ĪSRECENZIJAS

Daži teātra iespaidi

   Latviešu teātri ir gluži kā Ņujorka – tie nekad neguļ.

   Šo to varu ieteikt no sezonas sākumā redzētā.

   Pirmkārt, gribu pievērst uzmanību “OratoriO” izrādei “Viņa – Viņš – Viņa?”. Meistarīgi. Rēzija Kalniņa kā režisore materiālu ir atklājusi pārliecinoši. Un ne jau velti, jo savulaik viņa pati ir spēlējusi titullomu šīs lugas iestudējumā, kas reiz bija iestudēts Dailes teātrī ar nosaukumu “Silvija”. Un… Silvija lugā ir suns (Anetei Krasovskai, iespējams, viena no labākajām lomām). To atradis un pārvedis mājās Gregs (šarmants un naivi aizkustinošs Jānis Skanis) par sirdēstiem dzīvesbiedrei. Gribu izcelt Esmeraldas Ermales spēli sievas Keitas lomā – apbrīnas vērta niansētība un noslīpētas aktiermeistarības paraugs. Un – uz skatuves pēc ilgākas pauzes ar prieku ieraudzīju Andri Morkānu vairākās lomās.

   Vēl – aicinu iet uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “Vertinska ceļš”. Aktieris Ivans Streļcovs ir izveidojis apburošu izrādi pēc savulaik slavenā krievu mākslinieka Aleksandra Vertinska atmiņām. Ir vairāki akcenti, kas šajā sakarā aizkustina. Teātrim ir laimējies uztaustīt to laikmeta pulsu, kurā vienā ritmā sitas krievu traģiskā pagātne un tagadne. Un, skatoties uz aktieri I.Streļcovu, baigi pat iedomāties, ka arī viņš varētu tikt sūtīts iznīcināt ukraiņus, ja viņam iegadītos šobrīd būt māksliniekam Krievijā nevis Latvijā. Izrāde vietā un laikā, ko radīt nemaz nav tik viegli, paturot prātā krievu situāciju šībrīža pasaulē. Lai gan “Vertinska ceļš” ir par romancēm, mūziku un bohēmu, tomēr svarīgākais, ka izrāde ir par sirdsapziņu.

   “Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu” Dailes teātrī priecājos par Lilitas Ozoliņas un Laura Dzelzīša tuvplāniem; Ginta Grāveļa un Andra Bula perfekto saspēli zaļumos, kā arī Ievu Segliņu Mātes Terēzes lomā, kas tapusi, izmanīgi žonglējot ar absurdu, ironiju un divdomību. Par pārējo gan lai priecājas citi…

   “Farinelli un karalī” DT sirdi pacilāja Rūda Cebuļa balss, kā arī dzīvelīgais zirgs uz skatuves.

   JRT gauži jauks bija dialogs starp Gerdu Lapošku un Ritvaru Loginu, kā arī Lolitas Stūrmanes žilbinošais sievietes tēls “Operācijā “Mindfuck””. Un vēl – simpātiski saderīgs bija nākotnes laulāto atveids Kristīnes Krūzes un Kaspara Znotiņa saskanīgajā duetā “(R)Evolūcijā”.

  Baudiet!

Skatoties filmu MĪLULIS

   Filma “Mīlulis” ieintriģēja.

   Ir vismaz trīs mākslas darbi, kas uzreiz nāk prātā, vērojot šo filmu.

