*  *  *

lēnītēm novējo lūpas

kā ezers rāmi vizot

viegli čabata maisiņš uzspurdz

smieklu urdze pagaist pa vējam papluinīta

garām aizlido atvadas ašas pa burtam

gausi negaiss tālumā savelkas

tumsnē gaiss sakaist tu pagaisti

neizturami skaisti

tukšums rāms un baiss

laiks laiskojas laiks ilgst

gliemezis nesaraujas

savā mājā lēnītēm aujas

pasākt neko vairs nepieklājas

es esmu gliemeža pašcieņas pilna ietraušanās mājās

pošos

apjauta sastingst kā kauta kā rēta kā sarauta

uz neatgriešanos došos

dzīve nostājas kaktā kā

nosodīta kā rāta

dzīve izcieš sodu

kā filma palēnināta

*  *  *

miglā un rasā un dūmakā

allaž kad garām man slīdi  

tev kas vēl neesi tapusi

veltu šo dzejolīti

viena par abiem mums dzīvība

ne tev kur sprukt ne dēties

tikai ar mani tev uzrasties

jūties kā mājās sēdies

mīļošu skaušu un turēšu

kas to lai zina vai būs tā

kairi ir allažiņ veldzēties

gūstamas vārsmas gūstā

vilciņš griežas uz šķīvja kūpot

brokastīm uznākuši karstumi

mēle izlokās ikdienai kustību traucējumi

prāta izlolotais plāns sabrūk plāna vidū

dažas dižas nākotnes pakrīt rokas atkrīt

lietas atkrīt

ceļi atceļas

pēdējie brīži tekošie momenti atliekas

uz parīt

sekunžu paklupinājums sekunžu noraidījums

es nenoklunkšķu vajadzīgajā biezo krējumā

es nenoburzguļoju apritē bet tupstu uz rezerves soliņa

kā pats sev blakne kā pats sev nelaimes sakne

kāri gribas ne vien parīt bet visu pārējo neatliekamo arī

taču neko nevar darīt viss sakrīt viss čupā

sirds dauzās laiks auzās

cik viegli es rīdu savu esmi

skaitu līdz desmit

rīt

cik grūti esību sabīdīt

smadzene noļukusi prāts nenesas

diena panesas

vakarā skaties vien sanesas

iepeldu kanālos kairi pagrābis pults airi

negribas nekniešas paribē

ikdiena pielido žēli čiepstoša pūlas ko izčivināt no rokas

gribas nosvīst

man plauksta savilkta it kā es pats še diedelētu

ikdienas zīlīte izdzīvo esmu to pabarojis

kam te diez kuru vajag kurš raujas ņemas un sitas

ikdiena laižas prom bez pēdām bez spārniem

bez mitas

*  *  *

viens dienu plosts ir kodiens šis

ja mūžs ar dienām cienā

es rūdīts dienuholiķis

i salāpos ar dienām

kad atplūst rīts kā putna piens

es dzeru miklām lūpām  

ir dzīvot ideāls pasāciens   

mums dienu kāriem žūpām    

man vēl pa vienai oberīt

klāt nakts ar platām gūžām  

bet lūdzu atkal dienu rīt

un vēl un dzīvot mūžam

*   *   *

kā tranšeja smadzenēs

kā mūžīgs gruzis radzenēs

nebeidzas un neatminams kad sākās

vēstule kura mostas no agra rīta un

ik vakaru iesnaužas neuzrakstīta 

kad sastrēgumos iestigts

kad brīvībā ietikts

kad iemigts

tev protams

kaut adresāts mūžīgi nesasniedzams un adrese nepas

tāds mūžīgs spama pārlādēts e-pasts

garaiņu telegrāfs pirkstu spiedogu labirints

soļu rindiņas pēdotu celiņu rakstā

diez kad šī vēstule pabeigta būs

burti drūzmējas stumdās vārdu diarejā un ņirdz

kad pieklabinās pēdīgo pukstu tai sirds

*  *  *

kāds vējasuns tenterē līdzās

kad raugos uz plūstošo ēnu

pa rokai pa ceļam pa vējam

par vēlu par ātru par lēnu

bet citādi aususī diena

kad dienišķo kafiju noliek

ne rūgtuma vairs ne saldmes

tā vienkārši ir tā notiek

nekādi vairs nesaplūst kopā

kaut dzīros es neiespēju

būt vējiem bet nesavējot

vien vējā vien vēju es sēju

bet citādi aususī diena

kad dienišķo kafiju noliek

ne rūgtuma vairs ne saldmes

tā vienkārši ir tā notiek

viens otru vairs neķersim bezvējš

nu ielas šķiet staignāja rāva

vien ja tu kur uzplaiksnīsi

tu ķersi mani kā strāva

bet citādi aususī diena

kad dienišķo kafiju noliek

ne rūgtuma vairs ne saldmes

tā vienkārši ir tā notiek

nav ne sveši nav ne tāli

mutes slauka kanibāli

līdz ar mums tie kopā tusē

līdz ar mums tie dodas dusēt

mēs te grami zelējami

brīžiem nesagremojami

tā kā saldi tā kā sāļi

saka brāļi kanibāļi

ne jau kāra mūs ne sita

pārtikām mēs cits no cita

vai mēs zinām vairs kas esam

kurš nu kura vārdu nesam

apēduši apēdami

vienvārdsakot kilogrami

atraugājas kanibāli

garšo viss te nereāli

kādi ļaudis tuvi tāli

šodien paēsts ideāli   

*  *  *

kā domas izgaiņāt kas dzeļ un spieto

tās visas vēl arvien par tevi piedod      

es aizsviestu es atvadītos rimti  

bet tu man šalle mētelis un cimdi  

ak kaut tu aizvāktos uz pekli sapūt

lai gan i tur es alktu līdzās sabūt

es solos šodien tevi aizmirsīšu          

lai brūces apvelkas es šodien dzīšu       

nu re guns izdziest pelni pamāj sveikas 

šķiet izbijis viss pasakas un teikas    

bet katrurīt no tevis pienāk ziņa   

pie plīts kad uzzied gāzes margrietiņa

*  *  *

kāds nopakaļ lavās pa taciņu             

mūžs saķer un prasa man maciņu          

lai nebeigtu senseno sakaru

es atdodu grašus ik vakaru

ne pienīgās upes reiz cerētās

ne zeltītās oliņas perētās

mūžs vecgadā dāvā vien mantiņu              

ja norunāju es pantiņu         

ko skaitīt ik reizi es gudroju

bet jaucos ik gadu un putroju

mūžs nepielabo sniedz mantiņu

vien palabo sejas pantiņu

*** 

kā tipinot zagšus gar maliņu

ar tausti ar uguns skaliņu

uz rītdienu drošāku saliņu

uz nākotni savu aliņu

un tur tad ar dzesētu aliņu

var gaidīt kaut pasaules galiņu

un sīciņu smadzeņu daļiņu

klāt piedomāt balto gaļiņu

tik ātrāk lai aiztinas šodiena

tā ievelkas kā pēc kodiena

nāc rītdiena gaiša un pulēta

un šķīsta un nepiegulēta