Author Archives: Uģis Segliņš

Melnbalti

 

“Dziesmiņa par pasaules galu”

FONOGRAMMA

UZDZIED IGETA GAIĶE un UĢIS SEGLIŅŠ

                                                    Uģis Segliņš

DZIESMIŅA PAR PASAULES GALU

kad galdā viss salikts kas iepirkts un krāts          

kad izrādās netrūkst ne nieka

klāt lavās un īdēt sāk pasaules gals

nav dzīvot nekāda prieka

          ko darīt ja pasaule aiztinas prom

          ja esam mēs pasaulei lieki

         vēl paliek kas lielāks par pasauli mums

         tie pārpasaulīgie prieki

ja zemīte karoti noliks un viss

ko darīsim kustaliņas

kur dēsies tās dziņas kas augšup mūs rauj

kur būsim mēs paši kas zina

          ko darīt ja pasaule aiztinas prom

          ja esam mēs pasaulei lieki

         vēl paliek kas lielāks par pasauli mums

         tie pārpasaulīgie prieki

ar čomiem nu sēžam bez pasaules še

ar džudītēm pārlaicīgām

kam gals lai ar galiem kam gribas lai iet 

gan paliks še tie kam mēs tīkam

          ko darīt ja pasaule aiztinas prom

          ja esam mēs pasaulei lieki

          vēl paliek kas lielāks par pasauli mums

          tie pārpasaulīgie prieki

NOTIS

TANKS AR TAKSI

Uģis Segliņš

 

„Nu, ko viens kalsns vīrišķis pasāks ar karalienes Viktorijas apakšbiksēm?!” – iesaucās Mirjama, lai gan, taisnību sakot, vēl vairāk būtu šausminājusies, ja redzētu tās viņam nevis rokās, bet kājās.

Un ar pirkstu lasīja tālāk: „Bet Marijas Kallasas vēstules un rotas izsolītas gandrīz par 2 miljoniem dolāru. Mīļo pistolīt, ja ātri piemet galvā, tad ne no šī, ne no tā dabū veselu miljonu latu!”

Viņa vēlreiz ilgi nopētīja dižciltīgās apenes, tad arī otru vešu, kam bijis gods kalpot Viktorijai par naktskreklu… un kuru bildē turēja rokās tas pats apstulboti laimīgais ērms – tā, it kā pašu karalieni viņam tikko būtu veiksmīgi izdevies izpurināt ārā…

Mirjama nomērķēja skatienu tādā punktā, kura nav. Tad bija skaidrs, ka tūdaļ kaut ko spēcīgu bliezīs.

„Figu vēsturei!” – tas arī bija tas šāviens, uz ko ilgi nenācās gaidīt. „Ejam, Pipar!”

 

Bet kopumā te ir klusi. Lai gan vairums teiktu, ka viņa dzīvo viena, tomēr, būsim precīzi, mēs mitināmies te divi.

Sētā bērnu klātbūtnē māmiņas saka: „Re, ku’ tantuks ar taksi”, bet – tie, bez bērniem, – saīsina: „Re, ku’ tanks ar taksi.”

Taksis esmu es. Tāpēc, ka es esmu taksis. Bet kāpēc Mirjama ir tanks? Varbūt tāpēc, ka slāj uz priekšu tā, it kā irtos ar pleciem cauri pilnam tirgum. Tomēr visbiežāk mūs apvieno Mirjamā „divus vienā”: „Re, ku’ taksiste!”

 

„Paklau, kam es esmu izstāstījusi?” – viņas domas sāka virpuļot tik ātri, ka pa kāpnēm noklunkurēja lejā pie manis, kamēr Mirjama pati vēl tikai ar purngalu pustumsā meklēja pakāpienu.

„Es taču esmu izmuldējusi visu! Ja nu vēl kāds izlasa avīzi un atceras, ko esmu teikusi? Labi, ka dzīvojam aiz restēm!”

Tas nebija tāpēc, ka mēs būtu ko noziegušies, – vainīgais bija tikai un vienīgi pirmais stāvs.

Kad man uznāca rūcamais garīgais, es Mirjamai ņerkstēju: „Vai tad pasaule jāsargā no manis šitādā veidā?!” Bet viņa mīļi atrūca: „Vai tad tu man neesi lauva!?”

Es jau tā īsti sevi no malas neesmu redzējis, bet ir nācies dzirdēt, ka daudzi cilvēki esot suņi. Varbūt es esmu viens no tiem? Taču – lai nu kas ir tie citi lopiņi, jāsadzīvo vien ir.

 

Savam uzvārdam manā pasē viņa bija devusi jāvārdu pirms daudziem gadiem – Pipars Šķudītis, – „Lai jau kopā rit – gan prieki, gan vakcinācijas!” – viņa nosmēja.

Man gan Šķudītes sakarā neviens nekādu jāvārdu nebija prasījis. Nu, jā, – dažkārt mēs neizvēlamies ne tikai vecākus.

Bet – ja nevari priecāties par visu, ko gribi, tad priecājies par to, kas ir, – pamazām jau arī Mirjama sāka šo gudrību no manis apgūt, lai gan tā arī nesaprata, ka pati ar savu būtni man to iepotējusi.

Tā nu man tika izsniegta suņa pase, un, lai kā arī būtu gājis, taisnības labad, dažkārt domāju: labi vien ir, ka tā nebija vilka pase.

