ĪSRECENZIJAS

   Amizanti, ka studentu izrāde – Mariuss fon Maienburgs “Māceklis” – skatītāju slaidi iznes cauri. Un urdīt ir arī sižeta dzinējspēks, proti, – mīkla, par ko īsti ir runa, ir minama līdz beigām. Ja dažkārt mēdz teikt: “Katram personāžam ir sava taisnība”, tad režisora E.Seņkova uzvedumā ir tieši pretēji – nevienam personāžam šeit tā īsti nav taisnības. Tas šo drāmu vērš ironisku un pasauli saredz skumji nolemtu, ja reiz esību nākas preparēt un daudzdimensionālu skatījumu ņemt nost.

   Kas priecēja? Katrs.

   Aleksandrs Bricis ar atdevi – viņa varonis Bendžamins pēc būtības ir psihiski nošķiebies, un aktieris tā kā uz naža asmens balansē starp tēla dramatisko pašpārliecinātību un slēpto iekšējo apjukumu, aktierim izdodas nedaudz iezīmēt arī varoņa ievainojumu saknes, kas Bībeles citātu bārstītājā ļauj sazīmēt cilvēku, kurš varēja tapt.

   Ļoti ticams un organisks bija Krists Jēkabsons (Georgs). Neļaujoties aizspēlēties par tēla vienas kājas īsumu, aktierim izdevās personāžā atklāt psiholoģiski pamatotu un niansēti būvētu zēna iekšējo drāmu ar mīlas (nu, labi – aizraušanās) metu.

   Santa Breikša Lidijas tēlu tvērusi bezbēdīgi un jaunas meičas sievišķīgo atraisīšanos atklāj viegli un bezrūpīgi.

   Elizabete Milta (bioloģijas skolotāja Rota) darvinisma atzaru cenšas atklāt ar tādu sadzīves racionālisma triumfu pār “kaut kādu tur” reliģiju, ka viņai izdodas atklāt to sirsnīgo, gudro seklumu, kuru mēs palaikam izjūtam dažādās sfērās un kurā tik labprāt metamies plunčāties.

   Burvīgs bija Edijs Klievēns Mācītāja lomā. Aktierim ir trāpījies uztvert to optimistiski smaidīgo niansi, kas šad un tad prevalē pamācītāju labi domātajos prātojumos, vienlaikus saglabājot cilvēcisku sirsnību pret savu tēlu.

   Matīss Kučinskis sporta skolotāja Doflingera tēlā mēģina nošaut uzreiz divus zaķus – pierādīt sevi visuvaroša fizkultūrieša – mīlētāja ampluā, kā arī parādīt šī sportiskā vīrieša dziļi jūtīgo dvēseli. Lai vai kā – stāsts par attiecībām ar bioloģijas skolotāju ir skaidri uztverams.

   Inese Pudža Bendžamina mātes lomā bija ļoti precīza – gan pamatojot savas reakcijas uz izrādes notikumiem, gan būdama laba partnere topošajiem kolēģiem.

   Un nekad iepriekš vēl nebiju redzējis tik feini spēlējam Reini Suhanovu – Skolas direktora tēls bija ticams un allaž palika labu gribošs. (Grūti ir būt augstos amatos!)

   Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Līga Zepa. Pārdomāti.

   Spridzīgu izjūtu pilns vakars.

   “Sibīrijas haiku” ir trāpījums desmitniekā (Jurga Vile, Lina Itagaki, dramatizējuma autors – Valters Sīlis, tulkotāja Dace Meiere).

   Laikā, gad gribas jau atgaiņāties no smagām tēmām, Leļļu teātris ir atradis veidu, kā lielākiem bērniem pavēstīt par izsūtīšanu uz Sibīriju.

  Mērķauditorijas izvēle un kaimiņu – lietuviešu (nevis latviešu) – gaitas zināmā mērā rada vajadzīgo distanci un telpu, kurā ielaist, lai pieaugušā jūtas vai pašu tautas dzimtu sāpīgā pieredze neliktu emocionāli kāpties prom. Izrāde ir noderīga ne tikai bērniem. Stāstīta no bērna skatapunkta.

   Mazā Aļģa pieredze tiek atveidota tik dzīvīgi, ka visas pieredzes skices (tēli, ainavas dažādās plaknēs) kustas un rodas mūsu acu priekšā topošā animācijā uz ekrāna.

   Stāsts sastāv no atmiņu druskām. Tās savirknējas mazākos notikumos, kas savukārt audzē dramaturģiski bagātu kopainu, ko vērojot, uzmanība ne mirkli neatslābst, pat ja brīžiem konkrēto personāžu gaitas tikai pazib un viņu vārdi vai raduraksti pagaist.

   Japāņu haiku ir būtiska nozīme gan stāstā, gan poētiskajā izrādes rokrakstā. Jo plašākā nozīmē šī izrāde ir ne tikai par izsūtījumu uz Sibīriju, bet arī atgādinājums par to, cik dziļi un pamatīgi mūs veido bērnības pieredze un cik spēcīgas ir jebkuras agrīnās atmiņas un piedzīvotais. Uzvedums skatītājā, iespējams, var rosināt ar izrādes tēmu arī nesaistītas bērnības gleznas…?   

   Nevilšus šo režisora Valtera Sīļa izrādi gribas sasaistīt ar citu viņa izcilu sniegumu – “Puika, kurš redzēja tumsā” Nacionālajā teātrī. Abās ir atklātas augošu bērnu dvēseles kustības.

