Author Archives: Uģis Segliņš

Jauna psihodrāmas grupa 2025. gada pavasarī

Ja vēlaties

* labāk iepazīt un izprast sevi;

* paaugstināt pašvērtējumu;

* veidot labākas attiecības ar citiem cilvēkiem;

* pārvarēt nomāktību vai pārlieku satraukumu…,

tad tas ir domāts tieši Jums!

Psihodrāma tulkojumā nozīmē “DVĒSELE DARBĪBĀ”.

Grupas atbalsts, droša vide, iespēja būt uzklausītam un saprastam,

spontanitāte, teātra izteiksmes iespējas un aktīva darbošanās…           

Jo labāk sevi iepazīsim, jo radošāk veidosim savu dzīvi!

Notiks 9 nodarbības

no 2025. gada 17. februāra līdz 14. aprīlim.

Laiks – katru pirmdienu no 18:30 līdz 21:00.

           Vadīs Uģis Segliņš (Sertificēts psihodrāmas speciālists).

Piesakieties pa telefonu 29215360 vai rakstiet uz e-pastu: ugis_s@inbox.lv

Maksa par visām 9 nodarbībām – 225 €.

            Mājaslapas adrese: www.ugisseglins.lv

INDIVIDUĀLĀS KONSULTĀCIJAS – MONODRĀMAS NODARBĪBAS

Dvēsele darbībā” – to tulkojumā nozīmē psihodrāma. Un monodrāma ir psihodrāmas paveids darbā ar vienu klientu.

Monodrāma ļauj savas problēmas risināt atraktīvi un radoši, izmantojot darbības metodes un teātra izteiksmes līdzekļus.

  • Kā labāk sevi iepazīt?
  • Kā attīstīt sevī spontanitāti?
  • Kā ieraudzīt jaunus risinājumus senām problēmām?

KAD: ir iespēja vienoties par sev vēlamu laiku.

ILGUMS: 1 stunda.

KUR: Rīgā, Etnas ielā 6.

Nodarbības vada sertificēts psihodrāmas speciālists Uģis Segliņš.

Tiks izmantotas psihodrāmas un sociometrijas metodes.

Pieteikties pa telefonu 29215360 vai e-pastu: ugis_s@inbox.lv

www.ugisseglins.lv

nospicē frāzi

x   x   x

nospicē frāzi kā nolauztu zīmuli

posto ko čolē un spridzini tīmekli

saturi purnu ja nav tev ko sacīt

gana tās drazas nevienā acī

varbūt tas vezums ir jāapgāž cinīt

bujānīt pietiek un pēcāk činīt

apgreidot garīgo gribas pa fiksam

nočekot kā iet kēksiem un čiksām

ja vien tu neesi sumpurnim līdzīgs

ieķer napiņu neesi īdzīgs

cīgas un botes un cope kā ļipa

rajonā izej kā varonis ķipa

atmest pedāļus zārkā glītā

paspēsi tagad mauc gāzi grīdā

visu te gribas pa riktīgo aizmirst

sapakot pekeles kaut kur aizpirst

zīmulis būsi ja nikna tev priča

maciņā piķis un kaklā giča

pačilot gribas tik filtrē ko dari

nepļurksti ilgi un nemīz gari

iedomājies ka

x   x   x

iedomājies ka esi vienīgais palikušais

uz pasaules

un tu esi latvietis

vienīgais kas var pateikt kaut ko pasaulei

un tā sadzird un saprot

kaut dzirdes un saprašanas nav kā tādas

jo nekā cita jau nav nevienam ko darīt jo neviena nav

tu runā vienīgajā kādam izdzirdamajā valodā

un tu vēl saproti un tātad kāds pasauli saprot

kad tā ceļas un kad tā pakrīt

ir vispasaules mans kaktiņš mans stūrītis beidzot iekārtojams

kad viņi visi atkrīt

kad viņu nav kad izčib

pabūt vienam bišķi

visas norādes ir rādītājpirksts

viens kā pirksts

pat ne vienas puķes nav latīniski

pat neviena lama nav krieviska

nav ar ko parunāt bet vismaz var latviski paklusēt

un viss kļūst internacionāls un nacionāls reizē

un neviens nav maita

un katrs ir labs jo nav

un joprojām neviens nav labs diezgan

ar tevi vien pasaule pieskan

bet vismaz nejēgu nav

jo tu taču tas nevari būt neviens to nesaka

un būt vienam nav pasaules gals

un pasaulei tas nav gals

un jebkura ainava ir tāda latviska

Lai piepildās viss, ko sirds kāro!