 

Tā kā es vienmēr – vajag vai nevajag – tiku turēts saitē, tad patiesībā šī bija nevis izvešana pastaigāt, bet – pastāvēt jeb, skaidri un gaiši, mazkustīgs dzīvesveids. Staigināšana notiekot manis dēļ, lai gan, manuprāt, kā smejies, tas ir vairāk suņmīļa, nekā cilvēkmīļa prieks. Taču es par to vairs nereju. Lai jau viņai tiek. Vienīgi – dažkārt, manuprāt, ir grūti noprast, kurš tur kuru vadā – tanks taksi vai taksis tanku.

 

„Vai tu atceries, ko mēs lasījām?” Mirjama nelika man mieru. „Veci vājinieki dzīvo un dzīvo pieticīgi, bet tad uz nāves cisām atklājas, ka šiem ir piederējis puspasaules… Tagad tā varu izrādīties es!” Viņa ieturēja pauzi, acīmredzot gribēdama atgādināt, ka ir un paliek man tā labākā partija un ka mans pienākums ir uzost un sapluinīt jebkuras nāves cisas. Labi jau, labi!

„Vai tiešām es būšu tik neprātīga, ka ļaušu sev nomirt, to miljonu nedabūjusi? Vēl vairāk, – neiztērējusi?! Vai, Pipariņ, kā tu dabūtu ēst – kā viens elefants!” – viņa man glaimoja.

Labāk vien būtu iedevusi to speķīti, ko ēda šorīt.

Lai gan – viņa dalās, tā nevar teikt, ka nedalās. Taču galvenokārt ar domām. Ar tām es tieku barots – gods kam gods – nudien kā elefants.

 

„Ar ko gan lai aprunājas!?” – Mirjama murmināja.

Jā, jā – ha, kāds viltots izmisums!

Tas bija viens provokatīvi hipotētisks jautājums, kā teiktu mūsu sētas Profesore.

Neviens tuvāko 500 metru iemītnieks nekad nav varējis iziet no mājas tā, lai tiktu Mirjamai garām. Pamēģini tikai! Tad vajadzēja īpaši piepūlēties un blenz projām horizontā, it kā tuvplāna nemaz nebūtu.

Bet Mirjama nemaz tik viegli neļāva tuvplānam nebūt.

Viņa sarunu uzsāka it kā caur mani.

Ja kāds patika, tad teica: „Paskat, Pipariņ, kas te nāk pa feinu cilvēku.”

Bet – ja nepatika, tad deva zīmi, lai izsakos es.

Līdz ar to neviens netika garām, nesapštempelēts ar Mirjamas spriedumu, kaut arī visbiežāk štampelis bija jāuzliek man.

 

Dzīvoja viņa vientulīgi un svešiem neuzticējās.

Ha, ha, jūs varētu jautāt: kā tad neuzticējās, ja tuvākajā apkārtnē nebija neviena paša, ar ko šī nebūtu runājusi. Jā, runāja ar kuru katru, bet tikai sētā. Dzīvoklī nelaida nevienu – vai tie bija mūžīgie aptaujātāji no socioloģiskajiem, vai gāzes baudītāji, vai citi laika zagļi – nē, tādiem viņas dzīvokļa durvis bija un palika slēgtas. Un ar pārējiem visu varēja nokārtot sētā!

Taču patiesība bija skarbāka nekā pirmajā brīdī varētu likties.

Kāpēc gan mēs bijām ne tikai aiz restēm, bet arī aizkari vienmēr ciet?

Tāpēc, ka viss, kas bija tai apkārt, nebija viņas pašas. Ikviens to zināja, lai gan redzējis nebija neviens. Izņemot pašu Mirjamu, protams, un… mani.

 

Tā tikai likās, ka viņa ir runīga. Bet tā gluži vis nebija. Mirjama labprāt uzsāka sarunu, taču, ja cieši ar hronometrāžu stāvētu blakām, atklātos kaut kas tik neticams kā špionāža – jo izrādītos, ka pati viņa iemetusi sarunā labi ja dažus procentus, kurpretim otrs tajā piestūķējis visu atlikumu, un vēl ar uzviju.

Jocīgi! Kā to varēja dabūt gatavu?

Tāds īsti atšiepts smaids viņai parādījās reti. Mirjama drīzāk ietaisīja pierē rievotu rūpi, un tad sarunu biedriem raisījās pārliecība, ka tā rūpe tiek turēta par viņu. Vārdi it kā tika izgrābāti partnerim no paša sirds dibena, žesti vēstīja par drīzu pasaules galu, bet mīmika allaž apstiprināja, ka uz zemes nav taisnības. Tās bija tās pareizās sastāvdaļas viņas rīkotajos sētas samitos un simpozijos.

Ja reiz Mirjamai bija izdevies kādu sagrābt aiz nevainīgas frāzes kā pogas, tad viņa to pārvērta par ilgi velkamu rāvējslēdzēju. Augšā, lejā, augšā, lejā…

Taču – ja pretī pagadījās tie kuslie – no kuriem ne zilbes nevar izdušīt – tad pašai vien nācās nopūlēties un katru teikumu sākt vai pabeigt. Bet pa gadiem bija uzkrājies arī vajadzīgais balasts, ko allaž varēja uzlikt atsvaram, lai sarunu noturētu līdzsvarā. Tam viņa bija atradusi divus lietaskokus. Pirmais bija: „Vai, cik grūts mūžs!”, otrais: „Re, visiem labi!” Kā tos iemeta starpā, tā atkal viss aizgāja kā smērēt smērēts.

Taču sarunas vidū Mirjama mierīgi varēja apgriezties – it kā nekas nebūtu noticis – un iet tālāk. Patiesībā tas sarunu biedrus tracināja visvairāk – pēc visas sirsnīgās dvēseles kratīšanas pati uzvedinātāja uzvedās tā, it kā starp viņiem nebūtu bijis nekas vairāk, kā vien pliks gadījuma sakars.

