Author Archives: Uģis Segliņš

Cepumu paciņa. Skatoties “Janvāri”.

   18. novembrī bija patīkami atrasties ļaužu pilnā “Splendid Palace” zālē un skatīties filmu “Janvāris”. Zinot, ka ārā snieg pirmais šīgada sniegs, un tajā pašā laikā izbaudot silto kopības atmosfēru ne vien uz ekrāna, bet arī skatītāju rindās. Uzvējoja kaut kas no kinoteātra “Rīga” sendienu gaisotnes.

   Pirmais cepums filmai par stilistiku. Kaitinoši un uzstājīgi uzjundīja tieši to atmiņu daļa, kas joprojām dzīst skumju un raižu pilna. Uzsvērtais amatieru, iesācēju un pašapziņas raustīgo kadru mikslis bija tieši tā “jūra līdz ceļiem”, kas janvārī ir balta, aizsalusi, bet kurā galvenie varoņi tiecas iebrist baltā apakšveļā. Filma ir tieši tik fragmentāra, spuraina, ar padomjlaiku mazcerību un naivismu apzīmogota, ka saturs ir forma un forma ir saturs. Tāda laika patinas cietusi, bet vērtīga dienasgrāmata.

  Otrais cepums par trāpījumu laikā un vietā. Sākot skatīties, uzreiz nebija noprotams, kas saviļņojis ņujorkiešus un romiešus. Taču tad, aptverot visu mākslas darbu kopumā, jāatzīst, ka šis ir ļoti precīzs prīkvils krievijas karam Ukrainā. Mākslas valodā ir pārradīta tā grūti pasakāmā ziņa, ko krievijas kaimiņu diplomātiem nācās borēt un borēt neticīgajiem rietumiem.

  Trešais cepums par to, ka galvenajai lomai ir pamanīts Kārlis Arnolds Avots. Un te ir kaut kas par likteni, kas cilvēkus noliek kādā vietā “gandrīz” neatkarīgi no viņiem pašiem. Jo līdzās, arī šajā filmā, parādās “Avoti”, kas tā arī, iespējams, paliek neuzieti un mākslas likteņu kontekstā var izsīkt. Kaut nu šim Avotam būtu veiksmīgs plūdums arī turpmāk! Un arī tas ir radniecīgs vēstījums pašas filmas kopjēgai.

Sirds uz trotuāra. Sveiciens mums visiem!

Maza foto izstāde “MANA LATVIJA”

Daži teātra iespaidi

   Latviešu teātri ir gluži kā Ņujorka – tie nekad neguļ.

   Šo to varu ieteikt no sezonas sākumā redzētā.

   Pirmkārt, gribu pievērst uzmanību “OratoriO” izrādei “Viņa – Viņš – Viņa?”. Meistarīgi. Rēzija Kalniņa kā režisore materiālu ir atklājusi pārliecinoši. Un ne jau velti, jo savulaik viņa pati ir spēlējusi titullomu šīs lugas iestudējumā, kas reiz bija iestudēts Dailes teātrī ar nosaukumu “Silvija”. Un… Silvija lugā ir suns (Anetei Krasovskai, iespējams, viena no labākajām lomām). To atradis un pārvedis mājās Gregs (šarmants un naivi aizkustinošs Jānis Skanis) par sirdēstiem dzīvesbiedrei. Gribu izcelt Esmeraldas Ermales spēli sievas Keitas lomā – apbrīnas vērta niansētība un noslīpētas aktiermeistarības paraugs. Un – uz skatuves pēc ilgākas pauzes ar prieku ieraudzīju Andri Morkānu vairākās lomās.

   Vēl – aicinu iet uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “Vertinska ceļš”. Aktieris Ivans Streļcovs ir izveidojis apburošu izrādi pēc savulaik slavenā krievu mākslinieka Aleksandra Vertinska atmiņām. Ir vairāki akcenti, kas šajā sakarā aizkustina. Teātrim ir laimējies uztaustīt to laikmeta pulsu, kurā vienā ritmā sitas krievu traģiskā pagātne un tagadne. Un, skatoties uz aktieri I.Streļcovu, baigi pat iedomāties, ka arī viņš varētu tikt sūtīts iznīcināt ukraiņus, ja viņam iegadītos šobrīd būt māksliniekam Krievijā nevis Latvijā. Izrāde vietā un laikā, ko radīt nemaz nav tik viegli, paturot prātā krievu situāciju šībrīža pasaulē. Lai gan “Vertinska ceļš” ir par romancēm, mūziku un bohēmu, tomēr svarīgākais, ka izrāde ir par sirdsapziņu.

