ĪSRECENZIJAS

Kāršu spēle kā attiecību veidotāja un liedzēja.

Spēles laukumu piepilda balti krēsli ar gana glīšiem vijumiem, taču tagad jau pabružāti un aplupuši. Atgādinājums par kādu labāku laiku godību un smalkāku sabiedrību, kas senāk tajos būtu varējusi baudīt dzīves pilnvērtību. Taču tagad šie krēsli, sakrauti nekārtīgās čupās, kā arī grīļīgs galdiņš pieredz veco ļaužu nama iemītnieku vienatnīgo mūža atlikumu. (Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Gerda Šadurska, gaismu mākslinieks – Rihards Sokolovs.)

Donalda Lī Koburna lugas “Kāršu spēle” šarms slēpjas dramaturģiskās uzbūves precizitātē (ne velti šī luga saņēmusi Pulicera prēmiju dramaturģijā un kļuvusi populāra pasaulē, turklāt jau vairākas desmitgades). Tāpēc apzīmējums – radošo meklējumu cikls “Brīvā skatuve” – drīzāk ir aizsargājošs vairogs vai zināms reveranss. Vai nepieciešami? Šim darbam ir pilntiesīgas repertuāra izrādes vieta teātra Kamerzālē. Drīzāk uzvedums ir klasiski nekā eksperimentāli veidots.

Nejauši pansionātā iepazīstas divi senjori – Fonzija un Vellera, kurus kopā saved vientulība un vēlme pēc cilvēciskas sapratnes. Situācijā, kad tuvinieki ciemos nebrauc un apkārtējā sabiedrība ir visai nomācoša. Vellers, uzskatīdams sevi par ļoti labu kāršu spēlmani, piedāvā Fonzijai spēlēt “Džinu”. Savukārt Fonzija uzskata sevi par pilnīgu neprašu šajā spēlē.

Un tomēr – notikumu gaitā uzvarētāja ikreiz ir Fonzija. Jautājums par prasmi vai veiksmi tiek tiktāl saasināts, ka šķiet, tūdaļ, tūdaļ taču tomēr, pārmaiņas pēc, jāuzvar “prasmei” – Velleram. Tomēr vienīgo reizi, kad tas notiek, rezultāts, izrādās, ir Fonzijas pirksts – viņa ir zaudējusi tīšām, lai atgrieztu Velleram zudušo pašpaļāvību, kā arī mazinātu viņa augošo niknumu pret sevi – par nemitīgajām uzvarām spēlēs.

Lai gan loģika prasītu skatītāju ieraut dramaturģiskos šūpoļu atvēzienos, proti – uzvarētu te viens, te otrs no varoņiem, un tas varētu dot iespējas pakāpeniski atklāties tēliem dažādās gradācijās, lai stāsts tiktu izvērsts. Tomēr autora izraudzītais attīstības virziens dod citu trumpi – parādīt, kā situācijas pašas par sevi, bez liekiem stāsta papildinājumiem, tikai ar skopām detaļām, gandrīz ar kāršu spēli vien, izstāsta stāstu par divu strandējušu cilvēku likteņiem. Sāls slēpjas tajā, ka Vellera zaudējumi sasaucas ar viņa dzīves un darba neveiksmēm, kas tā arī nav pārvarētas. Savukārt Fonzijas uzvaras rada fantāzijas par to, kāpēc ir notikusi viņas atsvešināšanās no dēla. Metaforiski abi tēli nospēlē arī viens otra “tuvos” viņu agrīnajā un tagadējā dzīvē.

Stāsta lakonisms nosaka arī aktierspēles izteiksmību un dramatisko attīstību – it kā samērā statiskā divvientulība tomēr ietver dzīvu iekšējo darbību un kāpinājumu.

Lidija Pupure Fonzijas lomu veido kā piesardzīgu sievieti, kas tomēr alkst pēc cilvēciskas tuvības – pat tad, ja jauniegūtais kāršu spēles partneris varētu kļūt agresīvs un neparedzams. Jo – varbūt tomēr pat tādā veidā vientulība ir kliedējama. Aktrises milzīgā “lielās skatuves” pieredze tēlu palīdz radīt spilgtu, izteiksmīgu, niansēs bagātu un  skaidri nolasāmu. Tajā pat laikā nekas nav pārspīlēts kamerzāles apstākļos, un L.Pupure ikkatrā ainā atrod aizvien jaunas reakcijas, kas neatkārtojas, lai gan viņas nolemtība ir uzvarēt atkal un atkal.