   Pirmais, protams, ir modernā, īsā stāsta korifejs Gijs de Mopasāns, kurš radīja sieviešu izmantotāja Žorža Diruā tēlu romānā “Mīlulis”. Nosaukums vedina domāt, ka Matīss Godiņš būs līdzīgs pilna spektra sieviešu pavedinātājs. Tomēr šajā ziņā galvenais varonis nebūt nav tik nesātīgs, neskatoties uz bagātīgo erotisko ainu klātbūtni. Būtībā dāmas ir vien divas, un arī tad nevarētu apgalvot, ka tas ir galvenais varonis, kas šīs dāmas izmanto, varbūt ir gluži otrādi…

   Sākumā ir izdevies lieliski ievirzīt filmu. Pirmkārt, aktrises Kristīnes Krūzes darbs ir filigrāns – viņas atveidotā Agate ir cilvēciski saprotama un skatītājam iemīlama. Otrkārt, diezgan strauja un negaidīta ir šīs varones nāve, kas arī kļūst par režisora Staņislava Tokalova piedāvātā stāsta izejas punktu. Agatei ir meita Paula (spēlē Paula Labāne), kura no vienas puses varētu kļūt par milzīga īpašuma vienīgo mantinieci, no otras puses – tikpat labi par bāreni, kuras liktenis varētu kļūt bērnu nams, ja neatradīsies neviens, kas viņu vēlēsies adoptēt. Matīss un Agate ir bijuši draugi, mīlnieki, taču nav nekā juridiski noformēta, lai 26 gadus jaunais Matīss pēkšņi kļūtu par 10-gadīgās Paulas patēvu.

  Protams, kā tas mēdz būt šādos gadījumos, uzrodas draugi-paziņas, kas musina Matīsu šo situāciju izmantot milzu naudas iegūšanai, izmantojot vērtīgo Agates namīpašumu. (Bagātības auru pamato lieliska objekta izvēle – Mežaparkā, Cimzes ielā esoša un krāšņi eksponēta supermāja.)

   Tiktāl viss būtu skaidrs. Bet tad kādu brīdi šķiet, ka sižets ir apmaldījies. Jo priekšplānā izvirzās fineses, kas bīstami pietuvojas vienkāršotiem spēles noteikumiem: kā juridiski pareizi krāpt, lai tiktu pie īpašuma. A.Zvjagincevs savulaik brīnišķīgā filmā “Jeļena” pētīja “ikdienišķu, neviena nepamanītu slepkavību īpašuma dēļ”. “Mīlulis” ieskicē “ikdienišķu, neviena nepamanītu cilvēcības nokaušanu” ar īpašumu fonā.

   Zināms kontrapunkts parādās līdz ar Matīsa mātes parādīšanos. Indras Rogas skarbi atveidotā kundze burtiski naidpilnā veidā izgāž žulti par to, ka dēls ir izaudzis par meli un izmantotāju – tādu pašu kā viņa tēvs. Dzīve nav un nevar būt piepildīta. Nelielas, taču vēstījuma ziņa apjomīgās ainas intriģē ar vajadzību saprast – kas tad īsti ir Matīss. Un tas ļauj filmai finālā tikt līdz kinematogrāfiski izrisinātai, nevis deklaratīvai atbildei. Un, iespējams, tāpēc – filma neliek vilties.

   Sākumā minēju, ka skatoties nāk prātā trīs mākslas darbi.

   Trešais ir filma “Alfijs”. Tajā savulaik mirdzēja Džūda Lovs partnerībā ar Sūzannu Sarandonu. Kā rīkoties jaunam vīrietim, ja viņš ir apveltīts ar pievilcību, kuras dēļ viņu iekāro gadu ziņā pieredzējusi kundze? Aktierim Kārlim Arnoldam Avotam ir dots uzdevums visādos veidos uzsvērt savu jaunības šarmu. Bet – līdzīgi kā Džūdam Lovam – arī K.A.Avotam piemīt daudz kas vairāk – talantīga aktiera māka niansēti atklāt sava varoņa daudzējādās šķautnes. Tāpēc fināls faktiski kļūst par atbildi uz viņa mātes niknumu par neizdevušos dēlu – un tas ir bagātāks nekā gaidas pēc happy end.

ŠEPAT

   Šobrīd gaisā jau virmo apmulsums par krievu kultūras turpmāko vietu ārpus Krievijas.

