ĪSRECENZIJAS

Ļoti gribējās redzēt “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”. Lieliski izveidota filma daudzām auditorijām un ar vairākiem svarīgiem vēstījumiem. Pirmkārt, tiem, kam nav priekšstata par Latvijas pēckara laiku sovjetizāciju/rusifikāciju – jā, lūk, “kaut kā tā”. Un vai tas neatgādina ļoti daudz no tā, kas pēc tam ilga garus, garus gadus, neizzuda, ko patiesībā Latvijā jūtam vēl joprojām un ko šobrīd dzirdam ar jaunu sparu Krievijas hegemoniskajā retorikā un darbībā. Otrkārt, tiem, kuri, redzot un izjūtot uz savas ādas šī brīža apdraudējumus Latvijai, labprāt dotos prom uz neatgriešanos. Treškārt, šī filma atgādina par to sportisko sāncensību un vajadzību izturēt un vismaz mēģināt uzvarēt, nevis tikai gausties par jebko, arī krietni pieticīgākām grūtībām. Prieks par to, ka latviešiem ir tik lieliski kinoaktieri: A.Budovska, J.Reinis, R.Kalniņa, L.Kugrēna… Sports, protams, pats par sevi ir dramaturģijas pilns, taču režisoram Dzintaram Dreibergam ir izdevies to niansēti notvert un detalizēti parādīt skatītājam, uzturot intrigu un saglabājot būtiskus sižeta pārsteigumus. Paldies!

   Šodien kinoteātrī “Forum Cinemas” gāju skatīties piecu jaunu latviešu īsfilmu seriālu “KOLEKTĪVS 2”, kas radīta, domājot par tuvējiem Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem.

   Katrai filmai ir sava radošā komanda. Daudz informācijas par viņiem pagaidām gan neatrodu, tālab izlīdzēšos ar to, kas iespiedās atmiņā.

1. “STĪGAS” (rež. J.Ābele, scen. L.Rudene). Simpātisks stāsts par divu jaunu cilvēku… ne gluži iemīlēšanos, bet ieskatīšanos vienam otrā. Un – meitenes apķērību, kā ar gluži nevainīgu ieganstu rosināt puiša ievērību pret sevi. Patīkami ir vērot Madaras Viļčukas izteiksmīgo seju, vijīgo, gaišo, atsperīgo  esību Zanes lomā. Arī pretspēlētājs (Kurts Kārlis) ir gana dabisks. Vai koklētāju ansambļa vadītājas lomā bija jāizvēlas Jekaterina Frolova? Viņa tiešām labi runā latviski, taču krieviska akcenta klātbūtne tomēr raisa saturiskus jautājumus – vai te ir kāds simboliskāks zemteksts, kas ir vairāk nekā tikai stingra, tomēr privāti vaļīga skolotāja?
2. “DUMPINIEKS” (rež. R.Kuļenko, scen.Dž.Kārkliņa). Jēkabs vēlas būt pēc iespējas ātrāk pieaudzis. Un pēkšņs likteņa pagrieziens (līdzot citplanētiešu aktivitātēm) ļauj puisim tikt pie balss lūzuma, pašpārliecinātības un iesaistes korī. Stāsts drusku komisks, taču jaunie (debitējošie?) aktieri darbojas gana pievilcīgi. Patīkami bija ieraudzīt aktieri Edgaru Samīti diriģenta lomā. Tas bija atgādinājums, ka mums ir lieliski kinoaktieri, kas ir sevi jau iepriekš pierādījuši un būtu pelnījuši atkal nonākt kino (arī teātra) uzmanības lokā.
3. “JAUKTAIS” (rež. A.Zeps, scen. Ž.N.Kulibali). Pārliecinošs dvēseles mulsuma brīdis tāda korista uzstāšanās gaidās, kurš it tumsnējs, tātad – nav latviska izskata. Varbūt aktiera iekšējo šaubu stāvokļi prevalē pār darbību, tomēr šī filmiņa likās aizkustinošāka par pārējām. Un arī te ļoti pārliecinoši parādās burvīga latviešu kino aktrise Inga Alsiņa – Lasmane – sprigani, ar raksturiņu.
4. “KULTŪRAS PILS” (rež. un scen. A.Strazda un R.Gediņš). Te ir manāma “Kvadrifrona” izteikta tieksme virzīties polemikas, vairāku konfliktu saasināšanas virzienā. Par pamatu ņemot kāda audiovizuāla produkta radītāja (atveido Ā.Matesovičs) paša traumatisko bērnības pieredzi, dejojot “tautiņdejas”. Mēs kļūstam par lieciniekiem ne vien problēmu izvirzījumam saturiski, bet arī filmēšanas nesavāktajai filmēšanas norisei (kas ir gana komiski). Par “normālāko” izvēršas aktiera Klāva Meļļa radītais tēls.
5. “LĪDZ KAUNAM ATLIKUŠI TRĪS MĒĢINĀJUMI” (rež. J.Kursietis, scen. M.E.Martinsone). Kādas diriģentes grūtais ceļš, lai savāktu samērā pašpietiekamu skolēnu kopu par skanīgu orķestri. L.Vīgnera slavenie teicieni jaunajiem skatītājiem droši vien vēl nav zināmi (vecākiem – gan), un to izmantojums tad arī galvenokārt veido stāstu. Plus nemitīgi (vietā – nevietā) atkārtotais vārds “amazing”. Tomēr zināms līdzpārdzīvojums rodas.

