mazāk un mazāk un vēl uz pusi
robežas pievelku klāt
sīciņš sarāvies lupatu deķis
pa pasauli neizplāt
noārdās laiki ļautiņi plešas
nāsīs velk publisko telpu
sargāju žogoju noturu
roku izstiept un ievilkt elpu
dažās pēdās kur nav nekā lieka
noviz necilais esības zelts
ka tomēr pasaulē pastāvu
ka tomēr saulītē celts
* * *
aizsmok rejas
apspiestas lamas nepasprukušas laidelējas
ja nu vāts nokrīt un nav nemaz vietas kur pušums reiz bijis
kājas rokas galvas pašķīdušas
vien tukšums pulsējošs neārstējams nesadzijis
kārtības labad pa kauna un goda rāciju
kāds mēģina sasaukt paklīdušu nāciju
smacē nolemtība žēlums
ka apelēs tā līdz sapelēs
vien pastarā tiesā iesniegs apelāciju
rīklē uzberzts jēlums
jāievalkā vārdi šis jaunais ienēsājamais ieradums sasaukšana
kad visi palaisti ganos
bailes ka pieaugs kauns par saskaitīšanos sasaukšanos
skaitīt nerims vai arī kādreiz būs vienkārši gana
kas par sākumu būs tas gals
mājas jauna dzīvība uguns un skals
noasa šķirsts
vai mūžīgs sals
* * *
ja negals mūs būtu rijis
kā citus ir aptīrījis
mēs celtos kur citi riti
un gaitas un citādi citi
no mutes mutē ko dzirdi
ko runā no sirds uz sirdi
kā sērdieņi paliek te vārdi
prom neiet kad atvērti vārti
lai zvaigā ka kusli lai smīkņā
ka paliek un kumpuši līkņā
kad gurusi dzīvot dziņa
uz sliekšņa sēž pasaciņa
es piedomāju
pilnu māju
vien tik par tevi
piedomāju
nē ne jau dzeju
dzerot tēju
tev divus vārdus
sameklēju
nu saiņoju
ar lenti sienu
ar garaiņiem
ar baltu ziemu
es zinu auksts
un tā tas piedien
ka acis piezied
ledus ziediem
bet vai tu iznāktu
līdz vārtiem
vai varu lūgt
uz diviem vārdiem
diena vēl pietaupa lēktu
gaismai vēl jāpaciešas
bet ausma kniešas
gražīgs stars iesāk palodzi skribināt
kaut brīžiem šķiet esība dibenā jāsāk atkal dienu dibināt
ķiseņa ķīselis gumzās ap galvu
kā mūža mīlestība kas nenodod pieglaužas deķis
bet pamazām noirst tumsas striptīza zeķes
uzbāzīgs laiks rauj kājās
noknakšķ slēdža nospiežamā blakts
cīnies nu kā māki
ardievu nakts
* * *aust spuldžu gaisma naktī vai man vienam
logs paver ceļu pasaulē trim sienām
mans skatiens piekalts milzu tumšam āram
es pamāju sev laukā tur tik vāram
kur dzirkstī ugunis kas ārā izskrējušas
kur gleznas plīvo zivtiņas un mušas
kur nāvē dodas mani grāmatskapji
kur grīdceliņi tūdaļ samirks slapji
nē gaisā trīsuļo viss nenokritis
bet spītā ārpus stāv kas iekšā mitis
no mājām te es mājām stiklā māju
nākt atpakaļ tās pierunāju rāju
kaut vējā viss kaut vējš pa kājām maisās
mans paklājs saspringst noturēt mūs gaisā
un kaktuss brāļojas ar kaktusu aiz loga
un maza meksika starp tiem tiek izdzīvota
kad ārā balts neviena zaļa laksta
tur sniegs ar mani vienā rokā raksta
man atliek palikt vien un iekšup vērties
un vienu vārdu rakstīt noturēties
ik rītu pildos un kūpu es
uz klubkrēsla apakštasītes
vien kafiju uzliet un maizīti noziest
šo modinātāju nevar nospiest
mēs sēžam un ievelkamies raugi
mēs esam kā savienotie trauki
tā kafijkrūze uz tasītes
uz otras tases mans kafijas es
ne pagrābt ne saķert ne saglābt
tik palaist šo visumu jožam
jau burciņas pieliktas pilnas
ar zaptēm ar melnām un košām
kaut ievelkam dvašu pārpārēm
kaut plūcam pa puķei un ostam
tik daudz vēl tik ļoti tik garām
tik tāla vēl savējā osta
cik lekna steidz vasara projām
ne nopļaut ne turēt ne pārdot
bet aukas vēl bužina smilgas
un stiebrus vēl ganībās kārto
tik milzum daudz dod ka ne saķert
ar acīm ar lūpām ar saujām
ne zārdos var salikt ne ķešās
kur palikt mazs stiebriņš taujā
cik ilgi vēl turēsies zāle
un viļņosies rietenī žūžos
cik daudz gan še stiebri vēl pieredz
pat garajos ģindeņu mūžos