  Kāpēc man nešķiet korekti saistīt tiešā veidā latviešu kādreizējās uzstāšanās reizes Krievijā ar uzbrukumu Ukrainai? Tāpēc ka tāpat varētu sacīt, ka krievi uzbrūk Ukrainai, jo ir lasījuši Čehovu, un, lūk, pie kā tas ir novedis. Un Čehovu viņi ir lasījuši pilnīgi visi, “sukinsini”…

   Latvijā arī Rīgas Krievu drāmas teātris šobrīd būs spiests iegrozīt savu darbību jaunās sliedēs. No nesenās pirmizrādes “Lai dzīvo Karaliene, vivat!” greznās pirmizrādes vakara noprotams, ka teātris dara visu, lai būtu aicinoši atvērts potenciālajiem cienītājiem. Taču – ir absolūti apmulsis repertuāra izvēlē. Satamborētās intrigas starp Mariju Stjuarti un Elizabeti I “dotajā momentā” krievu mutēs liekas kaitinoši neobligātas pret tām varas spēlēm, kas notiek realitātē tepat kaimiņos starp Krieviju un Ukrainu. Iespējams, ka Krievu teātris varētu augstāk vērtēt literārās daļas vadītāja posteņa jēgu un nozīmi. Bet viens gan – pēdējos gados iegriežoties teātrī, bija manāmas uzkrītošas problēmas ar aktieru ansambli, taču tieši šajā jautājumā teātris šosezon ir pacenties. (Atcerēsimies, ka šajā teātrī kādreiz ir strādājušas tādas atmiņā paliekošas zvaigznes, kā Ņeznamova, Ivaničevs, Praudina, Sigovs, Iļjins…) Un no šī viedokļa raugoties, pārmaiņas šķiet cerīgas.

   Diez vai brīdī, kad Māra Ķimele izvēlējās veidot “Vēlo mīlu” Valmieras teātrī, bija paredzams cunami, kas krievisko ir novedis totālā bezdibenī. Un rezultātā pilnīgi negaidīti viņa ir izrādījusies par celmlauzi, meklējot jaunas krāsas krievu klasikas interpretācijai mūsdienu “kara apstākļos”.

   Režisorei un aktieriem ir izdevies ļoti moderns darbs, lai gan izrādes literārais materiāls ir sensenais A.Ostrovskis.

   Manuprāt, groteskais spēles veids ļoti labi uzirdina iesakņojušos apjausmu par neizskaidrojamo “krievu dvēseli”, proti, ka pārējai pasaulei viņi šķiet tik sevišķi un nesaprotami. Nu – ja globāli un par visu cilvēci – tad, protams, ikviens cilvēks ir dziļa aka, taču krieviem nevar būt patenta uz kādu īpašāku statusu. Karš Ukrainā ik dienu rauj nost bijības un noslēpumainības oreolu, atklājot realitāti.  

   Zināmā mērā jau kaut ko līdzīgu dara arī izrāde “Vēlā mīla” – atmasko groteskus melus, infantilismu un nekaunību un liek tos atpazīt visā savā absurdumā.

   Īpaši lieliski ir Rihards Jakovels un Ieva Puķe. Precīzi, garšīgi.

  Varbūt ne viscaur šo grotesko spēles veidu visi aktieri iztur. Taču brīdī, kad ir saprotami spēles noteikumi, tie kļūst arī pieņemami.

   Skatoties brīžiem atausa atmiņā veids, kā Ā.Šapiro savulaik iestudēja G.Priedi – skarbi, absurdi un komiski. Arī tās krāsas slēpa dramaturga talants, taču citi Priedē to nebija pamanījuši. Šeit līdzīgi – Ostrovska liriski dramatiskās notis patiesībā var ieraudzīt tik traģikomiskā gaismā.

