Author Archives: Uģis Segliņš

Nedēļas garšu prieka TOP 3

1.Sirakūzu krāšņajam brīvdabas teātrim Sicīlijā tagad līdzās es ar drošu sirdi varu likt arī Sirakūzu vārdā nosaukto citronu marmelādi. Nopērkama Alfas “RIMI”. Laba. Skābensalda. Uz dažādām šķēlēm un sausiņiem ziežama, vienvārdsakot, mēli var norīt.

2. Droši vien arī Jūs nereti esat gājuši garām saldētam maltas laša gaļas kilograma blāķim brangas desas lieluma plastmasas apvalkā, ar interesi siekalojoties ap 3 eiro cenu zīmi (“Santā un Barbarā” pat vēl drusku lētāk). Protams, parasti nosliecos nepirkt, jo uzjundī garšas atmiņas ar tādu kā mehānisko kuģa telpu tehnisko eļļu piešprici saldētu zivju garšas buķetē. Bet – nospļāvos un nopirku. Un, ziniet, iznāca labas kotletītes / plācenīši (saukt tos var katrs, kā atļauj cepšanas iemaņu pašvērtējums). Ar atzīstamu laša karalisko cienību uz šķīvja.

3. Labu kafiju par pieņemamu cenu Rīgas veikalos atrast nav viegli. Turklāt Centrāltirgus kafiju karalienes – Kingston Espresso – cena pēdējos mēnešos ir palēkusies par 3 eirikiem (damn!). Tāpēc jo īpaši priecē atradumi, kas rodas pirkšanas mēģinājumu sūrajā izdevumu palaišanā pa vējam. Un – vērtības tomēr eksistē! Tad, ziniet, lūk, ka LIDL piedāvā Bellarom Gold Crema. Naudiņas jēdzīgas. Rūgtumiņš, paldies Dievam, ir. Skābumiņa, paldies Dievam, nav. Grauzdējums – pašā laikā! (Nieka 11 eiriki par kīlopaku.

Ēdiet, dzeriet un priecājieties!

Par atraidījumu

Sveiciens, gadu sākot…

Laimīgu 2022. gadu!

Negaidītu iespaidu TOP 3

Gada nogalē parasti tiek veidoti dažādi topi. Par visu ko.

Šeit būs mans 2021. gada negaidītāko iespaidu top 3.

Man bija iespēja piedalīties žūrijā, kas vērtēja latviešu lugas amatierteātriem. Milzu gandarījums bija lasīt Ineses Tālmanes lugu “Cerību ēnā”. Skatījums uz Blaumaņa “Nāves ēnā” notikumiem no mājās palikušo sieviešu skatapunkta. Domāju, ka šī luga varētu rotāt arī kāda profesionāla teātra repertuāru. Visa žūrija atzina to par labāko no iesniegtajām lugām. Pelnīti!

2.

Tā kā uz teātra izrādēm pandēmijas apstākļos nebija liela iespēja iet, ar prieku lasīju Toma Čevera recenzijas par uzvedumiem. Ir kritiķi, kuru darbus lasot, var izbaudīt izrādes, arī tās neredzot. Īpaši spilgti tāds talants piemita, piemēram, Silvijai Radzobei. Allaž ir prieks, ja to var pamanīt arī citos recenzentos.

3.

Tā kā esmu seriālu skatīšanās fans, tad bija jautri konstatēt, ka American Crime Story jaunajā sezonā Impeachment prezidenta Klintona sievu Hilariju spēlē tā pati aktrise, kas savulaik atveidoja galvenā mafiozo Soprano sievu Karmelu – tā teikt, augšas paliek augšas. Tomēr īstu pārsteigumu sagādāja Sarah Paulson Klintona atmaskotājas Lindas Tripas lomā. Skaistas, šarmantas aktrises pārvēršanos par visu pasauli nievājošu raganu ir vērts redzēt. Drusku naivi, protams, filmā ir iztēlot viņas draudzeni, kādreizējo ovālā kabineta orālo varoni Moniku Levinsku par labticīgu, sapņainu vientiesi, taču kopumā stāsts attaisno tā ierindošanu amerikāņiem nozīmīgākajās kriminālnorisēs.

Tēli seriālā “American Crime Stories” (“Impeachment”)

Par smalkjūtību

“Laba audzināšana izpaužas nevis tajā, ka tu neaplej galdautu, bet tajā, ka tu neievēro, ja to izdara kāds cits.”

Antons Čehovs

Nedaudz par sabiedrības psihisko veselību

Korespondents jautā trakomājas galvenajam ārstam:
– Kā jūs nosakāt, vai pacients ir izveseļojies.
– Mēs pielejam vannu pilnu ar ūdeni, blakus noliekam tējkaroti un lielu krūzi, un liekam pēc iespējas ātrāk atbrīvot vannu no ūdens.
Korespondents smaidot saka:
– Jebkurš normāls cilvēks ņems krūzi.
– Nē, normāls cilvēks izraus vannas korķi.

Teātris ārpus teātra

   Kad dzirdam vārdu “monodrāma”, tas vispirms nāk prātā “viena aktiera teātris”.

  Kad vārdu “monodrāma” lieto psihodrāmas sakarā, tad tas nozīmē “psihodrāma ar vienu nodarbības dalībnieku” (iepretim grupas nodarbībām). Psihodrāma ir psihoterapijas un personības izaugsmes metode.