  Īsti nevienu no filmām negribētos izcelt kā pārāku par citām. Katrai ir savs noteikts stāsts, sava kompozīcija ar gana pieņemamu atrisinājumu. Tomēr traucē tas, ka visi stāsti ir puslīdz paredzami, trūkst negaidītu risinājumu, pārsteigumu. Acīmredzot visām filmām galvenā auditorija būs viena – pusaudži. Tad nu arī viņi būs tie, kas noteiks šī seriāla panākumus. Man kā ne-pusaudzim lielākā vērtība šķita atgādinājums par jau iepriekš iepazītiem, spilgtiem latviešu kino aktieriem, kurus gribētos redzēt vēl un atkal.

Noskatījos jauno baletu “Kazanova”. Kas priecēja! Filips Fedulovs titullomā – pārliecinošs, spējīgs tikt galā ar sarežģītu dejas partitūru. (Starp citu, pārliecinošāk, nekā galvenajā lomā vēl nesen skatītajā “Gulbju ezerā”). Bet īpaši jāatzīmē Elzas Leimanes veikums, jo līdzās uzteicamajai dejas mākslai tieši viņa radīja pārliecinošāko tēla dzīvi, emocionāli skaidri nolasāmu personāžu, kas niansēs izstrādāts filigrāni. Vairums tērpu un dekorācijas krāšņi, gaumīgi, arī labi izgaismoti, taču brīžiem radās jautājums, vai savukārt plandošie, pelēcīgie apmetņi (?) nekļūst par traucēkli pašiem dejotājiem, un arī skatītājiem grūti uztvert visu horeogrāfisko bagātību, ja tā ieslēpjas bezveidīgu audumu plandoņā. Lomu daudz, skatoties nerodas pārliecība, ka sižets un dramaturģiskā virzība ir gana grodi, mūzika ir tik ļoti pakārtota dejai, ka īsti atmiņā nepaliek. Tomēr brīžiem rodas iespaids, ka savukārt atsevišķas muzikāli tiešām dramatiskas, skanīgi spēcīgas vietas horeogrāfs varēja izmantot spilgtāku, atbilstošāku dejisku akcentu radīšanai. Taču kopumā – balets atstāj emocionālu pēcgaršu, un tas ir lieliski!

  Valmieras teātra izrādes (cik nu ir redzētas) izaug tādā iekoptā un joprojām dāsni rušinātā augsnē, kurā dzinumi var sazelt spēcīgi un aizkustinoši, pat ja to veidols nav mudžeklīgs un elpu aizraujošs. Kaut kas no Lūča vienkāršības, saprotamības un vitalitātes, kaut kas no Krodera intelektuālā spēka, Maculēviča trakulības, Ķimeles cilvēkpētniecības…

   Nesen pārlasīju A.Skudras grāmatu par J.Samauski un izbrīnīts konstatēju, cik daudz no tā laika Valmieras teātra izrādēm ir redzēts un palicis atmiņā. Gan uz skatuves, gan TV ekrānā skatīts.

  Arī jaunais G.Priedes “Zilās” iestudējums M.Ķimeles režijā spēcīgi uzrunā. Un – gribas lietot jaunās paaudzes jau piemirsto jēdzienu – rada katarsi.

   No kā izaug uzveduma traģiskā dimensija? No tā, ka vairāki jēdzieniskie slāņi savijas un veido vienotu audumu, kas ir plašāks par sadzīvi un vienas ģimenes situāciju. It kā vienkāršs pārpratums – Rasma (Ieva Puķe) aiziet no vīra, nenoskaidrojusi apstākļus par vīra it kā neuzticību, viņas dēla Jura (Artis Jančevskis) izraisītā avārijā ir gājuši bojā viņa vecvecāki… Un Gruzijā, kur tagad abi atrodas, dziedējot avārijas sekas, uzrodas meitene (Anna Nele Āboliņa), kas ir bijusi Jura draudzene, kā arī viņas pavadonis (Tālivaldis Lasmanis), kurš simpātijas sāk raisīt Rasmā. Taču zilās govs motīvs lugā (īsi pirms autoavārijas Juris šo reto govi ir redzējis) vedina paskatīties uz situāciju no plašākas perspektīvas: cik mēs cits par citu zinām, un ko mēs vispār cits par citu gribam uzzināt. Paradoksālā kārtā – no šīs zilās govs pozīcijas: kas ir šie cilvēki viņu (ha – zilo govju!) dzimtajā vidē, kas ir šī tauta, kas mitinās viņām līdzās – latvieši/cilvēki/sabiedrība… Vai tās mentalitāte un dzīvotspēja/dzīvotprasme/dzīvotneziņa neved pretī tādai pašai zudībai, kādā ir viņas pašas? Un šajā skatapunktā ir spiesti atrasties visi skatītāji.

