Author Archives: Uģis Segliņš

kāds nopakaļ lavās pa taciņu 

*  *  *

 

kāds nopakaļ lavās pa taciņu             

mūžs saķer un prasa man maciņu          

lai nebeigtu senseno sakaru

es atdodu grašus ik vakaru

 

ne pienīgās upes reiz cerētās

ne zeltītās oliņas perētās

mūžs vecgadā dāvā vien mantiņu              

ja norunāju es pantiņu         

         

ko skaitīt ik reizi es gudroju

bet jaucos ik gadu un putroju

mūžs nepielabo sniedz mantiņu

vien palabo sejas pantiņu

 

 

kā tipinot zagšus gar maliņu

*** 

kā tipinot zagšus gar maliņu

ar tausti ar uguns skaliņu

uz rītdienu drošāku saliņu

uz nākotni savu aliņu

 

un tur tad ar dzesētu aliņu

var gaidīt kaut pasaules galiņu

un sīciņu smadzeņu daļiņu

klāt piedomāt balto gaļiņu

 

tik ātrāk lai aiztinas šodiena

tā ievelkas kā pēc kodiena

nāc rītdiena gaiša un pulēta

un šķīsta un nepiegulēta

 

 

MONODRĀMAS NODARBĪBAS

Dvēsele darbībā” – to tulkojumā nozīmē psihodrāma. Un monodrāma ir psihodrāmas paveids darbā ar vienu klientu.

Monodrāma ļauj savas problēmas risināt atraktīvi un radoši, izmantojot darbības metodes.

  • Kā labāk sevi iepazīt?
  • Kā attīstīt sevī spontanitāti?
  • Kā ieraudzīt jaunus risinājumus senām problēmām?

KAD: ir iespēja vienoties par sev vēlamu laiku.

ILGUMS: 1 stunda.

KUR: Rīgā, Etnas ielā 6.

Nodarbības vadīs sertificēts psihodrāmas praktiķis Uģis Segliņš.

Tiks izmantotas psihodrāmas un sociometrijas metodes.

Maksa – 25 eiro.

Pieteikties pa telefonu 29215360 vai e-pastu: ugis_s@inbox.lv

www.ugisseglins.lv

Par pašsajūtu

“Mūsu pašsajūta ir atkarīga nevis no pasaules visapkārt, bet no tās interpretācijas.”

Autors – var būt jebkurš

Daži vārdi par izrādi “MĀRTINS ĪDENS”

  Valmieras teātrī ievējojušas jaunas vēsmas. Izrāde “Mārtins Īdens” apbur. Vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, pašas ieceres dēļ – ir tapusi izrāde par to, ko nozīmē būt autentiskam, tā sacīt, “normatīvā vidē”. Apkārtējie nav nedz “sliktie”, nedz šausmoņi, nedz ļaundari – rit ierasta dzīve… Kāds to pazīst vienā, cits – citā veidā, bet attiecības paģērē tieši tik daudz pieslīpēšanās, lai kļūtu par lielu izaicinājumu personības patībai. Jautājums, kas skatītājiem labi ļauj identificēties ar šiem “apbružāšanās” procesiem un just daudz neviltotu emociju. To skaitā – prieku par atpazīstamību. Var gluži vai izgaršot tēlu reakcijas, spontanitāti, domu darbību… Daudz laba humora.

Otrkārt, izrāde ir par attiecību trauslumu – milzīgu vēlēšanos, bailes no tām, kā arī allaž klātesošo mulsumu, kas neļauj veidot garantēti ideālas saiknes ar pārējiem – allaž piezogas “normālības rutīna”, kad vēlme tuvināt sapni realitātei vai otrādi ieslīgst ikdienībā, ierastībā. Mārtina ierašanās kāda nejauši paglābta puiša ģimenē kalpo par katalizatoru tam, cik daudz viņu dzīvē ir patiesuma un mīlestības.

Treškārt, milzu prieku rada darbs, ko paveikuši dramaturģe Justīne Kļava un režisors Klāvs Mellis. (Grūti saprast, cik tajā ir no Džeka Londona, taču no izrādes veidotāju ansambļa ir daudz.) Jo, veidojot uzvedumu par cilvēku attiecību īstumu, gribot negribot, ir uztaustīts tas esības plūdums, kas atklāj arī pašu mākslinieku talanta īstumu un profesionalitātes dzīvīgumu. Turklāt šī izrāde pēkšņi rada atskārtu arī par to, kā Valmieras teātris spēj būt īsts un dzīvīgs.

