DZEJA

es ielienu bezvārda rītdienā

*  *  *

es ielienu bezvārda rītdienā

es mēģinu pieņemt tās aprises

bet rutīnas paijas mats matā

man piespēlē strikti kā aktrises

smīn déjà vu plaģiāts nākotne

kā bijis tā pastāvēs viss

mūžs nomaļus sulīgi nosmejas

ka saucas tas liktenis

 

 

sit pa bungādiņām dobja milna

*  *  *

 

sit pa bungādiņām dobja milna

pasaule ir pierunāta pilna

tomēr nelīdz kārties nelīdz bārties

atkal gribas drusku parunāties

 

pasaule ir pierakstīta pilna

tāda liela brēka maza vilna

recepte ko saburtot ir grūti

tomēr raksta vēl ar pilnu krūti

 

pasaule ir piedomāta pilna

lido doma ērglis dūja dzilna

lido grūši vēzē spārniem vāriem

ceļi jāizlauž ar zelta spārniem

 

šī pasaule man nepakļaujas

*  *  *

 

kaut daudzas slēdzenes še ļaujas

šī pasaule man nepakļaujas

es saujās saspļauju aiziet

 

šī pasaule man nepakļaujas

ik rītu baltu sauli aujas

bet priekšā durvis dziras sliet

 

būt balts es melnās miesās raujos

vēl vakarā ar slēdzēm kaujos

jau nakts uz ausmas pusi iet

 

šī pasaule man nepakļaujas

vien laikam kad birs trejas saujas

būs vaļā viss un viss būs ciet

 

 

notrīs pakši un nodun

*  *  *

 

notrīs pakši un nodun

ātrgaitas mirkļi aiz sienas

nedēļas pletnei aiz ādas

vienvienīgas pirmdienas

tavējās aprises miglā

pulsē un nedodas rokā

netverti iztvaiko mati  

skatieni paslēpjas jokā

nebīsties tagad mēs varam

kad esam jau viens uz pusēm

atstutēties kā koki zārdā

uzsegt sev sienu un klusēt

 

gaisa skūpsti

*  *  *

 

vien gaisa skūpsti pār visu starp mums

kas plivinās šaudās un traucas

vien gaisa skūpsti kas tālumus klimst

par mūsu tuvību saucas

 

kopš uzspurdzi vējā man rokās tik vien

kā palaista pūķa diedziņš

tāds nieciņš kas mani ar tevi sien

vienalga mazs prieks mazs prieciņš

 

es sūtu vēl vienu re gaisa skūpsts

ne vētras ne brāzmas to nomāks

un pat ja pa ceļam tas bojā ies

vienalga tas debesīs nonāks

 

vairs neesmu akls šai miglā

*  *  *

 

vairs neesmu akls šai miglā         

es manu kad bezjēgā klīstu          

tās žuvušās asaras miklās     

kā mājas es atpazīstu               

 

tās zīlītes badā kad arkās    

zem skropstām dej maldugunis   

tos vaibstus kas cieti kā sēta        

kas uzrīda sargusuni          

 

zib skatieni pazūd un noklīst      

ko paglābt vai notvert par vēlu    

bet replikas neizsacītās  

ik ļautiņu grimē kā tēlu          

 

kad veros tos skatienus ielaist         

šo ielas visdārgāko mantu

es saceru ditirambus

es saceru sejas pantus

 

MIGLA

 

klīst migla kas neklīst tik noklīst man spīd

vien nojausmas brīsniņos retos

krīt rekordi zaldāti priekškari krīt

kā lūdzējs uz ceļiem es metos

 

Dievs pačuksti kas īsti nesaskan

ne lūgšus ne izvilt ar viltu

nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man

es arī Tev neatbildu

 

kā Tevis nemaz i še nebūtu

galds neklāts mēms pavards tukšs skapis

Dievs lūdzu ar mani jel parunā Tu

ja reiz es no Tevis tapis

 

Dievs pačuksti kas īsti nesaskan

ne lūgšus ne izvilt ar viltu

nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man

es arī Tev neatbildu

 

rit vienādi dienas kā tiesa nudien

kur pats visus amatus pildu

pats aizstāvos apsūdzu prasu ik dien

pats ceļu pats dedzinu tiltus

 

Dievs pačuksti kas īsti nesaskan

ne lūgšus ne izvilt ar viltu

nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man

es arī Tev neatbildu

 

Dievs pačuksti kas īsti nesaskan

ne lūgšus ne izvilt ar viltu

Tu klusē Dievs atkal kā neaizskarts zvans

un sūti man sveicienus siltus

 

 

kad modušies un glābti mēs…