   “Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu” Dailes teātrī priecājos par Lilitas Ozoliņas un Laura Dzelzīša tuvplāniem; Ginta Grāveļa un Andra Bula perfekto saspēli zaļumos, kā arī Ievu Segliņu Mātes Terēzes lomā, kas tapusi, izmanīgi žonglējot ar absurdu, ironiju un divdomību. Par pārējo gan lai priecājas citi…

   “Farinelli un karalī” DT sirdi pacilāja Rūda Cebuļa balss, kā arī dzīvelīgais zirgs uz skatuves.

   JRT gauži jauks bija dialogs starp Gerdu Lapošku un Ritvaru Loginu, kā arī Lolitas Stūrmanes žilbinošais sievietes tēls “Operācijā “Mindfuck””. Un vēl – simpātiski saderīgs bija nākotnes laulāto atveids Kristīnes Krūzes un Kaspara Znotiņa saskanīgajā duetā “(R)Evolūcijā”.

  Baudiet!

Skatoties filmu MĪLULIS

   Filma “Mīlulis” ieintriģēja.

   Ir vismaz trīs mākslas darbi, kas uzreiz nāk prātā, vērojot šo filmu.

   Pirmais, protams, ir modernā, īsā stāsta korifejs Gijs de Mopasāns, kurš radīja sieviešu izmantotāja Žorža Diruā tēlu romānā “Mīlulis”. Nosaukums vedina domāt, ka Matīss Godiņš būs līdzīgs pilna spektra sieviešu pavedinātājs. Tomēr šajā ziņā galvenais varonis nebūt nav tik nesātīgs, neskatoties uz bagātīgo erotisko ainu klātbūtni. Būtībā dāmas ir vien divas, un arī tad nevarētu apgalvot, ka tas ir galvenais varonis, kas šīs dāmas izmanto, varbūt ir gluži otrādi…

   Sākumā ir izdevies lieliski ievirzīt filmu. Pirmkārt, aktrises Kristīnes Krūzes darbs ir filigrāns – viņas atveidotā Agate ir cilvēciski saprotama un skatītājam iemīlama. Otrkārt, diezgan strauja un negaidīta ir šīs varones nāve, kas arī kļūst par režisora Staņislava Tokalova piedāvātā stāsta izejas punktu. Agatei ir meita Paula (spēlē Paula Labāne), kura no vienas puses varētu kļūt par milzīga īpašuma vienīgo mantinieci, no otras puses – tikpat labi par bāreni, kuras liktenis varētu kļūt bērnu nams, ja neatradīsies neviens, kas viņu vēlēsies adoptēt. Matīss un Agate ir bijuši draugi, mīlnieki, taču nav nekā juridiski noformēta, lai 26 gadus jaunais Matīss pēkšņi kļūtu par 10-gadīgās Paulas patēvu.

  Protams, kā tas mēdz būt šādos gadījumos, uzrodas draugi-paziņas, kas musina Matīsu šo situāciju izmantot milzu naudas iegūšanai, izmantojot vērtīgo Agates namīpašumu. (Bagātības auru pamato lieliska objekta izvēle – Mežaparkā, Cimzes ielā esoša un krāšņi eksponēta supermāja.)

   Tiktāl viss būtu skaidrs. Bet tad kādu brīdi šķiet, ka sižets ir apmaldījies. Jo priekšplānā izvirzās fineses, kas bīstami pietuvojas vienkāršotiem spēles noteikumiem: kā juridiski pareizi krāpt, lai tiktu pie īpašuma. A.Zvjagincevs savulaik brīnišķīgā filmā “Jeļena” pētīja “ikdienišķu, neviena nepamanītu slepkavību īpašuma dēļ”. “Mīlulis” ieskicē “ikdienišķu, neviena nepamanītu cilvēcības nokaušanu” ar īpašumu fonā.