Skatoties filmas Latvijas svētku nedēļā

   Labi, ka portāls filmas.lv ik pa brīdim skatītājiem paver iespēju bez maksas ielūkoties latviešu filmās. Tad var atgūt to, kas dienu skrejā nav iespēts.

   Noskatījos aizraujošas filmas par, cita starpā, lieliskiem peldētājiem, kas paradoksālā kārtā dzīvē bojā gāja ūdenī. Vienlaikus savā peldējumā atstādami monumentālas šļakatas.

   “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” ir neatsverami vērtīgs kino, kurā ir izsekots Podnieka paša pārdomām par savu esību un piedzīvoto laikmetu. Te arī iezīmējas būtiskas atziņas par dokumentālo filmu veidošanas principiem. Filmas autores Antra Cilinska un Anna Viduleja, līdzīgi Podniekam, ir atradušas caurviju motīvus, tēlus… Spriedzi raisošu kāpinājumu – gaidas, vai ezerā tiks uziets Podnieks vai varbūt ir kāds brīnums, kas viņu neticamā kārtā paglābis. Vesela ēra atmostas atmiņās un atgādina par savu nolemtību, trauksmainību, atmosfēru, ilgām… Un vienlaikus tagad pārsteidz tas izteiksmes askētisms un apvaldītais runas veids – kā toreiz drīkstēja runāt par notiekošo. Tur nav lamāšanās un bravūrīgas spļaušanas virsū realitātei vai pašpārliecināta populisma. Bet tieši – otrādi – vēlme mainīt, pietuvināt jaunu realitāti, tikt līdz plašākai, dziļākai izpratnei. Tā arī to laikmetu esmu paturējis atmiņās – kā bagātīgu Ēzopa valodu, it kā vienkārši teikumi ietver tam laikam lielu uzdrīkstēšanos. Ir interesanti salīdzināt, ko atļaušanās nozīmēja toreiz un tagad. Mans žurnālistikas pasniedzējs Ābrams Kleckins kādreiz lekcijās bagātīgi raksturoja latviešu poētisko dokumentālo kino. Šobrīd filmā “Podnieks par Podnieku” atkal varam atskārst, cik tas ir bijis tēlains, tiešs un iedarbīgs.

   “Mana brīvība” savukārt ir mākslas filma par politiķi Itu Kozakeviču. Neparasti vērot, jo mēs ar Itas ģimeni dzīvojām vienā kāpņu telpā. Viņa – vidus dzīvokļos, kur citos stāvos mita Binnijas ģimene (toreiz viņa bija vēl mazs, skaists pusaugu skuķis); Kļaviņu pāris (Leonardas Kļaviņa vecvecāki). Arī Ērika 5. stāvā, kas savā cienījamajā vecumā nocēla Oļģertu sievai no 6. stāva; kā arī skandalējošie iemetēji Rita ar diviem neaizsargātiem bērniem. Beigu galā piedzīvotājs Ritu nogalināja, paametot zem 11. tramvaja. Un filmā redzamais dzīvoklis ļoti atgādina atmosfēru, kāda šajos dzīvokļos valdīja – caurstaigājamas istabas un logs uz pagalmu ar daudzām smagajām un ātrās palīdzības mašīnām. Bet aiz tām rēgojās Jaunā Ģertrūde. Tā bija mūsu Miera ielas brīvība.

   Bet mēs dzīvojām tajos dzīvokļos, kas bija pa kreisi. 5. stāvā, kur dienā nebija ūdens, tāpēc mūsu tētis cēlās naktī augšā un pildīja vannu, spaiņus un toverus ar ūdeni. Dažbrīd, ja bija kaut kas ļoti interesants televizorā, tad ūdens pēkšņi parādījās arī dienas laikā, to neviens nekad negaidīja, dažbrīd krāns netīšām tika atstāts vaļā (jo tāpat jau nekam tur nevajadzēja tecēt), un tas bija veids, kā mēs šad tad appludinājām apakšējos Finkus.  

   Tā bija māja Mierā ielā 42, pie kuras nesaprotamā kārtā vēlāk tika jehovieši, kas sākumā zvanīja pie visām durvīm un aicināja parunāt par Dievu, bet pamazām mūs visus izfīrēja ārā un tagad tur mājo paši.

