Author Archives: Uģis Segliņš

Psihodrāma attālināti – konsultācijas ZOOM

Neizteiktas jūtas, neskaidra trauksme, vēlme pēc sapratnes…

Dažkārt palīdzība ir nepieciešama arī no attāluma, izmantojot laikmetīgus saziņas līdzekļus.

Rakstiet, ja ir nepieciešamas konsultācijas ZOOM vidē.

Uģis Segliņš – psihodrāmas speciālists

ugis_s@inbox.lv

INDIVIDUĀLĀS KONSULTĀCIJAS – MONODRĀMAS NODARBĪBAS

Dvēsele darbībā” – to tulkojumā nozīmē psihodrāma. Un monodrāma ir psihodrāmas paveids darbā ar vienu klientu.

Monodrāma ļauj savas problēmas risināt atraktīvi un radoši, izmantojot darbības metodes un teātra izteiksmes līdzekļus.

  • Kā labāk sevi iepazīt?
  • Kā attīstīt sevī spontanitāti?
  • Kā ieraudzīt jaunus risinājumus senām problēmām?

KAD: ir iespēja vienoties par sev vēlamu laiku.

ILGUMS: 1 stunda.

KUR: Rīgā, Etnas ielā 6.

Nodarbības vada sertificēts psihodrāmas speciālists Uģis Segliņš.

Tiks izmantotas psihodrāmas un sociometrijas metodes.

Pieteikties pa telefonu 29215360 vai e-pastu: ugis_s@inbox.lv

www.ugisseglins.lv

Skatoties “Mācekli”

   Amizanti, ka studentu izrāde – Mariuss fon Maienburgs “Māceklis” – skatītāju slaidi iznes cauri. Un urdīt ir arī sižeta dzinējspēks, proti, – mīkla, par ko īsti ir runa, ir minama līdz beigām. Ja dažkārt mēdz teikt: “Katram personāžam ir sava taisnība”, tad režisora E.Seņkova uzvedumā ir tieši pretēji – nevienam personāžam šeit tā īsti nav taisnības. Tas šo drāmu vērš ironisku un pasauli saredz skumji nolemtu, ja reiz esību nākas preparēt un daudzdimensionālu skatījumu ņemt nost.

   Kas priecēja? Katrs.

   Aleksandrs Bricis ar atdevi – viņa varonis Bendžamins pēc būtības ir psihiski nošķiebies, un aktieris tā kā uz naža asmens balansē starp tēla dramatisko pašpārliecinātību un slēpto iekšējo apjukumu, aktierim izdodas nedaudz iezīmēt arī varoņa ievainojumu saknes, kas Bībeles citātu bārstītājā ļauj sazīmēt cilvēku, kurš varēja tapt.

   Ļoti ticams un organisks bija Krists Jēkabsons (Georgs). Neļaujoties aizspēlēties par tēla vienas kājas īsumu, aktierim izdevās personāžā atklāt psiholoģiski pamatotu un niansēti būvētu zēna iekšējo drāmu ar mīlas (nu, labi – aizraušanās) metu.

   Santa Breikša Lidijas tēlu tvērusi bezbēdīgi un jaunas meičas sievišķīgo atraisīšanos atklāj viegli un bezrūpīgi.

   Elizabete Milta (bioloģijas skolotāja Rota) darvinisma atzaru cenšas atklāt ar tādu sadzīves racionālisma triumfu pār “kaut kādu tur” reliģiju, ka viņai izdodas atklāt to sirsnīgo, gudro seklumu, kuru mēs palaikam izjūtam dažādās sfērās un kurā tik labprāt metamies plunčāties.

   Burvīgs bija Edijs Klievēns Mācītāja lomā. Aktierim ir trāpījies uztvert to optimistiski smaidīgo niansi, kas šad un tad prevalē pamācītāju labi domātajos prātojumos, vienlaikus saglabājot cilvēcisku sirsnību pret savu tēlu.