Juris Bartkevičs Vellerā uzsver promejošās vīrišķības traģiku. Viņa tēls ir ne tik daudz īgņa, cik negaidīti atdzimstošs cīnītājs, kas nekādi nespēj noticēt, kā liktenis un cilvēki drīkst viņu tā sāpināt – ir taču jābūt kādai iespējai revanšēties, atspēlēties, viņš grib uzvarēt kā vīrs – bez atlaidēm no pretinieka puses, izjust savu spēku un taisnību. Aktieris uzsver arī tēla temperamenta mainību – nikns gandrīz jau līdz nojukšanas robežai, kas iezīmējas par nopietnu šķērsli attiecību veidošanai ar Fonziju. Bet iezīmīgs ir arī Vellera – “profa” – kāršu dalīšanas veids – rotaļīgs, reizē pāri stāvošs, reizē iedrošinošs, tajā pavīd kaut kas no Vellera agrākās pievilcības, valdzinājuma un nesalaužamās pārliecības par uzvaru.

Režisore Laura Upeniece ar drošu roku ir līdzējusi aktieriem smalki veidot tēlu attiecības un virzīt sižeta attīstību. Viņai ir izdevies palīdzēt atklāt abu varoņu likteņus un vest izrādi pretī spēkpilnai kulminācijai.

Dzīve kā rotaļa pretī ieguvumiem? Vai dzīve kā dzelžainas gribas virzīts ceļš uz sasniegumiem? Liktenim ne reizi vien labpatīk izraudzīties pirmo par uzvarētāju. Kāpēc – šī mīkla droši vien būs minama mūžīgi. Bet – vai uzvaras nodrošina arī dzīves gājumam jēgu? Izrāde neatstāj vienaldzīgu – komiskais mijas ar dramatisko, un skatītājā uzjundī pārdomas par esību.

Nacionālais teātris nebeidz pārsteigt! Lai gan “Cīrulīši” ir pasen rakstīta luga, reiz jau Drāmas teātrī labi iestudēta, arī pārtapusi kinofilmā, tomēr, iespējams, tieši jaunais NT iestudējums skaidri aprāda šīs Harija Gulbja lugas pelnīto vietu latviešu dramaturģijas nebūt ne tik plašajā klasikas lauciņā.

Edmunda Freiberga režijas raksts iztiek bez liekiem zigzagiem, bet ir precīzi un smalki noausts. Personāži tajā ierakstās ar spilgtiem, psiholoģiski pamatotiem raksturiem, un tas – neapšaubāmi – ir arī režisora rokudarbs.

Zelmu Lāsma Kugrēna apveltījusi ar maldīgi iztapīgu samiernieciskumu, kas pamazām pārvēršas savā pretmetā – būt tur, kur liek sirds un palikt pie savas, brīžiem pašai un arī skatītājam ne līdz galam izprotamās pārliecības.

Veselu mīlas stāstu izdzīvo Zelmas dēls Elmārs lieliskā Mārča Maņjakova atveidā. Viņa radītais tēls it kā jau ar sadziedētām brūcēm, tomēr gruzdošu sirdi ieskicē jaunības mīlestību ar Ingrīdu (Daiga Kažociņa) un pūlas saprast savu laulību ar Gundegu (šarmants pārintelektuālas neiederības un dzīves izkāpinātas bezjēgas mikslis Marijas Bērziņas spilgtā atveidojumā).

Vitālāku, varbūt prastāku, bet ne mazāk kolorītu ģimenīti izveidojis otrs dēls Raimonds (Jānis Āmanis) ar sievu Vizmu (Inga Misāne – Grasberga). Dēls, kurš, lauksaimnieks būdams, jaunībā būtu varējis nākt palīgā vecākiem uzturēt “Cīrulīšus”, taču atteicies no šīs iespējas par labu brīvībai un savas, neatkarīgas dzīves izveidei, nu aicina māti dzīvot pie sevis.