Paldies visiem aktieriem – tie priecēja ar niansētu, detaļām bagātu spēli, proti, Kārlis Arnolds Avots, Ance Strazda, Pauls Iklāvs, Ilze Pukinska, Klinta Leja, Anna Nele Āboliņa, Aigars Apinis un Uldis Sniķers.

   Scenogrāfe – Austra Hauks, scenogrāfa asistente – Gerda Šadurska, kostīmu māksliniece – Berta Vilipsone, gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers.

Īsi par “KALPONĒM” DT Mazajā zālē

   Teātra dienā baudīt labu, gatavu pirmizrādi – tas priecē.

No vienas puses – par to it kā nevajadzētu brīnīties, ja lomas atveido Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule un Rēzija Kalniņa, – kad tad varētu izdoties, ja ne šādā salikumā?! No otras puses – vai mazums labu salikumu teātrī, kas tomēr beigās skatītāju atstāj aukstu…

Šoreiz – vajadzēja izdoties un izdevās – Viestura Meikšāna grodā režijā un telpas iekārtojumā. Ar Ilzes Vītoliņas kostīmiem, Māra Dejus mūziku un videomākslu un Harija Zālīša gaismām.

Apbrīnu raisa gan visu aktrišu meistarība, gan stila tīrība. Turklāt režisoram ir izdevies izvilināt populārās Žana Ženē lugas daudzslāņaino būtību. Interesi par sižeta attīstību uztur ne vien kriminālā intriga par to, kā kalpones gatavojas nogalēt kundzi, bet arī lomu spēles, kas nemitīgi vedina domāt plašāk un dziļāk – par varas un pakļaušanās motīviem starp cilvēkiem un cilvēkā katrā pašā, vēlmi būt citam, kaunu būt citam un bieži – tā arī nespēju būt pašam.

Lugas precīzais teksts (un skanīgais tulkojums) ir samērā sarežģīti strukturēts, bet tajā pašā laikā liek skatītājam minēt par daudzējādiem apstākļiem un līmeņiem, kas personāžiem liek spēlēt tik dīvainas spēlītes, lai atsvabinātos no kundzības, vienlaikus cenšoties uzkundzēties.

Aktrišu virtuozitāte ir rada klaunādei. Bet spēles maniere norāda arī uz zināmu tēlu sanarkošanos un slīgšanu atkarībās. Un tālāk domājot – iezīmē arī atkarības no statusa, cilvēku attiecībām, vājuma, upura lomas un vēlmes vajāt, patiesībā atrodoties palīdzētāja statusā. Kalpones.

Ļoti biezs, labi nostrādāts darbs.

Apmācība psihodrāmā – Moreno institūts Latvijā

2019. gada 29. martā tika uzsākta jauna apmācības grupa psihodrāmā, sociometrijā un grupu terapijā (pirmais – asistenta līmenis).

Psihodrāma ir psihoterapijas virziens, ko plaši izmanto klīnikās, izglītības sistēmās, sociālajā darbā, organizāciju konsultēšanā, kā arī mākslas pasaulē. Mērķa auditorija: Moreno Institūta Latvijā mācību programma  paredzēta speciālistiem ar augstāko sociālo un humanitāro izglītību (ārsti, psihologi, pedagogi, sociālie darbinieki, u.c.).

Mācību programma:
Mācību programma atbilst starptautiskām psihoterapeitu apmācības prasībām un standartiem. Mācību programmu vada Jolanta Klišāne un Uģis Segliņš.

Mācību ilgums: 2 gadi; kopumā izglītība dod 660 izglītības stundas.

Darba plāns: apmācība notiek semināru veidā 1 reizi mēnesī – nedēļas nogalē (no piektdienas pēcpusdienas līdz svētdienas pēcpusdienai). Gadā: 9-10 semināri, vasarā pārtraukums (2 mēn.). Kopā izglītībā – 19 semināri.

Ieguvumi: Šī izglītība dos jums labāko pašpieredzi, kura ir kā noteikums, lai varētu metodes izmantot atbildīgi. Kā psihodrāmas asistents jūs varēsiet palīdzēt terapeitiskajās psihodrāmas grupās un izmantot dažas tehnikas jūsu darbā ar klientiem, pacientiem un grupām.