   Interesanti, ka “Vēlajā mīlā” līdzās sadzīvo aizvēsturisku seifu senlaicīgums ar mūsdienīgiem “gadžetiem” – mobilo telefonu, dokumentu smalcinātāju un kafijas automātu. Ļoti smalka ironija, jo kurš laikmets tad šobrīd valda krieviskajā dvēselē?

   Tiek piedāvāta pasaka, kurā pat “laimīgās beigas“ tiek parādītas kā ambivalenti grotesks cerību māns – neba nu vēlā mīla izdziedēs atkarīgu puisieti, – būs vien jāgaida līdz laikiem, kad parādīsies mūslaiku “atkarīgo ārstēšanas programmas”, kur mīlošajai Ludmilai būs jāpaiet malā, lai viņa kā līdzatkarīgā nemaisītos pa kājām. Bet – pasakas ir pasakas. Arī līdzās esošie krievu kaimiņi tepat vien būs.   

Un neatliek nekas cits, kā cerēt. Uz jaunu attiecību pakāpi.

Nedēļas prieku TOP 3

Izlasīju brīnumlabu grāmatu – Andris Kalnozols “Kalendārs mani sauc”. Gan aizkustinoša, gan humora pilna. Milna, Lindgrēnas, Džeroma un Vudhauza gara radinieks. Vislielāko apbrīnu raisa rakstnieka valodas lietojums. Reti var atrast prozu, kuru lasot, asprātība izsauc tik daudz labsirdīgu smieklu. Turklāt ne brīdi joki nešķiet samāksloti vai pārspīlēti, tie ir gaumīgi un ikreiz negaidīti. Autoram ir izdevies radīt tādu “pieaugušā bērna” tēlu Oskaru, kas no vienas puses ir garā traumēts cilvēks, bet no otras puses iemieso tādu kā metaforisku “iekšējo bērnu”, kuru, iespējams, brīžiem var pamanīt sevī ikviens. Domu izklāstā ir krietna deva ikdienā lietotu klišeju, kas jaunā kontekstā trāpīgi raksturo varoņa un apkārtējās pasaules attiecības. Tajā mīt arī citi dīvaiņi, kas pamazām kļūst par Oskara draugiem. Un tas pat nav būtiski, kuri ir normālie un kuri ne. Jo grāmata ir par cilvēcību un spēju mīlēt. Kaut nu atrastos citu tautu vizmas belševicas, kas šo darbu spētu adekvāti pārtulkot un palaist plašajā pasaulē. Būšot arī izrāde un filma. Ar prieku tās gaidīšu un iešu skatīties. Bibliotēkā uz šīs grāmatas lasīšanu ir visgarākā rinda.

Atklāju savam priekam labu baseinu “Rimi Olimpiskajā centrā”. Ūdens apmēram 27 grādi, vietas visiem pietiek, dziļumu var izvēlēties, ātrumam joslu – arī. Viss jauns un smuks. Pa plašiem logiem vīd Skanstes rajona ziema. Vienīgi sabiedriskā transporta iespējas tur ir tādas paknapas. Bet – ja gribas peldēt, tad baseins ir visādā ziņā motivējošs.

Nopriecājos, ka “Golden Globe” balvu par otrā plāna lomu seriālu kategorijā ieguvusi Sarah Snook. Viņa atveido Shi Roy seriālā “Successian”. Kāpēc man tik liels prieks? Tāpēc, ka aktrisei ir izdevies gandrīz perfekti iemiesot tādu augstākās sabiedrības dāmu, kas ir līdz traģikomismam mūsdienīga, visā iesaistīta un biedējoši pofigiska vienlaikus. No vienas puses viņa alkst pēc varas, no otras puses – apzinās, ka to varu viņai nemaz nevajag. No vienas puses viņa mīl vīru, no otras puses tikpat mierīgi deklarē, ka tā laulība patiesībā nekas nav. No vienas puses viņa visur ir klāt, no otras puses absolūti visu laiž viegli pār galvu, problēmām pieejot kā smieklīgam dzīves farsam. Bet būtībā šis seriāls ir dramatiski spriegs – par to, ka vecs bagātnieks grib nodot bērniem savu mediju impēriju, bet, izrādās, neviens no bērniem nav spējīgs šos vadības grožus pārņemt. Jo tēva supervarenības aizsegā viņi ir izauguši par absolūti dzīvei nepiemērotiem viendienīšiem, kas sūrās dzīves cīņas uztver kā tādu videospēļu niekošanos. Aktuāli.