Bet – ja reiz šamā ieradās sētā un domās noteica: „Nenāc šurp! Netuvojies man!” – tad ap viņu izveidojās liels, tukšs pusloks. Viņa stāvēja pagalma vidū uz taciņas kā miets, bet pārējie kā tādi nogrēkojušies nerātneļi, slapstoties gar malām, nobradāja zālāju. Tas bija īstens laika zudums, taču Mirjama taciņu bija kā ar skatienu aizstūmusi citā vietā, pataisot par neiemītu apvedceļu. Tas notika bez jebkādas manas piepalīdzēšanas – es paliku auksts kā suņa deguns.

 

Pirmā nācēja šorīt bija Inita. Kas gan varētu iedomāties, ka šis biezā gala pats biezenis vispār varētu apstāties un veltīt laiku kaut kādai Mirjamai! Viņai pat mašīnas numurs bija INITA, – lai pat dumākais policists zina, ka tā ir Inita, nu, – ka nedrīkst apturēt, jo – Inita. Bet, redz, pie Mirjamas pati apstājās.

– Paskat, Pipariņ, kas te nāk pa feinu…!

– Vakar es vienu sievieti gandrīz nositu!

– Un kas patraucēja? – Mirjama līdzjūtīgi mierināja, kā vienmēr gatava attaisnot jebko un jebkā, ja vien tas notiek taisnības vārdā.

– Ai!!! – „ai” izstiepās uz desmit minūtēm, kamēr vainīgo pa abām nebija nomušījušas.

– Bet – dzirdēj, paklau – kur pie mums notiek izsoles?

– Un ko tu vari piedāvāt?!

– Nē, neko, pilnīgi neko, itin neko…! – Mirjama nevilšus izgrūda, pat neapjēgdama, ko vervelē. – Jāiet sunim dot ēst!

Un tā vienmēr – līdzko parādījās kāds drauds Mirjamas pašas privātumam, tā „jāiet sunim dot ēst”. It kā allaž labāk zinātu, ko man gribas un ko ne! It kā es derētu viņai par labu attaisnojumu jebkam! Šī pat aizbraukt nekur nevarēja – jo „neesot, kam atstāt mani”. Smieklīgi! It kā es nebūtu varējis kādu brīdi padzīvoties arī savā nodabā! Varētu drusku uzelpot!

 

Šurp traucās Aleksejs, ar acīm iegrimis horizontā, it kā Mirjama būtu tukšs gaiss.

Viņš katru reizi bija nobruņojies līdz zobiem ar domu, ka šoreiz gan tā vella mātīte klāt netiks un viņš laimīgi aizspruks tai garām.

– Aļošenka…

– Mirjam, es steidzos, – ar steigu gaitā un aizvainoti drebošu lūpu bilda Aleksejs.

– Pag, pag, pag, tev kurpju šņore vaļā, – kārtējo reizi taktika izrādījās iedarbīga, jo tajā slēpās patiesības grauds.

Un Alekseja pirkstiem tamborējoties ap kurpju šņorēm, Mirjama atkal bija ieguvusi diezgan daudz sekunžu:

– Dzirdēj, paklau, kur pie mums notiek izsoles?

– Ieej internetā un paskaties! – viņš atriebīgi noskaldīja, jo skaidri apzinājās, ka Mirjama uz to nav spējīga.

 

Viena otra vītene tīri greizā brīnā nolūkojās, kad ieraudzīja, ka Mirjama atkal sagrābusi savā varā kādu vīrišķi.

Profesore vienreiz nostāvēja pat 6 minūtes, līdz Mirjama bija spiesta noprasīt: „Nu, ko lūri?! Vai tad es ar šo bučojos?”

Bet Profesore tik un tā negāja prom, skatījās ieplestām acīm, it kā gribētu gūt pieredzi, kā viņa to vīrieti sev piebūrusi.

Lai gan – ne nu piebūrusi, nekā, – atlaida jau pēc nieka pusstundiņas.

 

– Labdien, Šķudītstant! … – diez kas bērnam bija iemācījis tik nepareizi uzrunāt pieaugušu cilvēku! Tomēr mazie puišeļi izrādījās tai labākie draugi, jo, lai kā tie gribēja ķircināt Mirjamu, viņiem bija respekts pret mani, un no tā laba tiesa atkrita arī Mirjamai.

– Paklau, dzirdēj, puisīt, vai tu nemāki internetā tikt klāt pie izsolēm?

– A kas tur ko nemācēt. Bet tagad man nav laika, es varu pēc kādām divām stundām. Cik ātrs internets? Cik jums gigabaiti?

– Gigabaitu gan man nav.

– Nū, tad gan jums nekas nespīd…

Ej nu, sadabū gigabaitus, – Mirjama saplaka par bezpalīdzīgu večiņu, kaut arī nekas tik katastrofāls jau nebija atgadījies – tikai tas miljons joprojām nebija nonācis pašas kabatā.

 

Te nederēja sakāmais – parādi, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats. Ja tā spriestu, tad Mirjama ņirbētu acu priekšā kā kaleidoskops – tik raiba bija viņas draugu publika.

Likās, ka brīžiem tai mainās pat pases dati – ne vien pa gadiem, bet arī pa horoskopiem.

 

Tomēr – lai gan Mirjamu zināja gandrīz visi, tomēr pat piespiežoties nevarētu atcerēties nevienu, kas būtu nosaucis šo par Šķudītes kundzi, lai gan viņa arī tāda visnotaļ būtu varējusi būt, ja vēlētos, bet – nevēlējās. Tāpēc nevienam līdz šim nebija ienācis prātā viņu tā formulēt.

