PSIHODRĀMA

Kālab tad psihodrāma cilvēkam tik ļoti palīdz?

Psihodrāmas ainas var attēlot notikumu paredzamu attīstību vai negaidītas dzīves krīzes, iekšējus konfliktus vai samežģījušās savstarpējās attiecības… Atainošanas paņēmieni mēdz būt tikpat dažādi, kā to cilvēku likteņi, kas spēlē piedalās.

Tomēr, neskatoties uz atšķirībām, atainojumos ir kāds kopīgs elements, pateicoties kuram tie kļūst terapeitiski. Proti, savas personiskās taisnības izteikšana notiek iztēles aizsargātajā pasaulē un „drošas vides”, proti, biedriskas grupas klātbūtnē.

Tā ir iespēja radošā un adaptīvā veidā kādu noteiktu stresa situāciju pārvaldīt – tas ir kā mēģinājums kļūt par stāvokļa saimnieku.

Psihodrāma ļauj cilvēkiem izmantot iztēles pasauli tāpat kā bērni izmanto spēli – lai simboliskā veidā pārvarētu stresa situācijas.

Un, lai gan psihoterapijas tehnikas ir atšķirīgas, arī psihodrāma paveic to pašu, ko citi psihoterapijas veidi: dod iespēju pacientam attīrīt dvēseli no visa slimīgā, kas tajā sakrājies.

Dažādu psihoterapiju pamatā ir pieņēmums, ka emocijas “sakrājas rezervuārā” kā tvaiks katlā, ja tās neatrod izpausmi. Šī situācija rada iekšēju spiedienu, spriedzi, kas noved pie psihes funkcionēšanas traucējumiem.

Lai no jauna atgūtu stabilitāti vai labsajūtu, pacientam ir jāiztukšo „jūtu glabātava”, izpaužot sakrājušās emocijas.

Dažkārt šī teorija tiek saukta par “hidraulisko modeli”. Tā saskan arī ar Freida uzskatu par psihi kā enerģijas tvertni, kam ir nepieciešama periodiska izlāde.

Psihologs un psihodramatists P. F. Kellermans piedāvā šādu psihodrāmas apzīmējumu:

“Psihodrāma ir psihoterapijas metode, kurā klienti turpina un pabeidz sev būtiskus procesus, ņemot talkā teātra izteiksmes līdzekļus, lomu spēles un dramatisku pašizpausmi.

Tiek izmantota kā verbālā, tā arī neverbālā komunikācija. Tiek izspēlētas vairākas ainas, kas ataino, piemēram, atmiņas par specifiskiem pagātnes notikumiem, nepabeigtas situācijas, iekšējas drāmas, fantāzijas, sapņus, gatavošanos gaidāmām situācijām ar iespējamu risku vai psihisku stāvokļu neapjaustas izpausmes “šeit un tagad”.

Šīs ainas ir vai nu pietuvinātas reālajai dzīves situācijai, vai arī izceļ uz āru iekšējos mentālos procesus.

Ja nepieciešams, citās lomās ir grupas locekļi vai nedzīvi objekti.

Tiek izmantotas vairākas tehnikas – lomu maiņa, dubultošana, spoguļa tehnika, konkretizācija, maksimizācija un monologs.

Parasti var izdalīt šādas psihodrāmas fāzes: iesildīšanās, darbība, pārstrāde, nobeigums un dalīšanās.”

Kas tad psihodrāmu sasaista ar teātri?

Psihodrāmā klients ar vadītāja un grupas palīdzību dramatiskas darbības formā ataino nozīmīgus savas dzīves notikumus, izspēlējot ainas, kas attiecas uz viņa problēmu.

Tā vietā, lai cilvēks „reflektētu uz kušetes” par sev nozīmīgo, psihodrāmā klients to ataino tā, it kā tas notiktu tajā pašā brīdī. Tādējādi visam procesam tiek piešķirta īpaša intensitāte un relevantitāte. Tas dod iespēju veidot un „pārveidot” savu dzīvi šeit un tagad.

Teatrāla pāriemiesošanās pastāv gandrīz tikpat ilgi, cik civilizācija. Lomu spēlēm, ko ikdiena ir aizņēmusies no teātra, ir tie paši mērķi cilvēka dzīves dramaturģijā kā uz skatuves.

Nav brīnums, ka šie paņēmieni tika izmantoti arī dziedināšanas gaitā un kļuva par Moreno psihoterapijas daļu. Viņš bija pionieris dramaturģijas elementu izmantošanai terapijā.

Psihologi apjauta, ka cilvēki, laikam ejot, vairākkārt nonāk pie jaunas pakāpes, kas ir lūzuma punkts un ietver sevī iespēju vai nu izaugsmei vai arī personības krīzei.

Jebkurā gadījumā – grūtības dzīvē prasa no cilvēka paaugstinātas spējas adaptēties un pašregulēties.

Psihodrāmas dalībniekiem tiek piedāvāts no jauna nospēlēt sev nozīmīgas lomas, izteikt savu iekšējo pasauli grupas klātbūtnē un ar tās piedalīšanos.

Katrs dzīves aspekts, no bērnības līdz vecumam, var tik izspēlēts no jauna: dzimšana, mazotne, vecāku attiecības, pusaudža pirmā iemīlēšanās, ģimenes strīdi vai vecāku šķiršanās, vecums, svarīgu lēmumu pieņemšana, katastrofas, nāve, vardarbība, alkas atriebties, atkarība vai līdzatkarība…

Un, kā uzsvēruši vairāki psihodrāmas teorētiķi: kāda notikuma izspēle protagonistam labākā, pieņemamākā veidā, tā teikt, „otrā iespēja” maina arī nospiedumus, kas palikuši pēc neveiksmīgas „pirmās reizes”.

