Author Archives: Uģis Segliņš

Ap desmitiem baseinā uzrodas “Radioteātris”

Ap desmitiem baseinā uzrodas “Radioteātris”. Tas nav īstais Radioteātris. (Sākumā es šo vārdu minēju bez pēdiņām, bet piezvanīja Māra Eglīte un sašutusi teica, ka tā neesot viņa. Tā tiešām nav viņa, cienījamā diktore ir vienkārši izcila un arī manis apbrīnota un mīlēta, un es vēlreiz viņai atvainojos par nez kāpēc sētajām šaubām, ka tā varētu būt viņa, jo viņa tā nav un es vispār negribēju aizskart cēlo Radioteātra vārdu, kas ir gan lielisks, gan leģendārs. Bet es nezinu, kā citādi nosaukt runātīgu cilvēku, kurš brīnišķīgi runā, bet kuru es tikai dzirdu, nevis redzu. Es, protams, varētu speciāli skatīties uz viņu, bet tad es nevarētu darīt to, ko es daru.)
Tātad – “Radioteātris” ir aktīva dāma ļoti cienījamos gados, kas baseinu ir izraudzījusies par pašu piemērotāko vietu savu ikdienas gaitu rūpīgam izklāstam. Un vispār – feini aktīvs sievišķs, jo, manuprāt, viņas vecumu pat nevar nosaukt par cienījamu, drīzāk – retu, izceļamu un peldēšanai ārpus kārtas esošu.
Balss decenta, labi nostādīta. Stāstīts tiek otrai nabaga peldētājai tajā pašā celiņā, kuras peldēšanas lietderības koeficients, manuprāt, līdz ar to jau sen ir nokrities tuvu nullei. (Par tiem nenopeldētajiem 3 latiem varētu noēst 5 biezpienmaizītes + vēl izdzert kādu žēlīgu kapučīno). Taču – cik esmu ievērojis, “Radioteātra” dialoga/monologa partneres šad tad mainās, tā ka, iespējams, izbijušās jūtas jau gana uzzinājušas un nolēmušas beigt savas klausītāju vai, pareizāk sakot, nepeldētāju gaitas.
Tomēr tantes – “Radioteātra” attālas atskaņas ir saklausāmas jebkura celiņa jebkurā punktā – no tām neizbēgt nevienam, pat tam, kurš varonīgi nolēmis neko nedzirdēt. Kā, piemēram, es.
Teātrī viņa tiktu slavēta par spēju raidīt frāzi tā, lai būtu dzirdams arī tam nabadziņam otrā balkona pēdējās rindas pašā maliņā. Lai gan man iznāk tam būt, es gluži tā nejūtos. Jo vismaz peldēšanas ziņā mēs esam mainītās lomās – drīzāk viņa ir otrā balkona pēdējās rindas pašā malā, kamēr es peldu pa baseina vidusceliņu un cenšos absolūti neizdvest ikreiz augošos protestus, kas manī krājas, tomēr – augstākais – izplūst dusmīgu burbuļa veidolā vienīgi no ūdens apakšas. Jā, varbūt arī decenti, jā, varbūt arī labi nostādīti, tomēr – katrā ziņā – nedzirdami.
Taču tante – “Radioteātris” tomēr vienā ziņā ir meistars. Gods kam gods – viņas runātais ir būvēts pēc tipiska seriālu uzbūves principa. Proti, – pat tad, ja tava galva peldēšanas laikā zem ūdens atrodas vismaz divas trešdaļas no “Radioteātra” priekšnesuma ilgšanas, tik un tā – sižetam var izsekot un nevienu notikumu pavērsienu nav iespējams palaist garām.
Ar ko arī apsveicu šo “Radioteātri”. Ir taču vēl Latvijā izcili talanti, pat ja tie tobrīd neatrodas īstajā laikā un vietā!

Šorīt baseinā treneris mācīja kādai dāmai peldēt

Šorīt baseinā treneris mācīja kādai dāmai peldēt un pamudinājumam izmantoja piemēru no dzīves: “Ziniet, kādreiz pie manis atnāca viens tāds vīrišķis no Krāslavas. Viņam bija milllllzīgs potenciāls – viņš būtu varējis “Mosfiļmā” spēlēt līķi dīķī – nu nemaz neturējās virs ūdens. Bet pat viņš beigās pie manis iemācījās peldēt, – tāpēc jums tagad jāizvēlas vai nu vienreizēja māksla “Mosfiļmā” vai tomēr palikt dzīvai līdz mūža galam!”