   Brīnišķīga scenogrāfija (Reinis Suhanovs) – telpa ar metāla stabiem. Kā sastatnes jaunbūvei, kā kruķi staigāt nevarošajam, kā vertikālā dimensija, galu galā.

  I.Puķe Rasmas lomā precīza, jūtīga. A.Jančevskis Jura lomā – ticams, spēcīgs. A.N.Āboliņa – cik lomās bijis iespējams vērot – tik dažāda, bet allaž vitāla un izteiksmīga. T.Lasmanis Vidvuda lomā sulīgiem triepieniem rada atpazīstamu tipāžu. Remarkas par izrādes vietu un apstākļiem skan kā dzeja aktrises Baibas Valantes sniegumā.

   Māra Ķimele kārtējo reizi “sāk un uzvar”, vienalga – spēlējot ar baltajām vai melnajām figūrām. Režisores asistente – Linda Kalniņa.

  Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa, gaismu mākslinieks – Niks Cipruss, komponists – Toms Auniņš.

30 eiro nav velti izdoti.

   Gads ir sācies ar daudzām norādēm uz pārlieku augsto cukura līmeni ļaužu asinsritē. Taču to pašu nevarētu teikt par notikumu apriti pasaulē, – tur dominē žults, augsts cūcīguma un zems cilvēcīguma līmenis.

   Tas vilšus vai nevilšus atspoguļojas arī jaunākajās teātra izrādēs.

  Negribas, protams, pārlieku paaugstināt glikēmisko indeksu, tomēr pa kādam cepumam gribētos piešķirt tiem, kas iepriecinājuši, pārsteiguši un gandarījuši.

   Un tātad – pa cepumam tiek…

• Izrādei “Mazās lapsas” JRT. Kopumā. Kā nostrādātam klasiskas mākslas darbam. Visi komponenti ir saskaņoti harmoniskā koptēlā. Savulaik teātra kritiķe Lilija Dzene uztraucās, ka mūsdienīgi meklējošā JRT aktieru radošajām biogrāfijām pietrūkst lielās klasikas lugu dramaturģiski izstrādāto lomu, kurās augt. “Mazās lapsas” tad nu ir piemērs kam gluži pretējam.
• Noteikti – aktrisei Sandrai Kļaviņai. Viņas psiholoģiski pamatotās un spilgtās virāžas, izstrādājot savu lomu izrādē “Mazās lapsas”, žilbina.
• Lai gan aktieru ansamblis izrādē “Mazās lapsas” spēlē augstvērtīgi, tomēr, drusku ironizējot, gribas piebilst: kā ierasts. Tāpēc, manuprāt, vērts pamanīt, ka aktierim Dāvidam Pētersonam (no manis redzētajām lomām) ir patrāpījies līdz šim vislabākais veikums, kas iezīmē izaugsmi un prasmi būt smalki niansētam.
• Prieks, ka aktrise Aminata Grieta Diarra vairākās izrādēs ienes to it kā atšķirīgā cilvēcīgo stīgu, kas JRT ansambli padara košu un bagātu (“Melnais piens”, “Melnais gulbis”, Mazās lapsas”, savulaik arī “Linda Vista”).
• Jāizceļ NT izrādes “Zelta templis” režisora Henrija Arāja formas izjūta. Tā ir nedaudz savrupa. Bet, iespējams, noder, lai izceltu japāņu rakstnieka Jukio Mišimas pasaules uztveres atšķirības, pie kurām, mēs, iespējams, neesam raduši.
• Aktieris Uldis Siliņš ir ļoti labā mākslinieciskā (arī fiziskā) formā, un Midzogučī lomas pamatīgums “Zelta templī”, manuprāt, aktiera karjerā ir liela veiksme.
• Jauki, ka “Zelta templī” parādās aktiermākslas students Tomass Ralfs Ābolkalns. Viņa veikumi kļūst aizvien pamanāmāki un drošāki (nesen redzēju arī viņa darbu delartiskajā komēdijā “Sapņotāji”).
• Bija atsvaidzinoši palūkoties uz vairāku personāžu kolorīto izskatu JRT izrādē “Pēdējā maltīte”. Kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas darbs ļauj pazīstamos aktierus ieraudzīt pilnīgi atšķirīgus, un, manuprāt, tas arī viņiem pašiem ir būtiski palīdzējis radīt negaidītus tēlus.  

Lai garšo!

   Amizanti, ka studentu izrāde – Mariuss fon Maienburgs “Māceklis” – skatītāju slaidi iznes cauri. Un urdīt ir arī sižeta dzinējspēks, proti, – mīkla, par ko īsti ir runa, ir minama līdz beigām. Ja dažkārt mēdz teikt: “Katram personāžam ir sava taisnība”, tad režisora E.Seņkova uzvedumā ir tieši pretēji – nevienam personāžam šeit tā īsti nav taisnības. Tas šo drāmu vērš ironisku un pasauli saredz skumji nolemtu, ja reiz esību nākas preparēt un daudzdimensionālu skatījumu ņemt nost.

