Author Archives: Uģis Segliņš

Īsi par “KALPONĒM” DT Mazajā zālē

   Teātra dienā baudīt labu, gatavu pirmizrādi – tas priecē.

No vienas puses – par to it kā nevajadzētu brīnīties, ja lomas atveido Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule un Rēzija Kalniņa, – kad tad varētu izdoties, ja ne šādā salikumā?! No otras puses – vai mazums labu salikumu teātrī, kas tomēr beigās skatītāju atstāj aukstu…

Šoreiz – vajadzēja izdoties un izdevās – Viestura Meikšāna grodā režijā un telpas iekārtojumā. Ar Ilzes Vītoliņas kostīmiem, Māra Dejus mūziku un videomākslu un Harija Zālīša gaismām.

Apbrīnu raisa gan visu aktrišu meistarība, gan stila tīrība. Turklāt režisoram ir izdevies izvilināt populārās Žana Ženē lugas daudzslāņaino būtību. Interesi par sižeta attīstību uztur ne vien kriminālā intriga par to, kā kalpones gatavojas nogalēt kundzi, bet arī lomu spēles, kas nemitīgi vedina domāt plašāk un dziļāk – par varas un pakļaušanās motīviem starp cilvēkiem un cilvēkā katrā pašā, vēlmi būt citam, kaunu būt citam un bieži – tā arī nespēju būt pašam.

Lugas precīzais teksts (un skanīgais tulkojums) ir samērā sarežģīti strukturēts, bet tajā pašā laikā liek skatītājam minēt par daudzējādiem apstākļiem un līmeņiem, kas personāžiem liek spēlēt tik dīvainas spēlītes, lai atsvabinātos no kundzības, vienlaikus cenšoties uzkundzēties.

Aktrišu virtuozitāte ir rada klaunādei. Bet spēles maniere norāda arī uz zināmu tēlu sanarkošanos un slīgšanu atkarībās. Un tālāk domājot – iezīmē arī atkarības no statusa, cilvēku attiecībām, vājuma, upura lomas un vēlmes vajāt, patiesībā atrodoties palīdzētāja statusā. Kalpones.

Ļoti biezs, labi nostrādāts darbs.

Foto izstāde “BIĶERNIEKU MEŽA STĀSTI”

 

 

   Biķernieku mežs ir tā vieta, kur rīdzinieki labprāt dodas staigāt, slēpot, nopeldēties Linezerā…

   Rīgas mežs, kurp dodamies atpūsties, pabūt vienatnē, ievilkt elpu, atjaunot spēkus…

   Dabai ir daudz seju – izsmalcināti vaibsti, izvijušies augumi, rāmi smaidi…

   Kokos, zaros, lapās, peļķēs mēs ieraugām kaut ko no sevis – noskaņojumu, krāsas, domu rakstus, jūtu nianses… Kā spogulī. 

   Un vienlaikus daba veras arī mūsos. Raisās dialogi.

   Piedāvāju ieskatīties dažos no maniem redzējumiem, garastāvokļiem, domu sejām….

   Foto izstāde būs apskatāma no 25. februāra līdz 25. martam Brīvības ielā 49/53, Rīgas Centrālās bibliotēkas 2. stāvā, mūzikas un mākslas krājumu zālē darba dienās no plkst. 9:00 līdz 20:00, sestdienās no 10:00 līdz 17:00. Ieeja brīva.

Apmācība psihodrāmā – Moreno institūts Latvijā

2019. gada 29. martā tiks uzsākta jauna apmācības grupa psihodrāmā, sociometrijā un grupu terapijā (pirmais – asistenta līmenis).

Psihodrāma ir psihoterapijas virziens, ko plaši izmanto klīnikās, izglītības sistēmās, sociālajā darbā, organizāciju konsultēšanā, kā arī mākslas pasaulē. Mērķa auditorija: Moreno Institūta Latvijā mācību programma  paredzēta speciālistiem ar augstāko sociālo un humanitāro izglītību (ārsti, psihologi, pedagogi, sociālie darbinieki, u.c.).

Mācību programma:
Mācību programma atbilst starptautiskām psihoterapeitu apmācības prasībām un standartiem. Mācību programmu vadīs Jolanta Klišāne un Uģis Segliņš.

Mācību ilgums: 2 gadi; kopumā izglītība dod 660 izglītības stundas.

