Author Archives: Uģis Segliņš

Es jūtos… OPTIMISTS

"Es jūtos" – reps dzejā un otrādi

Kā labāk? Poēzijā vai repā izstāstīt kā "Es jūtos"?Gints Gints Grāvelis ir #OPTIMISTS un Uģa Segliņa Ugis Seglins dzejoli var atskaņot abējādi!Zināšanai*Reps ir vokālā izpildījuma veids un no parastās poēzijas atšķiras ar to, ka reps tiek lasīts ar muzikāli – instrumentālu pavadījumu./Vikipēdija/Un vēl**Izrāde "Optimists" sastopama uz kultūras centru skatuvēm joprojām.Te būs: https://www.bilesuparadize.lv/performances/performance/15028#pannasteatris #Ādaži #Valmiera #Rīga #Jelgava #Cēsis

Posted by Izrāžu apvienība "Panna" on Ceturtdiena, 2018. gada 27. septembris

Dažos teikumos par “Lulū”

Skatuviski tik sensuāli izteikties – tas tomēr ir talants, kas ne katram dots. Dž.Dž.Džilindžers ar to var lepoties.

Izrāde “Lulū” ir juteklisks Franka Vēdekinda stāsts par vienas sievietes krustu šķērsu vaļīgu ceļojumu cauri dažādu vīriešu dzīvēm. Un tas varētu izklausīties visai banāli, ja vien Lulū lomā nebūtu Ilzes Ķuzules – Skrastiņas. Tieši viņas apbrīnojamā niansētība, aktrises sievišķības smalkās nokrāsas ir tās, kas izrādi paceļ pāri jutekliskajam līmenim gluži netveramā, tomēr viscaur jaušamā vispārcilvēciskā traģismā. Palīdz arī galvenās varones dubultniece – Noslēpumainā sieviete (Lelde Dreimane) – brīžiem kā rekvizītu pienesēja, brīžiem kā galvenās varones “otrs Es”, brīžiem kā dubultošanās vīriešu reibuma pielietajās acīs, brīžiem kā Lulū superiespaidīguma kvintesence – Lulū: viena kā divas.

Kādā brīdī stāsts, kas skaidri un droši iesākts, atslābst un skaidrība zūd, tomēr beigās atkal uzņem apgriezienus. Vīriešiem izrādē ir atvēlēta samērā skaidra vieta (un ar savām lomām labi tiek galā A.Bulis, D.Grūbe, M.Upenieks un D.Gaidelis), tomēr šoreiz izrāde ir caurcaurēm par sievišķības trauslo varenību un nebūtību.

Varbūt neapzināti, taču arī pašas izrādes uzrunas tonis ir smalka ironija par “pārdošanos” – it kā skatītājiem tiktu teikts: Jūs taču tieši šo produktu tādu gribat, vai tad ne, pat tad, ja Jūs teiksit “fuj”? Es nesaku “fuj”.

 

Stiliņš

Dīvaini. Vārdi stils, stilistika, rokraksts brīžiem šķiet kā tādi dūmi – jeb, J.Strengas vārdiem sakot, “ir tas, kas nav”. Kā brilles, kas liek šilierēties, rādīties, šķist… Man nedeva mieru veids, kā A.Hermanis it kā esot atteicis M.Ķimelei tālāko sadarbību – minot, ka viņas režijas rokraksts atšķiroties no JRT šī brīža virzības.

Tāpēc noskatījos H.Ibsena “Noru”. Un domāju par to, vai ikdienā tiešām tam pievērš daudz uzmanības, ka ne katra laba izrāde var iederēties jebkur. Dažādība taču būtu tik pašsaprotama. Bet – tas vārdiņš “stils”! Mēģināju M.Ķimeles “Noru” “ieraudzīt”, piemēram, Valmieras teātrī, un, iespējams, tur tas būtu iederīgāks iestudējums. Bet JRT, kas ilgus gadus ir kulstījis savu “garaini, kas veicina vārīšanos” tik savdabīgi, “Nora”, iespējams, tiešām lec ārā ar savu klasisko vienkāršību. Ir ne tikai izrādes, bet radušās arī kādas nemotivētas gaidas un cerības par konkrēto vietu un laiku. Labs ēdas ar labu. Un – rada, nu jā, jūtas – to dienišķo iztikas kompotu.