Labākajā gadījumā izšņāca: „Šķudīt’?” – poliklīnikā un… tas arī viss. Sūtījumus mums nenesa, uz ārzemēm nebraucām, naktīs pa ielām apkārt nevazājāmies – līdz ar to pases mums pārsvarā bija tikai tāds nekur nelietojams un mūžam kaut kur dziļi iegrūsts krāms. Pārsvarā – neatrodams.

 

Toties – kāds suns, tāds saimnieks, mēs abi droši vien bijām līdzīgi. Tikai – ja es biju garš uz priekšu, tad viņa – uz augšu. Astes jau arī: man – suņaste, viņai – zirgaste… lai gan pilnīgi nevietā.

Mirjama arī visā citā bija kā zirgs – tikpat gara un stipra jeb, kā pati teica, garā stipra – tas nākot no gēniem. Un, ja reiz bija jāstrādā, tad savu spēku būtu varējusi likt lietā jebkur – uz stalažām vai pie asfaltiem, bet ne – viņa bija ieraudzījusi sludinājumu, ka aicina darbā operā. Tas gan šo stipri izbrīnīja – vai ta operā vajag strādniekus?! Tur tak tik dzied, danco un gavilē. Tāpēc viņa drīzāk gāja ziņkāres, nekā vajadzības spiesta. Bet brīnumainā kārtā tika pieņemta. Un tā arī tur palika strādāt par…

… par kautkoneko, lai gan tas nebūt nebija kautkasnekas! Tā bija liela ņemšanās, ar sviedriem vaigā – pienest, aiznest, sakārtot, sagatavot, novākt – pa kulisēm, tiltiem un gremdētavām…

Tā nav, ka par neparko! Par strādnieci! Dažkārt viņai pat likās, ka viņa arī ir tā vienīgā, kas tur strādā, visi pārējie tik to vien dara, kā… „dzied un danco, un gavilē”. Bet pamazām viņa ar to samierinājās. Kā es viņai teicu: „Neuztraucies, katram sunim ir jāzina sava vieta”. Viņa palūrēja uz mani, bet neko neteica.

 

Tā Mirjama bija nolauzusi lielāko daļu mūža. Nolauzusi – tas bija pareizais vārds, jo tā viņa gāja pa dzīvi – it kā nolauztu katru savas dzīves kilometru, katru metru.

Un tomēr – tā bija labāk, nekā dirnēt kādā būvē dienu pēc dienas, ļepinot vienu un to pašu, ja te ik vakaru varēja celt ko jaunu. Un varenu! Nepavisam ne tā, kā pēc gostiem.

Kas par to, ka tas nebija paliekošs un jau tajā pašā vakarā jājauc nost?! Tāpēc tas nebija mazāk diži. Tieši otrādi – neko tādu ārpus operas neviens nemaz nespētu dabūt gatavu. Piemēram, no vienas pašas lupatas tikt pie vesela akmens mūra!

Un tā viņa visu iemācījās būvēt uz vienu vakaru: no priekšpuses – oioioi, no aizmugures – uiuiui, no tāluma – šiks, tuvumā – čiks! Līdz pamazām nekam ilgstošākam par vienu vakaru arī vairs nesaskatīja jēgu. „Es mīlu šo dienu. Un rīt es mīlēšu rītdienu,” – tāds bija Mirjamas sauklis. Viņai pat piena derīguma termiņš nekad nepārsniedza šodienu, – un visa kustamā manta arī kustējās – jo bija sastutēta… Pagaidām.

 

Līdz ar to Mirjama bija pieradusi vienlaikus atrasties ne vien dažādās vietās, bet arī dažādos laikos. Te viņa atradās pie Operas strūklakas un tagad, bet atlika tikai paspert soli sānis, kad viņa jau stāvēja līdzās Bahčisarajas strūklakai kaut kad pirms tūkstoš gadiem. Paskaties uz vienu pusi – gremdētava ar pacēlājiem, paskaties uz otru pusi – Spartaks un citi uzkrāsojušies dēlieši.

 

Tomēr, lai kas arī notika apkārt, tas bija pasaules līmenī, tālab viņa centās tvert to pilniem malkiem. Un tagad šo pasaules elpu, ko bija gadiem ieelpojusi, pati dvesa virsū citiem – savpati interpretētā izpūtienā.

Kustības bija rūpīgi iestudētas. Kaut arī pašas režijā, taču ņemtas no ekstra klases paraugiem, tāpēc neapstrīdamas.

Nevarētu teikt, ka viņa plātītos ar kādu mērķi, toties apzinājās, ka dara to pareizi.

Visus žestus un vēzienus viņa vispirms izmēģināja uz mazākprasīgiem, mākslā neiesvaidītiem ļautiņiem. Bet, kad sajuta, ka paņēmiens iet krastā, tad jau bez žēlastības to izvicināja jebkura priekšā, ieskaitot sētas krējumu.

Kā tad Mirjama žestikulēja? Ne jau kā pašdarbības amatiere, nē, viņa zināja, kā jāpastiepj roka uz priekšu, kā jāsakabina pirksti…

Tas, kas vienam soprānam kalpoja par atbalsta punktu, lai tiktu tik vien, kā pie augstajiem toņiem, Mirjamai derēja, lai izdabūtu no jebkā un jebko. Operā strādājot, viņa pat dabūja rājienu, ka aizkavē māksliniekus uziet uz skatuves. Viņa gan errojās: „Vai es vainīga, ja es šiem izrādos feināka partnere nekā tās uz skatuves?! Paskat tik, re, cik es varena – it kā es spētu kādam noraut dziedamo vai dejojamo!”