Darba plāns: apmācība notiks semināru veidā 1 reizi mēnesī – nedēļas nogalē (no piektdienas pēcpusdienas līdz svētdienas pēcpusdienai). Gadā: 9-10 semināri, vasarā pārtraukums (2 mēn.). Kopā izglītībā – 19 semināri.

Ieguvumi: Šī izglītība dos jums labāko pašpieredzi, kura ir kā noteikums, lai varētu metodes izmantot atbildīgi. Kā psihodrāmas asistents jūs varēsiet palīdzēt terapeitiskajās psihodrāmas grupās un izmantot dažas tehnikas jūsu darbā ar klientiem, pacientiem un grupām.

Maksa: 180 EUR par semināru (tai skaitā PVN un kafijas pauzes).

Pieteikšanās studijām notiek elektroniski sūtot savu pieteikumu uz e-pastu moreno.instituts@gmail.com

Uzņemšana:

  1. individuālās pārrunas;
  2. dokumenti –  diploma kopiju par augstāko izglītību (vai izziņu par studijām augstskolas vecākā kursā).

Papildus informācija:

Jolanta Baltiņa: moreno.instituts@gmail.com, tel. 29597674

Jolanta Klišāne: jolantaklisane@gmail.comtel. 29220932

Uģis Segliņš:  ugis_s@inbox.lvtel. 29215360

 

Īsi “Par normālu čali”

Ir tapusi trāpīga, vērtīga luga “Par normālu čali”. Tās autors – Klāvs Knuts Sukurs (viņš – arī režisors). Izrādi piedāvā teātris TT. Sižets vēsta par 2 tuviem bērnības draugiem, kas joprojām būdami čomi un daudzus pudus sāls kopā apēduši, 35 gadu vecumā ir aizdomājušies par to, ka jātiek pie bērna un to jāizaudzina “par normālu čaļi”. Sižeta pavērsieni ir gana negaidīti, tāpēc par saturu negribētos klāstīt, lai potenciālajiem skatītājiem neizjauktu skatīšanās prieku…

Tomēr – kāpēc šis darbs ir nozīmīgs. Autors ir uzķēris gana pamanāmu, tomēr teātrī nebūt ne tik bieži skartu tematu – mūsdienu apjukušais vīrietis sabiedrībā, kurā kopumā nav skaidri izprotama šī dzimuma vieta, uzdevumi, vērtības… Autors ir uztaustījis to plašo jautājumu kopumu, kas formulēti izklausās komiski, ja vien patiesībā neuzrādītu traģisko ainu – pieaudzis nenozīmē nobriedis un reālais ir ļoti attālu no kultivētajiem priekšstatiem par šķietamo “pieaugušo vīrieti”.

Turklāt iepriecina tas, ka abi varoņi, kurus atveido Kristians Karēļins un Madars Zvagulis, teātra piedāvātajā žanrā “drāmiņa”, neko nesasīcina, neieslīd kariķēšanā (kas varētu notikt, saskaroties ar situāciju komēdijas elementiem) un arī neidealizē abu varoņu cēlos nodomus. Tieši tā šūpināšanās – no cēliem labdariem līdz bērnišķīgiem niekkalbjiem – notiekošo padara reljefu un nopietni uztveramu – ne vairs sižeta līmenī, bet izrādes veidotāju nobriedušo jautājumu uzstādīšanas dēļ – kas un kāds tad ir nobriedis vīrietis mūsu nenobriedušajā sabiedrībā. Vērtīgi!

Par NT “Antigoni” ilgi pēc pirmizrādes

Izrāde “Antigone” Nacionālajā teātrī ir tīrradnis. Vairāku iemeslu dēļ. Tīra aktierspēle. Tīra skatuve (scenogrāfe Evija Pintāne). Tīra virzība, bez liekiem piemaisījumiem, smalki izstrādāta visu tēlu attīstība. Jo sižeta līkloči nemitīgi atved atpakaļ pie galvenās idejas, proti, pretrunas starp šķietamajiem, it kā “laikmetīgi” paģērētajiem uzskatiem un ētiskajām pamatvērtībām. Bez tam aktieru kopīgās mūzikas starpspēles atgādina, ka izrādes ansamblis ir arī laikmeta vienotais orķestris, kurā nākas spēlēt līdzi, gribi vai negribi, “māki vai nemāki” (Edgara Mākena muzikālais noformējums.) Kostīmi viegli akcentē katra tēla savdabību kopējā mūsdienīgumā, bez īpašām klasiskām atsaucēm (kostīmu māksliniece – Marija Rozīte.)