Maksa: 180 EUR par semināru (tai skaitā PVN un kafijas pauzes).

Pieteikšanās studijām notiek elektroniski sūtot savu pieteikumu uz e-pastu moreno.instituts@gmail.com

Uzņemšana:

  1. individuālās pārrunas;
  2. dokumenti –  diploma kopiju par augstāko izglītību (vai izziņu par studijām augstskolas vecākā kursā).

Papildus informācija:

Jolanta Baltiņa: moreno.instituts@gmail.com, tel. 29597674

Jolanta Klišāne: jolantaklisane@gmail.comtel. 29220932

Uģis Segliņš:  ugis_s@inbox.lvtel. 29215360

 

Īsi “Par normālu čali”

Ir tapusi trāpīga, vērtīga luga “Par normālu čali”. Tās autors – Klāvs Knuts Sukurs (viņš – arī režisors). Izrādi piedāvā teātris TT. Sižets vēsta par 2 tuviem bērnības draugiem, kas joprojām būdami čomi un daudzus pudus sāls kopā apēduši, 35 gadu vecumā ir aizdomājušies par to, ka jātiek pie bērna un to jāizaudzina “par normālu čaļi”. Sižeta pavērsieni ir gana negaidīti, tāpēc par saturu negribētos klāstīt, lai potenciālajiem skatītājiem neizjauktu skatīšanās prieku…

Tomēr – kāpēc šis darbs ir nozīmīgs. Autors ir uzķēris gana pamanāmu, tomēr teātrī nebūt ne tik bieži skartu tematu – mūsdienu apjukušais vīrietis sabiedrībā, kurā kopumā nav skaidri izprotama šī dzimuma vieta, uzdevumi, vērtības… Autors ir uztaustījis to plašo jautājumu kopumu, kas formulēti izklausās komiski, ja vien patiesībā neuzrādītu traģisko ainu – pieaudzis nenozīmē nobriedis un reālais ir ļoti attālu no kultivētajiem priekšstatiem par šķietamo “pieaugušo vīrieti”.

Turklāt iepriecina tas, ka abi varoņi, kurus atveido Kristians Karēļins un Madars Zvagulis, teātra piedāvātajā žanrā “drāmiņa”, neko nesasīcina, neieslīd kariķēšanā (kas varētu notikt, saskaroties ar situāciju komēdijas elementiem) un arī neidealizē abu varoņu cēlos nodomus. Tieši tā šūpināšanās – no cēliem labdariem līdz bērnišķīgiem niekkalbjiem – notiekošo padara reljefu un nopietni uztveramu – ne vairs sižeta līmenī, bet izrādes veidotāju nobriedušo jautājumu uzstādīšanas dēļ – kas un kāds tad ir nobriedis vīrietis mūsu nenobriedušajā sabiedrībā. Vērtīgi!

Par NT “Antigoni” ilgi pēc pirmizrādes

Izrāde “Antigone” Nacionālajā teātrī ir tīrradnis. Vairāku iemeslu dēļ. Tīra aktierspēle. Tīra skatuve (scenogrāfe Evija Pintāne). Tīra virzība, bez liekiem piemaisījumiem, smalki izstrādāta visu tēlu attīstība. Jo sižeta līkloči nemitīgi atved atpakaļ pie galvenās idejas, proti, pretrunas starp šķietamajiem, it kā “laikmetīgi” paģērētajiem uzskatiem un ētiskajām pamatvērtībām. Bez tam aktieru kopīgās mūzikas starpspēles atgādina, ka izrādes ansamblis ir arī laikmeta vienotais orķestris, kurā nākas spēlēt līdzi, gribi vai negribi, “māki vai nemāki” (Edgara Mākena muzikālais noformējums.) Kostīmi viegli akcentē katra tēla savdabību kopējā mūsdienīgumā, bez īpašām klasiskām atsaucēm (kostīmu māksliniece – Marija Rozīte.)