 

Baletniekus viņa tikai piecieta. Šmaugie augumi bija kā mēms pārmetums visām viņas krokām, kā tāds gaisīgs apvainojums, kas visu laiku lēkā un staipās acu priekšā. Un – ja pat viņa, sieviete būdama, nekrāsojās, tad kā lai noskatās uz vīrišķiem, kas bakstās ar skropstu tušiņu. Šos vieglos viņa neturēja augstā vērtē.

Lai gan atkal – te robežšķirtne bija – opera vai balets. Ja viens opernieks nokrāsojās pēc kārtīga varoņa, tad Mirjama viņam piedeva.

Kad viņa apskaitās uz mani, tad brēca: „Nu, baļerūn ar zemo šasiju!?”

Es rēju pretī: „Nu, sētas prīma uz pakaļkājām?!”

 

Taču operu Mirjama mīlēja no sirds. Es nedomāju, ka mūzikas dēļ. To viņa vienmēr lamāja. Pret dziedājumu arī izturējās kritiski. Nu – no iestudēšanas viedokļa jau tur vispār nebija ko redzēt – stāv, bolās, nekustās. Un piedziedājums arī nebija kā normālās dziesmās. „Operā nav pilnīgi nekā dabiska,” viņa apliecināja katram, kam vien to varēja apliecināt.

Un tomēr – viņai patika tas vēriens. Kas par rokas stiepienu, kas par dziļu skatienu! Tie vēzieni, tie lēnie, svinīgie žesti, tā balss trīcināšana…

Kopīgas ar operu viņai bija plašās emocijas, kuras Mirjama pauda un pauda, tomēr tās aizvien vēl bija un palika atliku likām kā neizsmeļama bagātība, kā nepārejoša vērtība. Un tām bija vajadzīga skatuve, nevis aizskatuve, to apliecināja pat Mirjamas balss iespējas, tikai – viena nelaime – ne dziedot. Nu, tad vismaz žestus viņa izpildīja ar trīsreiz lielāku švunku, nekā vajag. Tā, lai var redzēt otrā balkona pēdējā rindā vai, citiem vārdiem sakot, arī apkārtējo māju pašos augšējos stāvos… ja kādam dzīvē bija atbilstošas intereses.

Bet – vajadzēja operas lietpratējus, lai to saprastu, taču – lai arī cik daudz cilvēku dzīvoja tepat blakām – tādi vis apkārt nemētājās.

 

Mākslas templi atnest uz mājām Mirjama nespēja, tad nu viņai… iepatikās krāt drumslas. Un tās visas bija no operas. Ne jau nu tā, ka viņa zaga. Ko jūs!

Tomēr mājās bija saveidojusies kolekcija ar visu zvaigžņu pieskārieniem. Pa gadiem tie vienkārši bija iekrājušies. Mirjama veikli iemanījās nožmurīt visādas panckas un krikumus no tā, ko prīmām un premjeriem tik un tā nāktos izmest ārā. Taču tās nenonāca iznīcībā, bet izgaismoja viņas mītni kā vesels debesu jums.

Sākumā viltniece to sacījās darām tāpēc, lai parādītu bērniem un mazbērniem. Bet, kad saprata, ka nebūs vienu un secīgi – arī otru…

„Nu, tad būs jāatdod muzejam,” – Mirjama bija lasījusi, ka tā ir smuki un tā pienākas. Bet nenesa: „Par mani smiesies.”

Es gan nezinu, kāpēc viņai likās, ka muzejs pēkšņi nu būtu tā vienīgā instance, kas par viņu smietos. Tas bija krietni pārspīlēti, smējās vai visi… Es to būtu šai pateicis, ja vien tas kalpotu par mierinājumu.

 

Visu laiku tas bija tikai tāds hobijs – ievilkt nāsīs atlieku relikvijas, kuras pat zagt nav vērts, jo kurš gan zināja, ka tām kāda vērtība.

To bija veseli plaukti – mutautiņi, glāzes, salvetes, matu šķipsnas, bundžas, vecās smiņķu kastes… Tā, it kā svēto pirkstu nospiedumu saglabāšana, galu galā, kādam taču būtu jāuzņemas.

Teikšu vēl vairāk: Mirjamas mājās nebija itin nevienas lietas, kas nebūtu no operas. Pat krēsls bija pašas sapravīts – pēc tam, kad to bija ielauzis Hozē.

Ieplēsta zoss spalva, ar ko bija rakstījusi Violeta. Toreiz to nomainīja pievedums no citas zoss, toties ar veco spalvu rakstīto vēstuli bija saņēmis viņas mīļotais Alfrēds.

Zobens, kas salūza, taču ar to bija kāvies pats Spartaks. „Nē, ne jau tāpēc, ka viņš būtu kāvies ar mani,” viņa nosmējās manā virzienā, „bet zobens viņam pārlūza vidū pušu pašā cīņas karstumā, tā sacīt.” Un kopš tā laika „Salauztais uzvaras zobens” ir Mirjamai pie ārdurvīm, ja gadījumā es viens pats ar kādu netiktu galā.

Pelnrušķītes kurpīte, tik daudzus vakarus izvazāta pa sapņu ballēm, nodriskāta tiktāl, ka vienā dancī ielūza… tā no Pelnrušķītes kājas pārvietojās uz Mirjamas plauktu. Jo – vai tad kurpītes vienmēr ir tieši jāvalkā? Dažkārt – ja nevalkā – tad tās arī nespiež. Un neviens arī netiek iekšā un nedabū nokontrolēt, vai īpašniece ir īstā princese.

Aikāsāp mutautiņš, kas līdz ar veco Aikāsāp devās pensijā. Jaunais lietoja jau citu.