   Kas priecēja? Katrs.

   Aleksandrs Bricis ar atdevi – viņa varonis Bendžamins pēc būtības ir psihiski nošķiebies, un aktieris tā kā uz naža asmens balansē starp tēla dramatisko pašpārliecinātību un slēpto iekšējo apjukumu, aktierim izdodas nedaudz iezīmēt arī varoņa ievainojumu saknes, kas Bībeles citātu bārstītājā ļauj sazīmēt cilvēku, kurš varēja tapt.

   Ļoti ticams un organisks bija Krists Jēkabsons (Georgs). Neļaujoties aizspēlēties par tēla vienas kājas īsumu, aktierim izdevās personāžā atklāt psiholoģiski pamatotu un niansēti būvētu zēna iekšējo drāmu ar mīlas (nu, labi – aizraušanās) metu.

   Santa Breikša Lidijas tēlu tvērusi bezbēdīgi un jaunas meičas sievišķīgo atraisīšanos atklāj viegli un bezrūpīgi.

   Elizabete Milta (bioloģijas skolotāja Rota) darvinisma atzaru cenšas atklāt ar tādu sadzīves racionālisma triumfu pār “kaut kādu tur” reliģiju, ka viņai izdodas atklāt to sirsnīgo, gudro seklumu, kuru mēs palaikam izjūtam dažādās sfērās un kurā tik labprāt metamies plunčāties.

   Burvīgs bija Edijs Klievēns Mācītāja lomā. Aktierim ir trāpījies uztvert to optimistiski smaidīgo niansi, kas šad un tad prevalē pamācītāju labi domātajos prātojumos, vienlaikus saglabājot cilvēcisku sirsnību pret savu tēlu.

   Matīss Kučinskis sporta skolotāja Doflingera tēlā mēģina nošaut uzreiz divus zaķus – pierādīt sevi visuvaroša fizkultūrieša – mīlētāja ampluā, kā arī parādīt šī sportiskā vīrieša dziļi jūtīgo dvēseli. Lai vai kā – stāsts par attiecībām ar bioloģijas skolotāju ir skaidri uztverams.

   Inese Pudža Bendžamina mātes lomā bija ļoti precīza – gan pamatojot savas reakcijas uz izrādes notikumiem, gan būdama laba partnere topošajiem kolēģiem.

   Un nekad iepriekš vēl nebiju redzējis tik feini spēlējam Reini Suhanovu – Skolas direktora tēls bija ticams un allaž palika labu gribošs. (Grūti ir būt augstos amatos!)

   Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Līga Zepa. Pārdomāti.

   Spridzīgu izjūtu pilns vakars.

   “Sibīrijas haiku” ir trāpījums desmitniekā (Jurga Vile, Lina Itagaki, dramatizējuma autors – Valters Sīlis, tulkotāja Dace Meiere).

   Laikā, gad gribas jau atgaiņāties no smagām tēmām, Leļļu teātris ir atradis veidu, kā lielākiem bērniem pavēstīt par izsūtīšanu uz Sibīriju.

  Mērķauditorijas izvēle un kaimiņu – lietuviešu (nevis latviešu) – gaitas zināmā mērā rada vajadzīgo distanci un telpu, kurā ielaist, lai pieaugušā jūtas vai pašu tautas dzimtu sāpīgā pieredze neliktu emocionāli kāpties prom. Izrāde ir noderīga ne tikai bērniem. Stāstīta no bērna skatapunkta.

   Mazā Aļģa pieredze tiek atveidota tik dzīvīgi, ka visas pieredzes skices (tēli, ainavas dažādās plaknēs) kustas un rodas mūsu acu priekšā topošā animācijā uz ekrāna.

   Stāsts sastāv no atmiņu druskām. Tās savirknējas mazākos notikumos, kas savukārt audzē dramaturģiski bagātu kopainu, ko vērojot, uzmanība ne mirkli neatslābst, pat ja brīžiem konkrēto personāžu gaitas tikai pazib un viņu vārdi vai raduraksti pagaist.

   Japāņu haiku ir būtiska nozīme gan stāstā, gan poētiskajā izrādes rokrakstā. Jo plašākā nozīmē šī izrāde ir ne tikai par izsūtījumu uz Sibīriju, bet arī atgādinājums par to, cik dziļi un pamatīgi mūs veido bērnības pieredze un cik spēcīgas ir jebkuras agrīnās atmiņas un piedzīvotais. Uzvedums skatītājā, iespējams, var rosināt ar izrādes tēmu arī nesaistītas bērnības gleznas…?   

   Nevilšus šo režisora Valtera Sīļa izrādi gribas sasaistīt ar citu viņa izcilu sniegumu – “Puika, kurš redzēja tumsā” Nacionālajā teātrī. Abās ir atklātas augošu bērnu dvēseles kustības.