Un vēl meita Silvija (Liene Sebre), kas paziņo par nodomu veidot ģimeni ar šķirteni, tādējādi ļaujot citiem paust savas pseidošķīstās morāles nostādnes.

Visi bērni svaidās no kvēla aicinājuma mātei nākt dzīvot pie katra no viņiem līdz sirdī nestam noliegumam – ikviena mājoklī viņa tā īsti neiederētos, būtu pakārtota bērnu ierastās dzīves savpatajam ritumam.

Nevar nepieminēt kaimiņieni Olgu (kolorīts Līgas Liepiņas radīts tēls) – kura ir gatava savākt jebko, kas citiem paliek pāri, un ne vien organizē, ko vien var, bet iesaista i dēlu Jāni (Mārtiņš Brūveris).

Krāšana, izmešana, paliekošais, pārejošais, savs, citu, labāka dzīve, ierasta dzīve, progress un atpakaļrāpulība, racionāli apsvērumi un iracionālā sirds… Ļoti atbilstoša, daudzējādi nolasāma Aigara Ozoliņa scenogrāfija. Paldies visiem veidotājiem (kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa, gaismu mākslinieks Toms Streilis, video mākslinieks Toms Zeļģis)!

Izrāde “Cīrulīši”, no vienas puses būdama skaidra, no otras puses tomēr paliek liela, sāpīga, aizkustinoša mīkla – un kas tālāk. Kur un kā Zelma turpinās dzīvot? Un, jā – kas ir viņas izvēļu īstie motīvi? Un ko mūsu izvēles nozīmēs mūsu visu mājām?

Būdama gudra un emocionāla izrāde, tā šobrīd par Latvija pastāsta vairāk nekā daudzās partiju deklarācijas, ziņojumi un valdības veidošana kopā…

Neparastais DDT piedzīvojums “Piramīda” liek izkāpt no teātra skatītāja komforta zonas. Izrāde ir “jāskatās” ar aizsaitētām acīm. Proti, tā ir uztverama ar citām maņām. Režisors Viesturs Roziņš ir radījis atraktīvi izglītojošu uzvedumu par Abrahama Maslova izveidoto cilvēku vajadzību hierarhiju, papildinot to ar piemēriem – brīžiem ar reālistiskiem stāstiem, brīžiem ar spēļu elementiem.

Divi aktieri – Lauma Balode un Oskars Vīksne – izspēlē dramaturģes Ludmilas Roziņas izkārtoto tekstu un rada savdabīgu “radio teātra” atmosfēru, kur komandas jāpilda arī “skatītājiem” (kas ir taustītāji, runātāji, ēdēji un smaržotāji… – viss, tikai ne skatītāji).

Esot izrādē, šķita, ka šāda aizraujoša rotaļa labi derētu jaunu cilvēku, iespējams, pusaudžu auditorijai. Jo mobilo ierīču laikmetā skaidri atpazīt sajūtas, izjūtas un jūtas kļūst aizvien problemātiskāk, un sekas iezogas visās dzīves sfērās. Tā kā Viesturs Roziņš ir apguvis drāmas terapijas specialitāti, viņš savas jauniegūtās zināšanas viedi ir apvienojis ar jau esošo māku radīt teātra izrādi.

Man ir ļoti labi saprotami viņa centieni, jo es darbojos Psihodrāmas jomā, kas ir radniecīga, taču ne gluži tas pats, kas Drāmas terapija, tām katrai ir sava filozofija. Psihodrāmā ikreiz tiek izspēlēta izrāde par kādu no grupas dalībnieku problēmām, Drāmas terapija ir maigāka – tajā pieeja ir metaforiskāka. Un tomēr – abām ir dziedniecisks efekts. Jā, tāds svarīgs papildinājums mākslas katarsei – Drāmas un Psihodrāmas terapeitiskās iespējas. Starp citu, abām šīm jomām Latvijā ir stipras saknes un labi speciālisti, kas cilvēkiem var palīdzēt viņu grūtībās.

Šosezon teātris kā skatītāju izkustinošs piedzīvojums kļūst iezīmīgs. Teātris “Kvadrafrons” drusku līdzīgā manierē izveidoja izrādi “Brīnuma skartie” – neparastu ekskursiju pa Cirkus ēku.

Veiksmi visiem, kas teātri paplašina!