Negaidītu iespaidu TOP 3

Gada nogalē parasti tiek veidoti dažādi topi. Par visu ko.

Šeit būs mans 2021. gada negaidītāko iespaidu top 3.

Man bija iespēja piedalīties žūrijā, kas vērtēja latviešu lugas amatierteātriem. Milzu gandarījums bija lasīt Ineses Tālmanes lugu “Cerību ēnā”. Skatījums uz Blaumaņa “Nāves ēnā” notikumiem no mājās palikušo sieviešu skatapunkta. Domāju, ka šī luga varētu rotāt arī kāda profesionāla teātra repertuāru. Visa žūrija atzina to par labāko no iesniegtajām lugām. Pelnīti!

2.

Tā kā uz teātra izrādēm pandēmijas apstākļos nebija liela iespēja iet, ar prieku lasīju Toma Čevera recenzijas par uzvedumiem. Ir kritiķi, kuru darbus lasot, var izbaudīt izrādes, arī tās neredzot. Īpaši spilgti tāds talants piemita, piemēram, Silvijai Radzobei. Allaž ir prieks, ja to var pamanīt arī citos recenzentos.

3.

Tā kā esmu seriālu skatīšanās fans, tad bija jautri konstatēt, ka American Crime Story jaunajā sezonā Impeachment prezidenta Klintona sievu Hilariju spēlē tā pati aktrise, kas savulaik atveidoja galvenā mafiozo Soprano sievu Karmelu – tā teikt, augšas paliek augšas. Tomēr īstu pārsteigumu sagādāja Sarah Paulson Klintona atmaskotājas Lindas Tripas lomā. Skaistas, šarmantas aktrises pārvēršanos par visu pasauli nievājošu raganu ir vērts redzēt. Drusku naivi, protams, filmā ir iztēlot viņas draudzeni, kādreizējo ovālā kabineta orālo varoni Moniku Levinsku par labticīgu, sapņainu vientiesi, taču kopumā stāsts attaisno tā ierindošanu amerikāņiem nozīmīgākajās kriminālnorisēs.

Filmu traģika

   Ir vismaz divas filmas kino vēsturē, kuru jēgu papildina notikumi pēc filmas uzņemšanas.

  Pirmā no tām ir filma “Atgriešanās”. Darbs, kas atnesa režisoram Andrejam Zvajagincevam pasaules slavu. Un tik jēgpilnu, biezu stāstu par tēva neesamību līdz tam nebija nācies redzēt. Kā tas mēdz būt šī mākslinieka darbos, pati sāls atklājas tikai pašās filmas beigās. Un “Atgriešanās” ir pilnasinīgs stāsts par tēva un dēlu attiecībām, kas ir vien metafora, – beigu kadri atklāj, ka realitātē šī tēva tā arī nemaz nav bijis. Īstenība pēkšņi kļūst tik šokējoši blīva, gandrīz himniska. Taču vēl jo lielāks pārsteigums pēc filmas noskatīšanās bija fakts, ka vecākā dēla Andreja lomas atveidotājs Vladimirs Garins pēc filmas uzņemšanas, pāris mēnešus līdz filmas pirmizrādei noslīcis. Un te dzīves dramaturģija šo filmas stāstu padara divtik traģisku, beigu galā “nav” ne tikai tēva, “nav” arī dēla. Un reizē – apstiprina, cik ļoti kinematogrāfs spēj atstāt kaut ko paliekošu. Venēcijas “Zelta lauva” un citi apbalvojumi tikai atgādina, cik ļoti viss “IR”, ja domājam par filmu “Atgriešanās”.

