DZEJA

vien gaisa skūpsti pār visu starp mums

*  *  *

vien gaisa skūpsti pār visu starp mums

kas plivinās šaudās un traucas

vien gaisa skūpsti kas tālumus klimst

par mūsu tuvību saucas

 

kopš uzspurdzi vējā man rokās tik vien

kā palaista pūķa diedziņš

tāds nieciņš kas mani ar tevi sien

vienalga mazs prieks mazs prieciņš

 

es sūtu vēl vienu re gaisa skūpsts

ne vētras ne brāzmas to nomāks

un pat ja pa ceļam tas bojā ies

vienalga tas debesīs nonāks

tu esi mana uzgaidāmā telpa

*  *  *

tu esi mana uzgaidāmā telpa

man kauns ka nepārsaucu tevi cerīgāk

es tevī kavējos

es tevi kavēju

bet es kā visi šeit kas iet un nāk

tu esi noliktava

kurā noliekos

un kaut viss notiekas

te mūžus neatstāj vien mirkli glabā tos

man jāatzīst tu esi pieliekamais kambaris

cik nežēlīgi skan tas viss

bet kalpo tu vien manām iegribām

tu esi salmiņš pēdējais

tāds it nekas tāds sīcis

pie kura turos es joprojām nenoslīcis

neder vairs vakar rakstītā liste

*  *  *

neder vairs vakar rakstītā liste

šodien aust jauna karaliste

gribēti smaidīgi ērcīgi lieki

pretī nāk šīrīta pavalstnieki

kā lai to puzli saliek pa vietām

uzbūvē dienu no ausmas līdz rietam

ceļmalās rindojas stutēti sia

pagaidu valdāmā teritorijā

un kad tā diena ir sabūvēta

un kad tā bijusi ir tā vērta

atkal bez karalistes un vieni

apsedzam karali karalieni

mirklī kad sūno viss glumē un trupē

*  *  *

mirklī kad sūno viss glumē un trupē

iekāpju stāvošā mašīnu upē

dodos šai paklupinātā skrejā

tilti kur sabrūk ik ejā ik sejā

upe kur upuri grimšanai ļaujas

slīkstošie uzmet sev trejas saujas 

kamēr es pāri jau teju teju

kamēr pār ūdens virsu es eju

mirklī kad upe tik vareni gara

straumē tik liela ir mana vara

iestādu ūdensrozi no prieka

līdzās uz tuvākā bagāžnieka

mēs ēdām kārtējās pusdienas

*  *  *

mēs ēdām kārtējās pusdienas

ne īsti peklē ne debesīs

mēs grauzām viens otru uz šķīvīša

lai noēsts lai jūt un lai nebesī

cik grūti gan otru sagremot

mēs kafijai ģifti klāt bērām

bet izmaisījām jo kur tad sprukt

un rimti vien tālāk dzērām

nu it kā nekā jau tur īpaša

bet rušinot kopiņas zemi

joprojām deserta pudiņš noļum

kas iekalts to dienu kapakmenī

 

istaba pilna piedzīvota

*  *  *

istaba pilna piedzīvota

ļimsti bet nav kur nokrist

pielabot visu kas noticis visu kas noris

izmēzt

lai izčib savairojušies sīksīku kļūdu klani

nomodu pielabot

pielabot tevi mani

citādi nav te kur soli spert nav te kur tālāk doties

celiņu ieskrējienam ka biezs lūdzu lido

toties

spārni kā apzvērējušies mūžam nelaboties

ko lai te aiznes uz ateljē

apnikumu un visus nē

viss te ir jāpielabo

maķenītiņ un ļoti

lai restaurēti tiek skatieni lai glāsti ir apdeitoti

lai mirkļos kad pienāk rīti

mēs abi kā ielāps uz ielāpa  

kopā salāpīti

ko var salabot nolāpīts

glāzi no smalkām lauskām

tas būtu viens varens tosts

ar glāzēm augšāmceltām no šķēpelēm

par restaurētu tuvumu starp divām līdzās esošām mēbelēm

 

ZIŅĢE PAR SEJAS PANTIEM

seja dvēsle vārnu kājiņas ko paļā                

krustceles kas allaž visiem vaļā           

seja diennakts mijas lēkti rieti              

puķu dobe sūri kopti ziedi              

papēžos kad saskrējusi dūša            

paglābj feislifti un meikapi un rūža                   

smieklu krunciņas kas mūžam nesavecē  

asaru un sviedru grauztās tecēs        

mīkla neatminama kaut visi zina  

šorīt uzplaukušu vakar nepazina              

sejas panti redz un dzird un klusē

augu mūžu tie ir mūsu pusē

 

kafijas putniņi čivina galvā

*  *  *

kafijas putniņi čivina galvā

kaklasaiti iztaisno smadzeņu kanceleja

un sekundes šurpu turpu tipina

kā palīdzēt gatavas sekretāres

kas aizsvilstas izplēn un nozūd

kā pačibējuši degoši aktuvāki

bet kārtību pastāvošo un dibināto

ik mirkli aizskalo noteku teknes

un roku trīcina tracina knibina

citu uzbužinātās sekmes

pa savu nostiepto dienu

ar savākto graudu birumu plecos

nesašujami caurdurtā maisā

pa gaisa bedrēm līdzsvaru taustot

pa pavedienu tik tikko jaušamu

spīdinot luktura gaismu vāru

es kuļos uz vakara miega dzirnām

un varu un nevaru nevaru varu

 

 

ziņģe par niekiem

par kusaciņām par priekiem

par vārdiem kas izmesti siekiem

par omām kas nav vairs no svara

par domām no guruša gara

par bezgala sīkumu jūru

kas noslīkst ar sūtību sūru

par visu ko acs vairs neredz

par visu kas kaisli vairs nededz

par cerībām aumaļām sētām

par paaudzēm pazaudētām

par svētkiem lieliem un liekiem

par sīksīkiem šīsdienas priekiem

par nenoskaitītām mantrām

mums pašiem un citām mantām

par pussagruvušiem namiem

par cilvēkiem uzmetamiem

es lūdzos par neizmetamu

šo pasauli Dieva namu

 

lēnītēm novējo lūpas

*  *  *

 

lēnītēm novējo lūpas

kā ezers rāmi vizot

viegli čabata maisiņš uzspurdz

smieklu urdze pagaist pa vējam papluinīta

garām aizlido atvadas ašas pa burtam

gausi negaiss tālumā savelkas

tumsnē gaiss sakaist tu pagaisti

neizturami skaisti

tukšums rāms un baiss

laiks laiskojas laiks ilgst

gliemezis nesaraujas

savā mājā lēnītēm aujas

pasākt neko vairs nepieklājas

es esmu gliemeža pašcieņas pilna ietraušanās mājās

pošos

apjauta sastingst kā kauta kā rēta kā sarauta

uz neatgriešanos došos

dzīve nostājas kaktā kā

nosodīta kā rāta

dzīve izcieš sodu

kā filma palēnināta