Author Archives: Uģis Segliņš

Cepumu paciņa. Skatoties “Janvāri”.

   18. novembrī bija patīkami atrasties ļaužu pilnā “Splendid Palace” zālē un skatīties filmu “Janvāris”. Zinot, ka ārā snieg pirmais šīgada sniegs, un tajā pašā laikā izbaudot silto kopības atmosfēru ne vien uz ekrāna, bet arī skatītāju rindās. Uzvējoja kaut kas no kinoteātra “Rīga” sendienu gaisotnes.

   Pirmais cepums filmai par stilistiku. Kaitinoši un uzstājīgi uzjundīja tieši to atmiņu daļa, kas joprojām dzīst skumju un raižu pilna. Uzsvērtais amatieru, iesācēju un pašapziņas raustīgo kadru mikslis bija tieši tā “jūra līdz ceļiem”, kas janvārī ir balta, aizsalusi, bet kurā galvenie varoņi tiecas iebrist baltā apakšveļā. Filma ir tieši tik fragmentāra, spuraina, ar padomjlaiku mazcerību un naivismu apzīmogota, ka saturs ir forma un forma ir saturs. Tāda laika patinas cietusi, bet vērtīga dienasgrāmata.

  Otrais cepums par trāpījumu laikā un vietā. Sākot skatīties, uzreiz nebija noprotams, kas saviļņojis ņujorkiešus un romiešus. Taču tad, aptverot visu mākslas darbu kopumā, jāatzīst, ka šis ir ļoti precīzs prīkvils krievijas karam Ukrainā. Mākslas valodā ir pārradīta tā grūti pasakāmā ziņa, ko krievijas kaimiņu diplomātiem nācās borēt un borēt neticīgajiem rietumiem.

  Trešais cepums par to, ka galvenajai lomai ir pamanīts Kārlis Arnolds Avots. Un te ir kaut kas par likteni, kas cilvēkus noliek kādā vietā “gandrīz” neatkarīgi no viņiem pašiem. Jo līdzās, arī šajā filmā, parādās “Avoti”, kas tā arī, iespējams, paliek neuzieti un mākslas likteņu kontekstā var izsīkt. Kaut nu šim Avotam būtu veiksmīgs plūdums arī turpmāk! Un arī tas ir radniecīgs vēstījums pašas filmas kopjēgai.

Daži teātra iespaidi

   Latviešu teātri ir gluži kā Ņujorka – tie nekad neguļ.

   Šo to varu ieteikt no sezonas sākumā redzētā.

   Pirmkārt, gribu pievērst uzmanību “OratoriO” izrādei “Viņa – Viņš – Viņa?”. Meistarīgi. Rēzija Kalniņa kā režisore materiālu ir atklājusi pārliecinoši. Un ne jau velti, jo savulaik viņa pati ir spēlējusi titullomu šīs lugas iestudējumā, kas reiz bija iestudēts Dailes teātrī ar nosaukumu “Silvija”. Un… Silvija lugā ir suns (Anetei Krasovskai, iespējams, viena no labākajām lomām). To atradis un pārvedis mājās Gregs (šarmants un naivi aizkustinošs Jānis Skanis) par sirdēstiem dzīvesbiedrei. Gribu izcelt Esmeraldas Ermales spēli sievas Keitas lomā – apbrīnas vērta niansētība un noslīpētas aktiermeistarības paraugs. Un – uz skatuves pēc ilgākas pauzes ar prieku ieraudzīju Andri Morkānu vairākās lomās.

   Vēl – aicinu iet uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “Vertinska ceļš”. Aktieris Ivans Streļcovs ir izveidojis apburošu izrādi pēc savulaik slavenā krievu mākslinieka Aleksandra Vertinska atmiņām. Ir vairāki akcenti, kas šajā sakarā aizkustina. Teātrim ir laimējies uztaustīt to laikmeta pulsu, kurā vienā ritmā sitas krievu traģiskā pagātne un tagadne. Un, skatoties uz aktieri I.Streļcovu, baigi pat iedomāties, ka arī viņš varētu tikt sūtīts iznīcināt ukraiņus, ja viņam iegadītos šobrīd būt māksliniekam Krievijā nevis Latvijā. Izrāde vietā un laikā, ko radīt nemaz nav tik viegli, paturot prātā krievu situāciju šībrīža pasaulē. Lai gan “Vertinska ceļš” ir par romancēm, mūziku un bohēmu, tomēr svarīgākais, ka izrāde ir par sirdsapziņu.