   Matīss Kučinskis sporta skolotāja Doflingera tēlā mēģina nošaut uzreiz divus zaķus – pierādīt sevi visuvaroša fizkultūrieša – mīlētāja ampluā, kā arī parādīt šī sportiskā vīrieša dziļi jūtīgo dvēseli. Lai vai kā – stāsts par attiecībām ar bioloģijas skolotāju ir skaidri uztverams.

   Inese Pudža Bendžamina mātes lomā bija ļoti precīza – gan pamatojot savas reakcijas uz izrādes notikumiem, gan būdama laba partnere topošajiem kolēģiem.

   Un nekad iepriekš vēl nebiju redzējis tik feini spēlējam Reini Suhanovu – Skolas direktora tēls bija ticams un allaž palika labu gribošs. (Grūti ir būt augstos amatos!)

   Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Līga Zepa. Pārdomāti.

   Spridzīgu izjūtu pilns vakars.

Dziesma “Aust spuldžu gaisma”

Komponiste un izpildītāja – mūzikas terapeite Ineta Heinsberga

Dzeja – Uģis Segliņš

*  *  *

aust spuldžu gaisma naktī vai man vienam             

logs paver ceļu pasaulē trim sienām                  

mans skatiens piekalts milzu tumšam āram

es pamāju sev laukā tur tik vāram  

kur dzirkstī ugunis kas ārā izskrējušas    

kur gleznas plīvo zivtiņas un mušas   

kur nāvē dodas mani grāmatskapji  

kur grīdceliņi tūdaļ samirks slapji  

nē gaisā trīsuļo viss nenokritis  

bet spītā ārpus stāv kas iekšā mitis 

no mājām te es mājām stiklā māju                       

nākt atpakaļ tās pierunāju rāju                        

kaut vējā viss kaut vējš pa kājām maisās  

mans paklājs saspringst noturēt mūs gaisā

un kaktuss brāļojas ar kaktusu aiz loga

un maza meksika starp tiem tiek izdzīvota

kad ārā balts neviena zaļa laksta          

tur sniegs ar mani vienā rokā raksta      

man atliek palikt vien un iekšup vērties

un vienu vārdu rakstīt noturēties           

Dziesma “Es palaidu un neturēju”

Komponiste un izpildītāja – mūzikas terapeite Ineta Heinsberga

Dzeja – Uģis Segliņš

*  *  *

es palaidu un neturēju

tu smieklus sēji un es smēju

nu spiež pie zemes vaina smaga

neviens man tevi nenozaga

vien migla bradā kur reiz zēla

neviens man tevi nenocēla

mans mazdārziņš ar puķu stādiem

nu turas vien uz pāris kātiem

kaut mauriņš noravēts un appļauts

es jūtu vairāk kā man atļauts

Dziesma “Un mānīgi uzplaiksnī”

Komponiste un izpildītāja – mūzikas terapeite Ineta Heinsberga

Dzeja – Uģis Segliņš

***

un mānīgi uzplaiksnī maņa

ka debesīm austot ir skaņa

ka vairāk tu staro kā jaušams

vien man to nesajaust aušam

ka zviedzieni šļakatas smaržo

skan tumsa un pilnmēness garšo

skrien atmiņas tulznās un sakaist

par visu neko kas pagaist

iet dienas es skaitu pie sevis

nav tevis nav tevis nav tevis

kā gaiss nemāk skaņas šīs glabāt

tā jāaizmirst man tā būs labāk

tik atliek nu koferus kravāt

spēt iemājot prombūtnē tavā

kur klusums pie klusuma krājas

nav tevis tā sauc manas mājas

Dziesma “Es piedomāju”

Mūzikas terapeites Inetas Heinsbergas mūzika un izpildījums

Dziesmas teksta autors – Uģis Segliņš

es piedomāju

pilnu māju

vien tik par tevi

piedomāju

nē ne jau dzeju

dzerot tēju

tev divus vārdus

sameklēju

nu saiņoju

ar lenti sienu

ar garaiņiem

ar baltu ziemu

es zinu auksts

un tā tas piedien

ka acis piezied

ledus ziediem

bet vai tu iznāktu

līdz vārtiem

vai varu lūgt

uz diviem vārdiem

Skatoties “Sibīrijas haiku”

   “Sibīrijas haiku” ir trāpījums desmitniekā (Jurga Vile, Lina Itagaki, dramatizējuma autors – Valters Sīlis, tulkotāja Dace Meiere).