  Otra filma, kuru skatoties, nācās piedzīvot līdzīgu šoku, bija filma “Mā Reinija: Blūza māte”. Pēc izcilā dramaturga Ogasta Vilsona, kaismīga melnādaino likteņu atklājēja, lugas veidota, šī filma pievēršas blūza karalienei, ko sulīgi uz ekrāna uztriepj efektīgā Viola Deivisa. Taču dzīves dramaturģija par filmas galveno akcentu padara pavadošā orķestra muzikantu Levī Grīnu, ko atveido Čedviks Bouzmens. Tas ir personāžs, kas vēlas izsisties, taču dzīve pati viņu sit, līdz nokauj brīdī, kad viss viņa likteņa sāpju samilzums vairs nav paciešams – dzirkstele uzšvirkst, un dzīve aizplūst nebūtībā. Un kaut kādā mērā radniecīgs ir aktiera Č.Bouzmena liktenis – nofilmējies viņš mirst no smagas slimības dažus mēnešus pirms filmas pirmizrādes. Šis aktierdarbs tika nominēts “Oskara” balvai, un filma ir veltīta viņa piemiņai.

  Jā, filmas mēs ne vienmēr varam skatīt bez dzīves konteksta. Tajā ir kaut kas sāpīgi skumjš, bet arī pārlaicīgs. Iesaku noskatīties visiem, kas nav vēl redzējuši.

Detektīvseriālu dārgumus meklējot

   Laika nosišana vai mākslas baudījums – kas tad ir seriālu skatīšanās? Protams, kā kuru reizi.

   Tomēr ikreiz uzmanību piesaista kas vērtīgs.

   Uzskaitīšu dažus vērojumus.

   Viens no visvērtīgākajiem seriāliem ir “Kāršu namiņš” (House of Cards). Tā radītājiem ir izdevies atklāt varas tēmu karalisku galmu kaislību līmenī, izmantojot iedomātu ASV prezidentu gaitas. Ļoti žēl, ka Kevinam Speisijam seksuālu apsūdzību dēļ seriāla beigu sezonā nācās nokāpt no trases, tomēr duets ar izcili skaisto Robinu Raitu ir neticami pārliecinošs.

   Ja mīļš ir detektīvžanrs, tad jāpiemin “Kā izbēgt no soda par slepkavību” (How to Get Awewy with Murder). Ļoti meistarīgi un sarežģīti uzbūvēts scenārijs (ik sērijā cita nozieguma izmeklēšana, bet visu sezona apvieno vēl arī izmeklētāju (pasniedzēja + viņas studenti) savstarpējo attiecību raisīti noziegumi. Protams, spīd Viola Deivisa profesores Kītingas lomā, bet arī jauno studentu atveidotāji īr spridzīgi. Šajā seriālā iezīmējas kāda tendence jaunākajos seriālos – mācīt sabiedrību būt ļoti tolerantai pret dažādām ādas krāsām, seksuālām ievirzēm un dzimumu lomām. Šajā gultnē ir ievirzīts arī spāņu seriāls “Elite” (Elite) par vidusskolēnu attiecībām un nevilšus izdarītajiem noziegumiem. Šo mākslas darbu stilistika krietni atšķiras no senāka jauniešu detektīvseriāla “Veronika Marsa” (Veronica Mars), kurā skolēnu vide tiek rādīti holivudiski galncētākā un skatītāju jūtas vairāk paijājošā manierē. Bet katram sava vieta noteiktā laikā.

   Vēl noteikti gribu pieminēt divus izcili vērtīgus detektīvseriālus, kurus apvieno aktrises Nikolas Kidmenas klātbūtne, un tos vieno vēl arī izcila ietiekšanās psiholoģijas atklāsmē.