Sācies miglains rīts

Sācies miglains rīts – mājas otrpus logam pabalējušas un neuzceltā māja izskatās vēl neuzceltāka.
Vakar Vācu filmu nedēļas ietvaros noskatījos aizvadītā gada vācu filmu favorīti “OH  BOY” (labākā…, labākais… – godalgoti turpat vai visi galvenie veidotāji).
Filma par to, kā jauns puisis piedalās absolūti normālā dzīvē – kāda nu tā mums visiem ir, taču – viņa acis (un līdz ar to – arī mūsējās) ierauga apkārtnotiekošos kā vienu vienīgu absurdu… – kuram kā reālai dzīvei īsti nevar piekasīties, tomēr arī pieņemt – pagrūti. Takšu – tieši tā nu reiz dzīvojam!
Un vēl – ,ja runā par cilvēka dzīves meklējumiem, šī filma lieku reizi uzjundī globālo jautājumu, ciktāl dzīvojam savu dzīvi un ciktāl esam iekāpuši jau citu cilvēku pasaulēs… Ak, šī indivīdu globalizācija, ak šie robežstāvokļi, kuru robežstabiņi ir nojaukti un robežsargi novākti. Oh boy!
Izvēlētā estētika – melnbalta. Kad nianses dzīvojas nevis pa krāsainu spektru, bet klimst pa melnbaltu krāsu skaliņu. Ja sākumā neizlasa reklāmā, ka filma ir melnbalta, tad līdz filmas vidum tas it kā pat nekrīt acīs. Tikai ap vidu rodas šīs pašas filmas problēmu cienīga paranoja – vai tad tiešām šī filma ir bez krāsām? Un zināt – tā nav, jo, kad par šo faktu sāk intensīvāk domāt, pamani dzeltenu māju un kādus zaļus koku vainagus vai zāļu pudurus…
Bet tik tiešām – ,noskatoties filmu, rodas gauži melanholisks vēlējumies – padzīvot tik skaistā melnbaltā pasaulē. Kur krāsu trūkums rada īpašu māksliniecisku estētiku – kur melns ir melns, kur melns nav melns, kur balts ir balts, kur balts nav balts… bet tā ir plaša, krāsaina skala no dažādas intensitātes palēkuma, nevis pelēcības…
Patika. Kāda gan tā pasaule ir! Kā reiz latviešu klasiķis rakstīja: “Jēziņ, Mariņ!” Mūsdienu pasaules tulkojumā tas skan šādi: “Oh boy!”

Vai Jūs esat pamanījuši, kā ir izmainījusies atsauču un avotu uzrādīšana

Vai Jūs esat pamanījuši, kā ir izmainījusies atsauču un avotu uzrādīšana dažnedažādos it kā nopietnos, tā sacīt, referātos?
Agrāk:
6. Karulis, Konstantīns (1992), Latviešu etimoloģijas vārdnīca, Rīga: Avots, 507. lpp
Tagad:
6. agurs “Sieviešu loģika”, vakar 16:46, spoki.lv

Šis rīts pienāk ar apziņu, ka mūsu nacionālās vērtības ir kosmiskas.

Šis rīts pienāk ar apziņu, ka mūsu nacionālās vērtības ir kosmiskas. Kādā plauktiņā starp kosmiskiem putekļiem, izrādās, ir kādi kosmiskie zelta putekļi, kas reiz saķepuši par audiokaseti “Cosmos”. Cik ātri pat vērtīgais apput! Šorīt jāsakārtojas – jānotrauš putekļi Kosmosam!…

diena vēl pietaupa lēktu

diena vēl pietaupa lēktu
gaismai vēl jāpaciešas
bet ausma jau kniešas
gražīgs stars iesāk palodzi skribināt

pat ja esība tumsā ieslīd
pat ja brīžiem visums slīd dibenā
jāsāk atkal būs dienu dibināt

saldi ķiseņa ķīselis gumzās ap galvu
kā mūža mīlestība kas nenodod pieglaužas deķis
bet pamazām noirst tumsas striptīza zeķes
uzbāzīgs laiks rauj kājās
noknakšķ slēdža nospiežamā blakts
cīnies nu kā māki
ardievu nakts

Latvju žurnālistikas svaigākā, aktuālākā, nozīmīgākā informācija

Latvju žurnālistikas svaigākā, aktuālākā, nozīmīgākā informācija: “Amandas Seifrīdas krūtis samazinājušās par vienu izmēru”. Ko lai mēs tagad iesākam!?