   Laikā, gad gribas jau atgaiņāties no smagām tēmām, Leļļu teātris ir atradis veidu, kā lielākiem bērniem pavēstīt par izsūtīšanu uz Sibīriju.

  Mērķauditorijas izvēle un kaimiņu – lietuviešu (nevis latviešu) – gaitas zināmā mērā rada vajadzīgo distanci un telpu, kurā ielaist, lai pieaugušā jūtas vai pašu tautas dzimtu sāpīgā pieredze neliktu emocionāli kāpties prom. Izrāde ir noderīga ne tikai bērniem. Stāstīta no bērna skatapunkta.

   Mazā Aļģa pieredze tiek atveidota tik dzīvīgi, ka visas pieredzes skices (tēli, ainavas dažādās plaknēs) kustas un rodas mūsu acu priekšā topošā animācijā uz ekrāna.

   Stāsts sastāv no atmiņu druskām. Tās savirknējas mazākos notikumos, kas savukārt audzē dramaturģiski bagātu kopainu, ko vērojot, uzmanība ne mirkli neatslābst, pat ja brīžiem konkrēto personāžu gaitas tikai pazib un viņu vārdi vai raduraksti pagaist.

   Japāņu haiku ir būtiska nozīme gan stāstā, gan poētiskajā izrādes rokrakstā. Jo plašākā nozīmē šī izrāde ir ne tikai par izsūtījumu uz Sibīriju, bet arī atgādinājums par to, cik dziļi un pamatīgi mūs veido bērnības pieredze un cik spēcīgas ir jebkuras agrīnās atmiņas un piedzīvotais. Uzvedums skatītājā, iespējams, var rosināt ar izrādes tēmu arī nesaistītas bērnības gleznas…?   

   Nevilšus šo režisora Valtera Sīļa izrādi gribas sasaistīt ar citu viņa izcilu sniegumu – “Puika, kurš redzēja tumsā” Nacionālajā teātrī. Abās ir atklātas augošu bērnu dvēseles kustības.

   Izsūtījumam Sibīrijā nu jau ir veltīti daudzi darbi, un dažas “Sibīrijas haiku” ainas savas vizualitātes dēļ, iespējams, paliks atmiņā tāpat kā filmā “Melānijas hronika” kartupeļus lasošie izsūtītie, kurus pārsteidz uzraugi, kas liek viņiem tos izbērt, lai tupeņi tiktu cūkām.

   Izrādē “Sibīrijas haiku” ir ļoti precīzs, tehniski sarežģīts un bagātīgs aktieru darbs – Rihards Zelezņevs, Baiba Vanaga, Elīna Bojarkina, Kristīna Varša un Artūrs Putniņš. Mākslinieks – Uģis Bērziņš, mūzika – Gatis Krievāns, video mākslinieks – Toms Zeļģis, gaismu mākslinieks – Uldis Andersons.

   Ir izdevies!

Skatoties “POĒMU PAR SPĒLMANI”

   Dailes teātra koncertuzvedums “Poēma par spēlmani” pārsteidza un sajūsmināja.

   Tas veltīts Pēterim Pētersonam, un tajā izmantoti fragmenti no viņa lugām un dziesmas no viņa izrādēm – tāls, taču emocionāli ļoti tuvs laiks.

  Kāpēc izjutu spēcīgu katarsi? Tāpēc, ka izrādē, manuprāt, ir izdevies uztaustīt kamertoni, kas viscaur vibrē un pārraida izcilā mākslinieka savpato būtību un pārlaicīgo dzīvotspēju. Reti kad ir nācies redzēt šādu simbolisma paraugu, kur katrs vārds, atsauce, reiz dzimušie tēli tik spēji var sasaukties ar atmiņām un emocionāli atgādināt par teātra vēstures dzīvīgumu, nevis pagājību.