Asprātīga traģēdija – tāds dīvains apzīmējums, bet piedien režisora Elmāra Seņkova skatījumam uz Žana Anuija lugu. Piemēram, Marijas Bērziņas monotonie “divi vienā” – Aukle un Koris, kas savdabīgi izceļ Maijas Doveikas Antigones dziļumu un smalki izstrādātos vārdu dzimšanas brīžus. Dažbrīd aktrise sastingst tādās gluži vai traģisku karikatūru pozās, kas brīžiem šķiet īsti skulpturāli šedevri. Vai – Ulda Siliņa Sardzes vīra maigi ietonētais dialekts iepretim skaidri paustajam mīloša vīrieša dvēseles stāvoklim otrā šī paša aktiera – Hemona – lomā. Nevar nepieminēt arī Gundara Grasberga Kreonu (tādu valdniecības nogurušu supervīreli, kas pūlas saturēt varas grožus ne visai izdevīgos valdījuma laukos. Vai – Sanitu Paulu Ismenes lomā, kas pārtop no konformistiski noskaņotas skaistules par upurēties gatavu, līdz pārliecībai izaugušu sievieti. Vai – Arta Drozdova Sardzes vīru – tiešu vienkāršās sadzīves loģikas apoloģētu.

Ir pagājuši vairāki gadi pēc pirmizrādes, un, lasot 2015. gada atsauces, izceļas vārds “brīvība”. Taču šobrīd, 2019. gadā skatoties izrādi, iezīmējas citi vārdi – “varas spēles”. Šis aspekts atgādina ne tikai par pēdējā laika pasaules “vareno” aprindu traģikomisko esību un izpausmēm, bet arī saskan ar citās kultūras jomās aktualizētajiem varas aspektiem. Te var minēt pēdējo gadu spožos seriālus “Kāršu nams”, “Miesassargs”, “Kronis”…

Klasiskie varoņi nonāk dialogā ar mūsdienu personāžiem, un raisās diskusija par sajukumu pašos vērtību pamatos. Kas ir cieņpilns dzīves pamats, un kas tāds nav? To, ka mediji piedāvā aizvien relatīvākus, provocējošākus ieskatus par pamatvērtībām un skatītāju empātijai pasviestiem galvenajiem varoņiem, pierāda tādi atzīti seriāli, kā “Pārkāpt robežu”, “Deksters”…

Un šajā kontekstā Antigones stāja – pat tad, ja mēs detaļās neiedziļinamies laikmetu kontekstos – skaidri atgādina – dzīves vai nāves kvintesence nav atkarīga no piespriestā soda vai apžēlošanas, bet no sekošanas vērtībām. Jautājums – kas ir mūsu vērtības un vai mēs tām sekojam? Aktuāli – mūžīgi mūžos.

“Kāršu spēle” Dailes teātrī

Kāršu spēle kā attiecību veidotāja un liedzēja.

Spēles laukumu piepilda balti krēsli ar gana glīšiem vijumiem, taču tagad jau pabružāti un aplupuši. Atgādinājums par kādu labāku laiku godību un smalkāku sabiedrību, kas senāk tajos būtu varējusi baudīt dzīves pilnvērtību. Taču tagad šie krēsli, sakrauti nekārtīgās čupās, kā arī grīļīgs galdiņš pieredz veco ļaužu nama iemītnieku vienatnīgo mūža atlikumu. (Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Gerda Šadurska, gaismu mākslinieks – Rihards Sokolovs.)

Donalda Lī Koburna lugas “Kāršu spēle” šarms slēpjas dramaturģiskās uzbūves precizitātē (ne velti šī luga saņēmusi Pulicera prēmiju dramaturģijā un kļuvusi populāra pasaulē, turklāt jau vairākas desmitgades). Tāpēc apzīmējums – radošo meklējumu cikls “Brīvā skatuve” – drīzāk ir aizsargājošs vairogs vai zināms reveranss. Vai nepieciešami? Šim darbam ir pilntiesīgas repertuāra izrādes vieta teātra Kamerzālē. Drīzāk uzvedums ir klasiski nekā eksperimentāli veidots.

