Savulaik, mācoties par psihodrāmas
speciālistu, es nezināju, kurp mani šis ceļš aizvedīs. Bija tikai tā izjūta:
cik tas ir aizraujoši, noderīgi un izzinoši – pētīt savu dzīvi ar teātra
izteiksmes līdzekļiem! Arī tādā izrādē veidojas sižets; mizanscēnas; ir galvenā
loma un palīglomas, ir simboliski iekārtota skatuve, ir rekvizīti, bet,
galvenais, – ir urdoši jautājumi, kam pamazām var atrast atbildes.
Tā nu ir pagājuši jau 11 gadi, kopš es arī pats vadu psihodrāmas grupas! Kādi ir bijuši šie 11 gadi?
Tiem ir piemitis tāds kā rituāls. Cilvēki
sanāk reizi nedēļā. Viņi var dalīties par to, ko citur izrunāt, iespējams,
nevar. Viņi grib kaut ko jaunu saprast par savu dzīvi, varbūt viņus neliek
mierā spēcīgas emocijas, gribas rast risinājumus tam, kas satrauc. Un tad tiek izspēlēta
izrāde par viņu izvēlētiem tematiem. Nevis citi, bet viņi ir izrādes centrā,
kura top tajā pašā brīdi, nezinot, pie kādām atskārsmēm tā vedīs. Grupa ir tas
spēks, kas pārtop izrādes ansamblī; viņu pieredze ir tie spoguļi, caur kuru
prizmu katrs var ieraudzīt kaut ko jaunu savās gaitās.
Un mans uzdevums ir bijis vadīt šos
procesus, rosināt iet jaunus ceļus, palīdzēt ieraudzīt negaidītas iespējas… Ir
liels gandarījums par šiem gadiem! Jo ir bijusi iespēja piedzīvot to, kā mainās
cilvēku dzīves, kad viņi tajās ielūkojas dziļi, atrod kopsakarības un uztausta
risinājumus.
Kas ir tās būtiskās atziņas?
Psihodrāmas grupa palīdz tās dalībniekiem
veidot labākas attiecības ar citiem arī ikdienā. Darbs grupā ir kā treniņš, kā
iespēja.
Ir cilvēki, kuriem ir vajadzīgs laiks, lai
vispār celtu gaismā savus sasāpējušos jautājumus. Dažkārt šī saņemšanās prasa
mēnešus. Un dažkārt ir problēmas, kurās ir grūti atzīties ne tikai citiem, bet
arī sev. Formulējot savas domas un uzskatus, rodas lielāka skaidrība. Tā ir kā
tāda atbrīvošanās no ilgi stieptām nastām, kuras beidzot var atstāt pagātnē.
Viens no centrālajiem jautājumiem, ar kuru
biezi nākas sastapties, ir zems pašvērtējums. Cilvēkiem ir grūti apzināties to
labo, kas viņos ir. Psihodrāmas grupa ir tāds spogulis, kas skaidri parāda katra
stiprās puses, resursus un iespējas.
Bieži vien tagadējo grūtību pamatā ir agrāk
neatrisināti jautājumi, kas radušies jau bērnībā. Kad sāk vētīt pagātnes
bagāžu, izrādās, ka vesela rinda mūsu rekciju ir iesakņojušās jau sen un
neapzināti tiek atkārtotas atkal un atkal. Kad to saprot, daudz kas mainās.
Pagātni psihodrāmā var “pārrakstīt”.
Vēl viens fenomens – dažkārt mums šķiet, ka
mūsu problēmas ir unikālas, tikai mums vieniem piemītošas, un tās ir pašas
briesmīgākās, kādas var būt. Grupā, izdzirdot citu pieredzes stāstus, mēs
atskārstam, ka mēs savos sāpīgajos jautājumos neesam vieni paši. Tas rada pleca
sajūtu.