Vai, piemēram, jaunajā NT izrādē “Antiņš. Zelts. Kalns.” dažādie komponenti kā ķieģelīši veido savdabīgu māju, bet, tikko tu mēģini saprast šo māju kā vienotas stilistikas būvi, tā būve pagaist miglā.

Postmodernisms it kā pieļauj nestilistiku kā stilu. Gluži kā skatoties dažas modes skates, kur nesaderīgais salikts vienviet rasolīgā haosā. Dažbrīd paveiktais trāpa kādā jaunā, tikai nupat apjaustā “desmitniekā”, bet bieži apjausma nedzimst un prāts tiecas atmaskot redzēto kā bezgaumību, vulgaritāti. Jeb, pārfrazējot J.Strengu, – “tas, ka ir, – nav”. Protams, tam ir saistība ar subjektīvo, – kas vienam māte, tas otram – meita.

Starp citu, šosezon noslēdzās seriāls “Amerikāņi”. Pirmais paradokss ir tāds, ka šī filma stāsta ne tik daudz par amerikāņiem, cik par krievu spiegiem Amerikā. Respektīvi – krievi ir amerikāņi. Bet otrs paradokss ir šāds. “Normālas caurmēra amerikāņu ģimenes” tēlam patraucēja viena, bet būtiska nianse. Kas atmaskoja? Iesūtītajai spiegu ģimenei, kas iedzīvojās amerikāņu sabiedrībā ar visu, kas tajā šķiet “normāls” – māja, 2 bērni, labs darbs, ballītes un biedrošanās, pietrūka tikai sīkas nianses – kaut viena amerikāņu radinieka. Un tas likās dīvaini gan CIP pārstāvjiem, gan kaimiņiem, gan draugiem un paziņām. Nebija ieaušanās visā kopumā – krievi, kas kļuva par amerikāņiem, stilistiski leca ārā no kopainas pat tad, ja formāli centās ievērot visus citus kanonus. Pat sīks stila trūkums atmasko!

Lai gan Žorža Bifona vārdiem runājot, “stils ir cilvēks pats”, jautājums tomēr urda: vai komunikācija starp cilvēkiem ir arī vienošanās par kopīgu stila izpratni, vai tomēr tikai iecietība par stilu dažādību?

“Tam tāds stiliņš.” Un ko tas dara ar citiem?

Stils – kāds pašsaprotams un mūsdienās tomēr arī svešāds vārds!

17.09.18.

Dažos teikumos. “Pūt, vējiņi!” NT

Režisors Elmārs Seņkovs drošu roku ir izspēlējis iespējami spēcīgākos trumpjus un radījis izcilu izrādi “Pūt, vējiņi!”, kas nevis “pieklājīgi traktē klasiku”, bet rada ļoti daudz aizkustinājuma, skumju, apbrīnas un citu jūtu.

Dramaturģijas klasiskais elements – koris – izrādē šajā gadījumā pārsteidzoši savieno moderno un pārlaicīgo.

Tajā iemiesojas Dziesmu svētku gars, kas, kā izrādās, taču – arī tik pašsaprotami – iemājo Raiņa lugā. Koris kļūst arī par svarīgāko scenogrāfijas izteiksmes hameleonu – te maksimējot galveno varoņu jūtas, te atsaucot atmiņā nesenās vasaras Dziesmu svētkus un karstumu, te pārtopot ūdenī ar tā rīta spozmi, paisumiem un bēgumiem, te par horizontu, no kura kā kraujas Barba metas dzelmē, te atgādina senās baznīcas rindas ar “vīriešu” un “sieviešu” pusi, te pārtopot kapu svētku krustos…

Uzaicināt E.Ermali, Ģ.Jakovļevu, A.Kairišu un U.Dumpi kā slavenās G.Pieša filmas ikonas ir reizē emocionāli precīzi, reizē neuzbāzīgi un saturiski bagāti. Likt lietā Im.Kalniņa mūziku ir nepārvērtējami.

