DZEJA

neder vairs vakar rakstītā liste

*  *  *

neder vairs vakar rakstītā liste

šodien aust jauna karaliste

gribēti smaidīgi ērcīgi lieki

pretī nāk šīrīta pavalstnieki

kā lai to puzli saliek pa vietām

uzbūvē dienu no ausmas līdz rietam

ceļmalās rindojas stutēti sia

pagaidu valdāmā teritorijā

un kad tā diena ir sabūvēta

un kad tā bijusi ir tā vērta

atkal bez karalistes un vieni

apsedzam karali karalieni

mirklī kad sūno viss glumē un trupē

*  *  *

mirklī kad sūno viss glumē un trupē

iekāpju stāvošā mašīnu upē

dodos šai paklupinātā skrejā

tilti kur sabrūk ik ejā ik sejā

upe kur upuri grimšanai ļaujas

slīkstošie uzmet sev trejas saujas 

kamēr es pāri jau teju teju

kamēr pār ūdens virsu es eju

mirklī kad upe tik vareni gara

straumē tik liela ir mana vara

iestādu ūdensrozi no prieka

līdzās uz tuvākā bagāžnieka

mēs ēdām kārtējās pusdienas

*  *  *

mēs ēdām kārtējās pusdienas

ne īsti peklē ne debesīs

mēs grauzām viens otru uz šķīvīša

lai noēsts lai jūt un lai nebesī

cik grūti gan otru sagremot

mēs kafijai ģifti klāt bērām

bet izmaisījām jo kur tad sprukt

un rimti vien tālāk dzērām

nu it kā nekā jau tur īpaša

bet rušinot kopiņas zemi

joprojām deserta pudiņš noļum

kas iekalts to dienu kapakmenī

 

istaba pilna piedzīvota

*  *  *

istaba pilna piedzīvota

ļimsti bet nav kur nokrist

pielabot visu kas noticis visu kas noris

izmēzt

lai izčib savairojušies sīksīku kļūdu klani

nomodu pielabot

pielabot tevi mani

citādi nav te kur soli spert nav te kur tālāk doties

celiņu ieskrējienam ka biezs lūdzu lido

toties

spārni kā apzvērējušies mūžam nelaboties

ko lai te aiznes uz ateljē

apnikumu un visus nē

viss te ir jāpielabo

maķenītiņ un ļoti

lai restaurēti tiek skatieni lai glāsti ir apdeitoti

lai mirkļos kad pienāk rīti

mēs abi kā ielāps uz ielāpa  

kopā salāpīti

ko var salabot nolāpīts

glāzi no smalkām lauskām

tas būtu viens varens tosts

ar glāzēm augšāmceltām no šķēpelēm

par restaurētu tuvumu starp divām līdzās esošām mēbelēm

 

ZIŅĢE PAR SEJAS PANTIEM

seja dvēsle vārnu kājiņas ko paļā                

krustceles kas allaž visiem vaļā           

seja diennakts mijas lēkti rieti              

puķu dobe sūri kopti ziedi              

papēžos kad saskrējusi dūša            

paglābj feislifti un meikapi un rūža                   

smieklu krunciņas kas mūžam nesavecē  

asaru un sviedru grauztās tecēs        

mīkla neatminama kaut visi zina  

šorīt uzplaukušu vakar nepazina              

sejas panti redz un dzird un klusē

augu mūžu tie ir mūsu pusē

 

kafijas putniņi čivina galvā

*  *  *

kafijas putniņi čivina galvā

kaklasaiti iztaisno smadzeņu kanceleja

un sekundes šurpu turpu tipina

kā palīdzēt gatavas sekretāres

kas aizsvilstas izplēn un nozūd

kā pačibējuši degoši aktuvāki

bet kārtību pastāvošo un dibināto

ik mirkli aizskalo noteku teknes

un roku trīcina tracina knibina

citu uzbužinātās sekmes

pa savu nostiepto dienu

ar savākto graudu birumu plecos

nesašujami caurdurtā maisā

pa gaisa bedrēm līdzsvaru taustot

pa pavedienu tik tikko jaušamu

spīdinot luktura gaismu vāru

es kuļos uz vakara miega dzirnām

un varu un nevaru nevaru varu

 