Un vēl – psihodrāma ir piedzīvojums. Tajā
mēs iesaistāmies gar ar savu prātu, gan ar savām emocijām, gan ķermeni. Tāpēc,
iekustinot sevi visu, mēs maināmies daudzējādi – sāk atbrīvoties iestrēgušas
emocijas; mēs sākam apzināties, no kā prāts mūs sargā; un bieži vien tieši
ķermenis atceras piedzīvoto un atgādina par to ar savu saspringumu vai citām
somatiskām izjūtām.
Nu ko, psihodrāmas grupām 12. sezona sāksies septembrī. Arī Jūs esat laipni aicināti piedalīties šajā piedzīvojumā!
Ja cilvēkam
savu domu un jūtu burziņā ir grūti izprast kopsakarības, būtību. Laika
gaitā ir pierādījies vērā ņemams fenomens. Tad, kad cilvēks stāsta kādam par savu
dzīves situāciju, viņš ir spiests to formulēt. Pirmkārt jau – lai klausītājs
viņu saprastu. Un līdz ar to viņš arī pats labāk izprot, kas dzīvē īsti noris.
Un – nonāk pie secinājumiem, kas būtu maināms.
Ja
cilvēks ir samērā intraverts un vēlas labāk adaptēties savā sociālajā vidē.
Jo psihodrāma ir ne vien savu problēmu izpēte, bet arī treniņš sociālām
prasmēm, komunikācijai, citu cilvēku izpratnei un pieņemšanai.
Ja
cilvēkam ir svarīga ne vien runāšana, bet arī darbošanās. Psihodrāmas
nodarbībās par svarīgiem jautājumiem ne vien runā, bet arī tos izspēlē.
Tādējādi neredzamais kļūst redzams, neskaidrais – noskaidrojas.
Deivida Mameta psiholoģiska divkauja 3 daļās bez atelpām. Lomās – Linda
Rozīte un Matīss Vingris. Režija, telpa,
kostīmi – Imants Jaunzems. Gaisma – Renārs Hincenbergs. Skaņa – Gatis Rozītis.
Vērtīga ir lugas izvēle. Šī amerikāņu dramaturga luga par universitātes
profesora un viņa studentes cīniņu sasaucas ar vairākām tendencēm mūsdienu
sabiedrībā. Pirmkārt, izmantot nekorektus vai demagoģiskus līdzekļus uzvaras
panākšanai. Otrkārt, sievietēm feminisma vārda censties uzrādīt vīriešu
nepiedienību un nekrietnību, kas bieži vien izrādās nepatiesība.
Arī
citās mūsdienu latviešu teātra izrādēs tiek skarti jautājumi par sievietes
vietas maiņu iepretim vīrietim (piemēram, Dailes teātra jaunajā “Branda”
interpretācijā).
Izrādē “Oleanna” cīņa tiek pieteikta. Studente manipulē, melo un cenšas iznīcināt
Profesoru. Tomēr nerimst jautājums: kā vārdā, kas ir dziļākie iemesli. Lai
iegūtu savtīgu labumu, demonstrētu savu maziskumu? Profesors meklē veidus, kā
tikt ārā no situācijas, tomēr ir bezspēcīgs melu priekšā, nevar aizstāvēties
pret to, kas nav pierādāms.
Situācija, kas atgādina par pasaules uzmākšanās skandāliem pasaulē, par
“it kā vēlmi panākt dzimumu līdztiesību”, par vēlmi “nolikt vīriešus pie
vietas”.
Šķiet, ka Latvijā šī tēma ir aktuāla, tomēr, iespējams, tai ir citi
akcenti. Lai vai kā, sieviešu emocionālā vardarbība un “nepierādāms sadisms” ir
sabiedrībā izplatīta parādība. Un, iespējams, gaida, lai kāds latviešu autors
pienācīgi atklātu tās latviskās (vai Latvijas gadījumā – arī krieviskās)
nianses.
Aktieri L.Rozīte un M.Vingris darbojas azartiski, kāpinājumus iezīmē
starpspēles – roka ar it kā notēmētu ieroci uz pretinieku un gaismas spilgta
izmaiņa. Taču cīņa rit samērā līdzeni, lielu pārsteigumu nav. Mizanscēnas
ierobežotajā telpā saglabājas līdzīgas. Drusku tiek apspēlēts izskats (cīņai
turpinoties, tiek novilkta žakete, studentei pamainās matu kārtojums). Bet vai skatītājs
jēdzieniski nonāk pie kā tāda, ko par šo tēmu nezina?