Nejauši pansionātā iepazīstas divi senjori – Fonzija un Vellera, kurus kopā saved vientulība un vēlme pēc cilvēciskas sapratnes. Situācijā, kad tuvinieki ciemos nebrauc un apkārtējā sabiedrība ir visai nomācoša. Vellers, uzskatīdams sevi par ļoti labu kāršu spēlmani, piedāvā Fonzijai spēlēt “Džinu”. Savukārt Fonzija uzskata sevi par pilnīgu neprašu šajā spēlē.

Un tomēr – notikumu gaitā uzvarētāja ikreiz ir Fonzija. Jautājums par prasmi vai veiksmi tiek tiktāl saasināts, ka šķiet, tūdaļ, tūdaļ taču tomēr, pārmaiņas pēc, jāuzvar “prasmei” – Velleram. Tomēr vienīgo reizi, kad tas notiek, rezultāts, izrādās, ir Fonzijas pirksts – viņa ir zaudējusi tīšām, lai atgrieztu Velleram zudušo pašpaļāvību, kā arī mazinātu viņa augošo niknumu pret sevi – par nemitīgajām uzvarām spēlēs.

Lai gan loģika prasītu skatītāju ieraut dramaturģiskos šūpoļu atvēzienos, proti – uzvarētu te viens, te otrs no varoņiem, un tas varētu dot iespējas pakāpeniski atklāties tēliem dažādās gradācijās, lai stāsts tiktu izvērsts. Tomēr autora izraudzītais attīstības virziens dod citu trumpi – parādīt, kā situācijas pašas par sevi, bez liekiem stāsta papildinājumiem, tikai ar skopām detaļām, gandrīz ar kāršu spēli vien, izstāsta stāstu par divu strandējušu cilvēku likteņiem. Sāls slēpjas tajā, ka Vellera zaudējumi sasaucas ar viņa dzīves un darba neveiksmēm, kas tā arī nav pārvarētas. Savukārt Fonzijas uzvaras rada fantāzijas par to, kāpēc ir notikusi viņas atsvešināšanās no dēla. Metaforiski abi tēli nospēlē arī viens otra “tuvos” viņu agrīnajā un tagadējā dzīvē.

Stāsta lakonisms nosaka arī aktierspēles izteiksmību un dramatisko attīstību – it kā samērā statiskā divvientulība tomēr ietver dzīvu iekšējo darbību un kāpinājumu.

Lidija Pupure Fonzijas lomu veido kā piesardzīgu sievieti, kas tomēr alkst pēc cilvēciskas tuvības – pat tad, ja jauniegūtais kāršu spēles partneris varētu kļūt agresīvs un neparedzams. Jo – varbūt tomēr pat tādā veidā vientulība ir kliedējama. Aktrises milzīgā “lielās skatuves” pieredze tēlu palīdz radīt spilgtu, izteiksmīgu, niansēs bagātu un  skaidri nolasāmu. Tajā pat laikā nekas nav pārspīlēts kamerzāles apstākļos, un L.Pupure ikkatrā ainā atrod aizvien jaunas reakcijas, kas neatkārtojas, lai gan viņas nolemtība ir uzvarēt atkal un atkal.

Juris Bartkevičs Vellerā uzsver promejošās vīrišķības traģiku. Viņa tēls ir ne tik daudz īgņa, cik negaidīti atdzimstošs cīnītājs, kas nekādi nespēj noticēt, kā liktenis un cilvēki drīkst viņu tā sāpināt – ir taču jābūt kādai iespējai revanšēties, atspēlēties, viņš grib uzvarēt kā vīrs – bez atlaidēm no pretinieka puses, izjust savu spēku un taisnību. Aktieris uzsver arī tēla temperamenta mainību – nikns gandrīz jau līdz nojukšanas robežai, kas iezīmējas par nopietnu šķērsli attiecību veidošanai ar Fonziju. Bet iezīmīgs ir arī Vellera – “profa” – kāršu dalīšanas veids – rotaļīgs, reizē pāri stāvošs, reizē iedrošinošs, tajā pavīd kaut kas no Vellera agrākās pievilcības, valdzinājuma un nesalaužamās pārliecības par uzvaru.

Režisore Laura Upeniece ar drošu roku ir līdzējusi aktieriem smalki veidot tēlu attiecības un virzīt sižeta attīstību. Viņai ir izdevies palīdzēt atklāt abu varoņu likteņus un vest izrādi pretī spēkpilnai kulminācijai.

