* * *
kāds nopakaļ lavās pa taciņu
mūžs saķer un prasa man maciņu
lai nebeigtu senseno sakaru
es atdodu grašus ik vakaru
ne pienīgās upes reiz cerētās
ne zeltītās oliņas perētās
mūžs vecgadā dāvā vien mantiņu
ja norunāju es pantiņu
ko skaitīt ik reizi es gudroju
bet jaucos ik gadu un putroju
mūžs nepielabo sniedz mantiņu
vien palabo sejas pantiņu
***
kā tipinot zagšus gar maliņu
ar tausti ar uguns skaliņu
uz rītdienu drošāku saliņu
uz nākotni savu aliņu
un tur tad ar dzesētu aliņu
var gaidīt kaut pasaules galiņu
un sīciņu smadzeņu daļiņu
klāt piedomāt balto gaļiņu
tik ātrāk lai aiztinas šodiena
tā ievelkas kā pēc kodiena
nāc rītdiena gaiša un pulēta
un šķīsta un nepiegulēta
* * *
sit pa bungādiņām dobja milna
pasaule ir pierunāta pilna
tomēr nelīdz kārties nelīdz bārties
atkal gribas drusku parunāties
pasaule ir pierakstīta pilna
tāda liela brēka maza vilna
recepte ko saburtot ir grūti
tomēr raksta vēl ar pilnu krūti
pasaule ir piedomāta pilna
lido doma ērglis dūja dzilna
lido grūši vēzē spārniem vāriem
ceļi jāizlauž ar zelta spārniem
* * *
kaut daudzas slēdzenes še ļaujas
šī pasaule man nepakļaujas
es saujās saspļauju aiziet
šī pasaule man nepakļaujas
ik rītu baltu sauli aujas
bet priekšā durvis dziras sliet
būt balts es melnās miesās raujos
vēl vakarā ar slēdzēm kaujos
jau nakts uz ausmas pusi iet
šī pasaule man nepakļaujas
vien laikam kad birs trejas saujas
būs vaļā viss un viss būs ciet
* * *
notrīs pakši un nodun
ātrgaitas mirkļi aiz sienas
nedēļas pletnei aiz ādas
vienvienīgas pirmdienas
tavējās aprises miglā
pulsē un nedodas rokā
netverti iztvaiko mati
skatieni paslēpjas jokā
nebīsties tagad mēs varam
kad esam jau viens uz pusēm
atstutēties kā koki zārdā
uzsegt sev sienu un klusēt
* * *
vien gaisa skūpsti pār visu starp mums
kas plivinās šaudās un traucas
vien gaisa skūpsti kas tālumus klimst
par mūsu tuvību saucas
kopš uzspurdzi vējā man rokās tik vien
kā palaista pūķa diedziņš
tāds nieciņš kas mani ar tevi sien
vienalga mazs prieks mazs prieciņš
es sūtu vēl vienu re gaisa skūpsts
ne vētras ne brāzmas to nomāks
un pat ja pa ceļam tas bojā ies
vienalga tas debesīs nonāks
* * *
vairs neesmu akls šai miglā
es manu kad bezjēgā klīstu
tās žuvušās asaras miklās
kā mājas es atpazīstu
tās zīlītes badā kad arkās
zem skropstām dej maldugunis
tos vaibstus kas cieti kā sēta
kas uzrīda sargusuni
zib skatieni pazūd un noklīst
ko paglābt vai notvert par vēlu
bet replikas neizsacītās
ik ļautiņu grimē kā tēlu
kad veros tos skatienus ielaist
šo ielas visdārgāko mantu
es saceru ditirambus
es saceru sejas pantus
* * *
klīst migla kas neklīst spēj apsegt prot tīt
vien atspulgi brīsniņos retos
krīt rekordi zaldāti priekškari krīt
kā lūdzējs uz ceļiem es metos
Dievs pačuksti kas īsti nesaskan
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man
es arī Tev neatbildu
kā Tevis nemaz te i nemanītu
galds neklāts mēms pavards tukšs skapis
Dievs lūdzu ar mani jel parunā Tu
ja Tevis dēļ esmu še tapis
Dievs pačuksti kas īsti nesaskan
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man
es arī Tev neatbildu
rit vienādi dienas kā tiesa nudien
kur pats visus amatus pildu
pats aizstāvos apsūdzu prasu ik dien
pats ceļu pats dedzinu tiltus
Dievs pačuksti kas īsti nesaskan
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man
es arī Tev neatbildu
Dievs pačuksti kas gan te nesaskan man
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
Tu klusē Dievs atkal kā norimis zvans
un sūti man sveicienus siltus
Dievs pačuksti kas īsti nesaskan
ne lūgšus ne izvilt ar viltu
nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man
es arī Tev neatbildu
…..
…..
Tu klusē Dievs atkal kā norimis zvans
un sūti man sveicienus siltus