Visi lomu atveidotāji – J.Reinis, L.Siliņa, A.Cīrule, K.Reijers, M.Botmane, L.Kugrēna, R.Celms, L.Cauka un I.Misāne-Grasberga – vienotā ansamblī precīzi izdzīvo Raiņa konfliktu daudzšķautnainību, reizē katrs talantīgi rada savu likteni, raksturu. Neviens te nav lieks, un nekas nav palicis literāri/folkloristiski dekoratīvs – visam ir jēga.

Apbrīnojami, kā režisors ir mācējis izcelt cilvēku attiecību smalkās nianses, uzrādīt mūsdienīgas tendences tautiski senatnīgajā modelī un atklāt to, ka sievišķā un vīrišķā pievilkšanās, atgrūšanās, aizraušanās, atbildība, spēle, sekas utt. ir dramaturģiski viedi iekodētas pašā Raiņa lugā. Un aktieru teksta pasniegšanas māksla ir augstvērtīga, dikcija – izkopta. Un režisoram ir bijuši labi palīgi, kas spējuši salāgot darbību, izteiksmību, tērpus, skatuves uzbūvi… gaumīgā, samērīgā mākslas darbā.

Bravo! *****

Dažos teikumos

JRT F.Šillera “Laupītājus” ir pārvērtis par “Latviešu laupītājiem”. Vēsturiski pamatoti, jo tas tiek uzskatīts par, iespējams, pirmo latviešu spēlēto teātra uzvedumu, un daļēji par to arī ir stāsts.

Izrādē tiek izteikta varbūtība, ka gan jau skatītājs prātā samontēs piedāvāto materiālu. Tomēr paši izrādes veidotāji uzdod tik daudz mīklu skatītājam savu nodomu atšifrējumam, ka atbildes rast brīžiem ir saistoši, brīžiem – emocionāli atsvešināti.

Ciktāl var uztvert pašu Šillera lugu, ir skaidrs, ka tās sižets, romantika un kaisle plīvo kaut kur pagātnē. To saprot arī mūsdienu tēli/aktieri – entuziasma pilns teatrāļu bariņš paplukušā ofisā, kas pūlas izprast “Laupītāju” saikni ar šodienu un radīt savu uzvedumu. Tāpēc tieši aktieru V.Daudziņa, G.Āboliņa, Ģ.Krūmiņa, G. Zariņas, J.Isajeva un T.Veličko dramaturģiskais pienesums izrādās tā ass, kas iecentrē uzvedumu. (Ko veidojis režisors Gecs Leinevēbers.)

Asociācijas, kas “montējās” manī, bija šādas. Mūsdienu ofiss ar folkloristisku, vēsturisku, nacionālu piesitienu, kas izmisīgi grib izprast saknes, tomēr paliek varbūtību beletristikajā, neobligātajā līmenī. Ofiss kā birokrātiski pārdalošais mūsdienu varas mehānisms, kas joprojām ir “laupītāju” cits variants. “Vāvuļošana” par lietas būtību, īpaši tā arī neraizējoties par jēgu… Un – burvīgas, komiskas detaļas, kas mazina pārnopietnību pret klasikas hrestomātiskumu.

Un vēl – kaut kāda majestātiska teātra cieņa pret tiem latvju entuziastiem, kas “Laupītājus” savulaik tiešām uzveda. JRT aktieru decentā teksta pasniegšanas maniere, godpilna iedziļināšanās visā veicamajā pat tad, ja tēli/aktieru atzīst, ka īsti nespēj uztaustīt darāmā būtību. Tad tik un tā atliek kāda pārlaicīga, jūtīga stīga, kas ieskanas ne vien kokles spēlē, bet savstarpējos pūliņos galu galā tikt skaidrībā… jā, par ko? Nu, par laupītājiem taču – toreiz un tagad.

