DZEJA

kur viļņi dezertē

*  *  *

kur viļņi dezertē            

kad jūra mierā             

par gaisu pagaist            

iemūk šveices sierā            

 

pār malām plūstu es

pie rīkles rudens

tu mierini tu teic

viss nieki ūdens

 

zivs uzpeld acīs raugās 

kaisli klusē        

es nezinu kas man  

ir jāatklusē     

ZIŅĢE PAR KRIPATIŅU LAIMES

sirds gan nopukst retumis  

klapējas bet nedīc          

sirdi silda apkure        

maku glāsta kredīts          

 

asins strauji cirkulē

tā kā faili diski     

dzīve augšuplādējas 

neatgriezeniski    

 

mūžam mani ieaijās

iela auto žūžām  

rožu skaits uz tapetēm

pietiks manam mūžam  

 

kā tad vēl nav gana še    

ko tad vēl lai prasām  

zvaigznes uzmirdz debesīs

plašām tautas masām    

AIZSNAUDIES

 

*  *  *

ir aizsnaudies stacijas laika gans

vai klusē par to kas te paiet

un nevar nekas tagad izdoties vairs

nekas nevar grīstē saiet

 

klīst avis un nezin vai gaida ko vairs

vai nokavēts reizi jau ento

un pārvēršas blējībās nebeidzamās

vai momenta monumentos

 

ir aizsnaudies stacijas laika gans

nu atnāc ja vari ko labi

mēs pabūsim piecpadsmit laiciņus te

mēs pabūsim kopā abi

 

 

pāri kā Latvijas siluets slīd

 

*  *  *

 

pāri kā Latvijas siluets slīd

mākonis pilienu koris

sudraba savējie mākoņos mīt

dziesmu svētki tur noris

 

saulei jau laiks nu pie miera ir rimt

pamest šo pamali tumstam

rīt atkal jaunu mākoņu simts

atstās šo kaktiņu skumstam

 

tupu un kaucu kā pieķēdēts suns

ko man te sargāt kā labad

sitos pret debesīm atsitos puns

mākonis aizlīgo svabads

 

saulei jau laiks nu pie miera ir rimt

pamest šo pamali tumstam

rīt atkal jaunu mākoņu simts

atstās šo kaktiņu skumstam

 

grēkāži gaida

*   *   *

grēkāži gaida               

nāks viņus kaut               

grēkāži gaida              

aploka nav                 

 

skatos tai pulkā

upuri kremt

grēku man pulka

āžiem būs lemts

 

allaž Tu gani

vai es kāds zvērs

apžēlo mani

Upura Jērs

 

 

eņģes nosten

*  *  *

eņģes nosten

kājas iebrauc čībās

padusē pasistā turza nobūkšķ

un maisiņi

astmas sirdzēju cienībā beidzot var atvilkt elpu  

ikdienas klejojums

uzlikta nākamā soļu bruģa kārta

tās pēdas kas mūžīgi paliks nemeklētas

pēdas bez būtiskus notikumus saturoša sastāva

zoļu raksti kas savelkas cilpās ap mājām

pastaigu līkloči saveido cakas un māju apkaklītes

sētnieku acīm vien paliek iemīti soļu amatnieku meistarstiķi

nevērtētas un nenovērtējamas soļu gravīras un miniskulptūras  

šaurie kājdarbu un ielu kājceliņi

kurus lieti izmazgā

un sargā debess jumi

visu gājumu šo saauž kopā

mūsu soļu tauvas un mežģīnes

mūsu soļu adījumi

 

 

es palaidu un neturēju

*  *  *

es palaidu un neturēju

tu smieklus sēji un es smēju

nu spiež pie zemes vaina smaga

neviens man tevi nenozaga

vien migla bradā kur reiz zēla

neviens man tevi nenocēla

mans mazdārziņš ar puķu stādiem

nu turas vien uz pāris kātiem

kaut mauriņš noravēts un appļauts

es jūtu vairāk kā man atļauts

 

 

 

atkal re sabirst putekļos divas skatienu šautras

*  *  *

atkal re sabirst putekļos divas skatienu šautras

nevar pagūt i formulēt

visus šos

acu stiepiena attālumus

izmestie laso

izliktās lamatas blisenes

zagšus mestas

stīvi iecentrējušies redzokļi

salā mēmi čiepstošas zīlītes lūdzot pēc ēsmas

šaudās un tenterē drāžas pār ielu ātrumā neatļautā

pakļūst zem mašīnām notriektas

skatlogos iekrīt un apmaldās

nobrāž pa jūtīgai

sedzacītei

nekautri mēmi šausta

vai pēkšņi nokūp kā ķīmija

gaisā starp diviem

kā skābe “varēja būt bet nebūs”

vai ēters “varēja būt bet nebūs”

čikiniekā trāpījušas nodzinkst skatienu bultas

ķermeņu mednieku kaislās gaismas ātruma acis

pretimnācējus šantažējošās reketieres bolenes

vai biznesmenes statistiķes iegrāmatojot siluetus

acis iezogas ielās un iesūc veseliem kvartāliem

pārlūkoti mēs pārlūkojoši

nolūkoti caurcaurēm

pāršķirstīti izskatīti un notriepti uzmestām acīm

mēs zvērinātie skatītāji

mēs pilsētas pilnvarotie novērotāji ielās

 

 

 

kad var tā kā divas istabas

*  *  *

kad var tā kā divas istabas

ar vienu kopīgu sienu

kad būt var kā divas mīklas

ar atminējumu vienu

kad var tā kā divi pilieni

gadīties vienā peļķē

kad var tā kā ziedlapiņas

uzplaukt kopīgā neļķē

kad var tā kā sadriskāts piemeklēt

sev otru noplēsto pusi

kad tava doma man ienāk prātā

kā kaimīte ciemos atnākusi

 

 

 

padoties gribas baltu karogu pacelt

 

*  *  *

 

padoties gribas baltu karogu pacelt

gribas visu kas izsapņots atsapņot atcelt

bet gozējas gaiļbiksīši švītīgās stabulenēs

un nepadevušās ūdens straumes dārdina renēs

kad sniegs jau pušu sulo līdz asarām nobrāzts

kaut vai kā miglai jāceļas pat ja zemē tu nogāzts

gan jau mums mūžiņš vēl bangos un notiks un kūsās

lepnā žaķetē šlipsē leķenēs ūzās