   Izsūtījumam Sibīrijā nu jau ir veltīti daudzi darbi, un dažas “Sibīrijas haiku” ainas savas vizualitātes dēļ, iespējams, paliks atmiņā tāpat kā filmā “Melānijas hronika” kartupeļus lasošie izsūtītie, kurus pārsteidz uzraugi, kas liek viņiem tos izbērt, lai tupeņi tiktu cūkām.

   Izrādē “Sibīrijas haiku” ir ļoti precīzs, tehniski sarežģīts un bagātīgs aktieru darbs – Rihards Zelezņevs, Baiba Vanaga, Elīna Bojarkina, Kristīna Varša un Artūrs Putniņš. Mākslinieks – Uģis Bērziņš, mūzika – Gatis Krievāns, video mākslinieks – Toms Zeļģis, gaismu mākslinieks – Uldis Andersons.

   Ir izdevies!

   Dailes teātra koncertuzvedums “Poēma par spēlmani” pārsteidza un sajūsmināja.

   Tas veltīts Pēterim Pētersonam, un tajā izmantoti fragmenti no viņa lugām un dziesmas no viņa izrādēm – tāls, taču emocionāli ļoti tuvs laiks.

  Kāpēc izjutu spēcīgu katarsi? Tāpēc, ka izrādē, manuprāt, ir izdevies uztaustīt kamertoni, kas viscaur vibrē un pārraida izcilā mākslinieka savpato būtību un pārlaicīgo dzīvotspēju. Reti kad ir nācies redzēt šādu simbolisma paraugu, kur katrs vārds, atsauce, reiz dzimušie tēli tik spēji var sasaukties ar atmiņām un emocionāli atgādināt par teātra vēstures dzīvīgumu, nevis pagājību.

  Mūsdienās tik bieži piemin to, ka izrādes apmeklētājs skatoties pats piedzīvo un domās/izjūtās rada savu izrādi. “Poēma par spēlmani” nudien ir tas gadījums, kad dažādu paaudžu teātramīļiem ir iespēja likt kopā savas teātra pieredzes mozaīkas gabaliņus jaunā kopainā, un tā var izvērsties par milzu bagātību un jūtu uzplūdu. Un še nebūtu jābaidās, ka daudziem skatītājiem izrādes materiāls var palikt līdz galam neatpazīstams vai fragmentārs – manuprāt, var paļauties uz latviešu cilvēka tomēr pabiezo kultūrslāni, – katrā tiks aizķertas, iespējams, atšķirīgas, viņam būtiskās stīgas.

  Tā ir cieņpilna attieksme pret skatītāju kā daļu no latviskās pastāvēšanas mūsu kultūras vidē.

   Ievas Strukas dramaturģiskais materiāls, režisors Viesturs Kairišs,… Piedalās DT aktieri un koris “Kamēr…”.

   “Leopoldštate” Dailes teātrī aizkustināja. Lai gan PR smaguma centrs tika virzīts uz pasaules mēroga zvaigznes Džona Malkoviča viesošanos režisora statusā, tomēr par iezīmīgākajiem man gribētos atzīt citus akcentus.

  Pirmkārt, paradoksālā kārtā, vērtīgākais šķiet tas, kā Toma Stoparda luga ietrāpa īstajā laikā un vietā. Ebreju dzimtas sāga, kas citkārt varbūt līdzeni ierakstītos pārējo ģimenes sāgu plūdumā, šobrīd skaudri paķer aiz krūtežas un sapurina. Krievu fašisma izpausmes Ukrainā un latviešu izmiršanas tendence tepat visapkārt krietni traģiskāk uzplēš senāku fašismu un laika patinas segtos tautas zaudējumus. Visu cieņu par šī materiāla izvēli, pat tad, ja luga brīžiem kļūst drusku deklaratīva vai pārstāstoša. Svarīgi, ka lielāko iespaidu atstāj kopējās panorāmas satvars un virzība.

   Otrkārt, šis samērā klasiskā manierē veidotais uzvedums priecē ar iestudējuma augsto kultūras līmeni un ieturēto estētiku. Te ir profesionāla raudze visos līmeņos, un šī teātra mobilizācija apjomīga darba vērienam izceļ ne tikai līdz detaļām pārdomāto režiju, bet arī visu citu izrādes veidotāju sniegumu. Kas taču arī būtu labas režijas uzdevums.