   Izsūtījumam Sibīrijā nu jau ir veltīti daudzi darbi, un dažas “Sibīrijas haiku” ainas savas vizualitātes dēļ, iespējams, paliks atmiņā tāpat kā filmā “Melānijas hronika” kartupeļus lasošie izsūtītie, kurus pārsteidz uzraugi, kas liek viņiem tos izbērt, lai tupeņi tiktu cūkām.

   Izrādē “Sibīrijas haiku” ir ļoti precīzs, tehniski sarežģīts un bagātīgs aktieru darbs – Rihards Zelezņevs, Baiba Vanaga, Elīna Bojarkina, Kristīna Varša un Artūrs Putniņš. Mākslinieks – Uģis Bērziņš, mūzika – Gatis Krievāns, video mākslinieks – Toms Zeļģis, gaismu mākslinieks – Uldis Andersons.

   Ir izdevies!

   Dailes teātra koncertuzvedums “Poēma par spēlmani” pārsteidza un sajūsmināja.

   Tas veltīts Pēterim Pētersonam, un tajā izmantoti fragmenti no viņa lugām un dziesmas no viņa izrādēm – tāls, taču emocionāli ļoti tuvs laiks.

  Kāpēc izjutu spēcīgu katarsi? Tāpēc, ka izrādē, manuprāt, ir izdevies uztaustīt kamertoni, kas viscaur vibrē un pārraida izcilā mākslinieka savpato būtību un pārlaicīgo dzīvotspēju. Reti kad ir nācies redzēt šādu simbolisma paraugu, kur katrs vārds, atsauce, reiz dzimušie tēli tik spēji var sasaukties ar atmiņām un emocionāli atgādināt par teātra vēstures dzīvīgumu, nevis pagājību.

  Mūsdienās tik bieži piemin to, ka izrādes apmeklētājs skatoties pats piedzīvo un domās/izjūtās rada savu izrādi. “Poēma par spēlmani” nudien ir tas gadījums, kad dažādu paaudžu teātramīļiem ir iespēja likt kopā savas teātra pieredzes mozaīkas gabaliņus jaunā kopainā, un tā var izvērsties par milzu bagātību un jūtu uzplūdu. Un še nebūtu jābaidās, ka daudziem skatītājiem izrādes materiāls var palikt līdz galam neatpazīstams vai fragmentārs – manuprāt, var paļauties uz latviešu cilvēka tomēr pabiezo kultūrslāni, – katrā tiks aizķertas, iespējams, atšķirīgas, viņam būtiskās stīgas.

  Tā ir cieņpilna attieksme pret skatītāju kā daļu no latviskās pastāvēšanas mūsu kultūras vidē.

   Ievas Strukas dramaturģiskais materiāls, režisors Viesturs Kairišs,… Piedalās DT aktieri un koris “Kamēr…”.

   “Leopoldštate” Dailes teātrī aizkustināja. Lai gan PR smaguma centrs tika virzīts uz pasaules mēroga zvaigznes Džona Malkoviča viesošanos režisora statusā, tomēr par iezīmīgākajiem man gribētos atzīt citus akcentus.

   Pirmkārt, paradoksālā kārtā, vērtīgākais šķiet tas, kā Toma Stoparda luga ietrāpa īstajā laikā un vietā. Ebreju dzimtas sāga, kas citkārt varbūt līdzeni ierakstītos pārējo ģimenes sāgu plūdumā, šobrīd skaudri paķer aiz krūtežas un sapurina. Krievu fašisma izpausmes Ukrainā un latviešu izmiršanas tendence tepat visapkārt krietni traģiskāk uzplēš senāku fašismu un laika patinas segtos tautas zaudējumus. Visu cieņu par šī materiāla izvēli, pat tad, ja luga brīžiem kļūst drusku deklaratīva vai pārstāstoša. Svarīgi, ka lielāko iespaida atstāj kopējās panorāmas satvars un virzība.

   Otrkārt, šis samērā klasiskā manierē veidotais uzvedums priecē ar iestudējuma augsto kultūras līmeni un ieturēto estētiku. Te ir profesionāla raudze visos līmeņos, un šī teātra mobilizācija apjomīga darba vērienam izceļ ne tikai līdz detaļām pārdomāto režiju, bet arī visu citu izrādes veidotāju sniegumu. Kas taču arī būtu labas režijas uzdevums.

  Treškārt, ir aktierdarbi, kas valdzina. Lugā ir milzum daudz tēlu, tomēr ne katra loma atveidotājiem dod iespēju spilgti izpausties, radot tēla apjomu. Turklāt tik liels aktieru ansamblis atklāj arī citu, iespējams, diskutablu aspektu – ļoti dažādo izpratni par lomas veidošanu vai varbūt aktierskolu. Protams, to var uztvert arī kā atšķirīgo personāžu galerijas daudzveidīgās izpausmes. Taču bija daži aktieri, kuru sniegums reizē pamanījās būt spilgts, tomēr spēja labi ierakstīties kopējā izrādes bildē. Pieminēšu tikai 3. Jāizceļ Kārlis Arnolds Avots (Ludvigs), kurš nu jau kārtējo reizi pierādīja, ka ar dažiem triepieniem spēj padarīt savu tēlu dzīvīgu un iedarbīgu. Vita Vārpiņa (Grētla), kuras talants un profesionalitāte allaž spēj noturēt savā varā, arī šoreiz. Patīkami pārsteidza Madara Viļčuka (Hermīne), kas gluži kā kaķis artistiski un precīzi ieleca ik mizanscēnā, spējot decenti atklāt savu tēlu.