  Mūsdienās tik bieži piemin to, ka izrādes apmeklētājs skatoties pats piedzīvo un domās/izjūtās rada savu izrādi. “Poēma par spēlmani” nudien ir tas gadījums, kad dažādu paaudžu teātramīļiem ir iespēja likt kopā savas teātra pieredzes mozaīkas gabaliņus jaunā kopainā, un tā var izvērsties par milzu bagātību un jūtu uzplūdu. Un še nebūtu jābaidās, ka daudziem skatītājiem izrādes materiāls var palikt līdz galam neatpazīstams vai fragmentārs – manuprāt, var paļauties uz latviešu cilvēka tomēr pabiezo kultūrslāni, – katrā tiks aizķertas, iespējams, atšķirīgas, viņam būtiskās stīgas.

  Tā ir cieņpilna attieksme pret skatītāju kā daļu no latviskās pastāvēšanas mūsu kultūras vidē.

   Ievas Strukas dramaturģiskais materiāls, režisors Viesturs Kairišs,… Piedalās DT aktieri un koris “Kamēr…”.

SKATOTIES “LEOPOLDŠTATI” DT

   “Leopoldštate” Dailes teātrī aizkustināja. Lai gan PR smaguma centrs tika virzīts uz pasaules mēroga zvaigznes Džona Malkoviča viesošanos režisora statusā, tomēr par iezīmīgākajiem man gribētos atzīt citus akcentus.

   Pirmkārt, paradoksālā kārtā, vērtīgākais šķiet tas, kā Toma Stoparda luga ietrāpa īstajā laikā un vietā. Ebreju dzimtas sāga, kas citkārt varbūt līdzeni ierakstītos pārējo ģimenes sāgu plūdumā, šobrīd skaudri paķer aiz krūtežas un sapurina. Krievu fašisma izpausmes Ukrainā un latviešu izmiršanas tendence tepat visapkārt krietni traģiskāk uzplēš senāku fašismu un laika patinas segtos tautas zaudējumus. Visu cieņu par šī materiāla izvēli, pat tad, ja luga brīžiem kļūst drusku deklaratīva vai pārstāstoša. Svarīgi, ka lielāko iespaida atstāj kopējās panorāmas satvars un virzība.

   Otrkārt, šis samērā klasiskā manierē veidotais uzvedums priecē ar iestudējuma augsto kultūras līmeni un ieturēto estētiku. Te ir profesionāla raudze visos līmeņos, un šī teātra mobilizācija apjomīga darba vērienam izceļ ne tikai līdz detaļām pārdomāto režiju, bet arī visu citu izrādes veidotāju sniegumu. Kas taču arī būtu labas režijas uzdevums.

  Treškārt, ir aktierdarbi, kas valdzina. Lugā ir milzum daudz tēlu, tomēr ne katra loma atveidotājiem dod iespēju spilgti izpausties, radot tēla apjomu. Turklāt tik liels aktieru ansamblis atklāj arī citu, iespējams, diskutablu aspektu – ļoti dažādo izpratni par lomas veidošanu vai varbūt aktierskolu. Protams, to var uztvert arī kā atšķirīgo personāžu galerijas daudzveidīgās izpausmes. Taču bija daži aktieri, kuru sniegums reizē pamanījās būt spilgts, tomēr spēja labi ierakstīties kopējā izrādes bildē. Pieminēšu tikai 3. Jāizceļ Kārlis Arnolds Avots (Ludvigs), kurš nu jau kārtējo reizi pierādīja, ka ar dažiem triepieniem spēj padarīt savu tēlu dzīvīgu un iedarbīgu. Vita Vārpiņa (Grētla), kuras talants un profesionalitāte allaž spēj noturēt savā varā, arī šoreiz. Patīkami pārsteidza Madara Viļčuka (Hermīne), kas gluži kā kaķis artistiski un precīzi ieleca ik mizanscēnā, spējot decenti atklāt savu tēlu.

   Kopumā – vērtīgi pavadīts vakars, kas turklāt lika domāt arī par klasisko un novatorisko vērtību vietu šī brīža kultūras kopainā.