Asprātīga traģēdija – tāds dīvains apzīmējums, bet piedien režisora Elmāra Seņkova skatījumam uz Žana Anuija lugu. Piemēram, Marijas Bērziņas monotonie “divi vienā” – Aukle un Koris, kas savdabīgi izceļ Maijas Doveikas Antigones dziļumu un smalki izstrādātos vārdu dzimšanas brīžus. Dažbrīd aktrise sastingst tādās gluži vai traģisku karikatūru pozās, kas brīžiem šķiet īsti skulpturāli šedevri. Vai – Ulda Siliņa Sardzes vīra maigi ietonētais dialekts iepretim skaidri paustajam mīloša vīrieša dvēseles stāvoklim otrā šī paša aktiera – Hemona – lomā. Nevar nepieminēt arī Gundara Grasberga Kreonu (tādu valdniecības nogurušu supervīreli, kas pūlas saturēt varas grožus ne visai izdevīgos valdījuma laukos. Vai – Sanitu Paulu Ismenes lomā, kas pārtop no konformistiski noskaņotas skaistules par upurēties gatavu, līdz pārliecībai izaugušu sievieti. Vai – Arta Drozdova Sardzes vīru – tiešu vienkāršās sadzīves loģikas apoloģētu.

Ir pagājuši vairāki gadi pēc pirmizrādes, un, lasot 2015. gada atsauces, izceļas vārds “brīvība”. Taču šobrīd, 2019. gadā skatoties izrādi, iezīmējas citi vārdi – “varas spēles”. Šis aspekts atgādina ne tikai par pēdējā laika pasaules “vareno” aprindu traģikomisko esību un izpausmēm, bet arī saskan ar citās kultūras jomās aktualizētajiem varas aspektiem. Te var minēt pēdējo gadu spožos seriālus “Kāršu nams”, “Miesassargs”, “Kronis”…

Klasiskie varoņi nonāk dialogā ar mūsdienu personāžiem, un raisās diskusija par sajukumu pašos vērtību pamatos. Kas ir cieņpilns dzīves pamats, un kas tāds nav? To, ka mediji piedāvā aizvien relatīvākus, provocējošākus ieskatus par pamatvērtībām un skatītāju empātijai pasviestiem galvenajiem varoņiem, pierāda tādi atzīti seriāli, kā “Pārkāpt robežu”, “Deksters”…

Un šajā kontekstā Antigones stāja – pat tad, ja mēs detaļās neiedziļinamies laikmetu kontekstos – skaidri atgādina – dzīves vai nāves kvintesence nav atkarīga no piespriestā soda vai apžēlošanas, bet no sekošanas vērtībām. Jautājums – kas ir mūsu vērtības un vai mēs tām sekojam? Aktuāli – mūžīgi mūžos.

“Kāršu spēle” Dailes teātrī

Kāršu spēle kā attiecību veidotāja un liedzēja.

Spēles laukumu piepilda balti krēsli ar gana glīšiem vijumiem, taču tagad jau pabružāti un aplupuši. Atgādinājums par kādu labāku laiku godību un smalkāku sabiedrību, kas senāk tajos būtu varējusi baudīt dzīves pilnvērtību. Taču tagad šie krēsli, sakrauti nekārtīgās čupās, kā arī grīļīgs galdiņš pieredz veco ļaužu nama iemītnieku vienatnīgo mūža atlikumu. (Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Gerda Šadurska, gaismu mākslinieks – Rihards Sokolovs.)

Donalda Lī Koburna lugas “Kāršu spēle” šarms slēpjas dramaturģiskās uzbūves precizitātē (ne velti šī luga saņēmusi Pulicera prēmiju dramaturģijā un kļuvusi populāra pasaulē, turklāt jau vairākas desmitgades). Tāpēc apzīmējums – radošo meklējumu cikls “Brīvā skatuve” – drīzāk ir aizsargājošs vairogs vai zināms reveranss. Vai nepieciešami? Šim darbam ir pilntiesīgas repertuāra izrādes vieta teātra Kamerzālē. Drīzāk uzvedums ir klasiski nekā eksperimentāli veidots.

Nejauši pansionātā iepazīstas divi senjori – Fonzija un Vellera, kurus kopā saved vientulība un vēlme pēc cilvēciskas sapratnes. Situācijā, kad tuvinieki ciemos nebrauc un apkārtējā sabiedrība ir visai nomācoša. Vellers, uzskatīdams sevi par ļoti labu kāršu spēlmani, piedāvā Fonzijai spēlēt “Džinu”. Savukārt Fonzija uzskata sevi par pilnīgu neprašu šajā spēlē.