Režisors I.Janzems šo uzvedumu ir veidojis korekti, rūpīgi.
Jelgavas Jaunā teātra izrāde “DULLAIS”
Pasaka
pieaugušajiem pēc Sudrabu Edžus darba motīviem. Kristas Burānes dramatizējums.
Režija: Antra
Leite-Straume
Komponists:
Paulis Straume
Spēlē:
Roberts Bārzdainis, Annija Beire, Paula Daņiļčenko, Adriana Hofmane, Renārs
Ivanovs, Estere Jungfermane, Tīna Kamola, Emīlija Klīve, Anna Marija Ozola,
Ilze Reknere, Haralds Sabitovs, Marta Skara, Dace Dārta Stīpniece, Rūta Šteina,
Valters Tooms.
Kāpēc? Tas ir jautājums, ko uzdod Sudrabu
Edžus, ko uzdod ikviens bērns un kas turpina savienot paaudzes, izzinot Visuma
noslēpumus. Izrādes dalībniekiem ir sava sapratne vai neizpratne par līdzās
notiekošo, un kopā viņi uzbur aizkustinošu pasauli, izmantojot visai skopus,
taču iedarbīgus līdzekļus (zīmējumi uz sienām, plūstošās pārejas starp ainām).
Režisores nopelns ir spēja radīt
pilnvērtīgu, saskanīgu spēles ansambli, izrādei atbilstošu vidi, iedzīvināt
spilgtas metaforas, likt noticēt iztēlotajai realitātei.
Atsevišķās ainas atklāj gan sadzīviskas
norises un cilvēkus (mācītāju, skolmeistaru), gan jauno aktieru spēju pārtapt
putnos, viļņos un citos dabas tēlos.
Šī bija viena no iespaidīgākajām izrādēm
Amatierteātru skatē. Ar dzīvīgu koptēlu un labu ansambļa izjūtu. Jauno aktieru
pieredze organiski saaudās ar Sudrabu Edžus paustajām idejām.
Līvānu
amatierteātra izrāde “SAULESPUĶĒS”
Līvānu amatierteātris ir iestudējis izrādi
“Saulespuķēs”, izmantojot slaveno Kolina Higinsa un Žana Kloda Karjēra lugu
“Harolds un Moda”.
Stāsts par puisi, kurš tā arī nespēdams
iemantot patiesu mātes mīlestību, cenšas pievērst sev uzmanību ar radikāliem
līdzekļiem – ik pa mirklim imitējot pašnāvības -, līdz sastop būtni, ar kuru
jūtas dvēseliski tuvs.
Pati luga ir brīnišķīga, bieži iestudēta. Un
kaut arī tā bieži vien tiek dēvēta par komēdiju, nāk prātā tieši dramatiskās
stīgas, ko savulaik izcēla Lidija Freimane Modas lomā, viesojoties Valmieras
teātrī, un Leons Leščinskis, Liepājas teātrī spēlējot Haroldu partnerībā ar
Veru Šneideri.
Režisors Oskars Bērziņš šo izrādi nosaucis
par absurdu komēdijdrāmu.
Skatoties Līvānu amatierteātra
interpretāciju, nāca prātā Brālīša un Karlsona attiecību modelis no slavenajām
Astrīdas Lindgrēnas grāmatām, kas pārcelts pieaugušo vidē.
Aktieru spēles veids bija izteikti teatrāls,
personāži tika veidoti, iespējami paspilgtinot krāsas, izkāpinot tēlu komiskās
īpašības.
Gribu izcelt Harolda lomas tēlotāju Danielu
Loginovu, jo viņam izdevās sabalansēt komiskos un dramatiskos toņus, tādējādi
radot ticamu personāžu, kas spēj skatītājos radīt ne vien smaidu, bet arī patiesas
simpātijas un līdzpārdzīvojumu.
