*  *  *

 dienas izvairās nenāk laikā

šo dienu es gaidu kā autobusu pienāk vilciens

vakardiena manā mūžībā vispār nebija paredzēta

bet ievilkās nebeidzama kā mūžība

vai uzkrīt trīs naktis pēc kārtas

bez itin neviena paša dienas baltuma

rīts valsē ar mani vienā taktī

bet pēcpusdiena strauji saraujas

kā karstā veļasmašīnā trāpījies adījums

tāda izmetama diendusa

daži gadi sit vai nost izkritis mīklas atminējums

kad jau

nu ir vakars

kas uzsūta vēlreiz jau bijušu starta pozīciju

es atgādinu

es paģērēju

es apelēju

pie laika uzvedības

bet ik diena pienāk

kā kalendāra nemieri

mazāk un mazāk un vēl uz pusi   

robežas pievelku klāt            

sīciņš sarāvies lupatu deķis     

pa pasauli neizplāt             

noārdās laiki ļautiņi plešas         

nāsīs velk publisko telpu       

sargāju žogoju noturu  

roku izstiept un ievilkt elpu          

dažās pēdās kur nav nekā lieka   

noviz necilais esības zelts    

ka tomēr pasaulē pastāvu

ka tomēr saulītē celts

*  *  *

aizsmok rejas

apspiestas lamas nepasprukušas laidelējas

ja nu vāts nokrīt un nav nemaz vietas kur pušums reiz bijis

kājas rokas galvas pašķīdušas

vien tukšums pulsējošs neārstējams nesadzijis

kārtības labad pa kauna un goda rāciju

kāds mēģina sasaukt paklīdušu nāciju

smacē nolemtība žēlums

ka apelēs tā līdz sapelēs

vien pastarā tiesā iesniegs apelāciju

rīklē uzberzts jēlums

jāievalkā vārdi šis jaunais ienēsājamais ieradums sasaukšana

kad visi palaisti ganos

bailes ka pieaugs kauns par saskaitīšanos sasaukšanos

skaitīt nerims vai arī kādreiz būs vienkārši gana

kas par sākumu būs tas gals

mājas jauna dzīvība uguns un skals

noasa šķirsts

vai mūžīgs sals

*  *  *

ja negals mūs būtu rijis

kā citus ir aptīrījis

mēs celtos kur citi riti

un gaitas un citādi citi

no mutes mutē ko dzirdi

ko runā no sirds uz sirdi

kā sērdieņi paliek te vārdi

prom neiet kad atvērti vārti

lai zvaigā ka kusli lai smīkņā

ka paliek un kumpuši līkņā

kad gurusi dzīvot dziņa

uz sliekšņa sēž pasaciņa

*  *  *

es piedomāju

pilnu māju

vien tik par tevi

piedomāju

nē ne jau dzeju

dzerot tēju

tev divus vārdus

sameklēju

nu saiņoju

ar lenti sienu

ar garaiņiem

ar baltu ziemu

es zinu auksts

un tā tas piedien

ka acis piezied

ledus ziediem

bet vai tu iznāktu

līdz vārtiem

vai varu lūgt

uz diviem vārdiem

*  *  *

diena vēl pietaupa lēktu

gaismai vēl jāpaciešas

bet ausma kniešas

gražīgs stars iesāk palodzi skribināt

kaut brīžiem šķiet esība dibenā jāsāk atkal dienu dibināt

ķiseņa ķīselis gumzās ap galvu

kā mūža mīlestība kas nenodod pieglaužas deķis

bet pamazām noirst tumsas striptīza zeķes

uzbāzīgs laiks rauj kājās

noknakšķ slēdža nospiežamā blakts

cīnies nu kā māki

ardievu nakts

*  *  *

aust spuldžu gaisma naktī vai man vienam              

logs paver ceļu pasaulē trim sienām                  

mans skatiens piekalts milzu tumšam āram

es pamāju sev laukā tur tik vāram  

kur dzirkstī ugunis kas ārā izskrējušas    

kur gleznas plīvo zivtiņas un mušas   

kur nāvē dodas mani grāmatskapji  

kur grīdceliņi tūdaļ samirks slapji  

nē gaisā trīsuļo viss nenokritis  

bet spītā ārpus stāv kas iekšā mitis 

no mājām te es mājām stiklā māju                       

nākt atpakaļ tās pierunāju rāju                        

kaut vējā viss kaut vējš pa kājām maisās  

mans paklājs saspringst noturēt mūs gaisā

un kaktuss brāļojas ar kaktusu aiz loga

un maza meksika starp tiem tiek izdzīvota

kad ārā balts neviena zaļa laksta          

tur sniegs ar mani vienā rokā raksta      

man atliek palikt vien un iekšup vērties

un vienu vārdu rakstīt noturēties

*  *  *

ik rītu pildos un kūpu es

uz klubkrēsla apakštasītes

vien kafiju uzliet un maizīti noziest

šo modinātāju nevar nospiest

mēs sēžam un ievelkamies raugi

mēs esam kā savienotie trauki

tā kafijkrūze uz tasītes

uz otras tases mans kafijas es

*  *  *

ne pagrābt ne saķert ne saglābt    

tik palaist šo visumu jožam                  

jau burciņas pieliktas pilnas                 

ar zaptēm ar melnām un košām         

kaut ievelkam dvašu pārpārēm            

kaut plūcam pa puķei un ostam         

tik daudz vēl tik ļoti tik garām         

tik tāla vēl savējā osta

cik lekna steidz vasara projām          

ne nopļaut ne turēt ne pārdot           

bet aukas vēl bužina smilgas             

un stiebrus vēl ganībās kārto        

tik milzum daudz dod ka ne saķert          

ar acīm ar lūpām ar saujām              

ne zārdos var salikt ne ķešās      

kur palikt mazs stiebriņš taujā

cik ilgi vēl turēsies zāle                   

un viļņosies rietenī žūžos

cik daudz gan še stiebri vēl pieredz     

pat garajos ģindeņu mūžos