Jauno, topošo JRT aktieru izrāde “Kalpa zēna vasara. Sākums” ļoti aizkustināja. Šoreiz svarīgi bija arī ievadvārdi izrādes programmiņā, kas noskaņoja izraudzītajai stilistikai, pieteica simbolismu kā uztveres atslēgu.

A.Hermanis bija tēvišķi klātesošs, izvedot jauniešus publikas priekšā. Tāda saviļņojoša pleca sajūta – ļaut iepazīt vēl nezināmus vārdus, iedrošināt ļoti savpati izteikties par saprasto J.Akuratera rindās un akceptēt sacīto kā iespējamās “jaunības atmiņas, pieredzi”. Kad A.Hermanis sāka runāt J.Akuratera tekstu, es atcerējos, ka tieši tādā pašā intonācijā sāka runāt mana vecāmamma, kad viņai jautāja par seniem laikiem – tā kā dziedoši, tā kā monotoni, bet pacilāti, svarīgi izrunājot katru zilbi, it kā izpildot kādu rituālu.

Atmiņas ietērpt jauniešu atveidā šķiet it kā vienkārši, bet viedi – tas nudien nozīmēja daudz vairāk nekā situāciju izspēli. Viena slavena latviešu cilvēka – J.Akuratera – piedzīvotais un svešumā rakstītais iekrāsojās aizvien jaunos tipāžos, kuru izteikšanās nav vien teikumu intonācijas, bet arī sejas vaibsti, žesti, augumi, proti, atmiņu atveidi, formas, kurās tie ir dzīvi. Un tagad, veļu laikā, aizgājušajām dienām dot veļu metaforu… – tik daudz smeldzes. Un tik daudz dzīvības aizgājušajā! Kaut kas nevainīgs plašākā izpratnē – par cerību sākotnējo dabu, par tautas skaisto biklumu, par iztēlotās nākotnes sākšanos tieši šajā brīdī…

Skatītāju rindās neviena paša nejauša klepus vai krekšķa – klusums, kas pūlējās nenotraukt atmosfērai to rasas migliņu kā plūmei. Vien teksts un P.Vaska mūzika.

Veselas 2 stundas, kurā latviski trauslas vērtības nepaģērēja mobilo ierīču ierasti rūdīto ņirboņu. Uz skatuves bija A.Brence, J.Grūtups, T.Harjo, M.Jančevska, G.Lepoška, R.Logins, A.Muskars, M.Ozols, E.Ragovska, L.Sīle, G.Skara un E.Zagorskis.

Tik daudz aizkustinājuma tādam nogatavinātam skatītājam, kā man!

Ja izrādē “Man 30 gadu” sēž 2. rindā, tad par neapstrīdamu vērtību kļūst iespēja vērot Raimonda Paula klavierspēles aizrautību. Mūzika top ne vien ar pirkstiem, bet arī ar acīm, lūpām un pleciem. Līdzīgi lugas sižeta metiem par tilta celtniekiem, arī Maestro izrādē kļūst par stabilu tiltu – starp laikiem.

Un tā vien gribas tilta otrā galā ieraudzīt tos skatītājus, kas savulaik Drāmas teātrī vērojuši Veltu Līni Rozes lomā. Diez, kādas gradācijas viņi ir skatījuši un ieraudzījuši šajā spēlē ar laiku? …kur, iespējams, toreiz ir piespēlēts laikam, bet kur ir arī gana daudz poēzijas, un – no mūsdienu skatapunkta raugoties – arī svaigi izvilināma absurda.

Taču salīdzinoši jaunās izrādes žanrs “muzikāla melodrāma” priecē gan ar mūziku, gan ar aktieru nopietno darbu, slidinoties Pētera Pērersona vārdu virāžās. Stila jaukumi iestrādāti dekorācijās, kustībās, kostīmos… Un par Rozi koši ziedēt atvēlēts Ditai Lūriņai.

Acīmredzot režisorei Inārai Sluckai patīk atvērt “cietus riekstus”, un to kodolos paveras neparasti mīlestības stāsti.

Ar prieku un aizrautību skatījos jaunu Liepājas teātra izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”. Jauni cilvēki, jauns ieskats senos notikumos, bet pāri visam – līdz smeldzei izjusta rūpe par savējiem savā valstī un tās nākotni. Gredzena kompozīcijas motīvs “Pēc divi simti gadiem…” vēl ilgi skan galvā pēc izrādes!