Viena beigta pačka bija atlekusi no „Gulbju ezera”. Kauns teikt, bet vienreiz viņa provēja to sev uzstīvēt pāri taļļai.

Plauktiņi bija uz sāniem apgāztas kastes no „Cosi fan tutte”.

No Mirjamas krūzītes iepriekš bija malkojusi Pīķa dāma, bet šķīvīti agrāk lietojis Toreadors…

… viņa bija tikai uzlasījusi aiz citiem to, ko tie paši nevīžoja aiz sevis savākt.

 

„Vai tu atceries, kā tu man sagrauzi Antiņa kaulus?! Kāpēc tu man apēdi tos Antiņa kaulus? Paskat, ko mēs par tiem tagad izsolē dabūtu!”

To viņa man mūžam pieminēs. Pirmkārt, tie nebija Antiņa, bet viņa ēstās vistas kauli, otrkārt, vai es vainīgs, ka viņš tos nosviež man pie paša purna? Kā es varu zināt, ka tie nav domāti man?

 

Vienreiz Operā tika sasaukta ārkārtas sapulce par pazudušajām mantām. Tad gan Mirjama sanervozējās, bet viņai pašai par lielu pārsteigumu vainīgā izrādījās kāda cita, turklāt tāda kā pusprīma, kas pēc tam klusi nozuda, pāriedama citur pa mārketinga līniju. Tad jājautā – kas tik no tās Operas kopumā nav izstiepts?! Un Mirjama sajuta pēkšņu konkurenci. Sajutās gandrīz kā īsta prīma.

 

Šad tad viņa bija mēģinājusi palielīties par savu kolekciju sētas pastāvīgajiem iemītniekiem. Bet tie to uztvēra kā dzīves diktētu nepieciešamību. Tāpēc – neuzskatīja par vajadzīgu apbrīnot un apjūsmot! Nu, ja apēsta vista, tad droši vien bijusi tikai pusapēsta, ja izdzerta limonāde, tad gan jau tikai pusizdzerta. Viņi piekrītoši akceptēja šo hobiju kā vajadzību piebeigt to, ko „dzīves kungi” nebija kārojuši notiesāt līdz galam.

Ar kādu nicinājumu Mirjama uzblenza par tik piezemētu sava hobija traktējumu! Tas nebija tas. Ja jau tā ņem, tad Mirjamai naudas bija pilnīgi pietiekami, lai tiktu pie kādas jaunas taburetes vai ik pārdienas. Bet nē! Viņai neko jaunu nevajadzēja.

Tie pieskārieni – lūk, kas uz viņu runāja.

 

Ja viņa tagad tos iztirgotu ūtrupē, kas tā būtu par naudu, kas par bagātību! Mirjama attapa, ka ir neizmērojami tālredzīgas gudrības iemiesojums, – mūsdienās to sauktu par izcilu biznesa ožu! Nekustāmā īpašuma burbulis ir noplīsis, toties ir pienācis viņas laiks! It kā parasts sievišķis, taču šito tālredzību!..

A kā tu pierādīsi, ka tev pieder kabatlakats ar puņķi no paša Dona Kihota šņaucera?! A lai taisa ekspertīzi, – paņem DNS un salīdzina! Jā, bet kas tev ies tāda štrunta dēļ traucēt Dona Kihota DNS?! Atkal bēda.

Patiesībā mājās ir miljons, tikai viņa netiek tam klāt!

 

Tad viņa pēkšņi paskatījās uz mani tā, it kā ieraudzītu pirmo reizi un iesaucās: „Pipariņ! Vai Tu maz zini, kas man tevi iešķieba? Otello tak!!! Iespējams, ka Tu esi miljons dolāru vērts!”

Ārprāts – ko? Kas?! Uz izsoli?! Ko darīt?! Es negribu prom! Laid! Kā tu vari! Citur?… Prom – uz ielu! Kur sprukt?! Saite kaklā, gaisu, … Pa labi, laid, maita – vau, vau, vau… Bļ-au!!!

Es pēkšņi jutos reizē kā muzejā nenokļuvis eksponāts ar pasakainu vērtību, reizē kā valūtas maiņas punktam cauri izgājis, pa pirkstiem izmurcīts piecītis, reizē kā nodots, pamests, pārdodams… kā viens suns!

„Kur tad nu rausies! Pipar! Kur skriesi! Ak, tu nešpetnais ķēms!”

Es rāvos, līdz pieturai, ierāpties, aizbraukt, aizlaisties… Šķirba tu gatavā! Bet… viss, piekusu, nav spēka, vairs nevaru…

Mirjama atkrita uz soliņa pieturā. Viss, es ar tevi nekad mūžā vairs nerunāšu!

 

… Tā taču bija tik feina pietura – tur gāja garām pilnīgi viss – trolejbusi, autobusi un pat tālie reisi. Kas tur bija sabiedrības, ar ko iztriekties! Vajadzēja tik netīšām uzsākt! Mēs tur dažkārt varējām uzzināt pat to, kas tajā dienā atgadījies Naukšēnos un, ja palaimējās, – arī igauņu pusē. Un kā atzinīgi novērtēja Mirjama: „Tādas lietas jau avīzē uzzināt nevar”.

Piemēram, par kapakmeni, kas Valkā vai Valgā kustas, ja tam iet tuvāk. Tas notiekot tikai svētku reizēs. Var jau būt, ka kustējās nevis akmens, bet pats vērotājs, tomēr Mirjamai patika jebkura ezotērika…

Mirjama, nu kā tu vari, pēc visiem šiem mūsu kopdzīves gadiem!

