* * *
vairs neesmu akls šai miglā
es manu kad bezjēgā klīstu
tās žuvušās asaras miklās
kā mājas es atpazīstu
tās zīlītes badā kad arkās
zem skropstām dej maldugunis
tos vaibstus kas cieti kā sēta
kas uzrīda sargusuni
zib skatieni pazūd un noklīst
ko paglābt vai notvert par vēlu
bet replikas neizsacītās
ik ļautiņu grimē kā tēlu
kad veros tos skatienus ielaist
šo ielas visdārgāko mantu
es saceru ditirambus
es saceru sejas pantus
* * *
klīst migla kas neklīst spēj apsegt prot tīt
vien atspulgi brīsniņos retos
krīt rekordi zaldāti priekškari krīt
kā lūdzējs uz ceļiem es metos
Dievs pačuksti kas īsti nesaskan
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man
es arī Tev neatbildu
kā Tevis nemaz te i nemanītu
galds neklāts mēms pavards tukšs skapis
Dievs lūdzu ar mani jel parunā Tu
ja Tevis dēļ esmu še tapis
Dievs pačuksti kas īsti nesaskan
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man
es arī Tev neatbildu
rit vienādi dienas kā tiesa nudien
kur pats visus amatus pildu
pats aizstāvos apsūdzu prasu ik dien
pats ceļu pats dedzinu tiltus
Dievs pačuksti kas īsti nesaskan
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man
es arī Tev neatbildu
Dievs pačuksti kas gan te nesaskan man
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
Tu klusē Dievs atkal kā norimis zvans
un sūti man sveicienus siltus
Dievs pačuksti kas īsti nesaskan
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man
es arī Tev neatbildu
…..
…..
Tu klusē Dievs atkal kā norimis zvans
un sūti man sveicienus siltus
* * *
kur viļņi dezertē
kad jūra mierā
par gaisu pagaist
iemūk šveices sierā
pār malām plūstu es
pie rīkles rudens
tu mierini tu teic
viss nieki ūdens
zivs uzpeld acīs raugās
kaisli klusē
es nezinu kas man
ir jāatklusē
sirds gan nopukst retumis
klapējas bet nedīc
sirdi silda apkure
maku glāsta kredīts
asins strauji cirkulē
tā kā faili diski
dzīve augšuplādējas
neatgriezeniski
mūžam mani ieaijās
iela auto žūžām
rožu skaits uz tapetēm
pietiks manam mūžam
kā tad vēl nav gana še
ko tad vēl lai prasām
zvaigznes uzmirdz debesīs
plašām tautas masām
* * *
ir aizsnaudies stacijas laika gans
vai klusē par to kas te paiet
un nevar nekas tagad izdoties vairs
nekas nevar grīstē saiet
klīst avis un nezin vai gaida ko vairs
vai nokavēts reizi jau ento
un pārvēršas blējībās nebeidzamās
vai momenta monumentos
ir aizsnaudies stacijas laika gans
nu atnāc ja vari ko labi
mēs pabūsim piecpadsmit laiciņus te
mēs pabūsim kopā abi
* * *
pāri kā Latvijas siluets slīd
mākonis pilienu koris
sudraba savējie mākoņos mīt
dziesmu svētki tur noris
saulei jau laiks nu pie miera ir rimt
pamest šo pamali tumstam
rīt atkal jaunu mākoņu simts
atstās šo kaktiņu skumstam
tupu un kaucu kā pieķēdēts suns
ko man te sargāt kā labad
sitos pret debesīm atsitos puns
mākonis aizlīgo svabads
saulei jau laiks nu pie miera ir rimt
pamest šo pamali tumstam
rīt atkal jaunu mākoņu simts
atstās šo kaktiņu skumstam
grēkāži gaida
nāks viņus kaut
grēkāži gaida
aploka nav
skatos tai pulkā
upuri kremt
grēku man pulka
āžiem būs lemts
allaž Tu gani
vai es kāds zvērs
apžēlo mani
Upura Jērs