Jau pati ideja ir zelta vērtē – parādīt notikumus nevis simtgades “hrestomātiski svinīgās” noskaņās, bet radīt spridzīgu teatrālu eseju. Par ko tad ir stāsts? Par savu jauno valsti pirms gadsimta, kāda tā izskatās no Liepājas notikumu perspektīvas, un to, cik gaidīts, bet sākotnēji neskaidrs un prozaisks ļautiņiem ir tikko tapušās brīvās Latvijas jēdziens.

Fascinē stils. Izmantojot konkrētas hronikas ziņas, dramaturģe Rasa Bugavičute – Pēce, režisors Valters Sīlis, scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, komponists Reinis Sējāns, horeogrāfe Kristīne Brīniņa un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis veido dzīvu pasauli, kas uzrodas burtiski skatītāju acu priekšā no spilgtām detaļām, no dramaturģiski spriegas konkrētības. Tiek izmantoti gan kino, gan foto, gan teātra izteiksmes līdzekļi. Izmantojot projektoru, uz lielā ekrāna redzam, kā aktieri ar rokām nemitīgi liek kopā scenogrāfijas elementus = “būvē savu valsti”. Fantāzija dzirkstī.

Aktieri – E.Ozoliņš, S.Pēcis, R.Beķeris, A.Jēkabsone, A.Berķe, M.Kalita, K.Kārkliņš, G.Maliks, I.Trukšāne, L.Jeruma – ir iedzīvinājuši konkrētus personāžus un īsās etīdēs izspēlē skaudrus likteņus – no tīfa glābjošus ārstus, zagļus un simtgadīgu sargu ostā, valstsvīrus un viņu runu klausītājus, falšas maizes pārdevējus, malkas lūdzējus utt.. Turklāt senlaiku kino izteiksmes līdzekļu patapinājums, Liepājas teātra pirmsākumu uzspēlētā darbošanās maniere (a la Otīlijas Mucenieces režijā), pagājušā gadsimta deju un dziesmu pompozais priekšnesumu veids, fotogrāfiju atdzīvināšana labdabīgi ērmotiem paņēmieniem ļauj izgaršot laikmetu.

Izteiksmes veids ir spilgts, taču nav izsmejošs. Senais runas veids, mūzikas stils un izpildījuma maniere drīzāk ir traģikomiski. Tie reizē atsauc atmiņā to seno, ko esam uzsūkuši sevī no senlaiku liecībām, reizē rieš asaras un rada smeldzi, cik saturs ir atpazīstams šodienā, cik trausla ir mūsu zemes un tautas pastāvēšana nākotnē. Kur Valsts un kur Es – vai šī jautājuma nostādne nešķiet gana skaudra arī šodien – par patriotismu iepretim katra paša ērtībām?! Tāpēc beigu dziesma “Pēc divi simti gadiem” optimistiski sola vienu, taču aktieru galvas māšana un izteiksme sejā rāda tik atšķirīgas attīstības perspektīvas.

Lai vēl katra pilsēta spētu radīt Latvijas simtgadei šādu talantīgu dāvanu!

Skatuviski tik sensuāli izteikties – tas tomēr ir talants, kas ne katram dots. Dž.Dž.Džilindžers ar to var lepoties.

Izrāde “Lulū” ir juteklisks Franka Vēdekinda stāsts par vienas sievietes krustu šķērsu vaļīgu ceļojumu cauri dažādu vīriešu dzīvēm. Un tas varētu izklausīties visai banāli, ja vien Lulū lomā nebūtu Ilzes Ķuzules – Skrastiņas. Tieši viņas apbrīnojamā niansētība, aktrises sievišķības smalkās nokrāsas ir tās, kas izrādi paceļ pāri jutekliskajam līmenim gluži netveramā, tomēr viscaur jaušamā vispārcilvēciskā traģismā. Palīdz arī galvenās varones dubultniece – Noslēpumainā sieviete (Lelde Dreimane) – brīžiem kā rekvizītu pienesēja, brīžiem kā galvenās varones “otrs Es”, brīžiem kā dubultošanās vīriešu reibuma pielietajās acīs, brīžiem kā Lulū superiespaidīguma kvintesence – Lulū: viena kā divas.