 

 

sit pa bungādiņām dobja milna

*  *  *

 

sit pa bungādiņām dobja milna

pasaule ir pierunāta pilna

tomēr nelīdz kārties nelīdz bārties

atkal gribas drusku parunāties

 

pasaule ir pierakstīta pilna

tāda liela brēka maza vilna

recepte ko saburtot ir grūti

tomēr raksta vēl ar pilnu krūti

 

pasaule ir piedomāta pilna

lido doma ērglis dūja dzilna

lido grūši vēzē spārniem vāriem

ceļi jāizlauž ar zelta spārniem

 

DT izrāde “PLANĒTA NR. 85”

 

 

 

 

 

 

 

DT sezonu sāk, domājot par visjaunāko paaudzi. Simpātiski. Dramaturģe Justīne Kļava dod iespēja bērniem uzzināt par Leonīda faking Brežņeva laikiem (pašas izrādes leksiku izmantojot). Autore un režisors Dmitrijs Petrenko ir sarūpējuši pasaku bērniem par tik senseno un dīvaino Padomiju ar dažādām tai piemītošajām reālijām un ne-reālijām: pioniere, preču trūkums, nekrietns stukačs, multeņu tēli Čeburaška un Kaķis Indriķis, plakātiska padomjdzīves uzraudze…. Autore arī pamirkšķina amerikāņu filmai “Atpakaļ nākotnē” (starp citu, 85. gadā veidotai).

Atsaucība zālē ir dzīvīga, joki tiek aizrautīgi uztverti, aktieri darbojas no sirds.

Īpaši burvīgs ir Ivars Auziņš Brežņeva lomā, un superīgu smieklu šalti raisa ģenerālsekretāra dziedātā dziesmiņa mazuļiem (konkrēti – galvenajam varonim Krišjānim Ginta Andžāna viscaur brīna pilnajā atveidā) pirms gulētiešanas – šķiet, ka tā bija īpaša medusmaize auditorijas pieaugušajai daļai.

Arī Čeburaškas un Kaķa Indriķa atveidotāji Artūrs Dīcis un Niklāvs Kurpnieks rūpējas, lai viņu lelles atdzīvotos par pilntiesīgiem skatuves tēliem.

Patīkami bija dzirdēt komponista Mārtiņa Brauna senās dziesmas jaunās skaņās. Aktieriem Ērikai Eglijai un Mārtiņam Počam vecāku lomās izdevās iemiesot savu tēlu agrīnās jaunības un nosacītā brieduma atšķirības.

Grūti pateikt, kā mērķauditorija uztvēra paša stāsta jēgu, kas pieaugušajiem tomēr varētu šķist klišejisks, agrāko realitāti tendenciozi vienkāršojošs – pat pasakā ietverts. Arī no stāsta izstāstīšanas viedokļa parādās pa buksējošai grambai.

Bet nu – bērnu auditorija izrādē ar savu pieņemošo reakciju pauda atbalstu tam, ka “Planēta Nr. 85” tik tiešām ir izrāde viņiem. Jauki!

 

šī pasaule man nepakļaujas

*  *  *

 

kaut daudzas slēdzenes še ļaujas

šī pasaule man nepakļaujas

es saujās saspļauju aiziet

 

šī pasaule man nepakļaujas

ik rītu baltu sauli aujas

bet priekšā durvis dziras sliet

 

būt balts es melnās miesās raujos

vēl vakarā ar slēdzēm kaujos

jau nakts uz ausmas pusi iet

 

šī pasaule man nepakļaujas

vien laikam kad birs trejas saujas

būs vaļā viss un viss būs ciet

 

 

notrīs pakši un nodun

*  *  *

 

notrīs pakši un nodun

ātrgaitas mirkļi aiz sienas

nedēļas pletnei aiz ādas

vienvienīgas pirmdienas

tavējās aprises miglā

pulsē un nedodas rokā

netverti iztvaiko mati  

skatieni paslēpjas jokā

nebīsties tagad mēs varam

kad esam jau viens uz pusēm

atstutēties kā koki zārdā

uzsegt sev sienu un klusēt

 

gaisa skūpsti

*  *  *

 

vien gaisa skūpsti pār visu starp mums

kas plivinās šaudās un traucas

vien gaisa skūpsti kas tālumus klimst

par mūsu tuvību saucas

 

kopš uzspurdzi vējā man rokās tik vien

kā palaista pūķa diedziņš

tāds nieciņš kas mani ar tevi sien

vienalga mazs prieks mazs prieciņš

 

es sūtu vēl vienu re gaisa skūpsts

ne vētras ne brāzmas to nomāks

un pat ja pa ceļam tas bojā ies

vienalga tas debesīs nonāks