  Treškārt, ir aktierdarbi, kas valdzina. Lugā ir milzum daudz tēlu, tomēr ne katra loma atveidotājiem dod iespēju spilgti izpausties, radot tēla apjomu. Turklāt tik liels aktieru ansamblis atklāj arī citu, iespējams, diskutablu aspektu – ļoti dažādo izpratni par lomas veidošanu vai varbūt aktierskolu. Protams, to var uztvert arī kā atšķirīgo personāžu galerijas daudzveidīgās izpausmes. Taču bija daži aktieri, kuru sniegums reizē pamanījās būt spilgts, tomēr spēja labi ierakstīties kopējā izrādes bildē. Pieminēšu tikai 3. Jāizceļ Kārlis Arnolds Avots (Ludvigs), kurš nu jau kārtējo reizi pierādīja, ka ar dažiem triepieniem spēj padarīt savu tēlu dzīvīgu un iedarbīgu. Vita Vārpiņa (Grētla), kuras talants un profesionalitāte allaž spēj noturēt savā varā, arī šoreiz. Patīkami pārsteidza Madara Viļčuka (Hermīne), kas gluži kā kaķis artistiski un precīzi ieleca ik mizanscēnā, spējot decenti atklāt savu tēlu.

   Kopumā – vērtīgi pavadīts vakars, kas turklāt lika domāt arī par klasisko un novatorisko vērtību vietu šī brīža kultūras kopainā.

  Jūrmalas teātra izrāde “OLEANNA”

   Deivida Mameta psiholoģiska divkauja 3 daļās bez atelpām. Lomās – Linda Rozīte un Matīss Vingris.  Režija, telpa, kostīmi – Imants Jaunzems. Gaisma – Renārs Hincenbergs. Skaņa – Gatis Rozītis.

   Vērtīga ir lugas izvēle. Šī amerikāņu dramaturga luga par universitātes profesora un viņa studentes cīniņu sasaucas ar vairākām tendencēm mūsdienu sabiedrībā. Pirmkārt, izmantot nekorektus vai demagoģiskus līdzekļus uzvaras panākšanai. Otrkārt, sievietēm feminisma vārda censties uzrādīt vīriešu nepiedienību un nekrietnību, kas bieži vien izrādās nepatiesība.

   Arī citās mūsdienu latviešu teātra izrādēs tiek skarti jautājumi par sievietes vietas maiņu iepretim vīrietim (piemēram, Dailes teātra jaunajā “Branda” interpretācijā).

   Izrādē “Oleanna” cīņa tiek pieteikta. Studente manipulē, melo un cenšas iznīcināt Profesoru. Tomēr nerimst jautājums: kā vārdā, kas ir dziļākie iemesli. Lai iegūtu savtīgu labumu, demonstrētu savu maziskumu? Profesors meklē veidus, kā tikt ārā no situācijas, tomēr ir bezspēcīgs melu priekšā, nevar aizstāvēties pret to, kas nav pierādāms.

   Situācija, kas atgādina par pasaules uzmākšanās skandāliem pasaulē, par “it kā vēlmi panākt dzimumu līdztiesību”, par vēlmi “nolikt vīriešus pie vietas”.

   Šķiet, ka Latvijā šī tēma ir aktuāla, tomēr, iespējams, tai ir citi akcenti. Lai vai kā, sieviešu emocionālā vardarbība un “nepierādāms sadisms” ir sabiedrībā izplatīta parādība. Un, iespējams, gaida, lai kāds latviešu autors pienācīgi atklātu tās latviskās (vai Latvijas gadījumā – arī krieviskās) nianses.

   Aktieri L.Rozīte un M.Vingris darbojas azartiski, kāpinājumus iezīmē starpspēles – roka ar it kā notēmētu ieroci uz pretinieku un gaismas spilgta izmaiņa. Taču cīņa rit samērā līdzeni, lielu pārsteigumu nav. Mizanscēnas ierobežotajā telpā saglabājas līdzīgas. Drusku tiek apspēlēts izskats (cīņai turpinoties, tiek novilkta žakete, studentei pamainās matu kārtojums). Bet vai skatītājs jēdzieniski nonāk pie kā tāda, ko par šo tēmu nezina?

   Režisors I.Janzems šo uzvedumu ir veidojis korekti, rūpīgi.

Jelgavas Jaunā teātra izrāde “DULLAIS”

   Pasaka pieaugušajiem pēc Sudrabu Edžus darba motīviem. Kristas Burānes dramatizējums.

   Režija: Antra Leite-Straume

   Komponists: Paulis Straume

   Spēlē: Roberts Bārzdainis, Annija Beire, Paula Daņiļčenko, Adriana Hofmane, Renārs Ivanovs, Estere Jungfermane, Tīna Kamola, Emīlija Klīve, Anna Marija Ozola, Ilze Reknere, Haralds Sabitovs, Marta Skara, Dace Dārta Stīpniece, Rūta Šteina, Valters Tooms.

   Kāpēc? Tas ir jautājums, ko uzdod Sudrabu Edžus, ko uzdod ikviens bērns un kas turpina savienot paaudzes, izzinot Visuma noslēpumus. Izrādes dalībniekiem ir sava sapratne vai neizpratne par līdzās notiekošo, un kopā viņi uzbur aizkustinošu pasauli, izmantojot visai skopus, taču iedarbīgus līdzekļus (zīmējumi uz sienām, plūstošās pārejas starp ainām).