   “Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu” Dailes teātrī priecājos par Lilitas Ozoliņas un Laura Dzelzīša tuvplāniem; Ginta Grāveļa un Andra Bula perfekto saspēli zaļumos, kā arī Ievu Segliņu Mātes Terēzes lomā, kas tapusi, izmanīgi žonglējot ar absurdu, ironiju un divdomību. Par pārējo gan lai priecājas citi…

   “Farinelli un karalī” DT sirdi pacilāja Rūda Cebuļa balss, kā arī dzīvelīgais zirgs uz skatuves.

   JRT gauži jauks bija dialogs starp Gerdu Lapošku un Ritvaru Loginu, kā arī Lolitas Stūrmanes žilbinošais sievietes tēls “Operācijā “Mindfuck””. Un vēl – simpātiski saderīgs bija nākotnes laulāto atveids Kristīnes Krūzes un Kaspara Znotiņa saskanīgajā duetā “(R)Evolūcijā”.

  Baudiet!

Skatoties filmu MĪLULIS

   Filma “Mīlulis” ieintriģēja.

   Ir vismaz trīs mākslas darbi, kas uzreiz nāk prātā, vērojot šo filmu.

   Pirmais, protams, ir modernā, īsā stāsta korifejs Gijs de Mopasāns, kurš radīja sieviešu izmantotāja Žorža Diruā tēlu romānā “Mīlulis”. Nosaukums vedina domāt, ka Matīss Godiņš būs līdzīgs pilna spektra sieviešu pavedinātājs. Tomēr šajā ziņā galvenais varonis nebūt nav tik nesātīgs, neskatoties uz bagātīgo erotisko ainu klātbūtni. Būtībā dāmas ir vien divas, un arī tad nevarētu apgalvot, ka tas ir galvenais varonis, kas šīs dāmas izmanto, varbūt ir gluži otrādi…

   Sākumā ir izdevies lieliski ievirzīt filmu. Pirmkārt, aktrises Kristīnes Krūzes darbs ir filigrāns – viņas atveidotā Agate ir cilvēciski saprotama un skatītājam iemīlama. Otrkārt, diezgan strauja un negaidīta ir šīs varones nāve, kas arī kļūst par režisora Staņislava Tokalova piedāvātā stāsta izejas punktu. Agatei ir meita Paula (spēlē Paula Labāne), kura no vienas puses varētu kļūt par milzīga īpašuma vienīgo mantinieci, no otras puses – tikpat labi par bāreni, kuras liktenis varētu kļūt bērnu nams, ja neatradīsies neviens, kas viņu vēlēsies adoptēt. Matīss un Agate ir bijuši draugi, mīlnieki, taču nav nekā juridiski noformēta, lai 26 gadus jaunais Matīss pēkšņi kļūtu par 10-gadīgās Paulas patēvu.

  Protams, kā tas mēdz būt šādos gadījumos, uzrodas draugi-paziņas, kas musina Matīsu šo situāciju izmantot milzu naudas iegūšanai, izmantojot vērtīgo Agates namīpašumu. (Bagātības auru pamato lieliska objekta izvēle – Mežaparkā, Cimzes ielā esoša un krāšņi eksponēta supermāja.)

   Tiktāl viss būtu skaidrs. Bet tad kādu brīdi šķiet, ka sižets ir apmaldījies. Jo priekšplānā izvirzās fineses, kas bīstami pietuvojas vienkāršotiem spēles noteikumiem: kā juridiski pareizi krāpt, lai tiktu pie īpašuma. A.Zvjagincevs savulaik brīnišķīgā filmā “Jeļena” pētīja “ikdienišķu, neviena nepamanītu slepkavību īpašuma dēļ”. “Mīlulis” ieskicē “ikdienišķu, neviena nepamanītu cilvēcības nokaušanu” ar īpašumu fonā.

   Zināms kontrapunkts parādās līdz ar Matīsa mātes parādīšanos. Indras Rogas skarbi atveidotā kundze burtiski naidpilnā veidā izgāž žulti par to, ka dēls ir izaudzis par meli un izmantotāju – tādu pašu kā viņa tēvs. Dzīve nav un nevar būt piepildīta. Nelielas, taču vēstījuma ziņa apjomīgās ainas intriģē ar vajadzību saprast – kas tad īsti ir Matīss. Un tas ļauj filmai finālā tikt līdz kinematogrāfiski izrisinātai, nevis deklaratīvai atbildei. Un, iespējams, tāpēc – filma neliek vilties.

   Sākumā minēju, ka skatoties nāk prātā trīs mākslas darbi.

