Korespondents jautā trakomājas galvenajam ārstam:
– Kā jūs nosakāt, vai pacients ir izveseļojies.
– Mēs pielejam vannu pilnu ar ūdeni, blakus noliekam tējkaroti un lielu krūzi, un liekam pēc iespējas ātrāk atbrīvot vannu no ūdens.
Korespondents smaidot saka:
– Jebkurš normāls cilvēks ņems krūzi.
– Nē, normāls cilvēks izraus vannas korķi.
Kad dzirdam vārdu “monodrāma”, tas vispirms nāk prātā “viena aktiera teātris”.
Kad vārdu “monodrāma” lieto psihodrāmas sakarā, tad tas nozīmē “psihodrāma ar vienu nodarbības dalībnieku” (iepretim grupas nodarbībām). Psihodrāma ir psihoterapijas un personības izaugsmes metode.
Vai Jūs zināt, ka savas dzīves problēmas, sāpīgos, neskaidros jautājumus var risināt, ne tikai izrunājot, bet arī izspēlējot? Lūk, radniecība starp personības izaugsmi un teātri.
Šis ir grūts laiks dažādās nozīmēs – tumsa, pandēmija, drūms garastāvoklis -, tas liek meklēt palīdzību. Var meklēt psihologu, var sportot, var gatavot garšīgas maltītes, bet var arī doties uz psihodrāmas nodarbībām.
Monodrāma ir labs risinājums tiem, kam palīdzība ir nepieciešama un tuva ir teātra spēle.
Savas dzīves teātris… kāds tas ir?
To Jūs varat uzzināt, ja pieteiksieties uz monodrāmas nodarbībām.
Tās vadu es – Uģis Segliņš (sertificēts psihodrāmas speciālists). Telefons – 29215360, e-pasts: ugis_s@inbox.lv
Inārai Erdmanei – 80. Ināra ir īpašs cilvēks mūsu valstij. Piedzimusi Latvijā, viņa jau drīz vien tika vesta bēgļu gaitās un visu mūžu nodzīvoja Zviedrijā.
Taču tieši I.Erdmane savulaik atveda uz Latviju psihodrāmu.
Mēs, psihodrāmas speciālisti, par to esam ļoti pateicīgi viņai. Ir izaugušas vairākas paaudzes, kas ir iepazinušas lomu maiņu, spoguļošanu, dubultošaanu un pārējās tehnikas, lai šobrīd jau paši veidotu psihodrāmas grupas un popularizētu šo pirms gadsimta izloloto psihoterapijas un personības izaugsmes metodi.
Ināra Erdmane psihodrāmu apguva pie Zerkas Moreno, kas bija psihodrāmas radītāja Jakoba Levī Moreno līdzgaitniece darbā un kas sava dzīvesbiedra darbu un mantojumu turpināja apkopot un pilnveidot. Tāpēc mēs, Latvijā, varam būt lepni un pašapzinīgi, ka stāvam ļoti tuvu psihodrāmas pirmsākumiem un skolas pamatiem. Mūsdienās pasaulē notiek daudz psihodramatistu saietu, konferenču, un allaž centrā ir arī Ināra Erdmane – mūsu skolotāja un, iespējams, pasaulē pazīstamākā latviešu izcelsmes psihoterapeite.
Kas raksturo Ināru? Spilgtums, talants, spēcīga personība un liela labvēlība pret saviem amata brāļiem un māsām.
Veselību, prieku un mīlestību! Sveiciens no Latvijas!
Uģis
Ir vismaz divas filmas kino vēsturē, kuru jēgu papildina notikumi pēc filmas uzņemšanas.