   Režisores nopelns ir spēja radīt pilnvērtīgu, saskanīgu spēles ansambli, izrādei atbilstošu vidi, iedzīvināt spilgtas metaforas, likt noticēt iztēlotajai realitātei.

   Atsevišķās ainas atklāj gan sadzīviskas norises un cilvēkus (mācītāju, skolmeistaru), gan jauno aktieru spēju pārtapt putnos, viļņos un citos dabas tēlos.

   Šī bija viena no iespaidīgākajām izrādēm Amatierteātru skatē. Ar dzīvīgu koptēlu un labu ansambļa izjūtu. Jauno aktieru pieredze organiski saaudās ar Sudrabu Edžus paustajām idejām.

Līvānu amatierteātra izrāde “SAULESPUĶĒS”

   Līvānu amatierteātris ir iestudējis izrādi “Saulespuķēs”, izmantojot slaveno Kolina Higinsa un Žana Kloda Karjēra lugu “Harolds un Moda”.

   Stāsts par puisi, kurš tā arī nespēdams iemantot patiesu mātes mīlestību, cenšas pievērst sev uzmanību ar radikāliem līdzekļiem – ik pa mirklim imitējot pašnāvības -, līdz sastop būtni, ar kuru jūtas dvēseliski tuvs.

   Pati luga ir brīnišķīga, bieži iestudēta. Un kaut arī tā bieži vien tiek dēvēta par komēdiju, nāk prātā tieši dramatiskās stīgas, ko savulaik izcēla Lidija Freimane Modas lomā, viesojoties Valmieras teātrī, un Leons Leščinskis, Liepājas teātrī spēlējot Haroldu partnerībā ar Veru Šneideri.

   Režisors Oskars Bērziņš šo izrādi nosaucis par absurdu komēdijdrāmu. 

   Skatoties Līvānu amatierteātra interpretāciju, nāca prātā Brālīša un Karlsona attiecību modelis no slavenajām Astrīdas Lindgrēnas grāmatām, kas pārcelts pieaugušo vidē.

   Aktieru spēles veids bija izteikti teatrāls, personāži tika veidoti, iespējami paspilgtinot krāsas, izkāpinot tēlu komiskās īpašības.

   Gribu izcelt Harolda lomas tēlotāju Danielu Loginovu, jo viņam izdevās sabalansēt komiskos un dramatiskos toņus, tādējādi radot ticamu personāžu, kas spēj skatītājos radīt ne vien smaidu, bet arī patiesas simpātijas un līdzpārdzīvojumu.

“Rīgas pantomīmas” izrāde “KINOMĀNIJA”

   Režisors Andris Apinis.

   Pirmkārt, priecē “Rīgas pantomīmas” unikalitāte Latvijas kultūrvidē. Ataust atmiņas par R.Ligera, A.Rūtentāla un citu izcilu mākslinieku paveikto.

   Pantomīma jau ir rada mēmā kino stilistikai, pirmo filmu komiskajam paspilgtinājumam un “mazā cilvēka” dienām un nedienām. Izrāde “Kinomānija” ļauj “mazajam cilvēkam” iejusties kino šedevru dižajā pasaulē.

   Visi mīmi atklāj savu artistiskumu, lokanību un humora izjūtu. Lieliska ansambļa izjūta. Īpaši izceļas Uģa Toča radītais varonis, kurš no parasta kinoteātra apmeklētāja, ienirdams sapņu pasaulē, kļūst par pašu Džeimsu Bondu. 

   Interesanti risināts izrādes vizuālais tēls – video kā skatītājus atspoguļojošs “spoguļattēls”, kas ļauj identificēties ar sadzīviskajām ķibelēm, kuras sākotnēji piemeklē personāžus.

   Ja izrādes sākumā situācijas ir skaidras un nepārprotamas, tad vēlāk kļūst aizvien grūtāk izsekot varoņu gaitām, kas mazliet traucē izprast, kam tad īsti pievērst uzmanību – aktieru varēšanai, izrādes stāstam vai kādam īpašam vēstījumam.

   Taču kopumā tiek radīta dinamiska atmosfēra un izrādes dalībnieku aizrautība pārņem arī skatītājus.

                                Blomes amatierteātra izrāde “JŪLIJS”

   Izrāde “Jūlijs” iestudēta Blomes SIA/Strādnieku un inteliģences apvienības amatierteātrī (režisore Gita Skadiņa).

   Izrāde par Jūlija bērnību un vēlajiem piedzīvojumiem Rīgā Latvijas neatkarības laikos.

   Apbrīnojama ir režisores spēja saliedēt samērā plašo ansambli un aizraut skatītājus. Pirmā daļa rit ļoti dinamiski, uzburot dzīvīgu Jūlija bērnības pasauli.

   Nonākot Rīgā un strādājot par šoferi, Jūlijs sastopas ar cilvēkiem, kas ir kāri uz izklaidi. Rodas pārpratumi, pikantas situācijas, kurās Jūlijs izrāda iejūtību un labestību.