   “Lieli mazi meli” (Big Little Lies) vēsta par vardarbību ģimenē. Taču, ja vīrieša vardarbība pret sievieti nav jauna tēma, tad seriāla 2. sezonas bumba ir sievietes vardarbība pret saviem tuviniekiem. Un šajā sakarā ir tapis mega spožs aktierdarbs – Merilas Strīpas atveidotā vīramāte, kas ieradusies “palīdzēt” vedeklai, tādējādi pārvēršot tās sadzīvi par emocionālu katorgu.

   Otrajā kriminālfilmā ar N.Kidmenu “Atgriezt atpakaļ” (The Undoing) par nebeidzamu jautājumu virkni kļūst divu laulāto draugu attiecības, kas veidojušās ilglaicīgā ģimenes dzīvē (aktrises partneris – Hjū Grānts). Un scenārija izveides pamatā ir paradokss – psihoterapeite, kura nekļūdīgi spēj redzēt cauri jebkuram savam klientam, izrādās pilnīgi akla savās pašas attiecībās.

   Man detektīvžanrs ir ļoti mīļš, taču A. Kristi glanci reti kad izdodas sastapt seriālu formātā. Tomēr odziņas joprojām turpināšu meklēt.

Skatoties seriālu “Reiz naktī”

   Britu un amerikāņu seriāls “Reiz naktī” (“The Night Of”) ir uzfilmēts jau pirms vairākiem gadiem (2016). Un uzmanību šobrīd tas piesaista ne tikai ar to, ka tā galvenās lomas atveidotājs Rizs Ahmeds šogad pretendē uz “Oskaru” (par “Sound of Metal”; viņš ir arī atzīts reperis Riz MC). Protams, sabiedriskās nervozitātes fonā ir arī ksenofobija pret musulmaņiem, narkotiku zvērīgais posts, varas un tautas saraustītās attiecības…

   Seriāla pamatā ir kāda pakistānieša vienas nakts dēka ar tikko satiktu meiteni, pēc kuras viņa tiek atrasta nogalināta. Viss norāda uz to, ka pakistāniešu puisis ir vainīgs. Taču ir kaut kas tāds šajā jaunajā vīrietī, kas sēj šaubas un neļauj apkārtējiem šādu varbūtību īsti pieņemt.  

   Mistērija, kas balansē uz naža asmens – vainīgs / nevainīgs.

   Varbūt visa šī stāsta svarīgākais jautājums mums – cik vispār mēs esam gatavi un varam kādam noticēt. To, kas ir pierādījumi necilvēcībai, ir skaidrs, bet kas ir pierādījumi cilvēcībai – par to ir stāsts. Valsts, kas sakās esam demokrātiska, atklājas kā pavirša, pērkama, nogurusi ielene. Un tad ir jānāk kādiem antiņiem, kuri cīnās ne tikai pret valstisko birokrātiju, bet arī pret cilvēku pašu iesūnojošo nelikšanos zinis, norobežošanos citam no cita, nevēlēšanos… ieraudzīt apkārtējos kā cilvēkus ne vien ar miesu, bet arī ar dvēsli. (Pandēmijas sakarā ļoti aktualizējies jautājums.) Seriālā tāds antiņš ir Džona Turturo spēlētais advokāts.

   Un, lai gan Turturo aktiera darbs līdzās R.Ahmeda veikumam tiek īpaši izcelts, tomēr, manuprāt, seriāla radītāji R.Praiss un S.Zeilians interesantāko lomas attīstības pavērsienu ir piešķīruši aktrisei Dženijai Bērlinai prokurores Veisas lomā. Viņas vecišķais veidols no iesīkstējušas, skeptiskas tiesu žurkas vēršas tik cilvēcisks, ka tas aizkustina un liek elpai aizrauties par visa seriāla galvenās intrigas būtiskāko pavērsienu. Brīdī, kad jautājums “būt vai nebūt” (mūža ieslodzījumam) ir nokaitēts līdz baltkvēlei, tieši viņas rīcība – uzticēties intuīcijai – nospēlē galveno lomu un izlemj galvenā varoņa likteni. (Starp citu, aktrise, kas ļoti sen arī ir pretendējusi uz “Oskaru”.)