Pirmā no tām ir filma “Atgriešanās”. Darbs, kas atnesa režisoram Andrejam Zvajagincevam pasaules slavu. Un tik jēgpilnu, biezu stāstu par tēva neesamību līdz tam nebija nācies redzēt. Kā tas mēdz būt šī mākslinieka darbos, pati sāls atklājas tikai pašās filmas beigās. Un “Atgriešanās” ir pilnasinīgs stāsts par tēva un dēlu attiecībām, kas ir vien metafora, – beigu kadri atklāj, ka realitātē šī tēva tā arī nemaz nav bijis. Īstenība pēkšņi kļūst tik šokējoši blīva, gandrīz himniska. Taču vēl jo lielāks pārsteigums pēc filmas noskatīšanās bija fakts, ka vecākā dēla Andreja lomas atveidotājs Vladimirs Garins pēc filmas uzņemšanas, pāris mēnešus līdz filmas pirmizrādei noslīcis. Un te dzīves dramaturģija šo filmas stāstu padara divtik traģisku, beigu galā “nav” ne tikai tēva, “nav” arī dēla. Un reizē – apstiprina, cik ļoti kinematogrāfs spēj atstāt kaut ko paliekošu. Venēcijas “Zelta lauva” un citi apbalvojumi tikai atgādina, cik ļoti viss “IR”, ja domājam par filmu “Atgriešanās”.
Otra filma, kuru skatoties, nācās piedzīvot līdzīgu šoku, bija filma “Mā Reinija: Blūza māte”. Pēc izcilā dramaturga Ogasta Vilsona, kaismīga melnādaino likteņu atklājēja, lugas veidota, šī filma pievēršas blūza karalienei, ko sulīgi uz ekrāna uztriepj efektīgā Viola Deivisa. Taču dzīves dramaturģija par filmas galveno akcentu padara pavadošā orķestra muzikantu Levī Grīnu, ko atveido Čedviks Bouzmens. Tas ir personāžs, kas vēlas izsisties, taču dzīve pati viņu sit, līdz nokauj brīdī, kad viss viņa likteņa sāpju samilzums vairs nav paciešams – dzirkstele uzšvirkst, un dzīve aizplūst nebūtībā. Un kaut kādā mērā radniecīgs ir aktiera Č.Bouzmena liktenis – nofilmējies viņš mirst no smagas slimības dažus mēnešus pirms filmas pirmizrādes. Šis aktierdarbs tika nominēts “Oskara” balvai, un filma ir veltīta viņa piemiņai.
Jā, filmas mēs ne vienmēr varam skatīt bez dzīves konteksta. Tajā ir kaut kas sāpīgi skumjš, bet arī pārlaicīgs. Iesaku noskatīties visiem, kas nav vēl redzējuši.
* * *
nu laterna dekorē nakti
nu laterna nakti grib post
no spuldzes krīt koša gaisma
no spuldzes tumsa krīt nost
un kritusī tumsa ver acis
zem melnajām skropstu ēnām
man garaiņus piesmēķēt palūdz
man pieglaužas kustībām rēnām
tik notriektu gurušu trauslu
kad skauju šo palaistuvi
man iesmeldz ka nespēj būt citi
tik tuvu man tie kas tik tuvi
nu vedu no stacijas mājup
cik varena tumsa cik mēma
it viss kas nav laterna šonakt
it viss kas nav mana ēna
“Cilvēks tamdēļ ir vergs, ka brīvība grūta, bet verdzība viegla.” Nikolajs Berdjajevs
Laika nosišana vai mākslas baudījums – kas tad ir seriālu skatīšanās? Protams, kā kuru reizi.
Tomēr ikreiz uzmanību piesaista kas vērtīgs.
Uzskaitīšu dažus vērojumus.
Viens no visvērtīgākajiem seriāliem ir “Kāršu namiņš” (House of Cards). Tā radītājiem ir izdevies atklāt varas tēmu karalisku galmu kaislību līmenī, izmantojot iedomātu ASV prezidentu gaitas. Ļoti žēl, ka Kevinam Speisijam seksuālu apsūdzību dēļ seriāla beigu sezonā nācās nokāpt no trases, tomēr duets ar izcili skaisto Robinu Raitu ir neticami pārliecinošs.
Ja mīļš ir detektīvžanrs, tad jāpiemin “Kā izbēgt no soda par slepkavību” (How to Get Awewy with Murder). Ļoti meistarīgi un sarežģīti uzbūvēts scenārijs (ik sērijā cita nozieguma izmeklēšana, bet visu sezona apvieno vēl arī izmeklētāju (pasniedzēja + viņas studenti) savstarpējo attiecību raisīti noziegumi. Protams, spīd Viola Deivisa profesores Kītingas lomā, bet arī jauno studentu atveidotāji īr spridzīgi. Šajā seriālā iezīmējas kāda tendence jaunākajos seriālos – mācīt sabiedrību būt ļoti tolerantai pret dažādām ādas krāsām, seksuālām ievirzēm un dzimumu lomām. Šajā gultnē ir ievirzīts arī spāņu seriāls “Elite” (Elite) par vidusskolēnu attiecībām un nevilšus izdarītajiem noziegumiem. Šo mākslas darbu stilistika krietni atšķiras no senāka jauniešu detektīvseriāla “Veronika Marsa” (Veronica Mars), kurā skolēnu vide tiek rādīti holivudiski galncētākā un skatītāju jūtas vairāk paijājošā manierē. Bet katram sava vieta noteiktā laikā.