Un tomēr – notikumu gaitā uzvarētāja ikreiz ir Fonzija. Jautājums par prasmi vai veiksmi tiek tiktāl saasināts, ka šķiet, tūdaļ, tūdaļ taču tomēr, pārmaiņas pēc, jāuzvar “prasmei” – Velleram. Tomēr vienīgo reizi, kad tas notiek, rezultāts, izrādās, ir Fonzijas pirksts – viņa ir zaudējusi tīšām, lai atgrieztu Velleram zudušo pašpaļāvību, kā arī mazinātu viņa augošo niknumu pret sevi – par nemitīgajām uzvarām spēlēs.

Lai gan loģika prasītu skatītāju ieraut dramaturģiskos šūpoļu atvēzienos, proti – uzvarētu te viens, te otrs no varoņiem, un tas varētu dot iespējas pakāpeniski atklāties tēliem dažādās gradācijās, lai stāsts tiktu izvērsts. Tomēr autora izraudzītais attīstības virziens dod citu trumpi – parādīt, kā situācijas pašas par sevi, bez liekiem stāsta papildinājumiem, tikai ar skopām detaļām, gandrīz ar kāršu spēli vien, izstāsta stāstu par divu strandējušu cilvēku likteņiem. Sāls slēpjas tajā, ka Vellera zaudējumi sasaucas ar viņa dzīves un darba neveiksmēm, kas tā arī nav pārvarētas. Savukārt Fonzijas uzvaras rada fantāzijas par to, kāpēc ir notikusi viņas atsvešināšanās no dēla. Metaforiski abi tēli nospēlē arī viens otra “tuvos” viņu agrīnajā un tagadējā dzīvē.

Stāsta lakonisms nosaka arī aktierspēles izteiksmību un dramatisko attīstību – it kā samērā statiskā divvientulība tomēr ietver dzīvu iekšējo darbību un kāpinājumu.

Lidija Pupure Fonzijas lomu veido kā piesardzīgu sievieti, kas tomēr alkst pēc cilvēciskas tuvības – pat tad, ja jauniegūtais kāršu spēles partneris varētu kļūt agresīvs un neparedzams. Jo – varbūt tomēr pat tādā veidā vientulība ir kliedējama. Aktrises milzīgā “lielās skatuves” pieredze tēlu palīdz radīt spilgtu, izteiksmīgu, niansēs bagātu un  skaidri nolasāmu. Tajā pat laikā nekas nav pārspīlēts kamerzāles apstākļos, un L.Pupure ikkatrā ainā atrod aizvien jaunas reakcijas, kas neatkārtojas, lai gan viņas nolemtība ir uzvarēt atkal un atkal.

Juris Bartkevičs Vellerā uzsver promejošās vīrišķības traģiku. Viņa tēls ir ne tik daudz īgņa, cik negaidīti atdzimstošs cīnītājs, kas nekādi nespēj noticēt, kā liktenis un cilvēki drīkst viņu tā sāpināt – ir taču jābūt kādai iespējai revanšēties, atspēlēties, viņš grib uzvarēt kā vīrs – bez atlaidēm no pretinieka puses, izjust savu spēku un taisnību. Aktieris uzsver arī tēla temperamenta mainību – nikns gandrīz jau līdz nojukšanas robežai, kas iezīmējas par nopietnu šķērsli attiecību veidošanai ar Fonziju. Bet iezīmīgs ir arī Vellera – “profa” – kāršu dalīšanas veids – rotaļīgs, reizē pāri stāvošs, reizē iedrošinošs, tajā pavīd kaut kas no Vellera agrākās pievilcības, valdzinājuma un nesalaužamās pārliecības par uzvaru.

Režisore Laura Upeniece ar drošu roku ir līdzējusi aktieriem smalki veidot tēlu attiecības un virzīt sižeta attīstību. Viņai ir izdevies palīdzēt atklāt abu varoņu likteņus un vest izrādi pretī spēkpilnai kulminācijai.

Dzīve kā rotaļa pretī ieguvumiem? Vai dzīve kā dzelžainas gribas virzīts ceļš uz sasniegumiem? Liktenim ne reizi vien labpatīk izraudzīties pirmo par uzvarētāju. Kāpēc – šī mīkla droši vien būs minama mūžīgi. Bet – vai uzvaras nodrošina arī dzīves gājumam jēgu? Izrāde neatstāj vienaldzīgu – komiskais mijas ar dramatisko, un skatītājā uzjundī pārdomas par esību.