DZEJA

kāds vējasuns tenterē līdzās

*  *  *

 

kāds vējasuns tenterē līdzās

kad raugos uz plūstošo ēnu

pa rokai pa ceļam pa vējam

par vēlu par ātru par lēnu

 

bet citādi aususī diena

kad dienišķo kafiju noliek

ne rūgtuma vairs ne saldmes

tā vienkārši ir tā notiek

 

nekādi vairs nesaplūst kopā

kaut dzīros es neiespēju

būt vējiem bet nesavējot

vien vējā vien vēju es sēju

 

bet citādi aususī diena

kad dienišķo kafiju noliek

ne rūgtuma vairs ne saldmes

tā vienkārši ir tā notiek

 

viens otru vairs neķersim bezvējš

nu ielas šķiet staignāja rāva

vien ja tu kur uzplaiksnīsi

tu ķersi mani kā strāva

 

bet citādi aususī diena

kad dienišķo kafiju noliek

ne rūgtuma vairs ne saldmes

tā vienkārši ir tā notiek

 

ZIŅĢE PAR KANIBĀLIEM

nav ne sveši nav ne tāli

mutes slauka kanibāli

līdz ar mums tie kopā tusē

līdz ar mums tie dodas dusēt

mēs te grami zelējami

brīžiem nesagremojami

tā kā saldi tā kā sāļi

saka brāļi kanibāļi

ne jau kāra mūs ne sita

pārtikām mēs cits no cita

vai mēs zinām vairs kas esam

kurš nu kura vārdu nesam

apēduši apēdami

vienvārdsakot kilogrami

atraugājas kanibāli

garšo viss te nereāli

kādi ļaudis tuvi tāli

šodien paēsts ideāli   

 

 

kā domas izgaiņāt kas dzeļ un spieto

*  *  *

 

kā domas izgaiņāt kas dzeļ un spieto

tās visas vēl arvien par tevi piedod      

 

es aizsviestu es atvadītos rimti  

bet tu man šalle mētelis un cimdi  

 

ak kaut tu aizvāktos uz pekli sapūt

lai gan i tur es alktu līdzās sabūt

 

es solos šodien tevi aizmirsīšu          

lai brūces apvelkas es šodien dzīšu       

 

nu re guns izdziest pelni pamāj sveikas 

šķiet izbijis viss pasakas un teikas    

 

bet katrurīt no tevis pienāk ziņa   

pie plīts kad uzzied gāzes margrietiņa

 

kāds nopakaļ lavās pa taciņu 

*  *  *

 

kāds nopakaļ lavās pa taciņu             

mūžs saķer un prasa man maciņu          

lai nebeigtu senseno sakaru

es atdodu grašus ik vakaru

 

ne pienīgās upes reiz cerētās

ne zeltītās oliņas perētās

mūžs vecgadā dāvā vien mantiņu              

ja norunāju es pantiņu         

         

ko skaitīt ik reizi es gudroju

bet jaucos ik gadu un putroju

mūžs nepielabo sniedz mantiņu

vien palabo sejas pantiņu

 

 

kā tipinot zagšus gar maliņu

*** 

kā tipinot zagšus gar maliņu

ar tausti ar uguns skaliņu

uz rītdienu drošāku saliņu

uz nākotni savu aliņu

 

un tur tad ar dzesētu aliņu

var gaidīt kaut pasaules galiņu

un sīciņu smadzeņu daļiņu

klāt piedomāt balto gaļiņu

 

tik ātrāk lai aiztinas šodiena

tā ievelkas kā pēc kodiena

nāc rītdiena gaiša un pulēta

un šķīsta un nepiegulēta

 

 

sit pa bungādiņām dobja milna

*  *  *

 

sit pa bungādiņām dobja milna

pasaule ir pierunāta pilna

tomēr nelīdz kārties nelīdz bārties

atkal gribas drusku parunāties

 

pasaule ir pierakstīta pilna

tāda liela brēka maza vilna

recepte ko saburtot ir grūti

tomēr raksta vēl ar pilnu krūti

 

pasaule ir piedomāta pilna

lido doma ērglis dūja dzilna

lido grūši vēzē spārniem vāriem

ceļi jāizlauž ar zelta spārniem

 

šī pasaule man nepakļaujas

*  *  *

 

kaut daudzas slēdzenes še ļaujas

šī pasaule man nepakļaujas

es saujās saspļauju aiziet

 

šī pasaule man nepakļaujas

ik rītu baltu sauli aujas

bet priekšā durvis dziras sliet

 

būt balts es melnās miesās raujos

vēl vakarā ar slēdzēm kaujos

jau nakts uz ausmas pusi iet

 

šī pasaule man nepakļaujas

vien laikam kad birs trejas saujas

būs vaļā viss un viss būs ciet

 

 

notrīs pakši un nodun

*  *  *

 

notrīs pakši un nodun

ātrgaitas mirkļi aiz sienas

nedēļas pletnei aiz ādas

vienvienīgas pirmdienas

tavējās aprises miglā

pulsē un nedodas rokā

netverti iztvaiko mati  

skatieni paslēpjas jokā

nebīsties tagad mēs varam

kad esam jau viens uz pusēm

atstutēties kā koki zārdā

uzsegt sev sienu un klusēt

 

gaisa skūpsti

*  *  *

 

vien gaisa skūpsti pār visu starp mums

kas plivinās šaudās un traucas

vien gaisa skūpsti kas tālumus klimst

par mūsu tuvību saucas

 

kopš uzspurdzi vējā man rokās tik vien

kā palaista pūķa diedziņš

tāds nieciņš kas mani ar tevi sien

vienalga mazs prieks mazs prieciņš

 

es sūtu vēl vienu re gaisa skūpsts

ne vētras ne brāzmas to nomāks

un pat ja pa ceļam tas bojā ies

vienalga tas debesīs nonāks

 

vairs neesmu akls šai miglā

*  *  *

 

vairs neesmu akls šai miglā         

es manu kad bezjēgā klīstu          

tās žuvušās asaras miklās     

kā mājas es atpazīstu               

 

tās zīlītes badā kad arkās    

zem skropstām dej maldugunis   

tos vaibstus kas cieti kā sēta        

kas uzrīda sargusuni          

 

zib skatieni pazūd un noklīst      

ko paglābt vai notvert par vēlu    

bet replikas neizsacītās  

ik ļautiņu grimē kā tēlu          

 

kad veros tos skatienus ielaist         

šo ielas visdārgāko mantu

es saceru ditirambus

es saceru sejas pantus