* * *
sit pa bungādiņām dobja milna
pasaule ir pierunāta pilna
tomēr nelīdz kārties nelīdz bārties
atkal gribas drusku parunāties
pasaule ir pierakstīta pilna
tāda liela brēka maza vilna
recepte ko saburtot ir grūti
tomēr raksta vēl ar pilnu krūti
pasaule ir piedomāta pilna
lido doma ērglis dūja dzilna
lido grūši vēzē spārniem vāriem
ceļi jāizlauž ar zelta spārniem
* * *
kaut daudzas slēdzenes še ļaujas
šī pasaule man nepakļaujas
es saujās saspļauju aiziet
šī pasaule man nepakļaujas
ik rītu baltu sauli aujas
bet priekšā durvis dziras sliet
būt balts es melnās miesās raujos
vēl vakarā ar slēdzēm kaujos
jau nakts uz ausmas pusi iet
šī pasaule man nepakļaujas
vien laikam kad birs trejas saujas
būs vaļā viss un viss būs ciet
* * *
notrīs pakši un nodun
ātrgaitas mirkļi aiz sienas
nedēļas pletnei aiz ādas
vienvienīgas pirmdienas
tavējās aprises miglā
pulsē un nedodas rokā
netverti iztvaiko mati
skatieni paslēpjas jokā
nebīsties tagad mēs varam
kad esam jau viens uz pusēm
atstutēties kā koki zārdā
uzsegt sev sienu un klusēt
* * *
vien gaisa skūpsti pār visu starp mums
kas plivinās šaudās un traucas
vien gaisa skūpsti kas tālumus klimst
par mūsu tuvību saucas
kopš uzspurdzi vējā man rokās tik vien
kā palaista pūķa diedziņš
tāds nieciņš kas mani ar tevi sien
vienalga mazs prieks mazs prieciņš
es sūtu vēl vienu re gaisa skūpsts
ne vētras ne brāzmas to nomāks
un pat ja pa ceļam tas bojā ies
vienalga tas debesīs nonāks
* * *
vairs neesmu akls šai miglā
es manu kad bezjēgā klīstu
tās žuvušās asaras miklās
kā mājas es atpazīstu
tās zīlītes badā kad arkās
zem skropstām dej maldugunis
tos vaibstus kas cieti kā sēta
kas uzrīda sargusuni
zib skatieni pazūd un noklīst
ko paglābt vai notvert par vēlu
bet replikas neizsacītās
ik ļautiņu grimē kā tēlu
kad veros tos skatienus ielaist
šo ielas visdārgāko mantu
es saceru ditirambus
es saceru sejas pantus
klīst migla kas neklīst tik noklīst man spīd
vien nojausmas brīsniņos retos
krīt rekordi zaldāti priekškari krīt
kā lūdzējs uz ceļiem es metos
Dievs pačuksti kas īsti nesaskan
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man
es arī Tev neatbildu
kā Tevis nemaz i še nebūtu
galds neklāts mēms pavards tukšs skapis
Dievs lūdzu ar mani jel parunā Tu
ja reiz es no Tevis tapis
Dievs pačuksti kas īsti nesaskan
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man
es arī Tev neatbildu
rit vienādi dienas kā tiesa nudien
kur pats visus amatus pildu
pats aizstāvos apsūdzu prasu ik dien
pats ceļu pats dedzinu tiltus
Dievs pačuksti kas īsti nesaskan
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man
es arī Tev neatbildu
Dievs pačuksti kas īsti nesaskan
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
Tu klusē Dievs atkal kā neaizskarts zvans
un sūti man sveicienus siltus
* * *
kur viļņi dezertē
kad jūra mierā
par gaisu pagaist
iemūk šveices sierā
pār malām plūstu es
pie rīkles rudens
tu mierini tu teic
viss nieki ūdens
zivs uzpeld acīs raugās
kaisli klusē
es nezinu kas man
ir jāatklusē