Kādā brīdī stāsts, kas skaidri un droši iesākts, atslābst un skaidrība zūd, tomēr beigās atkal uzņem apgriezienus. Vīriešiem izrādē ir atvēlēta samērā skaidra vieta (un ar savām lomām labi tiek galā A.Bulis, D.Grūbe, M.Upenieks un D.Gaidelis), tomēr šoreiz izrāde ir caurcaurēm par sievišķības trauslo varenību un nebūtību.

Varbūt neapzināti, taču arī pašas izrādes uzrunas tonis ir smalka ironija par “pārdošanos” – it kā skatītājiem tiktu teikts: Jūs taču tieši šo produktu tādu gribat, vai tad ne, pat tad, ja Jūs teiksit “fuj”? Es nesaku “fuj”.

Režisors Elmārs Seņkovs drošu roku ir izspēlējis iespējami spēcīgākos trumpjus un radījis izcilu izrādi “Pūt, vējiņi!”, kas nevis “pieklājīgi traktē klasiku”, bet rada ļoti daudz aizkustinājuma, skumju, apbrīnas un citu jūtu.

Dramaturģijas klasiskais elements – koris – izrādē šajā gadījumā pārsteidzoši savieno moderno un pārlaicīgo.

Tajā iemiesojas Dziesmu svētku gars, kas, kā izrādās, taču – arī tik pašsaprotami – iemājo Raiņa lugā. Koris kļūst arī par svarīgāko scenogrāfijas izteiksmes hameleonu – te maksimējot galveno varoņu jūtas, te atsaucot atmiņā nesenās vasaras Dziesmu svētkus un karstumu, te pārtopot ūdenī ar tā rīta spozmi, paisumiem un bēgumiem, te par horizontu, no kura kā kraujas Barba metas dzelmē, te atgādina senās baznīcas rindas ar “vīriešu” un “sieviešu” pusi, te pārtopot kapu svētku krustos…

Uzaicināt E.Ermali, Ģ.Jakovļevu, A.Kairišu un U.Dumpi kā slavenās G.Pieša filmas ikonas ir reizē emocionāli precīzi, reizē neuzbāzīgi un saturiski bagāti. Likt lietā Im.Kalniņa mūziku ir nepārvērtējami.

Visi lomu atveidotāji – J.Reinis, L.Siliņa, A.Cīrule, K.Reijers, M.Botmane, L.Kugrēna, R.Celms, L.Cauka un I.Misāne-Grasberga – vienotā ansamblī precīzi izdzīvo Raiņa konfliktu daudzšķautnainību, reizē katrs talantīgi rada savu likteni, raksturu. Neviens te nav lieks, un nekas nav palicis literāri/folkloristiski dekoratīvs – visam ir jēga.

Apbrīnojami, kā režisors ir mācējis izcelt cilvēku attiecību smalkās nianses, uzrādīt mūsdienīgas tendences tautiski senatnīgajā modelī un atklāt to, ka sievišķā un vīrišķā pievilkšanās, atgrūšanās, aizraušanās, atbildība, spēle, sekas utt. ir dramaturģiski viedi iekodētas pašā Raiņa lugā. Un aktieru teksta pasniegšanas māksla ir augstvērtīga, dikcija – izkopta. Un režisoram ir bijuši labi palīgi, kas spējuši salāgot darbību, izteiksmību, tērpus, skatuves uzbūvi… gaumīgā, samērīgā mākslas darbā.

Bravo! *****

JRT F.Šillera “Laupītājus” ir pārvērtis par “Latviešu laupītājiem”. Vēsturiski pamatoti, jo tas tiek uzskatīts par, iespējams, pirmo latviešu spēlēto teātra uzvedumu, un daļēji par to arī ir stāsts.

Izrādē tiek izteikta varbūtība, ka gan jau skatītājs prātā samontēs piedāvāto materiālu. Tomēr paši izrādes veidotāji uzdod tik daudz mīklu skatītājam savu nodomu atšifrējumam, ka atbildes rast brīžiem ir saistoši, brīžiem – emocionāli atsvešināti.