   Trešais ir filma “Alfijs”. Tajā savulaik mirdzēja Džūda Lovs partnerībā ar Sūzannu Sarandonu. Kā rīkoties jaunam vīrietim, ja viņš ir apveltīts ar pievilcību, kuras dēļ viņu iekāro gadu ziņā pieredzējusi kundze? Aktierim Kārlim Arnoldam Avotam ir dots uzdevums visādos veidos uzsvērt savu jaunības šarmu. Bet – līdzīgi kā Džūdam Lovam – arī K.A.Avotam piemīt daudz kas vairāk – talantīga aktiera māka niansēti atklāt sava varoņa daudzējādās šķautnes. Tāpēc fināls faktiski kļūst par atbildi uz viņa mātes niknumu par neizdevušos dēlu – un tas ir bagātāks nekā gaidas pēc happy end.

Psihodrāmas konference Rīgā

  Pagājušās nedēļas nogalē mēs ar kolēģi Jolantu Moti aktīvi darbojāmies, lai “Baltijas Moreno dienu” ietvaros liktu lietā psihodrāmas prasmes. Tā notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās. Un mūsu uzdevums bija trīs dienas pēc kārtas rūpēties par iesildīšanās vingrinājumiem plašam psihodramatistu pulkam – cilvēku bija ap 90, tātad – gana daudz, un tos vadīt un mobilizēt bija liels izaicinājums. Un – visi labie gari stāvēja klāt – mums izdevās.

  “Baltijas Moreno dienas” notiek regulāri ik pēc 2 gadiem, pa kārtai katrā no Baltijas valstīm, taču dalībnieku skaits aptver gan ģeogrāfiski plašu ainu, gan pamatīgu vecuma spektru (vecākajiem dalībniekiem bija pat 90).

   Kopīgais konferences uzdevums bija piedzīvot psihodrāmu dažādās darbnīcās, kuru kopīgā tēma bija sapņi. Iesildot nostrādājāmies pamatīgi, bet arī gandarījums bija liels – saņēmām daudz siltu vārdu un pateicību par savu pienesumu kopīgā lietā.

   Kādas bija galvenās atziņas?

  Psihodrāma joprojām ir jaudīgs instruments, viens no spēcīgākajiem psihoterapijas virzienu klāstā, un tas savieno dziļumu un kreativitāti, problēmu nopietnību un atraktīvus to risinājumu veidus.

  Psihodrāmas rokraksti atšķiras. Piedāvājums bija plašs, un apmeklēt bija iespēja tikai dažus no visiem viesiem. Tāpēc varu priecāties par to, ko pats izbaudīju, proti Marka Ventvorta (Portugāle) “Dinamiskā teātra” darbnīcu, kas izcēlās ar savu krāsainību un zemapziņas pirmatnējo impulsu izcelšanu. Un Danielas Simmonsas (ASV) rimto stilu. Viņa klasiskā veidā demonstrēja darbu ar sapņiem, kādu to savulaik piedāvājis psihodrāmas pamatlicējs J.L.Moreno. Tas bija meistarīgi un izcēla teātra izteiksmes līdzekļu nozīmi.

  Konferenci rīkoja “Moreno institūta Latvijā” vadītāja Jolanta Baltiņa kopā ar psihodrāmas ideju aizsācēju mūspusē Ināru Erdmani. Piedalījās Latvijas Psihodrāmas asociācijas biedri, no kuriem savu psihodrāmas darbnīcu piedāvāja Maija Ozoliņa Molokailima, Jēkabs Milzarājs un Gita Paspārne.

Nedēļas ēdmaņas cenu TOP 3

  1. Vajag runāties! Tā tirgū var uzzināt, kuriem plaužiem ir mazāk asaku. Lielākajiem, protams! Un ja tādu makanu pa 1,90 eiro/kg nopērk, tad pietiek ar vienu visam vīkendam. Jā, ir biškuciņ jāpabakstās ar tām asakām, taču būtu arī jāprotas kaunu visu laiku snaikstīties pēc lašiem un forelēm, kas desmitreiz dārgāki!
  2. Esmu ievērojis, ka, neskatoties uz tuvējo Rimčiku, nu jau arī kaimiņi cilpo uz attālo Maksimu naudas taupīšanas  nolūkos. Un kā nu ne? Piemēram, palētināto produktu ratiņos tur var nopirkt gan gaļas, gan siera salātus (0,75 eiro par kārbiņu). Protams, jābūt gatavam tajā pašā dienā tos arī apēst, taču kādēļ gan lai tas kādam sagādātu spiedīgas grūtības, ja “tekošais moments” spiež?
  3. Cik skumji, ka visi vēlamie produkti nav nopērkami vienuviet! Piemēram, vienīgā nopietni ņemamā baltmaize “Tumšā ciabata” vislētākā ir Lidlā. Toties no ilgi glabājamajiem pieniem Lidlā nevar dabūt 0,5 procentīgo, pēc kura jādiebj uz Maksimu. Savukārt lētā vistas “zupas izlase” ir Centrāltirgū, taču lētākie teļa stilbiņi ir Matīsa tirgū!