“Rīgas pantomīmas”
izrāde “KINOMĀNIJA”
Režisors Andris Apinis.
Pirmkārt, priecē “Rīgas pantomīmas”
unikalitāte Latvijas kultūrvidē. Ataust atmiņas par R.Ligera, A.Rūtentāla un
citu izcilu mākslinieku paveikto.
Pantomīma jau ir rada mēmā kino stilistikai,
pirmo filmu komiskajam paspilgtinājumam un “mazā cilvēka” dienām un nedienām.
Izrāde “Kinomānija” ļauj “mazajam cilvēkam” iejusties kino šedevru dižajā
pasaulē.
Visi mīmi atklāj savu artistiskumu, lokanību
un humora izjūtu. Lieliska ansambļa izjūta. Īpaši izceļas Uģa Toča radītais
varonis, kurš no parasta kinoteātra apmeklētāja, ienirdams sapņu pasaulē, kļūst
par pašu Džeimsu Bondu.
Interesanti risināts izrādes vizuālais tēls
– video kā skatītājus atspoguļojošs “spoguļattēls”, kas ļauj identificēties ar
sadzīviskajām ķibelēm, kuras sākotnēji piemeklē personāžus.
Ja izrādes sākumā situācijas ir skaidras un
nepārprotamas, tad vēlāk kļūst aizvien grūtāk izsekot varoņu gaitām, kas
mazliet traucē izprast, kam tad īsti pievērst uzmanību – aktieru varēšanai, izrādes
stāstam vai kādam īpašam vēstījumam.
Taču kopumā tiek radīta dinamiska atmosfēra
un izrādes dalībnieku aizrautība pārņem arī skatītājus.
Blomes amatierteātra izrāde “JŪLIJS”
Izrāde “Jūlijs” iestudēta
Blomes SIA/Strādnieku un inteliģences apvienības amatierteātrī (režisore Gita
Skadiņa).
Izrāde par
Jūlija bērnību un vēlajiem piedzīvojumiem Rīgā Latvijas neatkarības laikos.
Apbrīnojama ir
režisores spēja saliedēt samērā plašo ansambli un aizraut skatītājus. Pirmā
daļa rit ļoti dinamiski, uzburot dzīvīgu Jūlija bērnības pasauli.
Nonākot Rīgā un
strādājot par šoferi, Jūlijs sastopas ar cilvēkiem, kas ir kāri uz izklaidi.
Rodas pārpratumi, pikantas situācijas, kurās Jūlijs izrāda iejūtību un
labestību.
Izrādes spēks ir
plašajā notikumu panorāmā, kas ietver sevī gan komisko, gan dramatisko. Izrādes
veidotāji ir īpaši domājuši par tērpiem, aksesuāriem un rekvizītiem, lai radītu
senās Latvijas atmosfēru. Iespaidīgs ir aktieru skaits, kas piedalās uzvedumā,
un tik dedzīgā vēlme līdzdarboties uz pilnu klapi.
Ir grūti izcelt
kādu atsevišķu izrādes dalībnieku, taču šajā uzvedumā ir jūtama teātra
mīlestība un saskanīga ansambļa spēle.
Doku Atis “MANS
DZĪVES RĪTS”
(videoizrāde)
Šo izradi izveidojis Siguldas novada
Inčukalna amatierteātris. Režisors Ģirts Sils.
Uzvedums pārsteidza, jo tas apvienoja
izrādi, animācijas filmu, TV kultūras raidījumu un radioteātri. Koši.
Aizraujoši.
Varēja just režisora decento darbu ar
aktieriem, kas ierunājuši tekstu. Izsmalcināta vizuālā kultūra. Liela
pašaizliedzība un radoša izdoma.
Šī ir viena no atbildēm, kā pietuvoties
latviešu literatūras izziņai, aktualizēt to.
Iespējams, ka tas ir ceļš, ko varētu
turpināt. Kaut vai – domājot par skolēniem, kuri bieži vien ir kūtri latviešu
grāmatu lasītāji.