   Kopumā – vērtīgi pavadīts vakars, kas turklāt lika domāt arī par klasisko un novatorisko vērtību vietu šī brīža kultūras kopainā.

  Jūrmalas teātra izrāde “OLEANNA”

   Deivida Mameta psiholoģiska divkauja 3 daļās bez atelpām. Lomās – Linda Rozīte un Matīss Vingris.  Režija, telpa, kostīmi – Imants Jaunzems. Gaisma – Renārs Hincenbergs. Skaņa – Gatis Rozītis.

   Vērtīga ir lugas izvēle. Šī amerikāņu dramaturga luga par universitātes profesora un viņa studentes cīniņu sasaucas ar vairākām tendencēm mūsdienu sabiedrībā. Pirmkārt, izmantot nekorektus vai demagoģiskus līdzekļus uzvaras panākšanai. Otrkārt, sievietēm feminisma vārda censties uzrādīt vīriešu nepiedienību un nekrietnību, kas bieži vien izrādās nepatiesība.

   Arī citās mūsdienu latviešu teātra izrādēs tiek skarti jautājumi par sievietes vietas maiņu iepretim vīrietim (piemēram, Dailes teātra jaunajā “Branda” interpretācijā).

   Izrādē “Oleanna” cīņa tiek pieteikta. Studente manipulē, melo un cenšas iznīcināt Profesoru. Tomēr nerimst jautājums: kā vārdā, kas ir dziļākie iemesli. Lai iegūtu savtīgu labumu, demonstrētu savu maziskumu? Profesors meklē veidus, kā tikt ārā no situācijas, tomēr ir bezspēcīgs melu priekšā, nevar aizstāvēties pret to, kas nav pierādāms.

   Situācija, kas atgādina par pasaules uzmākšanās skandāliem pasaulē, par “it kā vēlmi panākt dzimumu līdztiesību”, par vēlmi “nolikt vīriešus pie vietas”.

   Šķiet, ka Latvijā šī tēma ir aktuāla, tomēr, iespējams, tai ir citi akcenti. Lai vai kā, sieviešu emocionālā vardarbība un “nepierādāms sadisms” ir sabiedrībā izplatīta parādība. Un, iespējams, gaida, lai kāds latviešu autors pienācīgi atklātu tās latviskās (vai Latvijas gadījumā – arī krieviskās) nianses.

   Aktieri L.Rozīte un M.Vingris darbojas azartiski, kāpinājumus iezīmē starpspēles – roka ar it kā notēmētu ieroci uz pretinieku un gaismas spilgta izmaiņa. Taču cīņa rit samērā līdzeni, lielu pārsteigumu nav. Mizanscēnas ierobežotajā telpā saglabājas līdzīgas. Drusku tiek apspēlēts izskats (cīņai turpinoties, tiek novilkta žakete, studentei pamainās matu kārtojums). Bet vai skatītājs jēdzieniski nonāk pie kā tāda, ko par šo tēmu nezina?

   Režisors I.Janzems šo uzvedumu ir veidojis korekti, rūpīgi.

Jelgavas Jaunā teātra izrāde “DULLAIS”

   Pasaka pieaugušajiem pēc Sudrabu Edžus darba motīviem. Kristas Burānes dramatizējums.

   Režija: Antra Leite-Straume

   Komponists: Paulis Straume

   Spēlē: Roberts Bārzdainis, Annija Beire, Paula Daņiļčenko, Adriana Hofmane, Renārs Ivanovs, Estere Jungfermane, Tīna Kamola, Emīlija Klīve, Anna Marija Ozola, Ilze Reknere, Haralds Sabitovs, Marta Skara, Dace Dārta Stīpniece, Rūta Šteina, Valters Tooms.

   Kāpēc? Tas ir jautājums, ko uzdod Sudrabu Edžus, ko uzdod ikviens bērns un kas turpina savienot paaudzes, izzinot Visuma noslēpumus. Izrādes dalībniekiem ir sava sapratne vai neizpratne par līdzās notiekošo, un kopā viņi uzbur aizkustinošu pasauli, izmantojot visai skopus, taču iedarbīgus līdzekļus (zīmējumi uz sienām, plūstošās pārejas starp ainām).

   Režisores nopelns ir spēja radīt pilnvērtīgu, saskanīgu spēles ansambli, izrādei atbilstošu vidi, iedzīvināt spilgtas metaforas, likt noticēt iztēlotajai realitātei.

   Atsevišķās ainas atklāj gan sadzīviskas norises un cilvēkus (mācītāju, skolmeistaru), gan jauno aktieru spēju pārtapt putnos, viļņos un citos dabas tēlos.

   Šī bija viena no iespaidīgākajām izrādēm Amatierteātru skatē. Ar dzīvīgu koptēlu un labu ansambļa izjūtu. Jauno aktieru pieredze organiski saaudās ar Sudrabu Edžus paustajām idejām.

Līvānu amatierteātra izrāde “SAULESPUĶĒS”

   Līvānu amatierteātris ir iestudējis izrādi “Saulespuķēs”, izmantojot slaveno Kolina Higinsa un Žana Kloda Karjēra lugu “Harolds un Moda”.

