* * *
es šonakt ilgi laizu brūces
kad jūdžu jūdzēm nenojūdzos
kad nerimis es miera lūdzos
es pārāk ilgi laizu brūces
žņaudz šaubu sīkie pavedieni
ko dzenos pušu raujos pelnos
tos strēķus sabirzušus pelnos
skauj sapņu dīkie pavedieni
kad avis prom jau kuplā skaitā
kad aizdipinu līdzi aitām
kad snauda atklīst rimtā gaitā
vēl auni nebeidz lēkšot maitas
* * *
tāda kārtība pavasaris nu valdīs pār pilsoņiem Visumā
varas maiņa stāv apjucis robežsargs deputāts ments
viss notiek bez viņu līdzdalības tā teikt ne no šī ne no tā
likteņa pirksts tā sacīt Dieva menedžments
Es negribu šorīt klīst kā baigās štukas pa ofšoriem tāliem
Es gribu pabrist kā budžeta ēna pa dzimtajiem māliem
Es gribu celties un iedzert kefīru kas vēl nav baudīts
Es gribu lai mani nekavē partneres audits
Kamēr jūtos ne miris ne dzīvs
Jūtos energoneefektīvs
Es jūtos kā sabiedriskie līdzekļi nelietderīgi izšķērdēts
Es jūtos kā statistikas dati nepārliecinošs pievilkts aiz matiem un lēts
Es jūtos noniecināts kā tautas kalpa piemaksa
Es jūtos nepietiekams kā bankai pirmā iemaksa
Jūtos šorīt kā nepelnīti rāts
Prāts man kā nedzijusi vāts
Cik sparīgi no šejienes aizbraukts un mukts
Drastiski klupis iekšzemes kopprodukts
Palikušas no nācijas vairs tikai driskas
Sāp abas ciskas kā militāri rūpnieciskas
Jūtos mazs kā nopūta vaids
jūtos liels kā atskaišu skaits
Bet gribu būt mīļš kā primārā aprūpe valstī
Es gribu ikvienu radību celt un balstīt
Gribu es būt kā pareizais signāls raidīts
Kā neapliekamais minimums allaž gaidīts
Jūtos fiskāli iztukšots
Noplīsis jūtos kā nogāzts pods
Bet gribu tiekties uz neaizsniedzamo tāli
Es gribu būt vēlams kā kompensējamās zāles
Es gribu būt lauku skoliņa kur prioritāra ir latene
Kur cieņā fizene un futene un matene
Zemē kur nākotni neziņa māc
Gribu būt aprūpēts pasargāts
Es gribu lai arī es esmu tas kam tika
Es gribu būt trešā bērna politika
Es gribu nejusties savā zemē kā mērglis
Es gribu te justies prioritārs kā bēglis
* * *
tūdaliņ tāgadiņ jādzīvo
visām maņām un porām
gatves deja re sastājas
tranzīta koridorā
aizrautīgs nākotnē saucējs
klusītiņš projām braucējs
tikai bez vārīšanās liekas
kādēļ vēl nolaist tvaiku
dienaszagļi te dienas zog
sološie nosit laiku
rosīga gaita uz nākotni
pārpilni ceļi un ejas
stadionos paliek un estrādēs
koris un tautiņdejas
* * *
tu esi mana uzgaidāmā telpa
man kauns ka nepārsaucu tevi cerīgāk
es tevī kavējos
es tevi kavēju
bet es kā visi šeit kas iet un nāk
tu esi noliktava
kurā noliekos
un kaut viss notiekas
te mūžus neatstāj vien mirkli glabā tos
man jāatzīst tu esi pieliekamais kambaris
cik nežēlīgi skan tas viss
bet kalpo tu vien manām iegribām
tu esi salmiņš pēdējais
tāds it nekas tāds sīcis
pie kura turos es joprojām nenoslīcis
* * *
neder vairs vakar rakstītā liste
šodien aust jauna karaliste
gribēti smaidīgi ērcīgi lieki
pretī nāk šīrīta pavalstnieki
kā lai to puzli saliek pa vietām
uzbūvē dienu no ausmas līdz rietam
ceļmalās rindojas stutēti sia
pagaidu valdāmā teritorijā
un kad tā diena ir sabūvēta
un kad tā bijusi ir tā vērta
atkal bez karalistes un vieni
apsedzam karali karalieni
* * *
mirklī kad sūno viss glumē un trupē
iekāpju stāvošā mašīnu upē
dodos šai paklupinātā skrejā
tilti kur sabrūk ik ejā ik sejā
upe kur upuri grimšanai ļaujas
slīkstošie uzmet sev trejas saujas
kamēr es pāri jau teju teju
kamēr pār ūdens virsu es eju
mirklī kad upe tik vareni gara
straumē tik liela ir mana vara
iestādu ūdensrozi no prieka
līdzās uz tuvākā bagāžnieka
* * *
mēs ēdām kārtējās pusdienas
ne īsti peklē ne debesīs
mēs grauzām viens otru uz šķīvīša
lai noēsts lai jūt un lai nebesī
cik grūti gan otru sagremot
mēs kafijai ģifti klāt bērām
bet izmaisījām jo kur tad sprukt
un rimti vien tālāk dzērām
nu it kā nekā jau tur īpaša
bet rušinot kopiņas zemi
joprojām deserta pudiņš noļum
kas iekalts to dienu kapakmenī
* * *
istaba pilna piedzīvota
ļimsti bet nav kur nokrist
pielabot visu kas noticis visu kas noris
izmēzt
lai izčib savairojušies sīksīku kļūdu klani
nomodu pielabot
pielabot tevi mani
citādi nav te kur soli spert nav te kur tālāk doties
celiņu ieskrējienam ka biezs lūdzu lido
toties
spārni kā apzvērējušies mūžam nelaboties
ko lai te aiznes uz ateljē
apnikumu un visus nē
viss te ir jāpielabo
maķenītiņ un ļoti
lai restaurēti tiek skatieni lai glāsti ir apdeitoti
lai mirkļos kad pienāk rīti
mēs abi kā ielāps uz ielāpa
kopā salāpīti
ko var salabot nolāpīts
glāzi no smalkām lauskām
tas būtu viens varens tosts
ar glāzēm augšāmceltām no šķēpelēm
par restaurētu tuvumu starp divām līdzās esošām mēbelēm
seja dvēsle vārnu kājiņas ko paļā
krustceles kas allaž visiem vaļā
seja diennakts mijas lēkti rieti
puķu dobe sūri kopti ziedi
papēžos kad saskrējusi dūša
paglābj feislifti un meikapi un rūža
smieklu krunciņas kas mūžam nesavecē
asaru un sviedru grauztās tecēs
mīkla neatminama kaut visi zina
šorīt uzplaukušu vakar nepazina
sejas panti redz un dzird un klusē
augu mūžu tie ir mūsu pusē