Vēl noteikti gribu pieminēt divus izcili vērtīgus detektīvseriālus, kurus apvieno aktrises Nikolas Kidmenas klātbūtne, un tos vieno vēl arī izcila ietiekšanās psiholoģijas atklāsmē.
“Lieli mazi meli” (Big Little Lies) vēsta par vardarbību ģimenē. Taču, ja vīrieša vardarbība pret sievieti nav jauna tēma, tad seriāla 2. sezonas bumba ir sievietes vardarbība pret saviem tuviniekiem. Un šajā sakarā ir tapis mega spožs aktierdarbs – Merilas Strīpas atveidotā vīramāte, kas ieradusies “palīdzēt” vedeklai, tādējādi pārvēršot tās sadzīvi par emocionālu katorgu.
Otrajā kriminālfilmā ar N.Kidmenu “Atgriezt atpakaļ” (The Undoing) par nebeidzamu jautājumu virkni kļūst divu laulāto draugu attiecības, kas veidojušās ilglaicīgā ģimenes dzīvē (aktrises partneris – Hjū Grānts). Un scenārija izveides pamatā ir paradokss – psihoterapeite, kura nekļūdīgi spēj redzēt cauri jebkuram savam klientam, izrādās pilnīgi akla savās pašas attiecībās.
Man detektīvžanrs ir ļoti mīļš, taču A. Kristi glanci reti kad izdodas sastapt seriālu formātā. Tomēr odziņas joprojām turpināšu meklēt.
Britu un amerikāņu seriāls “Reiz naktī” (“The Night Of”) ir uzfilmēts jau pirms vairākiem gadiem (2016). Un uzmanību šobrīd tas piesaista ne tikai ar to, ka tā galvenās lomas atveidotājs Rizs Ahmeds šogad pretendē uz “Oskaru” (par “Sound of Metal”; viņš ir arī atzīts reperis Riz MC). Protams, sabiedriskās nervozitātes fonā ir arī ksenofobija pret musulmaņiem, narkotiku zvērīgais posts, varas un tautas saraustītās attiecības…
Seriāla pamatā ir kāda pakistānieša vienas nakts dēka ar tikko satiktu meiteni, pēc kuras viņa tiek atrasta nogalināta. Viss norāda uz to, ka pakistāniešu puisis ir vainīgs. Taču ir kaut kas tāds šajā jaunajā vīrietī, kas sēj šaubas un neļauj apkārtējiem šādu varbūtību īsti pieņemt.
Mistērija, kas balansē uz naža asmens – vainīgs / nevainīgs.
Varbūt visa šī stāsta svarīgākais jautājums mums – cik vispār mēs esam gatavi un varam kādam noticēt. To, kas ir pierādījumi necilvēcībai, ir skaidrs, bet kas ir pierādījumi cilvēcībai – par to ir stāsts. Valsts, kas sakās esam demokrātiska, atklājas kā pavirša, pērkama, nogurusi ielene. Un tad ir jānāk kādiem antiņiem, kuri cīnās ne tikai pret valstisko birokrātiju, bet arī pret cilvēku pašu iesūnojošo nelikšanos zinis, norobežošanos citam no cita, nevēlēšanos… ieraudzīt apkārtējos kā cilvēkus ne vien ar miesu, bet arī ar dvēsli. (Pandēmijas sakarā ļoti aktualizējies jautājums.) Seriālā tāds antiņš ir Džona Turturo spēlētais advokāts.