Es raudāju, jo es „negribēju sākt jaunu dzīvi”. Siksna karājās kā nolemtība, un es sapratu, ka arī izbēgt no savas nākotnes nevaru. Es skatījos sev priekšā tukšumā, kur arī redzēju tukšumu…

… kamēr Mirjama tikai drusku padīdījās un jau sāka celt sapņu pilis: ko viņa pirks par miljonu. Viņa uz līdzenas vietas ķērās pie plāna ar trim sadaļām: kas no šī brīža būs viņas ekstras, nepieciešamības un vēlmes. Un, ak, jā – vēl ceturtā – arī kaprīzes.

Viss – būvēts uz maniem kauliem!

Kā pirmais sarakstā tika iekļauts zefīrs. Bet es kaucu un smilkstēju, – ko tik visu nebija iespējams iegādāties, ja vien ņem un izsola vienu pašu Pipariņu! Izrādās, manis ir tik daudz, ka pietiek visām četrām ailēm.

Un jo vairāk viņa sapņoja, jo vairāk viņai vajadzēja. Un jo vairāk viņai nebija, jo vairāk pietrūka… Un kad viņa sanervozējās, tad sāka grauzt nagus – tā nebija kaprīze, tā bija nepieciešamība.

 

„Pipar!” Mirjama pārtrauca dungot „Traviatu”. „Bet manu tēvu taču sauca Alfrēds! Un Alfrēds „Traviatā” bija Violetas brūtgāns! Paskat tik!”

Un šajā negaidītajā atskārtā Mirjama pēkšņi sajutās gluži kā pasaulslavenā mīlnieka miesīga meita un „Traviatas” iemiesota pēctece!

„Ko es te, muļķe, organizēju?! Ko tad es – pati sevi un visu mūžu izlikšu vairāksolīšanā? Kas tad ņemsies mani pārsolīt!? Tu, Pipar? Un kas tad es būšu pēc ūtrupes, kad viss būs izsolīts? Plika, bez nekā…! Nevienam pat neinteresēs, ka mans tēvavārds ir Alfrēds! Tad jau ar dienišķo miskasti es mierīgi varu iet un konteinerā ielidināt arī pati sevi.”

Un es atmodos kā no ļauna murga.

 

Mēs piecēlāmies un gājām garām tam, ko Profesore dēvēja par loģistiku, lai gan Mirjama tās dēvēja par miskastēm. Smuki sadalītas pa kategorijām – te nekonkrētiem mēsliem, te konkrētiem – plastmasai un papīram. Ja kādam nācās tās izmantot, tas jau pusceļā parasti sastinga starptautiska mēroga pāratbildībā, jo zināja, ka noteikti izdzirdēs, ka šie mēsli taču nebija jāmet tur, kur viņš iemeta, ja jau „tam blakus ir nolikti atsevišķi konteineri”.

Viņa gan to teica it kā man, bet ar nepārprotamu zemtekstu, ka es, riedams uz vaininieku, esmu izdarījis pareizo izvēli, jo ar manu purnu, kā allaž, rej patiesība… Uz miskastēm bija saskribelēts: plastmasai, sadzīves atkritumi, Jānis, nafig… bet es nopriecājos, ka ne uz viena no konteineriem nebija rakstīts Mirjamai vai Piparam.

 

„Nē, Pipariņ, mēs vēl padzīvosim. Mēs vēl labi padzīvosim! Savā miljonu vērtajā buduārā. Nebaidies, – vai tad tu domāji, ka es tevi grasos atdot?!”

Viņa nolaizīja manu purniņu… vai arī to sauc par bučošanos?

Un es jutos kā vecs muļķis, kurš nez kāpēc bija iedomājies, ka Mirjama būtu spējīga uz tādu rīcību, bet reizē es jutos arī kā… dārgums, par kuru Mirjama nupat kādam ir atdevusi atpakaļ miljonu, lai tik es būtu viņai līdzās.

 

„Man šodien iet erogēni,” pienāca profesore un turpināja caurskatīt šīsdienas pienesumu. Bet viņa jau allaž sabiezināja krāsas. Jo, manuprāt, erogēni viņai neklājās nekad.

Mirjama Profesori lamāja daudz un labprāt. Un vienmēr atradās labs iemesls. Šī to zināja un nepretojās. Viņa patiesībā jau satiekoties pateica, par ko to var sunīt šodien, un tā arī saprata šo darījumu – ka par 10 santīmiem ļauj sevi nosodīt. Gan par to, ko izdarījusi, gan par to, ko nav izdarījusi. Un iemesls bija tikai viens – Profesorei bija vienalga, kā tikt pie kādas kapeikas, var jau arī caur sunīšanu – ja tik ir pozitīvs rezultāts.

Profesorei tas nozīmēja nevis labošanos, bet dažus saņus skaidrā naudā, – arī šoreiz viss noritēja kā smērēt smērēts.

„Nu, kur tad nu vazāsies, būtu jel nomazgājusies!”

Profesore paskatījās caur pieri, lika kabatā jauniegūtos 10 santīmus, sagrīļojās… un pēkšņi, roku no kabatas raujot, tai līdzi augšup uzšvirkstēja čeks.

Tas bija pavisam viegls – tikai par 44 santīmiem, kas atspoguļoja piena cīsiņus. Bet tā kā tajā ierakstītā summa bija tik niecīga, tad ātri kā pūka tas nolidoja lejā un tā nu tur palika uz zemes vāļājoties.

Kad Profesore bija prom, Mirjama pieliecās, pacēla čeku un izpētīja.

„Paskat tik – es viņai desmit saņķikus, bet čeks man – par veseliem čēezmit četriem. Re, visiem labi!”