   Zināms kontrapunkts parādās līdz ar Matīsa mātes parādīšanos. Indras Rogas skarbi atveidotā kundze burtiski naidpilnā veidā izgāž žulti par to, ka dēls ir izaudzis par meli un izmantotāju – tādu pašu kā viņa tēvs. Dzīve nav un nevar būt piepildīta. Nelielas, taču vēstījuma ziņa apjomīgās ainas intriģē ar vajadzību saprast – kas tad īsti ir Matīss. Un tas ļauj filmai finālā tikt līdz kinematogrāfiski izrisinātai, nevis deklaratīvai atbildei. Un, iespējams, tāpēc – filma neliek vilties.

   Sākumā minēju, ka skatoties nāk prātā trīs mākslas darbi.

   Trešais ir filma “Alfijs”. Tajā savulaik mirdzēja Džūda Lovs partnerībā ar Sūzannu Sarandonu. Kā rīkoties jaunam vīrietim, ja viņš ir apveltīts ar pievilcību, kuras dēļ viņu iekāro gadu ziņā pieredzējusi kundze? Aktierim Kārlim Arnoldam Avotam ir dots uzdevums visādos veidos uzsvērt savu jaunības šarmu. Bet – līdzīgi kā Džūdam Lovam – arī K.A.Avotam piemīt daudz kas vairāk – talantīga aktiera māka niansēti atklāt sava varoņa daudzējādās šķautnes. Tāpēc fināls faktiski kļūst par atbildi uz viņa mātes niknumu par neizdevušos dēlu – un tas ir bagātāks nekā gaidas pēc happy end.

Psihodrāmas konference Rīgā

  Pagājušās nedēļas nogalē mēs ar kolēģi Jolantu Moti aktīvi darbojāmies, lai “Baltijas Moreno dienu” ietvaros liktu lietā psihodrāmas prasmes. Tā notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās. Un mūsu uzdevums bija trīs dienas pēc kārtas rūpēties par iesildīšanās vingrinājumiem plašam psihodramatistu pulkam – cilvēku bija ap 90, tātad – gana daudz, un tos vadīt un mobilizēt bija liels izaicinājums. Un – visi labie gari stāvēja klāt – mums izdevās.

  “Baltijas Moreno dienas” notiek regulāri ik pēc 2 gadiem, pa kārtai katrā no Baltijas valstīm, taču dalībnieku skaits aptver gan ģeogrāfiski plašu ainu, gan pamatīgu vecuma spektru (vecākajiem dalībniekiem bija pat 90).

   Kopīgais konferences uzdevums bija piedzīvot psihodrāmu dažādās darbnīcās, kuru kopīgā tēma bija sapņi. Iesildot nostrādājāmies pamatīgi, bet arī gandarījums bija liels – saņēmām daudz siltu vārdu un pateicību par savu pienesumu kopīgā lietā.

   Kādas bija galvenās atziņas?

  Psihodrāma joprojām ir jaudīgs instruments, viens no spēcīgākajiem psihoterapijas virzienu klāstā, un tas savieno dziļumu un kreativitāti, problēmu nopietnību un atraktīvus to risinājumu veidus.

  Psihodrāmas rokraksti atšķiras. Piedāvājums bija plašs, un apmeklēt bija iespēja tikai dažus no visiem viesiem. Tāpēc varu priecāties par to, ko pats izbaudīju, proti Marka Ventvorta (Portugāle) “Dinamiskā teātra” darbnīcu, kas izcēlās ar savu krāsainību un zemapziņas pirmatnējo impulsu izcelšanu. Un Danielas Simmonsas (ASV) rimto stilu. Viņa klasiskā veidā demonstrēja darbu ar sapņiem, kādu to savulaik piedāvājis psihodrāmas pamatlicējs J.L.Moreno. Tas bija meistarīgi un izcēla teātra izteiksmes līdzekļu nozīmi.

  Konferenci rīkoja “Moreno institūta Latvijā” vadītāja Jolanta Baltiņa kopā ar psihodrāmas ideju aizsācēju mūspusē Ināru Erdmani. Piedalījās Latvijas Psihodrāmas asociācijas biedri, no kuriem savu psihodrāmas darbnīcu piedāvāja Maija Ozoliņa Molokailima, Jēkabs Milzarājs un Gita Paspārne.

PSIHODRĀMAS NODARBĪBAS 2022/23

Jūs tiekat laipni aicināti!