   Stāsts par puisi, kurš tā arī nespēdams iemantot patiesu mātes mīlestību, cenšas pievērst sev uzmanību ar radikāliem līdzekļiem – ik pa mirklim imitējot pašnāvības -, līdz sastop būtni, ar kuru jūtas dvēseliski tuvs.

   Pati luga ir brīnišķīga, bieži iestudēta. Un kaut arī tā bieži vien tiek dēvēta par komēdiju, nāk prātā tieši dramatiskās stīgas, ko savulaik izcēla Lidija Freimane Modas lomā, viesojoties Valmieras teātrī, un Leons Leščinskis, Liepājas teātrī spēlējot Haroldu partnerībā ar Veru Šneideri.

   Režisors Oskars Bērziņš šo izrādi nosaucis par absurdu komēdijdrāmu. 

   Skatoties Līvānu amatierteātra interpretāciju, nāca prātā Brālīša un Karlsona attiecību modelis no slavenajām Astrīdas Lindgrēnas grāmatām, kas pārcelts pieaugušo vidē.

   Aktieru spēles veids bija izteikti teatrāls, personāži tika veidoti, iespējami paspilgtinot krāsas, izkāpinot tēlu komiskās īpašības.

   Gribu izcelt Harolda lomas tēlotāju Danielu Loginovu, jo viņam izdevās sabalansēt komiskos un dramatiskos toņus, tādējādi radot ticamu personāžu, kas spēj skatītājos radīt ne vien smaidu, bet arī patiesas simpātijas un līdzpārdzīvojumu.

“Rīgas pantomīmas” izrāde “KINOMĀNIJA”

   Režisors Andris Apinis.

   Pirmkārt, priecē “Rīgas pantomīmas” unikalitāte Latvijas kultūrvidē. Ataust atmiņas par R.Ligera, A.Rūtentāla un citu izcilu mākslinieku paveikto.

   Pantomīma jau ir rada mēmā kino stilistikai, pirmo filmu komiskajam paspilgtinājumam un “mazā cilvēka” dienām un nedienām. Izrāde “Kinomānija” ļauj “mazajam cilvēkam” iejusties kino šedevru dižajā pasaulē.

   Visi mīmi atklāj savu artistiskumu, lokanību un humora izjūtu. Lieliska ansambļa izjūta. Īpaši izceļas Uģa Toča radītais varonis, kurš no parasta kinoteātra apmeklētāja, ienirdams sapņu pasaulē, kļūst par pašu Džeimsu Bondu. 

   Interesanti risināts izrādes vizuālais tēls – video kā skatītājus atspoguļojošs “spoguļattēls”, kas ļauj identificēties ar sadzīviskajām ķibelēm, kuras sākotnēji piemeklē personāžus.

   Ja izrādes sākumā situācijas ir skaidras un nepārprotamas, tad vēlāk kļūst aizvien grūtāk izsekot varoņu gaitām, kas mazliet traucē izprast, kam tad īsti pievērst uzmanību – aktieru varēšanai, izrādes stāstam vai kādam īpašam vēstījumam.

   Taču kopumā tiek radīta dinamiska atmosfēra un izrādes dalībnieku aizrautība pārņem arī skatītājus.

                                Blomes amatierteātra izrāde “JŪLIJS”

   Izrāde “Jūlijs” iestudēta Blomes SIA/Strādnieku un inteliģences apvienības amatierteātrī (režisore Gita Skadiņa).

   Izrāde par Jūlija bērnību un vēlajiem piedzīvojumiem Rīgā Latvijas neatkarības laikos.

   Apbrīnojama ir režisores spēja saliedēt samērā plašo ansambli un aizraut skatītājus. Pirmā daļa rit ļoti dinamiski, uzburot dzīvīgu Jūlija bērnības pasauli.

   Nonākot Rīgā un strādājot par šoferi, Jūlijs sastopas ar cilvēkiem, kas ir kāri uz izklaidi. Rodas pārpratumi, pikantas situācijas, kurās Jūlijs izrāda iejūtību un labestību.

   Izrādes spēks ir plašajā notikumu panorāmā, kas ietver sevī gan komisko, gan dramatisko. Izrādes veidotāji ir īpaši domājuši par tērpiem, aksesuāriem un rekvizītiem, lai radītu senās Latvijas atmosfēru. Iespaidīgs ir aktieru skaits, kas piedalās uzvedumā, un tik dedzīgā vēlme līdzdarboties uz pilnu klapi.

   Ir grūti izcelt kādu atsevišķu izrādes dalībnieku, taču šajā uzvedumā ir jūtama teātra mīlestība un saskanīga ansambļa spēle.

Doku Atis “MANS DZĪVES RĪTS” (videoizrāde)

   Šo izradi izveidojis Siguldas novada Inčukalna amatierteātris. Režisors Ģirts Sils.

   Uzvedums pārsteidza, jo tas apvienoja izrādi, animācijas filmu, TV kultūras raidījumu un radioteātri. Koši. Aizraujoši.

   Varēja just režisora decento darbu ar aktieriem, kas ierunājuši tekstu. Izsmalcināta vizuālā kultūra. Liela pašaizliedzība un radoša izdoma.

   Šī ir viena no atbildēm, kā pietuvoties latviešu literatūras izziņai, aktualizēt to.

   Iespējams, ka tas ir ceļš, ko varētu turpināt. Kaut vai – domājot par skolēniem, kuri bieži vien ir kūtri latviešu grāmatu lasītāji.