Sanita
Reinsone “MEŽA MEITAS”
Tautas
vēstures izziņa ir apsveicama. Valkas novada Valkas pagasta amatierteātris
“Rūdis” teātra formā ir pievērsies pēckara laikam. Režisore Evija Stālmeistere.
Uzvedums veidots rūpīgi,
godprātīgi. Ir piedomāts par to, kādās tieši formās atklāt to sieviešu
likteņus, kas piedzīvoja gan pretošanos padomju režīmam, gan izsūtījumu.
Aktrises iejūtas tēlos pārliecinoši.
Pēc izrādes ir smaga izjūta.
Dzīvesstāsti ir izstāstīti, esam pavēruši latviešu tautas vēstures lappuses.
Šī izrāde ierakstās to kultūras
darbu sarakstā, kas neļauj aizmirst latviešu gājumu (uzreiz prātā nāk V.Kairiša
filma “Melānijas hronika”).
Raimonda
Vazdika “ATBILDES MĀKONĪ”
Uzreiz jūtams, ka darbojas
studenti – azarts, absurda dramaturģijas estētika. RTU studentu teātris “Spēle”
uzsver visur klātesošo, bet teātrī reti kad atklāto mūsdienu cilvēka ikdienas
pieredzi – “dzīvot internetā”.
Režisore un izrādes autore Raimonda
Vazdika ir izvēlējusies dažādas cilvēku vajadzības – atbildes un risinājumus –
meklēt virtuālajā vidē. Uz to jau mūsu dzīve arī aktīvi mudina. Reālais,
“dzīvais” cilvēks atkāpjas. Attiecības veidojas ar nerealitāti, ekrānu,
fantāzijas dīvainajiem zigzagiem. Tēpēc spēles dalībnieku izspīlētās vajadzības
arī labi ierakstās telpas iekārtojumā.
Izrādes priekšrocība – būt
nerealitātē – tomēr brīžiem kļust arī par tās klupšanas akmeni. Jo arī absurda
dramaturģijai ir savi noteikumi. Brīžos, kad cilvēki, raksturi, attiecības
kļūst aptuveni, mērķim tiek aizšauts garām un interese atslābst.
Tomēr iedvesmo pats radīšanas
prieks un ieraudzītās iespējas.
„VAKANCE
Nr. 1“
Veidotāji to ir nosaukuši par radošu kopdarbu,
iedvesmojoties no Ž.Galserāna lugas “Grenholma metode”.
Rīgas KTMC “Ritums” teātra studija “Haritas”.
Režisore Dace Liepeniece.
Izrāde uzrunā vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt,
ir ieraugāms lielisks režisores darbs ar aktieriem. Ir izveidotas ticamas, bet
neparedzamas cilvēku savstarpējās attiecības. Ir izturēts izrādes ritms –
nozīme ir gan ainu straujumam, gan pauzēm, kas izrādi padara dzīvu un elpojošu.
Aizrautīgi darbojas visi četri aktieri, bet
īpaši izcelt gribētos I.Balodes sniegumu.
Arī pati izrādes ideja sasaucas ar mūsdienu
tā saucamo progresu – no vienas puses pieejas ir “advancētas”, no otras puses –
tām trūkst elementāras cilvēcības.
Izrādes veidotāji “Vakanci Nr.1” piedāvā kā
detektīvu, kura beigas varētu būt neparedzamas. Un tik tiešām – atrisinājums
pārsteidz. Un, “tinot filmu atpakaļ”, jāsecina, ka personāžu darbība ir bijusi
atbilstoša viņu patiesajai būtībai un nolūkiem. Tas ir uzteicams režisores
Daces Liepenieces nopelns.
“Jo vairāk cilvēkam ir veidi, kā viņš var sevi iepriecināt, jo mazāk viņš ir atkarīgs no viena. Tas trakums ir, ka reizēm mums ir ļoti miglains priekšstats par to, ko mūs dvēselei vajag un kā to savai dvēselei varam iedot. Tad beigās paliek pāri tikai viens instruments. Tad var būt, ka cilvēks atnāk mājās un ielej sev kaut ko stiprāku; tas ir viņa instruments.”