Ja vēlaties

*labāk iepazīt un izprast sevi;

*paaugstināt savu pašvērtējumu;

*veidot labākas attiecības ar citiem cilvēkiem;

*pārvarēt nomāktību vai trauksmi…,

tad tas ir domāts tieši Jums!

Psihodrāma tulkojumā nozīmē “DVĒSELE DARBĪBĀ”.

Grupas atbalsts, droša vide, iespēja būt uzklausītam un saprastam,

spontanitāte, teātra izteiksmes iespējas un aktīva darbošanās…           

Jo labāk sevi iepazīsim, jo radošāk veidosim savu dzīvi!

Nodarbības notiks reizi nedēļā no 2022. gada septembra sākuma līdz 2023. gada maija beigām.

          1. grupai – pirmdienās, 2. grupai – otrdienās.

                           Laiks – no 18:30 līdz 21:00.

            Vadīs Uģis Segliņš (Sertificēts psihodrāmas speciālists).

Piesakieties pa telefonu 29215360 vai rakstiet uz e-pastu: ugis_s@inbox.lv (piedalīšanās – atbilstoši vakcinācijas noteikumiem valstī).

Maksa – 25 € par nodarbību.           

Mājaslapas adrese: www.ugisseglins.lv

10 gadi psihodrāmā

   Savulaik, mācoties par psihodrāmas speciālistu, es nezināju, kurp mani šis ceļš aizvedīs. Bija tikai tā izjūta: cik tas ir aizraujoši, noderīgi un izzinoši – pētīt savu dzīvi ar teātra izteiksmes līdzekļiem! Arī tādā izrādē veidojas sižets; mizanscēnas; ir galvenā loma un palīglomas, ir simboliski iekārtota skatuve, ir rekvizīti, bet, galvenais, – ir urdoši jautājumi, kam pamazām var atrast atbildes.

   Tā nu ir pagājuši jau 10 gadi, kopš es arī pats vadu psihodrāmas grupas! Kādi ir bijuši šie 10 gadi?

   Tiem ir piemitis tāds kā rituāls. Cilvēki sanāk reizi nedēļā. Viņi var dalīties par to, ko citur izrunāt, iespējams, nevar. Viņi grib kaut ko jaunu saprast par savu dzīvi, varbūt viņus neliek mierā spēcīgas emocijas, gribas rast risinājumus tam, kas satrauc. Un tad tiek izspēlēta izrāde par viņu izvēlētiem tematiem. Nevis citi, bet viņi ir izrādes centrā, kura top tajā pašā brīdi, nezinot, pie kādām atskārsmēm tā vedīs. Grupa ir tas spēks, kas pārtop izrādes ansamblī; viņu pieredze ir tie spoguļi, caur kuru prizmu katrs var ieraudzīt kaut ko jaunu savās gaitās.

   Un mans uzdevums ir bijis vadīt šos procesus, rosināt iet jaunus ceļus, palīdzēt ieraudzīt negaidītas iespējas… Ir liels gandarījums par šiem gadiem! Jo ir bijusi iespēja piedzīvot to, kā mainās cilvēku dzīves, kad viņi tajās ielūkojas dziļi, atrod kopsakarības un uztausta risinājumus.

   Kas ir tās būtiskās atziņas?

   Psihodrāmas grupa palīdz tās dalībniekiem veidot labākas attiecības ar citiem arī ikdienā. Darbs grupā ir kā treniņš, kā iespēja.

   Ir cilvēki, kuriem ir vajadzīgs laiks, lai vispār celtu gaismā savus sasāpējušos jautājumus. Dažkārt šī saņemšanās prasa mēnešus. Un dažkārt ir problēmas, kurās ir grūti atzīties ne tikai citiem, bet arī sev. Formulējot savas domas un uzskatus, rodas lielāka skaidrība. Tā ir kā tāda atbrīvošanās no ilgi stieptām nastām, kuras beidzot var atstāt pagātnē.

   Viens no centrālajiem jautājumiem, ar kuru biezi nākas sastapties, ir zems pašvērtējums. Cilvēkiem ir grūti apzināties to labo, kas viņos ir. Psihodrāmas grupa ir tāds spogulis, kas skaidri parāda katra stiprās puses, resursus un iespējas.