Tā nu rit tā dzīve krīzē – vienos pārskrējienos!

Veseli ēduši!

ŠEPAT

   Šobrīd gaisā jau virmo apmulsums par krievu kultūras turpmāko vietu ārpus Krievijas.

  Kāpēc man nešķiet korekti saistīt tiešā veidā latviešu kādreizējās uzstāšanās reizes Krievijā ar uzbrukumu Ukrainai? Tāpēc ka tāpat varētu sacīt, ka krievi uzbrūk Ukrainai, jo ir lasījuši Čehovu, un, lūk, pie kā tas ir novedis. Un Čehovu viņi ir lasījuši pilnīgi visi, “sukinsini”…

   Latvijā arī Rīgas Krievu drāmas teātris šobrīd būs spiests iegrozīt savu darbību jaunās sliedēs. No nesenās pirmizrādes “Lai dzīvo Karaliene, vivat!” greznās pirmizrādes vakara noprotams, ka teātris dara visu, lai būtu aicinoši atvērts potenciālajiem cienītājiem. Taču – ir absolūti apmulsis repertuāra izvēlē. Satamborētās intrigas starp Mariju Stjuarti un Elizabeti I “dotajā momentā” krievu mutēs liekas kaitinoši neobligātas pret tām varas spēlēm, kas notiek realitātē tepat kaimiņos starp Krieviju un Ukrainu. Iespējams, ka Krievu teātris varētu augstāk vērtēt literārās daļas vadītāja posteņa jēgu un nozīmi. Bet viens gan – pēdējos gados iegriežoties teātrī, bija manāmas uzkrītošas problēmas ar aktieru ansambli, taču tieši šajā jautājumā teātris šosezon ir pacenties. (Atcerēsimies, ka šajā teātrī kādreiz ir strādājušas tādas atmiņā paliekošas zvaigznes, kā Ņeznamova, Ivaničevs, Praudina, Sigovs, Iļjins…) Un no šī viedokļa raugoties, pārmaiņas šķiet cerīgas.

   Diez vai brīdī, kad Māra Ķimele izvēlējās veidot “Vēlo mīlu” Valmieras teātrī, bija paredzams cunami, kas krievisko ir novedis totālā bezdibenī. Un rezultātā pilnīgi negaidīti viņa ir izrādījusies par celmlauzi, meklējot jaunas krāsas krievu klasikas interpretācijai mūsdienu “kara apstākļos”.

   Režisorei un aktieriem ir izdevies ļoti moderns darbs, lai gan izrādes literārais materiāls ir sensenais A.Ostrovskis.

   Manuprāt, groteskais spēles veids ļoti labi uzirdina iesakņojušos apjausmu par neizskaidrojamo “krievu dvēseli”, proti, ka pārējai pasaulei viņi šķiet tik sevišķi un nesaprotami. Nu – ja globāli un par visu cilvēci – tad, protams, ikviens cilvēks ir dziļa aka, taču krieviem nevar būt patenta uz kādu īpašāku statusu. Karš Ukrainā ik dienu rauj nost bijības un noslēpumainības oreolu, atklājot realitāti.  

   Zināmā mērā jau kaut ko līdzīgu dara arī izrāde “Vēlā mīla” – atmasko groteskus melus, infantilismu un nekaunību un liek tos atpazīt visā savā absurdumā.

   Īpaši lieliski ir Rihards Jakovels un Ieva Puķe. Precīzi, garšīgi.

  Varbūt ne viscaur šo grotesko spēles veidu visi aktieri iztur. Taču brīdī, kad ir saprotami spēles noteikumi, tie kļūst arī pieņemami.

   Skatoties brīžiem atausa atmiņā veids, kā Ā.Šapiro savulaik iestudēja G.Priedi – skarbi, absurdi un komiski. Arī tās krāsas slēpa dramaturga talants, taču citi Priedē to nebija pamanījuši. Šeit līdzīgi – Ostrovska liriski dramatiskās notis patiesībā var ieraudzīt tik traģikomiskā gaismā.