Sanita Reinsone “MEŽA MEITAS”

   Tautas vēstures izziņa ir apsveicama. Valkas novada Valkas pagasta amatierteātris “Rūdis” teātra formā ir pievērsies pēckara laikam. Režisore Evija Stālmeistere.

   Uzvedums veidots rūpīgi, godprātīgi. Ir piedomāts par to, kādās tieši formās atklāt to sieviešu likteņus, kas piedzīvoja gan pretošanos padomju režīmam, gan izsūtījumu. Aktrises iejūtas tēlos pārliecinoši.

   Pēc izrādes ir smaga izjūta. Dzīvesstāsti ir izstāstīti, esam pavēruši latviešu tautas vēstures lappuses.

   Šī izrāde ierakstās to kultūras darbu sarakstā, kas neļauj aizmirst latviešu gājumu (uzreiz prātā nāk V.Kairiša filma “Melānijas hronika”).

Raimonda Vazdika “ATBILDES MĀKONĪ”

   Uzreiz jūtams, ka darbojas studenti – azarts, absurda dramaturģijas estētika. RTU studentu teātris “Spēle” uzsver visur klātesošo, bet teātrī reti kad atklāto mūsdienu cilvēka ikdienas pieredzi – “dzīvot internetā”.

   Režisore un izrādes autore Raimonda Vazdika ir izvēlējusies dažādas cilvēku vajadzības – atbildes un risinājumus – meklēt virtuālajā vidē. Uz to jau mūsu dzīve arī aktīvi mudina. Reālais, “dzīvais” cilvēks atkāpjas. Attiecības veidojas ar nerealitāti, ekrānu, fantāzijas dīvainajiem zigzagiem. Tēpēc spēles dalībnieku izspīlētās vajadzības arī labi ierakstās telpas iekārtojumā.

   Izrādes priekšrocība – būt nerealitātē – tomēr brīžiem kļust arī par tās klupšanas akmeni. Jo arī absurda dramaturģijai ir savi noteikumi. Brīžos, kad cilvēki, raksturi, attiecības kļūst aptuveni, mērķim tiek aizšauts garām un interese atslābst.

   Tomēr iedvesmo pats radīšanas prieks un ieraudzītās iespējas.

„VAKANCE Nr. 1“

   Veidotāji to ir nosaukuši par radošu kopdarbu, iedvesmojoties no Ž.Galserāna lugas “Grenholma metode”.

   Rīgas KTMC “Ritums” teātra studija “Haritas”. Režisore Dace Liepeniece.

   Izrāde uzrunā vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir ieraugāms lielisks režisores darbs ar aktieriem. Ir izveidotas ticamas, bet neparedzamas cilvēku savstarpējās attiecības. Ir izturēts izrādes ritms – nozīme ir gan ainu straujumam, gan pauzēm, kas izrādi padara dzīvu un elpojošu.

   Aizrautīgi darbojas visi četri aktieri, bet īpaši izcelt gribētos I.Balodes sniegumu.

   Arī pati izrādes ideja sasaucas ar mūsdienu tā saucamo progresu – no vienas puses pieejas ir “advancētas”, no otras puses – tām trūkst elementāras cilvēcības.

   Izrādes veidotāji “Vakanci Nr.1” piedāvā kā detektīvu, kura beigas varētu būt neparedzamas. Un tik tiešām – atrisinājums pārsteidz. Un, “tinot filmu atpakaļ”, jāsecina, ka personāžu darbība ir bijusi atbilstoša viņu patiesajai būtībai un nolūkiem. Tas ir uzteicams režisores Daces Liepenieces nopelns.

   18. novembrī bija patīkami atrasties ļaužu pilnā “Splendid Palace” zālē un skatīties filmu “Janvāris”. Zinot, ka ārā snieg pirmais šīgada sniegs, un tajā pašā laikā izbaudot silto kopības atmosfēru ne vien uz ekrāna, bet arī skatītāju rindās. Uzvējoja kaut kas no kinoteātra “Rīga” sendienu gaisotnes.

   Pirmais cepums filmai par stilistiku. Kaitinoši un uzstājīgi uzjundīja tieši to atmiņu daļa, kas joprojām dzīst skumju un raižu pilna. Uzsvērtais amatieru, iesācēju un pašapziņas raustīgo kadru mikslis bija tieši tā “jūra līdz ceļiem”, kas janvārī ir balta, aizsalusi, bet kurā galvenie varoņi tiecas iebrist baltā apakšveļā. Filma ir tieši tik fragmentāra, spuraina, ar padomjlaiku mazcerību un naivismu apzīmogota, ka saturs ir forma un forma ir saturs. Tāda laika patinas cietusi, bet vērtīga dienasgrāmata.

  Otrais cepums par trāpījumu laikā un vietā. Sākot skatīties, uzreiz nebija noprotams, kas saviļņojis ņujorkiešus un romiešus. Taču tad, aptverot visu mākslas darbu kopumā, jāatzīst, ka šis ir ļoti precīzs prīkvils krievijas karam Ukrainā. Mākslas valodā ir pārradīta tā grūti pasakāmā ziņa, ko krievijas kaimiņu diplomātiem nācās borēt un borēt neticīgajiem rietumiem.