Psihodrāmas ainas var attēlot notikumu paredzamu attīstību vai negaidītas dzīves krīzes, iekšējus konfliktus vai samežģījušās savstarpējās attiecības… Atainošanas paņēmieni mēdz būt tikpat dažādi, kā to cilvēku likteņi, kas spēlē piedalās.

Tomēr, neskatoties uz atšķirībām, atainojumos ir kāds kopīgs elements, pateicoties kuram tie kļūst terapeitiski. Proti, savas personiskās taisnības izteikšana notiek iztēles aizsargātajā pasaulē un „drošas vides”, proti, biedriskas grupas klātbūtnē.

Tā ir iespēja radošā un adaptīvā veidā kādu noteiktu stresa situāciju pārvaldīt – tas ir kā mēģinājums kļūt par stāvokļa saimnieku.

Psihodrāma ļauj cilvēkiem izmantot iztēles pasauli tāpat kā bērni izmanto spēli – lai simboliskā veidā pārvarētu stresa situācijas.

Un, lai gan psihoterapijas tehnikas ir atšķirīgas, arī psihodrāma paveic to pašu, ko citi psihoterapijas veidi: dod iespēju pacientam attīrīt dvēseli no visa slimīgā, kas tajā sakrājies.

Grupu terapijas iezīme

Viena iezīme, kas atšķir grupu terapiju no individuālās terapijas ir tā, ka ikviens tās dalībnieks vienlaikus ir arī terapeits. Nodarbību gaitā atmosfēra grupā pamazām veidojas drīzāk draudzīga, nevis distancēta “klients – psihoterapeits”.

Satikšanās jēdziens ietver autentiskas attiecības „te un tagad”, savstarpēju sapratni un sadarbību. Psihodrāmas radītāja Moreno psihodramatiskā koncepcija ietvēra spēli kā spontanitātes un kreativitātes atraisītāju.

Tādējādi savā pieejā viņš savienoja priekšstatus par interaktīvu grupas dinamiku, cilvēka kreativitātes psiholoģiju un cilvēku eksistenci vienlaikus dažādos līmeņos, tātad – piešķirot tai Kosmisku būtību.

Tāpēc grupu terapija ar dažādas pieredzes cilvēku klātbūtni un tūlītēju atgriezenisko saiti ir īpaši vērtīga.

 

Kas tad ir protagonists?

Tulkojot no sengrieķu valodas, vārds „protagonists” nozīmē „pirmais kaujā”, „galvenās lomas atveidotājs”, „galvenais varonis”.

Grieķu mitoloģijā dievs Protagons savu vārdu ieguva par godu tam, ka viņš bija pirmdzimtais Dievs.

Psihodrāmā protagonists ir galvenā psihodrāmas darbības persona, kuras jautājumi sesijā tiek izraudzīti izpētei.

Kādas ir psihodrāmas saknes?

20. gadsimta sākumā psihiatrs Jakobs Levi Moreno (1889-1974), liekot lietā jau Aristoteļa apjaustos katarses principus, Tuvo Austrumu reliģiskos rituālus, kā arī D.Didro, G.E.Lesinga, J.V.Gētes un arī K.Staņislavska drāmas teorijas, izveidoja “spontānās drāmas” metodi, kas vēlāk attīstījās par psihodrāmu.

Jau dižākais pasaules dramaturgs Viljams Šekspīrs reiz teica: „Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri, un viņi katrs nāk un iet no skatuves, un katram sava loma ir ne viena vien”.

Psihodrāmā protagonistiem tiek dota iespēja atbrīvoties no savas dzīves “iekonservētajām” lomām un uzrakstītajiem manuskriptiem, lai iemantotu jaunu pieredzi. Psihodrāma ir izrādījusies gan rosinošs meklējumu ceļš, gan dziedinoša iespēja mainīt savu dzīvi.

Psihodrāmas pētnieks Nātans Pēters Felikss Kellermans raksta, ka daudz kas psihodrāmā nepadodas shematizācijai.

Tomēr nu jau teju gadsimtu garajā psihodrāmas pastāvēšanas laikā ir tapuši teorētiski apcerējumi, kas psihodrāmu padara ne vien saviļņojošu un efemeru, bet arī gana apkopotu un aprakstītu.

Arī pirms tam, kad psihodrāma tika izveidota par noteiktu metodi, tās iedīgļus varētu saskatīt gan Sokrata atstātajā mantojumā (dialogi, “darbības cilvēks”), gan sengrieķu drāmās (uz skatuves tiek atveidotas varoņu cīņas, tautas cerības un bažas, kas kulminē kora dziedājumos, sasniedzot katarsi – gan uz skatuves, gan publikā). Pravieši un sludinātāji ļaudīm saprotamā veidā izklāstīja savus ētiski filozofiskos priekšstatus. Psihodrāmai būtiskus aspektus varētu samanīt gan Jēzus, gan Budas dzīves gājumā, Ebreju vēsturē, “Vecajā derībā” (stāsti par izraidītajiem). Arī pirmās Moreno aktivitātes kā grupu terapeitam un sociometristam sākās ar izraidītajiem – bēgļiem.

Jakobs Levi Moreno

Moreno