Ziemeļkorejai nu ir jauna doktrīna

Ziemeļkorejai nu ir jauna doktrīna. Tā ir pieteikusi karu Dienvidkorejai un pie reizes visādam gadījumam arī Amerikai, lai pati izskatītos varenāka.
Šorīt tāda sajūta, ka arī man būs jāmaina sava doktrīna. Bet, tā kā es negribu būt tāds, kā Ziemeļkoreja, es rīkošos tai pilnīgi pretēji.
Es šorīt Dienvidkorejai un Amerikai piesaku mieru. Un pie reizes Ziemeļkorejai (lai izskatītos varenāks).
Vakar paskatījos, kā tās militāristi apsolās vajāt Dienvidkorejas līderi tā, lai tas nevarētu paslēpties nekur visā plašajā pasaulē un parakstīt kapitulācijas dokumentus, līdz ar to Dienvidkoreja būtu tā sakauta, ka tai nepietiktu vairs spēka un iespēju pat kapitulēt – jo arī tas prasa kādu kripatiņu enerģijas…
Par miera pieteikšanu arī es esmu gatavs šādam Ziemeļkorejas izaicinājumam.
Tātad – es šorīt piesaku pasaulei mieru! Nevis to mieru, kas Ziemsvētkos (miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts) un nevis to mieru, kam būtu jābūt vienmēr un visur (ja sit pa vienu ausi, tad pagriez otru)…
Nē, es piesaku to mieru, ko pasaule pat nepamanīs. Un jo vairāk miera es piesaku, jo varenāks jūtos. Proti, pat ja Dienvidkorejai, Ziemeļkorejai un Amerikai nav svarīgi, ko es tai piesaku, tad man ir svarīgi, ka man ir miers ar Ziemeļkoreju, Dienvidkoreju un Ameriku. Un, iespējams, – ar visu pasauli. Lūk, cik varens es esmu. Vienalga, lai kāda tā pasaule arī nebūtu.
Es šorīt piesaku mieru. Es saprotu, ka citiem uz to ir pilnīgi nospļauties. Bet – tas ir svarīgi man. Lai jau pasaulei un cilvēkiem nav miera, man tas šorīt ir.
Priecīgas Lieldienas!

Lai gan katru gadu, skatoties uz sevi jaunākajās fotogrāfijas

Lai gan katru gadu, skatoties uz sevi jaunākajās fotogrāfijas, šķiet, ka nu savecējušāk un sliktāk izskatīties vairs nevar, katrs jauns gads pierāda, ka pesimismam nav pamata.

Biju šodien uz Jāņa Skuteļa stāvizrādi “Optimistika”

Biju šodien uz Jāņa Skuteļa stāvizrādi “Optimistika” un tagad mēģinu saprast savas izjūtas par to.
Pirmkārt, talantīgs cilvēks. Par viņa jokiem tiešām var teikt, ka tie ir nevis izstāstīti, bet uzradīti. Arī sižeta tur nav, tomēr stāstījums turas kopā un teksti izriet viens no otra vai ir saistīti ar asociatīvām pārejām – pat neskatoties uz to, ka nav dramaturģiskas kompozīcijas. Līdz ar to šķiet, ka viņam nevarētu jokus uzrakstīt priekšā, jo tie neslēpjas gluži tekstā. Sāls neslēpjas īsti vārdā, bet tajā visā kopumā, ko viņš paveic – ar aprāvumiem, ritma maiņām, žestiem, izspīlētu žargonu, zināmu seksīguma ekspluatāciju… Un viņš to visu droši pārvalda. Zāles reakcija par to liecina.
To visu kopā savelkot, rodas iespaids, ka viņš nav tiražējams. Jā, nonāku pie secinājuma, ka viņš ir unikāls. Ja nākas nonākt pie šāda secinājuma, tad nav slikti pavadīt vakaru tik ekskluzīvā kompānijā.