Ciktāl var uztvert pašu Šillera lugu, ir skaidrs, ka tās sižets, romantika un kaisle plīvo kaut kur pagātnē. To saprot arī mūsdienu tēli/aktieri – entuziasma pilns teatrāļu bariņš paplukušā ofisā, kas pūlas izprast “Laupītāju” saikni ar šodienu un radīt savu uzvedumu. Tāpēc tieši aktieru V.Daudziņa, G.Āboliņa, Ģ.Krūmiņa, G. Zariņas, J.Isajeva un T.Veličko dramaturģiskais pienesums izrādās tā ass, kas iecentrē uzvedumu. (Ko veidojis režisors Gecs Leinevēbers.)

Asociācijas, kas “montējās” manī, bija šādas. Mūsdienu ofiss ar folkloristisku, vēsturisku, nacionālu piesitienu, kas izmisīgi grib izprast saknes, tomēr paliek varbūtību beletristikajā, neobligātajā līmenī. Ofiss kā birokrātiski pārdalošais mūsdienu varas mehānisms, kas joprojām ir “laupītāju” cits variants. “Vāvuļošana” par lietas būtību, īpaši tā arī neraizējoties par jēgu… Un – burvīgas, komiskas detaļas, kas mazina pārnopietnību pret klasikas hrestomātiskumu.

Un vēl – kaut kāda majestātiska teātra cieņa pret tiem latvju entuziastiem, kas “Laupītājus” savulaik tiešām uzveda. JRT aktieru decentā teksta pasniegšanas maniere, godpilna iedziļināšanās visā veicamajā pat tad, ja tēli/aktieru atzīst, ka īsti nespēj uztaustīt darāmā būtību. Tad tik un tā atliek kāda pārlaicīga, jūtīga stīga, kas ieskanas ne vien kokles spēlē, bet savstarpējos pūliņos galu galā tikt skaidrībā… jā, par ko? Nu, par laupītājiem taču – toreiz un tagad.

DT sezonu sāk, domājot par visjaunāko paaudzi. Simpātiski. Dramaturģe Justīne Kļava dod iespēja bērniem uzzināt par Leonīda faking Brežņeva laikiem (pašas izrādes leksiku izmantojot). Autore un režisors Dmitrijs Petrenko ir sarūpējuši pasaku bērniem par tik senseno un dīvaino Padomiju ar dažādām tai piemītošajām reālijām un ne-reālijām: pioniere, preču trūkums, nekrietns stukačs, multeņu tēli Čeburaška un Kaķis Indriķis, plakātiska padomjdzīves uzraudze…. Autore arī pamirkšķina amerikāņu filmai “Atpakaļ nākotnē” (starp citu, 85. gadā veidotai).

Atsaucība zālē ir dzīvīga, joki tiek aizrautīgi uztverti, aktieri darbojas no sirds.

Īpaši burvīgs ir Ivars Auziņš Brežņeva lomā, un superīgu smieklu šalti raisa ģenerālsekretāra dziedātā dziesmiņa mazuļiem (konkrēti – galvenajam varonim Krišjānim Ginta Andžāna viscaur brīna pilnajā atveidā) pirms gulētiešanas – šķiet, ka tā bija īpaša medusmaize auditorijas pieaugušajai daļai.

Arī Čeburaškas un Kaķa Indriķa atveidotāji Artūrs Dīcis un Niklāvs Kurpnieks rūpējas, lai viņu lelles atdzīvotos par pilntiesīgiem skatuves tēliem.

Patīkami bija dzirdēt komponista Mārtiņa Brauna senās dziesmas jaunās skaņās. Aktieriem Ērikai Eglijai un Mārtiņam Počam vecāku lomās izdevās iemiesot savu tēlu agrīnās jaunības un nosacītā brieduma atšķirības.

Grūti pateikt, kā mērķauditorija uztvēra paša stāsta jēgu, kas pieaugušajiem tomēr varētu šķist klišejisks, agrāko realitāti tendenciozi vienkāršojošs – pat pasakā ietverts. Arī no stāsta izstāstīšanas viedokļa parādās pa buksējošai grambai.

Bet nu – bērnu auditorija izrādē ar savu pieņemošo reakciju pauda atbalstu tam, ka “Planēta Nr. 85” tik tiešām ir izrāde viņiem. Jauki!