   Bieži vien tagadējo grūtību pamatā ir agrāk neatrisināti jautājumi, kas radušies jau bērnībā. Kad sāk vētīt pagātnes bagāžu, izrādās, ka vesela rinda mūsu rekciju ir iesakņojušās jau sen un neapzināti tiek atkārtotas atkal un atkal. Kad to saprot, daudz kas mainās. Pagātni psihodrāmā var “pārrakstīt”.

   Vēl viens fenomens – dažkārt mums šķiet, ka mūsu problēmas ir unikālas, tikai mums vieniem piemītošas, un tās ir pašas briesmīgākās, kādas var būt. Grupā, izdzirdot citu pieredzes stāstus, mēs atskārstam, ka mēs savos sāpīgajos jautājumos neesam vieni paši. Tas rada pleca sajūtu.

   Un vēl – psihodrāma ir piedzīvojums. Tajā mēs iesaistāmies gar ar savu prātu, gan ar savām emocijām, gan ķermeni. Tāpēc, iekustinot sevi visu, mēs maināmies daudzējādi – sāk atbrīvoties iestrēgušas emocijas; mēs sākam apzināties, no kā prāts mūs sargā; un bieži vien tieši ķermenis atceras piedzīvoto un atgādina par to ar savu saspringumu vai citām somatiskām izjūtām.

   Nu ko, psihodrāmas grupām 11. sezona sāksies septembrī. Arī Jūs esat laipni aicināti piedalīties šajā piedzīvojumā!

Nedēļas ēdmaņas cenu TOP 3

  1. Vajag runāties! Tā tirgū var uzzināt, kuriem plaužiem ir mazāk asaku. Lielākajiem, protams! Un ja tādu makanu pa 1,90 eiro/kg nopērk, tad pietiek ar vienu visam vīkendam. Jā, ir biškuciņ jāpabakstās ar tām asakām, taču būtu arī jāprotas kaunu visu laiku snaikstīties pēc lašiem un forelēm, kas desmitreiz dārgāki!
  2. Esmu ievērojis, ka, neskatoties uz tuvējo Rimčiku, nu jau arī kaimiņi cilpo uz attālo Maksimu naudas taupīšanas  nolūkos. Un kā nu ne? Piemēram, palētināto produktu ratiņos tur var nopirkt gan gaļas, gan siera salātus (0,75 eiro par kārbiņu). Protams, jābūt gatavam tajā pašā dienā tos arī apēst, taču kādēļ gan lai tas kādam sagādātu spiedīgas grūtības, ja “tekošais moments” spiež?
  3. Cik skumji, ka visi vēlamie produkti nav nopērkami vienuviet! Piemēram, vienīgā nopietni ņemamā baltmaize “Tumšā ciabata” vislētākā ir Lidlā. Toties no ilgi glabājamajiem pieniem Lidlā nevar dabūt 0,5 procentīgo, pēc kura jādiebj uz Maksimu. Savukārt lētā vistas “zupas izlase” ir Centrāltirgū, taču lētākie teļa stilbiņi ir Matīsa tirgū!

Tā nu rit tā dzīve krīzē – vienos pārskrējienos!

Veseli ēduši!

3 būtiski iemesli, lai dotos uz psihodrāmas nodarbībām

  •    Ja cilvēkam savu domu un jūtu burziņā ir grūti izprast kopsakarības, būtību. Laika gaitā ir pierādījies vērā ņemams fenomens. Tad, kad cilvēks stāsta kādam par savu dzīves situāciju, viņš ir spiests to formulēt. Pirmkārt jau – lai klausītājs viņu saprastu. Un līdz ar to viņš arī pats labāk izprot, kas dzīvē īsti noris. Un – nonāk pie secinājumiem, kas būtu maināms.
  •    Ja cilvēks ir samērā intraverts un vēlas labāk adaptēties savā sociālajā vidē. Jo psihodrāma ir ne vien savu problēmu izpēte, bet arī treniņš sociālām prasmēm, komunikācijai, citu cilvēku izpratnei un pieņemšanai.
  •    Ja cilvēkam ir svarīga ne vien runāšana, bet arī darbošanās. Psihodrāmas nodarbībās par svarīgiem jautājumiem ne vien runā, bet arī tos izspēlē. Tādējādi neredzamais kļūst redzams, neskaidrais – noskaidrojas.