Un, lai gan Turturo aktiera darbs līdzās R.Ahmeda veikumam tiek īpaši izcelts, tomēr, manuprāt, seriāla radītāji R.Praiss un S.Zeilians interesantāko lomas attīstības pavērsienu ir piešķīruši aktrisei Dženijai Bērlinai prokurores Veisas lomā. Viņas vecišķais veidols no iesīkstējušas, skeptiskas tiesu žurkas vēršas tik cilvēcisks, ka tas aizkustina un liek elpai aizrauties par visa seriāla galvenās intrigas būtiskāko pavērsienu. Brīdī, kad jautājums “būt vai nebūt” (mūža ieslodzījumam) ir nokaitēts līdz baltkvēlei, tieši viņas rīcība – uzticēties intuīcijai – nospēlē galveno lomu un izlemj galvenā varoņa likteni. (Starp citu, aktrise, kas ļoti sen arī ir pretendējusi uz “Oskaru”.)
Lai vai kā, seriāla beigās nebūt neatklājas, kas tieši ir nogalinājis meiteni. Tāpēc stāsts ir ne tik daudz krimināls, cik ticības pilns, vienalga – kristīgas vai musulmaniskas.
Noskatījos seriālu “The Honourable Woman”. Un tas ir zīmīgs šajā dīvainajā laikā.
Stāsts ir par ebreju sievieti, kas ar praktisku darbošanos veicina palestīniešu izaugsmi, radot tiem iespēju izglītoties. Tomēr pretī viņa saņem dažāda veida izrēķināšanos (no amerikāņiem, angļiem, izraēliešiem un palestīniešiem) – jo izrādās, ka viņa maisa visiem.
Vieniem šī Šteina kundze traucē bīdīt rebes, citiem traucē spēlēt pasaules politiskās spēlītes, vēl citiem nostājas ceļā spiegošanas procesos…
Rezultātā viņa tik tikko paliek dzīva – pēc tam, kad viņu mēģina publiski uzspridzināt sadarbības partneri – ar bērnu, kas piedzimis pēc tam, kad palestīnietis viņu izvarojis.
Šobrīd visa pasaule šausminās par notikumiem ap Alekseju Navaļniju. Kā tā var – indēt un iemest cietumā, un tiesāt. Un nav saprotams, kā Krievijas varasvīri to visu dara, pat nekautrējoties. Taču notiekošais acīmredzot ir tajā kontekstā, ko, viņuprāt, visi jau tāpat zina – vara drīkst būt augstākā mērā neētiska un necilvēcīga, jo to attaisno kaut kādu valstsvīru izpratne par valsts interesēm.
Lūk, tas arī ir lielais jautājums – kā tad patriotisms saskan ar valstiskumu. Ja atbildes kļūst aizvien neskaidrākas, cilvēkam aizvien grūtāk attīstīt sevī pilsoņa stāju, gribas iemukt savā paša individuālajā izdzīvošanā.
Zināmā mērā seriāls “Godājamā sieviete” pasaka priekšā atbildi vienkāršajiem mirstīgajiem – pasaules procesu bīdīšanas spēlītes ir tik netīras, ka Krievijai pat nav jāizliekas par to, ko tā dara, jo… notiekošais pieder pie mūsdienu lietu bīdīšanas paradigmas.
Jā, laikam tieši tas spridzina visvairāk, skatoties šo seriālu.
Šis ir laiks, kad cilvēki nevar tikties. Taču vajadzība pēc cilvēciskas tuvināšanās pieaug.
Esmu psihodrāmas grupu vadītājs un šobrīd veidoju virtuālu atbalsta grupu ar psihodrāmas elementiem. Ir iespēja pieteikties tiem, kam ir interese un izpratne par grupu darbu un ir vajadzība pēc atbalsta.
Būs iespēja tikties reizi nedēļā, būt uzklausītiem, iesaistīties psihodrāmas vingrinājumos un būt par iedrošinājumu cits citam.
Laiks – trešdienu vakari no 18:30 līdz 20:00. Vieta – ZOOM virtuālā vide.
Nodarbības sāksies tad, kad būs pieteikušies 6 interesenti.
Atrakstiet, ja ir interese!
Mana e-pasta adrese: ugis_s@inbox.lv
Tiem, kas būs gatavi piedalīties nodarbībā, nosūtīšu virtuālo saiti ZOOM vidē uz e-pastu.
Ar cieņu, Uģis Segliņš
(psihodrāmas speciālists)