  Vai Jūs zināt, ka savas dzīves problēmas, sāpīgos, neskaidros jautājumus var risināt, ne tikai izrunājot, bet arī izspēlējot? Lūk, radniecība starp personības izaugsmi un teātri.

   Šis ir grūts laiks dažādās nozīmēs – tumsa, pandēmija, drūms garastāvoklis -, tas liek meklēt palīdzību. Var meklēt psihologu, var sportot, var gatavot garšīgas maltītes, bet var arī doties uz psihodrāmas nodarbībām.

  Monodrāma ir labs risinājums tiem, kam palīdzība ir nepieciešama un tuva ir teātra spēle.

   Savas dzīves teātris… kāds tas ir?

   To Jūs varat uzzināt, ja pieteiksieties uz monodrāmas nodarbībām.

  Tās vadu es – Uģis Segliņš (sertificēts psihodrāmas speciālists). Telefons – 29215360, e-pasts: ugis_s@inbox.lv

Inārai Erdmanei – 80

   Inārai Erdmanei – 80. Ināra ir īpašs cilvēks mūsu valstij. Piedzimusi Latvijā, viņa jau drīz vien tika vesta bēgļu gaitās un visu mūžu nodzīvoja Zviedrijā.

   Taču tieši I.Erdmane savulaik atveda uz Latviju psihodrāmu.

   Mēs, psihodrāmas speciālisti, par to esam ļoti pateicīgi viņai. Ir izaugušas vairākas paaudzes, kas ir iepazinušas lomu maiņu, spoguļošanu, dubultošaanu un pārējās tehnikas, lai šobrīd jau paši veidotu psihodrāmas grupas un popularizētu šo pirms gadsimta izloloto  psihoterapijas un personības izaugsmes metodi.

  Ināra Erdmane psihodrāmu apguva pie Zerkas Moreno, kas bija psihodrāmas radītāja Jakoba Levī Moreno līdzgaitniece darbā un kas sava dzīvesbiedra darbu un mantojumu turpināja apkopot un pilnveidot. Tāpēc mēs, Latvijā, varam būt lepni un pašapzinīgi, ka stāvam ļoti tuvu psihodrāmas pirmsākumiem un skolas pamatiem. Mūsdienās pasaulē notiek daudz psihodramatistu saietu, konferenču, un allaž centrā ir arī Ināra Erdmane – mūsu skolotāja un, iespējams, pasaulē pazīstamākā latviešu izcelsmes psihoterapeite.

  Kas raksturo Ināru? Spilgtums, talants, spēcīga personība un liela labvēlība pret saviem amata brāļiem un māsām.

   Veselību, prieku un mīlestību! Sveiciens no Latvijas!

                                                                                            Uģis

Filmu traģika

   Ir vismaz divas filmas kino vēsturē, kuru jēgu papildina notikumi pēc filmas uzņemšanas.

  Pirmā no tām ir filma “Atgriešanās”. Darbs, kas atnesa režisoram Andrejam Zvajagincevam pasaules slavu. Un tik jēgpilnu, biezu stāstu par tēva neesamību līdz tam nebija nācies redzēt. Kā tas mēdz būt šī mākslinieka darbos, pati sāls atklājas tikai pašās filmas beigās. Un “Atgriešanās” ir pilnasinīgs stāsts par tēva un dēlu attiecībām, kas ir vien metafora, – beigu kadri atklāj, ka realitātē šī tēva tā arī nemaz nav bijis. Īstenība pēkšņi kļūst tik šokējoši blīva, gandrīz himniska. Taču vēl jo lielāks pārsteigums pēc filmas noskatīšanās bija fakts, ka vecākā dēla Andreja lomas atveidotājs Vladimirs Garins pēc filmas uzņemšanas, pāris mēnešus līdz filmas pirmizrādei noslīcis. Un te dzīves dramaturģija šo filmas stāstu padara divtik traģisku, beigu galā “nav” ne tikai tēva, “nav” arī dēla. Un reizē – apstiprina, cik ļoti kinematogrāfs spēj atstāt kaut ko paliekošu. Venēcijas “Zelta lauva” un citi apbalvojumi tikai atgādina, cik ļoti viss “IR”, ja domājam par filmu “Atgriešanās”.

  Otra filma, kuru skatoties, nācās piedzīvot līdzīgu šoku, bija filma “Mā Reinija: Blūza māte”. Pēc izcilā dramaturga Ogasta Vilsona, kaismīga melnādaino likteņu atklājēja, lugas veidota, šī filma pievēršas blūza karalienei, ko sulīgi uz ekrāna uztriepj efektīgā Viola Deivisa. Taču dzīves dramaturģija par filmas galveno akcentu padara pavadošā orķestra muzikantu Levī Grīnu, ko atveido Čedviks Bouzmens. Tas ir personāžs, kas vēlas izsisties, taču dzīve pati viņu sit, līdz nokauj brīdī, kad viss viņa likteņa sāpju samilzums vairs nav paciešams – dzirkstele uzšvirkst, un dzīve aizplūst nebūtībā. Un kaut kādā mērā radniecīgs ir aktiera Č.Bouzmena liktenis – nofilmējies viņš mirst no smagas slimības dažus mēnešus pirms filmas pirmizrādes. Šis aktierdarbs tika nominēts “Oskara” balvai, un filma ir veltīta viņa piemiņai.

  Jā, filmas mēs ne vienmēr varam skatīt bez dzīves konteksta. Tajā ir kaut kas sāpīgi skumjš, bet arī pārlaicīgs. Iesaku noskatīties visiem, kas nav vēl redzējuši.