  Trešais cepums par to, ka galvenajai lomai ir pamanīts Kārlis Arnolds Avots. Un te ir kaut kas par likteni, kas cilvēkus noliek kādā vietā “gandrīz” neatkarīgi no viņiem pašiem. Jo līdzās, arī šajā filmā, parādās “Avoti”, kas tā arī, iespējams, paliek neuzieti un mākslas likteņu kontekstā var izsīkt. Kaut nu šim Avotam būtu veiksmīgs plūdums arī turpmāk! Un arī tas ir radniecīgs vēstījums pašas filmas kopjēgai.

   Latviešu teātri ir gluži kā Ņujorka – tie nekad neguļ.

   Šo to varu ieteikt no sezonas sākumā redzētā.

   Pirmkārt, gribu pievērst uzmanību “OratoriO” izrādei “Viņa – Viņš – Viņa?”. Meistarīgi. Rēzija Kalniņa kā režisore materiālu ir atklājusi pārliecinoši. Un ne jau velti, jo savulaik viņa pati ir spēlējusi titullomu šīs lugas iestudējumā, kas reiz bija iestudēts Dailes teātrī ar nosaukumu “Silvija”. Un… Silvija lugā ir suns (Anetei Krasovskai, iespējams, viena no labākajām lomām). To atradis un pārvedis mājās Gregs (šarmants un naivi aizkustinošs Jānis Skanis) par sirdēstiem dzīvesbiedrei. Gribu izcelt Esmeraldas Ermales spēli sievas Keitas lomā – apbrīnas vērta niansētība un noslīpētas aktiermeistarības paraugs. Un – uz skatuves pēc ilgākas pauzes ar prieku ieraudzīju Andri Morkānu vairākās lomās.

   Vēl – aicinu iet uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “Vertinska ceļš”. Aktieris Ivans Streļcovs ir izveidojis apburošu izrādi pēc savulaik slavenā krievu mākslinieka Aleksandra Vertinska atmiņām. Ir vairāki akcenti, kas šajā sakarā aizkustina. Teātrim ir laimējies uztaustīt to laikmeta pulsu, kurā vienā ritmā sitas krievu traģiskā pagātne un tagadne. Un, skatoties uz aktieri I.Streļcovu, baigi pat iedomāties, ka arī viņš varētu tikt sūtīts iznīcināt ukraiņus, ja viņam iegadītos šobrīd būt māksliniekam Krievijā nevis Latvijā. Izrāde vietā un laikā, ko radīt nemaz nav tik viegli, paturot prātā krievu situāciju šībrīža pasaulē. Lai gan “Vertinska ceļš” ir par romancēm, mūziku un bohēmu, tomēr svarīgākais, ka izrāde ir par sirdsapziņu.

   “Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu” Dailes teātrī priecājos par Lilitas Ozoliņas un Laura Dzelzīša tuvplāniem; Ginta Grāveļa un Andra Bula perfekto saspēli zaļumos, kā arī Ievu Segliņu Mātes Terēzes lomā, kas tapusi, izmanīgi žonglējot ar absurdu, ironiju un divdomību. Par pārējo gan lai priecājas citi…

   “Farinelli un karalī” DT sirdi pacilāja Rūda Cebuļa balss, kā arī dzīvelīgais zirgs uz skatuves.

   JRT gauži jauks bija dialogs starp Gerdu Lapošku un Ritvaru Loginu, kā arī Lolitas Stūrmanes žilbinošais sievietes tēls “Operācijā “Mindfuck””. Un vēl – simpātiski saderīgs bija nākotnes laulāto atveids Kristīnes Krūzes un Kaspara Znotiņa saskanīgajā duetā “(R)Evolūcijā”.

  Baudiet!

   Filma “Mīlulis” ieintriģēja.

   Ir vismaz trīs mākslas darbi, kas uzreiz nāk prātā, vērojot šo filmu.

   Pirmais, protams, ir modernā, īsā stāsta korifejs Gijs de Mopasāns, kurš radīja sieviešu izmantotāja Žorža Diruā tēlu romānā “Mīlulis”. Nosaukums vedina domāt, ka Matīss Godiņš būs līdzīgs pilna spektra sieviešu pavedinātājs. Tomēr šajā ziņā galvenais varonis nebūt nav tik nesātīgs, neskatoties uz bagātīgo erotisko ainu klātbūtni. Būtībā dāmas ir vien divas, un arī tad nevarētu apgalvot, ka tas ir galvenais varonis, kas šīs dāmas izmanto, varbūt ir gluži otrādi…

   Sākumā ir izdevies lieliski ievirzīt filmu. Pirmkārt, aktrises Kristīnes Krūzes darbs ir filigrāns – viņas atveidotā Agate ir cilvēciski saprotama un skatītājam iemīlama. Otrkārt, diezgan strauja un negaidīta ir šīs varones nāve, kas arī kļūst par režisora Staņislava Tokalova piedāvātā stāsta izejas punktu. Agatei ir meita Paula (spēlē Paula Labāne), kura no vienas puses varētu kļūt par milzīga īpašuma vienīgo mantinieci, no otras puses – tikpat labi par bāreni, kuras liktenis varētu kļūt bērnu nams, ja neatradīsies neviens, kas viņu vēlēsies adoptēt. Matīss un Agate ir bijuši draugi, mīlnieki, taču nav nekā juridiski noformēta, lai 26 gadus jaunais Matīss pēkšņi kļūtu par 10-gadīgās Paulas patēvu.