   Lai vai kā, seriāla beigās nebūt neatklājas, kas tieši ir nogalinājis meiteni. Tāpēc stāsts ir ne tik daudz krimināls, cik ticības pilns, vienalga – kristīgas vai musulmaniskas.

Īsi par “Melnrakstu” Krievu drāmā

   Tikko noskatījos virtuālu Krievu drāmas teātra izrādi Sergeja Uhanova “Melnrakstu” Vladislava Nastavševa režijā. Vienā vārdā – spridzīgi. Tāds ZOOM-īgs balets pa žanriem, attālākas un jaunākas klasikas motīviem ar atsaucēm uz arhetipiskiem tēliem. Un, lai gan visu laiku tēlu sapņos/vīzijās sastopas it kā nesavienojamais, varētu pat teikt – traušot nost putekļainus aizmirstības tīmekļus -, tomēr kopjēga rodas un absurdās realitātes stilistika ir izturēta – tā ir gan simbolisma, gan ironijas caurstrāvota. To papildina arī smaidu raisošais vizualitātes raustīgums varoņu saspēlē ar piekombinētajiem foniem. Izrāde par ģimenes esamību un neesamību vienlaikus vai varbūt par tās nospiedumiem modernās sabiedrības priekšstatos.

Prieks arī par aktieriem. Tiem piemita tuvplāna meistarība un spēles azarts. Veronika Plotņikova, Dana Bjorka, Maksims Busels un Anatolijs Fečins. Valentīnas Začinajevas kostīmi. Režisors atkal ir zirgā.

Iesaku noskatīties!

Skatoties DT izrādi “Māte”

Noslēpumaina izrāde. Teksts kā nemitīgi refrēni, kas atkārtojas un ikreiz papildina teiktā nozīmi. (Autors – Florians Zellers.)

Māte (Lilita Ozoliņa) cer, kad reiz beidzot atnāks ciemos Dēls (Kaspars Dumburs), un gaidas izvēršas par ieilgušu, nepiepildītu alku raisītu fantāziju variācijām. Tikai Tēvs (Pēteris Liepiņš) ir mūžīgi klātesošs, un viņa braukšana komandējumā ievelkas kā nesagaidāma atpestīšana. Pat Elodī (Inita Sondore) no Dēla draudzenes kādu brīdi draudīgi pārvēršas par iespējamo Tēva sānsoļu blondo grēku.

Izrāde kā metaforiska mātes un dēla nabassaite, kas paliek nepārgriezta no Mātes puses, kaut Dēls jau ir iemucis savā prombūtnē. Un Mātes alkas būt nemitīgi Dēla dzīvē ir tikpat neprātīgas kā apjukums par pašas nepiepildīto mūžu un mīlestību (?).

Režisors (Intars Rešetins) strādājis smalki un rūpīgi, pamatojot ik niansi teksta plūdumā, lai ļautu noticēt drāmas dziļumam un mērogam. Katrā ziņā – nav pateikts par daudz, un personāžu attiecību mīkla nebeidz urdīt vēl pēc izrādes. Interesanti, ka arī vecuma disonanse starp vecākiem un dēlu ir neparasts štrihs, kas piedod zināmu pārlaicīgumu notiekošajam.

Scenogrāfs – Kristaps Skulte. Glīti ir Janas Čivželes kostīmi.

Vēl – kopumā skarbajā stilistikā drusku par sīrupainu likās iepludinātais “Moon River” motīvs.

Bet – vērtīga izrāde.