   Izrādes spēks ir plašajā notikumu panorāmā, kas ietver sevī gan komisko, gan dramatisko. Izrādes veidotāji ir īpaši domājuši par tērpiem, aksesuāriem un rekvizītiem, lai radītu senās Latvijas atmosfēru. Iespaidīgs ir aktieru skaits, kas piedalās uzvedumā, un tik dedzīgā vēlme līdzdarboties uz pilnu klapi.

   Ir grūti izcelt kādu atsevišķu izrādes dalībnieku, taču šajā uzvedumā ir jūtama teātra mīlestība un saskanīga ansambļa spēle.

Doku Atis “MANS DZĪVES RĪTS” (videoizrāde)

   Šo izradi izveidojis Siguldas novada Inčukalna amatierteātris. Režisors Ģirts Sils.

   Uzvedums pārsteidza, jo tas apvienoja izrādi, animācijas filmu, TV kultūras raidījumu un radioteātri. Koši. Aizraujoši.

   Varēja just režisora decento darbu ar aktieriem, kas ierunājuši tekstu. Izsmalcināta vizuālā kultūra. Liela pašaizliedzība un radoša izdoma.

   Šī ir viena no atbildēm, kā pietuvoties latviešu literatūras izziņai, aktualizēt to.

   Iespējams, ka tas ir ceļš, ko varētu turpināt. Kaut vai – domājot par skolēniem, kuri bieži vien ir kūtri latviešu grāmatu lasītāji.

Sanita Reinsone “MEŽA MEITAS”

   Tautas vēstures izziņa ir apsveicama. Valkas novada Valkas pagasta amatierteātris “Rūdis” teātra formā ir pievērsies pēckara laikam. Režisore Evija Stālmeistere.

   Uzvedums veidots rūpīgi, godprātīgi. Ir piedomāts par to, kādās tieši formās atklāt to sieviešu likteņus, kas piedzīvoja gan pretošanos padomju režīmam, gan izsūtījumu. Aktrises iejūtas tēlos pārliecinoši.

   Pēc izrādes ir smaga izjūta. Dzīvesstāsti ir izstāstīti, esam pavēruši latviešu tautas vēstures lappuses.

   Šī izrāde ierakstās to kultūras darbu sarakstā, kas neļauj aizmirst latviešu gājumu (uzreiz prātā nāk V.Kairiša filma “Melānijas hronika”).

Raimonda Vazdika “ATBILDES MĀKONĪ”

   Uzreiz jūtams, ka darbojas studenti – azarts, absurda dramaturģijas estētika. RTU studentu teātris “Spēle” uzsver visur klātesošo, bet teātrī reti kad atklāto mūsdienu cilvēka ikdienas pieredzi – “dzīvot internetā”.

   Režisore un izrādes autore Raimonda Vazdika ir izvēlējusies dažādas cilvēku vajadzības – atbildes un risinājumus – meklēt virtuālajā vidē. Uz to jau mūsu dzīve arī aktīvi mudina. Reālais, “dzīvais” cilvēks atkāpjas. Attiecības veidojas ar nerealitāti, ekrānu, fantāzijas dīvainajiem zigzagiem. Tēpēc spēles dalībnieku izspīlētās vajadzības arī labi ierakstās telpas iekārtojumā.

   Izrādes priekšrocība – būt nerealitātē – tomēr brīžiem kļust arī par tās klupšanas akmeni. Jo arī absurda dramaturģijai ir savi noteikumi. Brīžos, kad cilvēki, raksturi, attiecības kļūst aptuveni, mērķim tiek aizšauts garām un interese atslābst.

   Tomēr iedvesmo pats radīšanas prieks un ieraudzītās iespējas.

„VAKANCE Nr. 1“

   Veidotāji to ir nosaukuši par radošu kopdarbu, iedvesmojoties no Ž.Galserāna lugas “Grenholma metode”.

   Rīgas KTMC “Ritums” teātra studija “Haritas”. Režisore Dace Liepeniece.

   Izrāde uzrunā vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir ieraugāms lielisks režisores darbs ar aktieriem. Ir izveidotas ticamas, bet neparedzamas cilvēku savstarpējās attiecības. Ir izturēts izrādes ritms – nozīme ir gan ainu straujumam, gan pauzēm, kas izrādi padara dzīvu un elpojošu.

   Aizrautīgi darbojas visi četri aktieri, bet īpaši izcelt gribētos I.Balodes sniegumu.

   Arī pati izrādes ideja sasaucas ar mūsdienu tā saucamo progresu – no vienas puses pieejas ir “advancētas”, no otras puses – tām trūkst elementāras cilvēcības.

   Izrādes veidotāji “Vakanci Nr.1” piedāvā kā detektīvu, kura beigas varētu būt neparedzamas. Un tik tiešām – atrisinājums pārsteidz. Un, “tinot filmu atpakaļ”, jāsecina, ka personāžu darbība ir bijusi atbilstoša viņu patiesajai būtībai un nolūkiem. Tas ir uzteicams režisores Daces Liepenieces nopelns.