   Lielais jautājums pēc filmas noskatīšanās ir tāds – kā tad mēs esam tikuši galā ar jautājumiem par čekas ziņotājiem. Šim jautājumam no dažādām pusēm ir pietuvojušies JRT (“Vēstures izpētes komisija”, J.Rokpelnis (“Muzejs”), seriāls “Padomju džinsi”… Tagad arī “Mana brīvība”.

   Tomēr mani joprojām mulsina tas, ka mēs kā sabiedrība ziņotāju vārdu publiskošanu un tam sekojošos rakstus un izteikumus esam uzņēmuši drīzāk kā tādu laikmeta spiediena blakni, izlīdzinoši, izprotoši, pieņemoši, bet, es teiktu, tā līdz galam neapzinoties un nesaliekot punktus uz “i” par konsekvencēm, kas… vai tiešām ir pagaisušas?

Kultūras baudu TOP 5

   Kaut arī septembris Latvijā tagad ir pieslējies vasaras pavaļas mēnešiem, kultūras baudas jau tomēr ik pa mirklim piebiksta un vilina. Kas man šķiet īpaši atzīmējams un iesakāms no pēdējā laikā baudītā?

  • JRT “BALTAIS HELIKOPTERS”, kas ar negaidītu vērienu ieraksta šo filmu  pasaules kultūras kontekstā. Tieši idejas atvēziens, izcilie dalībnieki un smalkā realizācija liek pacelties kādus pakāpienus augstāk savas domāšanas hierarhijā.
  • “STRAUME”. Latviešu animācijas filma, kas pēkšņi apbūrusi – nepārspīlējot – visu pasauli. Skaistākais, ka to var skatīties dažādos līmeņos: 1) kā aizraujošu piedzīvojumu; 2) kā filozofisku līdzību, atmiņā uzaustot “Noasa šķirstam”; 3) piedzīvot kā ikdienībai pāri stāvošu meditāciju, ļaujoties dzīves plūdumam. Cieņa un apbrīna filmas veidotājiem!
  • JRT izrāde “MELNAIS PIENS”. Burtiski visi jutekļi sasparojas uztvert šo “augsto dziesmu” dabas un cilvēka vienotībai. No jauna apbrīnu rada JRT aktieru un režisora varēšana, metaforiskā domāšana. Kādā apziņas kaktā atmostas Ņekrošus savulaik īpaši tēlainais skatījums uz teātra mākslu.
  • Seriāls “NEVAINĪBAS PREZUMPCIJA” (Presumed Innocent). Kālab? Tāpēc, ka tas izdalās pārējo seriālu vidū ar savu izgudro atrisinājumu. Man patīk krimiķi. Taču nereti esmu spiests nopūsties, ka aiz daudzmaz apviļātām sižeta klišejām neuzzib kaut kas mākslinieciski augstvērtīgāks, kaut kāda virsvērtība. Te nu sižeta atrisinājums liek aizrauties elpai un domās tīstīt atpakaļ visas sērijas, no jauna paskatoties uz redzēto. Kas tad ir slepkava un kas ir līdzzinātāji. (Starp citu, galvenās lomas atveidotāja Džeika Džilenhola attāli senči nāk no Latvijas.)
  • Svaigs gaisa malks Feisbuka ikdienā ir JĀŅA ROKPEĻŅA dzejoļi. Laikā, kad dzejas popularitāte ir atkāpusies literatūras uztveres perifērijā, Rokpeļņa lirika sapurina, bārsta ik rītu neskaitāmas poētiskas atklāsmes gluži ka no pārpilnības raga! Nav iespējams nelasīt, un nevar neizbaudīt!

Lūk, šiem notikumiem gribēju pievērst Jūsu uzmanību!

Psihodrāmas klubiņš

Ja Jums ir tuva psihodrāma un vēlaties:

* izlikt savus aktuālos jautājumus uz psihodrāmas skatuves;

* satikt domubiedrus;

* būt saskarsmei atvērtā un drošā vidē;

* meklēt esošajām situācijām jaunus, radošus risinājumus,

tad tas ir domāts tieši Jums!

Psihodrāma tulkojumā nozīmē “DVĒSELE DARBĪBĀ”.

Grupas atbalsts, droša vide, iespēja būt uzklausītam un saprastam,

spontanitāte, teātra izteiksmes iespējas un aktīva darbošanās…           

Jo labāk sevi iepazīsim, jo radošāk veidosim savu dzīvi!