 

ziņģe par niekiem

par kusaciņām par priekiem

par vārdiem kas izmesti siekiem

par omām kas nav vairs no svara

par domām no guruša gara

par bezgala sīkumu jūru

kas noslīkst ar sūtību sūru

par visu ko acs vairs neredz

par visu kas kaisli vairs nededz

par cerībām aumaļām sētām

par paaudzēm pazaudētām

par svētkiem lieliem un liekiem

par sīksīkiem šīsdienas priekiem

par nenoskaitītām mantrām

mums pašiem un citām mantām

par pussagruvušiem namiem

par cilvēkiem uzmetamiem

es lūdzos par neizmetamu

šo pasauli Dieva namu

 

lēnītēm novējo lūpas

*  *  *

 

lēnītēm novējo lūpas

kā ezers rāmi vizot

viegli čabata maisiņš uzspurdz

smieklu urdze pagaist pa vējam papluinīta

garām aizlido atvadas ašas pa burtam

gausi negaiss tālumā savelkas

tumsnē gaiss sakaist tu pagaisti

neizturami skaisti

tukšums rāms un baiss

laiks laiskojas laiks ilgst

gliemezis nesaraujas

savā mājā lēnītēm aujas

pasākt neko vairs nepieklājas

es esmu gliemeža pašcieņas pilna ietraušanās mājās

pošos

apjauta sastingst kā kauta kā rēta kā sarauta

uz neatgriešanos došos

dzīve nostājas kaktā kā

nosodīta kā rāta

dzīve izcieš sodu

kā filma palēnināta

miglā un rasā un dūmakā

*  *  *

 

miglā un rasā un dūmakā

allaž kad garām man slīdi  

tev kas vēl neesi tapusi

veltu šo dzejolīti

 

viena par abiem mums dzīvība

ne tev kur sprukt ne dēties

tikai ar mani tev uzrasties

jūties kā mājās sēdies

 

mīļošu skaušu un turēšu

kas to lai zina vai būs tā

kairi ir allažiņ veldzēties

gūstamas vārsmas gūstā

 

 

ikdiena

vilciņš griežas uz šķīvja kūpot

brokastīm uznākuši karstumi

mēle izlokās ikdienai kustību traucējumi

prāta izlolotais plāns sabrūk plāna vidū

dažas dižas nākotnes pakrīt rokas atkrīt

lietas atkrīt

ceļi atceļas

pēdējie brīži tekošie momenti atliekas

uz parīt

sekunžu paklupinājums sekunžu noraidījums

es nenoklunkšķu vajadzīgajā biezo krējumā

es nenoburzguļoju apritē bet tupstu uz rezerves soliņa

kā pats sev blakne kā pats sev nelaimes sakne

kāri gribas ne vien parīt bet visu pārējo neatliekamo arī

taču neko nevar darīt viss sakrīt viss čupā

sirds dauzās laiks auzās

cik viegli es rīdu savu esmi

skaitu līdz desmit

rīt

cik grūti esību sabīdīt

smadzene noļukusi prāts nenesas

diena panesas

vakarā skaties vien sanesas

iepeldu kanālos kairi pagrābis pults airi

negribas nekniešas paribē

ikdiena pielido žēli čiepstoša pūlas ko izčivināt no rokas

gribas nosvīst

man plauksta savilkta it kā es pats še diedelētu

ikdienas zīlīte izdzīvo esmu to pabarojis

kam te diez kuru vajag kurš raujas ņemas un sitas

ikdiena laižas prom bez pēdām bez spārniem

bez mitas