  Protams, kā tas mēdz būt šādos gadījumos, uzrodas draugi-paziņas, kas musina Matīsu šo situāciju izmantot milzu naudas iegūšanai, izmantojot vērtīgo Agates namīpašumu. (Bagātības auru pamato lieliska objekta izvēle – Mežaparkā, Cimzes ielā esoša un krāšņi eksponēta supermāja.)

   Tiktāl viss būtu skaidrs. Bet tad kādu brīdi šķiet, ka sižets ir apmaldījies. Jo priekšplānā izvirzās fineses, kas bīstami pietuvojas vienkāršotiem spēles noteikumiem: kā juridiski pareizi krāpt, lai tiktu pie īpašuma. A.Zvjagincevs savulaik brīnišķīgā filmā “Jeļena” pētīja “ikdienišķu, neviena nepamanītu slepkavību īpašuma dēļ”. “Mīlulis” ieskicē “ikdienišķu, neviena nepamanītu cilvēcības nokaušanu” ar īpašumu fonā.

   Zināms kontrapunkts parādās līdz ar Matīsa mātes parādīšanos. Indras Rogas skarbi atveidotā kundze burtiski naidpilnā veidā izgāž žulti par to, ka dēls ir izaudzis par meli un izmantotāju – tādu pašu kā viņa tēvs. Dzīve nav un nevar būt piepildīta. Nelielas, taču vēstījuma ziņa apjomīgās ainas intriģē ar vajadzību saprast – kas tad īsti ir Matīss. Un tas ļauj filmai finālā tikt līdz kinematogrāfiski izrisinātai, nevis deklaratīvai atbildei. Un, iespējams, tāpēc – filma neliek vilties.

   Sākumā minēju, ka skatoties nāk prātā trīs mākslas darbi.

   Trešais ir filma “Alfijs”. Tajā savulaik mirdzēja Džūda Lovs partnerībā ar Sūzannu Sarandonu. Kā rīkoties jaunam vīrietim, ja viņš ir apveltīts ar pievilcību, kuras dēļ viņu iekāro gadu ziņā pieredzējusi kundze? Aktierim Kārlim Arnoldam Avotam ir dots uzdevums visādos veidos uzsvērt savu jaunības šarmu. Bet – līdzīgi kā Džūdam Lovam – arī K.A.Avotam piemīt daudz kas vairāk – talantīga aktiera māka niansēti atklāt sava varoņa daudzējādās šķautnes. Tāpēc fināls faktiski kļūst par atbildi uz viņa mātes niknumu par neizdevušos dēlu – un tas ir bagātāks nekā gaidas pēc happy end.

   Šobrīd gaisā jau virmo apmulsums par krievu kultūras turpmāko vietu ārpus Krievijas.

  Kāpēc man nešķiet korekti saistīt tiešā veidā latviešu kādreizējās uzstāšanās reizes Krievijā ar uzbrukumu Ukrainai? Tāpēc ka tāpat varētu sacīt, ka krievi uzbrūk Ukrainai, jo ir lasījuši Čehovu, un, lūk, pie kā tas ir novedis. Un Čehovu viņi ir lasījuši pilnīgi visi, “sukinsini”…

   Latvijā arī Rīgas Krievu drāmas teātris šobrīd būs spiests iegrozīt savu darbību jaunās sliedēs. No nesenās pirmizrādes “Lai dzīvo Karaliene, vivat!” greznās pirmizrādes vakara noprotams, ka teātris dara visu, lai būtu aicinoši atvērts potenciālajiem cienītājiem. Taču – ir absolūti apmulsis repertuāra izvēlē. Satamborētās intrigas starp Mariju Stjuarti un Elizabeti I “dotajā momentā” krievu mutēs liekas kaitinoši neobligātas pret tām varas spēlēm, kas notiek realitātē tepat kaimiņos starp Krieviju un Ukrainu. Iespējams, ka Krievu teātris varētu augstāk vērtēt literārās daļas vadītāja posteņa jēgu un nozīmi. Bet viens gan – pēdējos gados iegriežoties teātrī, bija manāmas uzkrītošas problēmas ar aktieru ansambli, taču tieši šajā jautājumā teātris šosezon ir pacenties. (Atcerēsimies, ka šajā teātrī kādreiz ir strādājušas tādas atmiņā paliekošas zvaigznes, kā Ņeznamova, Ivaničevs, Praudina, Sigovs, Iļjins…) Un no šī viedokļa raugoties, pārmaiņas šķiet cerīgas.

   Diez vai brīdī, kad Māra Ķimele izvēlējās veidot “Vēlo mīlu” Valmieras teātrī, bija paredzams cunami, kas krievisko ir novedis totālā bezdibenī. Un rezultātā pilnīgi negaidīti viņa ir izrādījusies par celmlauzi, meklējot jaunas krāsas krievu klasikas interpretācijai mūsdienu “kara apstākļos”.

   Režisorei un aktieriem ir izdevies ļoti moderns darbs, lai gan izrādes literārais materiāls ir sensenais A.Ostrovskis.

   Manuprāt, groteskais spēles veids ļoti labi uzirdina iesakņojušos apjausmu par neizskaidrojamo “krievu dvēseli”, proti, ka pārējai pasaulei viņi šķiet tik sevišķi un nesaprotami. Nu – ja globāli un par visu cilvēci – tad, protams, ikviens cilvēks ir dziļa aka, taču krieviem nevar būt patenta uz kādu īpašāku statusu. Karš Ukrainā ik dienu rauj nost bijības un noslēpumainības oreolu, atklājot realitāti.  