Nodarbības notiks reizi mēnesī

no 2024. gada septembra līdz decembrim.

Laiks – otrdienās no 18:30 līdz 21:00.

            (Datumi: 17.IX, 22.X, 19.XI, 17.XII.)

            Vadīs Uģis Segliņš (Sertificēts psihodrāmas speciālists).

Piesakieties pa telefonu 29215360 vai rakstiet uz e-pastu: ugis_s@inbox.lv

Maksa par visām 4 nodarbībām – 100 €.

            Mājaslapas adrese: www.ugisseglins.lv

Psihodrāma attālināti – konsultācijas ZOOM

Neizteiktas jūtas, neskaidra trauksme, vēlme pēc sapratnes…

Dažkārt palīdzība ir nepieciešama arī no attāluma, izmantojot laikmetīgus saziņas līdzekļus.

Rakstiet, ja ir nepieciešamas konsultācijas ZOOM vidē.

Uģis Segliņš – psihodrāmas speciālists

ugis_s@inbox.lv

Skatoties “Mācekli”

   Amizanti, ka studentu izrāde – Mariuss fon Maienburgs “Māceklis” – skatītāju slaidi iznes cauri. Un urdīt ir arī sižeta dzinējspēks, proti, – mīkla, par ko īsti ir runa, ir minama līdz beigām. Ja dažkārt mēdz teikt: “Katram personāžam ir sava taisnība”, tad režisora E.Seņkova uzvedumā ir tieši pretēji – nevienam personāžam šeit tā īsti nav taisnības. Tas šo drāmu vērš ironisku un pasauli saredz skumji nolemtu, ja reiz esību nākas preparēt un daudzdimensionālu skatījumu ņemt nost.

   Kas priecēja? Katrs.

   Aleksandrs Bricis ar atdevi – viņa varonis Bendžamins pēc būtības ir psihiski nošķiebies, un aktieris tā kā uz naža asmens balansē starp tēla dramatisko pašpārliecinātību un slēpto iekšējo apjukumu, aktierim izdodas nedaudz iezīmēt arī varoņa ievainojumu saknes, kas Bībeles citātu bārstītājā ļauj sazīmēt cilvēku, kurš varēja tapt.

   Ļoti ticams un organisks bija Krists Jēkabsons (Georgs). Neļaujoties aizspēlēties par tēla vienas kājas īsumu, aktierim izdevās personāžā atklāt psiholoģiski pamatotu un niansēti būvētu zēna iekšējo drāmu ar mīlas (nu, labi – aizraušanās) metu.

   Santa Breikša Lidijas tēlu tvērusi bezbēdīgi un jaunas meičas sievišķīgo atraisīšanos atklāj viegli un bezrūpīgi.

   Elizabete Milta (bioloģijas skolotāja Rota) darvinisma atzaru cenšas atklāt ar tādu sadzīves racionālisma triumfu pār “kaut kādu tur” reliģiju, ka viņai izdodas atklāt to sirsnīgo, gudro seklumu, kuru mēs palaikam izjūtam dažādās sfērās un kurā tik labprāt metamies plunčāties.

   Burvīgs bija Edijs Klievēns Mācītāja lomā. Aktierim ir trāpījies uztvert to optimistiski smaidīgo niansi, kas šad un tad prevalē pamācītāju labi domātajos prātojumos, vienlaikus saglabājot cilvēcisku sirsnību pret savu tēlu.

   Matīss Kučinskis sporta skolotāja Doflingera tēlā mēģina nošaut uzreiz divus zaķus – pierādīt sevi visuvaroša fizkultūrieša – mīlētāja ampluā, kā arī parādīt šī sportiskā vīrieša dziļi jūtīgo dvēseli. Lai vai kā – stāsts par attiecībām ar bioloģijas skolotāju ir skaidri uztverams.

   Inese Pudža Bendžamina mātes lomā bija ļoti precīza – gan pamatojot savas reakcijas uz izrādes notikumiem, gan būdama laba partnere topošajiem kolēģiem.

   Un nekad iepriekš vēl nebiju redzējis tik feini spēlējam Reini Suhanovu – Skolas direktora tēls bija ticams un allaž palika labu gribošs. (Grūti ir būt augstos amatos!)

   Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Līga Zepa. Pārdomāti.

   Spridzīgu izjūtu pilns vakars.