Dzīve kā rotaļa pretī ieguvumiem? Vai dzīve kā dzelžainas gribas virzīts ceļš uz sasniegumiem? Liktenim ne reizi vien labpatīk izraudzīties pirmo par uzvarētāju. Kāpēc – šī mīkla droši vien būs minama mūžīgi. Bet – vai uzvaras nodrošina arī dzīves gājumam jēgu? Izrāde neatstāj vienaldzīgu – komiskais mijas ar dramatisko, un skatītājā uzjundī pārdomas par esību.

Personības izaugsmes grupa

         Dvēsele darbībā jeb savas dzīves teātris… tiem, kas:

* vēlas sevi labāk iepazīt;

* attīstīt spontanitāti, radošu pieeju dzīvei;

* uzlabot attiecības ar līdzcilvēkiem;

* atbrīvoties no nomāktības…

            Jums ir iespēja iepazīt savas dzīves galveno lomu – pašam sevi uz mūsdienu trauksmainās dzīves skatuves.

            Cilvēks sastāv no daudzām šķautnēm. Tās iepazīstot, rodas jauns skatījums un dziļāka izpratne par neizmantotajām iespējām.

        

Esat laipni aicināti!

Laiks – otrdienās 18:30-21:00. No 2019. gada 8. janvāra.

             

            Zvaniet pa telefonu 29215360 vai rakstiet uz e-pastu: ugis_s@inbox.lv

Mājaslapas adrese: www.ugisseglins.lv

Maksa 15 € par nodarbību.

Nodarbības vadīs Uģis Segliņš (Psihodrāmas speciālists, izglītību ieguvis “Moreno institūtā Latvijā” grupu terapijā, psihodrāmā un sociometrijā, pasniedzējs, Mg.philol.).

 

 

es ielienu bezvārda rītdienā

*  *  *

es ielienu bezvārda rītdienā

es mēģinu pieņemt tās aprises

bet rutīnas paijas mats matā

man piespēlē strikti kā aktrises

smīn déjà vu plaģiāts nākotne

kā bijis tā pastāvēs viss

mūžs nomaļus sulīgi nosmejas

ka saucas tas liktenis

 

 

Īsi par “Cīrulīšiem”

Nacionālais teātris nebeidz pārsteigt! Lai gan “Cīrulīši” ir pasen rakstīta luga, reiz jau Drāmas teātrī labi iestudēta, arī pārtapusi kinofilmā, tomēr, iespējams, tieši jaunais NT iestudējums skaidri aprāda šīs Harija Gulbja lugas pelnīto vietu latviešu dramaturģijas nebūt ne tik plašajā klasikas lauciņā.

Edmunda Freiberga režijas raksts iztiek bez liekiem zigzagiem, bet ir precīzi un smalki noausts. Personāži tajā ierakstās ar spilgtiem, psiholoģiski pamatotiem raksturiem, un tas – neapšaubāmi – ir arī režisora rokudarbs.

Zelmu Lāsma Kugrēna apveltījusi ar maldīgi iztapīgu samiernieciskumu, kas pamazām pārvēršas savā pretmetā – būt tur, kur liek sirds un palikt pie savas, brīžiem pašai un arī skatītājam ne līdz galam izprotamās pārliecības.

Veselu mīlas stāstu izdzīvo Zelmas dēls Elmārs lieliskā Mārča Maņjakova atveidā. Viņa radītais tēls it kā jau ar sadziedētām brūcēm, tomēr gruzdošu sirdi ieskicē jaunības mīlestību ar Ingrīdu (Daiga Kažociņa) un pūlas saprast savu laulību ar Gundegu (šarmants pārintelektuālas neiederības un dzīves izkāpinātas bezjēgas mikslis Marijas Bērziņas spilgtā atveidojumā).

Vitālāku, varbūt prastāku, bet ne mazāk kolorītu ģimenīti izveidojis otrs dēls Raimonds (Jānis Āmanis) ar sievu Vizmu (Inga Misāne – Grasberga). Dēls, kurš, lauksaimnieks būdams, jaunībā būtu varējis nākt palīgā vecākiem uzturēt “Cīrulīšus”, taču atteicies no šīs iespējas par labu brīvībai un savas, neatkarīgas dzīves izveidei, nu aicina māti dzīvot pie sevis.

