolūts klusums. Arī elsojot un šņukstot. It kā kinozālē sēdošie kļūtu par daļu no filmas līdzbiedriem – tik plašs un sinhroni elpojošs ir filmas emocionālais lauks. It kā mēs katrs “dzīvajā” būtu aizbraukuši līdzi saviem radiem izsūtījumā tolaik.

   Filma – termometrs. Kas mēra mūsu atkusni un mūsu palikšanas svētību – tiešā un pārnestā nozīmē. Kad Melānija filmas beigās uz jautājumu: “Kā Sibīrijā?” atbild: “Visu laiku snieg”, gribas teikt: tas savulaik uzsnigušais sniegs joprojām vēl nav nokusis te. Pirms iešanas uz filmu izņēmu no skapja sava vectēva savulaik Sibīrijā taisītu koka kastīti, un sev par pārsteigumu ieraudzīju, ka tajā vēl joprojām glabājas viņa lietas – papirosu ieliekamais un daži rubļi. Un līdzās arī mēms tukšums, kas nerunā un nespēs vairs pateikt neko.

   Filmā vide kļūst burtiski sataustāma. Melnbalts, episks skaudrums. Vienas mentalitātes drupināšana, citas – skaudrs dzīvīgums.

   Interesanti, kā rakstnieces Melānijas Vanagas darbu režisors Viesturs Kairišs saaudis – it kā no atsevišķām lupatiņām, tomēr ciešciešā, stiprā lupatu deķī. Un gredzena kompozīcija – izsūtītāji izrādās iekļuvuši arī sagaidītāju godā – tik smeldzīgi izceļ Melānijas un Aleksandra šķiršanos un satikšanos: divu mīlošu cilvēku cieši saspiestas rokas, skatoties operu filmas sākumā un divu cilvēku likteņu pirkstu nospiedumu saplūsme filmas beigās.

   Izcilā Šveices aktrise Sabīne Timoteo galvenajā lomā rada brīnumu, pat grūti to pārvērtēt – viņa visās savās izpausmēs runā neiedomājami cilvēcīgi un neticami latviski.

   Paldies!