   Interesanti, ka “Vēlajā mīlā” līdzās sadzīvo aizvēsturisku seifu senlaicīgums ar mūsdienīgiem “gadžetiem” – mobilo telefonu, dokumentu smalcinātāju un kafijas automātu. Ļoti smalka ironija, jo kurš laikmets tad šobrīd valda krieviskajā dvēselē?

   Tiek piedāvāta pasaka, kurā pat “laimīgās beigas“ tiek parādītas kā ambivalenti grotesks cerību māns – neba nu vēlā mīla izdziedēs atkarīgu puisieti, – būs vien jāgaida līdz laikiem, kad parādīsies mūslaiku “atkarīgo ārstēšanas programmas”, kur mīlošajai Ludmilai būs jāpaiet malā, lai viņa kā līdzatkarīgā nemaisītos pa kājām. Bet – pasakas ir pasakas. Arī līdzās esošie krievu kaimiņi tepat vien būs.   

Un neatliek nekas cits, kā cerēt. Uz jaunu attiecību pakāpi.

Nedēļas garšu prieka TOP 3

Situācija kļūst aizvien spriegāka, cenas pavasarī burtiski to vien dara, kā spriņģo palēkdamies. Ko nu? Daži priekšlikumi.

Nopirku lašu asakas. Varētu likties muļķīgi, vai ne? Tas izklausās tieši tikpat absurdi, kā pirkt sīpolu mizas, zivju zvīņas un zemes taukus. Bet! Pirmkārt, to cena ir apmēram 10 reižu mazāka nekā kārtīgam lasim, nemaz nerunājot par fileju. Otrkārt, asakainām lietām piemīt brīnišķīga īpašība – tās neļauj rīt. Un ko tad mums stāsta visi gudrie dietologi, svara vērotāji un citi konservatīvie spēki?! Tieši to – visu lēnām, apdomīgi un sagremojot! Tā ka pirkt lašu asakas nebūt nav nejēdzīgi, varētu pat teikt tieši otrādi: gudri un lēti.

Man nav saprotams, kādās teorijās bāzējas Rimčika piena pārdošanas stratēģija. Jo, ieejot Lidlā vai Maksimā, pienu var nopirkt divreiz lētāk. Kvalitāte necieš – ir pārbaudīts. Tā ka – pērciet pienu pareizajā vietā un Jūsu ietaupījumi divkāršosies!

Cūku vaigi. Nopērkami Centrāltirgū. Gatavojami kā cepeši. Un, pat nogriežot treknākās daļas nost, cūciskums saglabājas. Un Jūs būsit izbaudījuši vairāk ēdienreižu, nekā pērkot smalkus karbonāžu gabalus.

Veseli ēduši!

ASOCIĀCIJU TOP 3,

03.03.22.

skatoties JRT jauno izrādi “10 iemeslu apmeklēt Kauci”.

Tādas kā senāku aktieru talanta ievirzes atblāzma pavisam jaunu aktieru darbā. Piemēram, bija prieks baudīt Gerda Lapoškas formas izjūtu, kurai rada Valentīna Skulmes un Jura Strengas plastika, līganais slaidums un plašas amplitūdas komisko iespēju potenciāls.

Augstas raudzes profesionālisms Andra Keiša spēlē, kas drusku lika justies tā, it kā mistiskā kārtā A.Brīzes muzikāli iedziedēts tēls “Dzelzsgriezējs” būtu pārtapis aktierspēles pārradītā fenomenā.

Pārsteigums, cik ļoti īsā laikā labi domātas komēdijas jokus noēd vai atceļ apkārt notiekošās kara šausmas. Putinisma rēgs nevilšus ir ienācis izrādē, komēdiju vēršot traģisku, un par daudziem jokiem smiekli apraujas. Te pie vainas nav izrādes veidotāji, bet laika gars. Var teikt arī otrādi – izrāde agresiju šī brīža formās ir aktuāli uzminējusi un uznesusi uz skatuves vienlaikus ar agresijas neprāta sākumu pasaulē, tādējādi gan mainot izrādes sākotnēji iecerēto žanru.

Turies, Ukraina!

ZIŅĢE PAR PROMOCIJU

uz stūru stūriem

kur ir tur rodas

par katru cenu

ir jāpārdodas

nebūt ne visi

mēs prostitūtas

nebūt ne visiem

mums skūtas jūtas

kaut arī vakar

kāds tevi pirka

jau šorīt atkal

klāt cenu birka

šī dzīve rebe

ir senu senā

vien derīgs esi

ja turies cenā

es visu saprotu

visu redzu

vairs savu vērtību

nepiesedzu