Un vēl meita Silvija (Liene Sebre), kas paziņo par nodomu veidot ģimeni ar šķirteni, tādējādi ļaujot citiem paust savas pseidošķīstās morāles nostādnes.

Visi bērni svaidās no kvēla aicinājuma mātei nākt dzīvot pie katra no viņiem līdz sirdī nestam noliegumam – ikviena mājoklī viņa tā īsti neiederētos, būtu pakārtota bērnu ierastās dzīves savpatajam ritumam.

Nevar nepieminēt kaimiņieni Olgu (kolorīts Līgas Liepiņas radīts tēls) – kura ir gatava savākt jebko, kas citiem paliek pāri, un ne vien organizē, ko vien var, bet iesaista i dēlu Jāni (Mārtiņš Brūveris).

Krāšana, izmešana, paliekošais, pārejošais, savs, citu, labāka dzīve, ierasta dzīve, progress un atpakaļrāpulība, racionāli apsvērumi un iracionālā sirds… Ļoti atbilstoša, daudzējādi nolasāma Aigara Ozoliņa scenogrāfija. Paldies visiem veidotājiem (kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa, gaismu mākslinieks Toms Streilis, video mākslinieks Toms Zeļģis)!

Izrāde “Cīrulīši”, no vienas puses būdama skaidra, no otras puses tomēr paliek liela, sāpīga, aizkustinoša mīkla – un kas tālāk. Kur un kā Zelma turpinās dzīvot? Un, jā – kas ir viņas izvēļu īstie motīvi? Un ko mūsu izvēles nozīmēs mūsu visu mājām?

Būdama gudra un emocionāla izrāde, tā šobrīd par Latvija pastāsta vairāk nekā daudzās partiju deklarācijas, ziņojumi un valdības veidošana kopā…

 

 

Īsi par “Piramīdu”

Neparastais DDT piedzīvojums “Piramīda” liek izkāpt no teātra skatītāja komforta zonas. Izrāde ir “jāskatās” ar aizsaitētām acīm. Proti, tā ir uztverama ar citām maņām. Režisors Viesturs Roziņš ir radījis atraktīvi izglītojošu uzvedumu par Abrahama Maslova izveidoto cilvēku vajadzību hierarhiju, papildinot to ar piemēriem – brīžiem ar reālistiskiem stāstiem, brīžiem ar spēļu elementiem.

Divi aktieri – Lauma Balode un Oskars Vīksne – izspēlē dramaturģes Ludmilas Roziņas izkārtoto tekstu un rada savdabīgu “radio teātra” atmosfēru, kur komandas jāpilda arī “skatītājiem” (kas ir taustītāji, runātāji, ēdēji un smaržotāji… – viss, tikai ne skatītāji).

Esot izrādē, šķita, ka šāda aizraujoša rotaļa labi derētu jaunu cilvēku, iespējams, pusaudžu auditorijai. Jo mobilo ierīču laikmetā skaidri atpazīt sajūtas, izjūtas un jūtas kļūst aizvien problemātiskāk, un sekas iezogas visās dzīves sfērās. Tā kā Viesturs Roziņš ir apguvis drāmas terapijas specialitāti, viņš savas jauniegūtās zināšanas viedi ir apvienojis ar jau esošo māku radīt teātra izrādi.

Man ir ļoti labi saprotami viņa centieni, jo es darbojos Psihodrāmas jomā, kas ir radniecīga, taču ne gluži tas pats, kas Drāmas terapija, tām katrai ir sava filozofija. Psihodrāmā ikreiz tiek izspēlēta izrāde par kādu no grupas dalībnieku problēmām, Drāmas terapija ir maigāka – tajā pieeja ir metaforiskāka. Un tomēr – abām ir dziedniecisks efekts. Jā, tāds svarīgs papildinājums mākslas katarsei – Drāmas un Psihodrāmas terapeitiskās iespējas. Starp citu, abām šīm jomām Latvijā ir stipras saknes un labi speciālisti, kas cilvēkiem var palīdzēt viņu grūtībās.

Šosezon teātris kā skatītāju izkustinošs piedzīvojums kļūst iezīmīgs. Teātris “Kvadrafrons” drusku līdzīgā manierē izveidoja izrādi “Brīnuma skartie” – neparastu ekskursiju pa Cirkus ēku.

Veiksmi visiem, kas teātri paplašina!