   Zināmā mērā jau kaut ko līdzīgu dara arī izrāde “Vēlā mīla” – atmasko groteskus melus, infantilismu un nekaunību un liek tos atpazīt visā savā absurdumā.

   Īpaši lieliski ir Rihards Jakovels un Ieva Puķe. Precīzi, garšīgi.

  Varbūt ne viscaur šo grotesko spēles veidu visi aktieri iztur. Taču brīdī, kad ir saprotami spēles noteikumi, tie kļūst arī pieņemami.

   Skatoties brīžiem atausa atmiņā veids, kā Ā.Šapiro savulaik iestudēja G.Priedi – skarbi, absurdi un komiski. Arī tās krāsas slēpa dramaturga talants, taču citi Priedē to nebija pamanījuši. Šeit līdzīgi – Ostrovska liriski dramatiskās notis patiesībā var ieraudzīt tik traģikomiskā gaismā.

   Interesanti, ka “Vēlajā mīlā” līdzās sadzīvo aizvēsturisku seifu senlaicīgums ar mūsdienīgiem “gadžetiem” – mobilo telefonu, dokumentu smalcinātāju un kafijas automātu. Ļoti smalka ironija, jo kurš laikmets tad šobrīd valda krieviskajā dvēselē?

   Tiek piedāvāta pasaka, kurā pat “laimīgās beigas“ tiek parādītas kā ambivalenti grotesks cerību māns – neba nu vēlā mīla izdziedēs atkarīgu puisieti, – būs vien jāgaida līdz laikiem, kad parādīsies mūslaiku “atkarīgo ārstēšanas programmas”, kur mīlošajai Ludmilai būs jāpaiet malā, lai viņa kā līdzatkarīgā nemaisītos pa kājām. Bet – pasakas ir pasakas. Arī līdzās esošie krievu kaimiņi tepat vien būs.   

Un neatliek nekas cits, kā cerēt. Uz jaunu attiecību pakāpi.

Izlasīju brīnumlabu grāmatu – Andris Kalnozols “Kalendārs mani sauc”. Gan aizkustinoša, gan humora pilna. Milna, Lindgrēnas, Džeroma un Vudhauza gara radinieks. Vislielāko apbrīnu raisa rakstnieka valodas lietojums. Reti var atrast prozu, kuru lasot, asprātība izsauc tik daudz labsirdīgu smieklu. Turklāt ne brīdi joki nešķiet samāksloti vai pārspīlēti, tie ir gaumīgi un ikreiz negaidīti. Autoram ir izdevies radīt tādu “pieaugušā bērna” tēlu Oskaru, kas no vienas puses ir garā traumēts cilvēks, bet no otras puses iemieso tādu kā metaforisku “iekšējo bērnu”, kuru, iespējams, brīžiem var pamanīt sevī ikviens. Domu izklāstā ir krietna deva ikdienā lietotu klišeju, kas jaunā kontekstā trāpīgi raksturo varoņa un apkārtējās pasaules attiecības. Tajā mīt arī citi dīvaiņi, kas pamazām kļūst par Oskara draugiem. Un tas pat nav būtiski, kuri ir normālie un kuri ne. Jo grāmata ir par cilvēcību un spēju mīlēt. Kaut nu atrastos citu tautu vizmas belševicas, kas šo darbu spētu adekvāti pārtulkot un palaist plašajā pasaulē. Būšot arī izrāde un filma. Ar prieku tās gaidīšu un iešu skatīties. Bibliotēkā uz šīs grāmatas lasīšanu ir visgarākā rinda.

Atklāju savam priekam labu baseinu “Rimi Olimpiskajā centrā”. Ūdens apmēram 27 grādi, vietas visiem pietiek, dziļumu var izvēlēties, ātrumam joslu – arī. Viss jauns un smuks. Pa plašiem logiem vīd Skanstes rajona ziema. Vienīgi sabiedriskā transporta iespējas tur ir tādas paknapas. Bet – ja gribas peldēt, tad baseins ir visādā ziņā motivējošs.

Nopriecājos, ka “Golden Globe” balvu par otrā plāna lomu seriālu kategorijā ieguvusi Sarah Snook. Viņa atveido Shi Roy seriālā “Successian”. Kāpēc man tik liels prieks? Tāpēc, ka aktrisei ir izdevies gandrīz perfekti iemiesot tādu augstākās sabiedrības dāmu, kas ir līdz traģikomismam mūsdienīga, visā iesaistīta un biedējoši pofigiska vienlaikus. No vienas puses viņa alkst pēc varas, no otras puses – apzinās, ka to varu viņai nemaz nevajag. No vienas puses viņa mīl vīru, no otras puses tikpat mierīgi deklarē, ka tā laulība patiesībā nekas nav. No vienas puses viņa visur ir klāt, no otras puses absolūti visu laiž viegli pār galvu, problēmām pieejot kā smieklīgam dzīves farsam. Bet būtībā šis seriāls ir dramatiski spriegs – par to, ka vecs bagātnieks grib nodot bērniem savu mediju impēriju, bet, izrādās, neviens no bērniem nav spējīgs šos vadības grožus pārņemt. Jo tēva supervarenības aizsegā viņi ir izauguši par absolūti dzīvei nepiemērotiem viendienīšiem, kas sūrās dzīves cīņas uztver kā tādu videospēļu niekošanos. Aktuāli.