Kas liecināja par to, ka pat pēdējai Profesorei Mirjamas acīs ir vērtība.

Mirjama uzsauca: „Nāču, Pipariņ, iesim!”, ielika čeku maka papīrnaudas nodalījumā…

Un smaidīja.

Ja kāds no malas to būtu redzējis, tad visādā ziņā nodomātu, ka Mirjama zina, ko ar to iesākt.

Bet viņš kļūdījās.

Tāpat kā visi, kas apgalvoja, ka lai nu ko, bet Mirjamu jau nu gan pazīstot.

Vairāk neko es neteikšu. Kā smejies, – vau vau!

 SVĒTAIS JURĪTIS

Uģis Segliņš

Un ja vēl sāk līt… Un ja vēl sanāk maz cilvēku… Viņa iedomājās to šķidro skatu, ko gan par laimi nekad neredzēs, vispēdīgi zārkā iekortelējusies…

Taču viņai palika sevis tik žēl, tik žēl, ka rokas atšļuka, asaras bira kā pupas, pieķēzīdamas visu sasmalcināto rīta veikumu… Un vai tas maz būs rasols, ko griezīs viņai uz bērēm? Uzliks kaut kādas čužas no bāzes!

Ak, Dievs, pagasts tūdaļ būs klāt, bet rasols vēl nav aizdarīts, – Ilgiņa atģida un mudīgi iebrauca čībās.

Un sāls, kur sāls?! Izbiedētās acis šaudījās no plaukta uz plauktu un pēc izmisīgas maldīšanās uzgāja meklēto. Roka sagrāba nešpetno plastmasas sēnīti, sirdīgi papurināja, un tikai tad sirds sāka mitēties no straujajiem lēkšiem.

Tā, gatavs ir – lai jau nu rij! Bļodiņa noklaudzēja pret galda virsmu, un beidzot Ilgiņai paspruka tās spējās dusmas, ko, bezmiegā valstīdamās, viņa līdz pat rītam bija pūlējusies aiztriekt.

Pag, vai tik jau nezvanīja, – Ilgiņai sakārojās viena zaglīga skatiena caur aizkariem.

Nē, paskat, šoferis Vilnis slamstās. Iešļukājis nav. Lūr šurp. Ilgiņa steigšus parāva aizkarus ciet. Vai tad pēc vakardienas piekomandēts sargāt mani, pagāns? Ko ta es tagad – būšu viņam zem lupas, vai?

Ilgiņa vairījās no šamā kā no nātrēm. Jo nekad nevarēja atturēties, neiebāzusi degunā par šmigošanu un ļuļķēšanu.

Bet viņš tik atcirta pretī: „Es netaisos būt tāda dabas kļūda kā tu, tik ilgi jau neviens nedzīvo!”

Varen liels pagodinājums! Vai tad man tas būs jāklausās arī savos šūpļa svētkos?

Dillēs tādu! Lai gan viņš jau nu tad ir tīrais eņģelis, salīdzinot ar to, kas grasās te uzrasties!

 

Kā jau pa gadskārtu pienācās – pagasts Ilgiņu nāks sveikt. Un šoreiz jo īpaši. Kā nu ne! Māmuļai 85. dzimumdiena. Vecākā – jau, kudī, no kurām varām. Cik deputātu te jau nebija paspējuši sašmucēties!

Un kas tagad iznāk? Arī šie, kas tikko uz varas stutēm uzstutējušies!

Nav jau runa par kārno ikdienu… Kas viss dzīvē nav pieciests! Bet to, ka ķersies klāt nāvei…! Tā tik saka: kapā varēs atdusēties vienā Dieva mierā…

Un Ilgiņai no jauna visa mugura notirpa – tur jau arī tas suns aprakts. Ja dzīve štruntīga, to vēl var pieciest, bet ja vēl viss aizmūžs?

Tak pat tur tev neliks mieru! Tieši šajā punktā viss bija mainījies pašā iedīglī. Un Ilgiņa to juta kā neviens, – vairumam tas varbūt nebūtu aizgājis līdz kaula smadzenēm. Taču, izrādās, pagasts grasījās apskādēt ne vien to atlikumu, kas atlicis šaisaulē, bet ieriebt arī uz visu garo mūžību.

 

Bet kapi tak paliks tā pēdīgā pietura – uz paradīzi jau viņu augšā neņems.

Kā viņa savulaik bija izsapņojusies par pūkainām bučām un maigo tvērienu, un ilgpilniem skatieniem nedēļu garumā!..

Bet toreiz, tur, projām…

Mežā strādāju.

Un vadītājs, razbainieks, nāk virsū.

Es tik redzu, ka mēs divi vien palikuši visā biezoknī. Un šis to laikam jau iepriekš izgudri iekārtojis.

Kas, es – meitēns gadu septiņpadsmit -, un nāk tāds makans, mēģina sagrābt. Ar stingru veča roku. Mežstrādnieks taču.

Kā ķēru ar to pašu cirvi, kas pa rokai gadījās, kā gāzu…!

Pēdīgi sasaucu cilvēkus, stostījos, ka koks šim trāpījis krizdams, bet pati trīcēju pie visām miesām. Kuram tu iestāstīsi, ka tā tak bij pašaizsardzība?!

Kurš noticēja, kurš ne, – mierā lika…

Tomēr – Dievs jau redz, nav mazais bērns, – tas, ko viņa bija sastrādājusi, nebija atdarāms…

Es gan ar sevi jau cik reižu esmu centusies norunāt, ka tā tak bij pašaizsardzība. Un bija ar’. Tā bija pašaizsardzība. Preventīvā pašaizsardzība.

Un tomēr tas man neliek mieru – ja nu Volodjka neko ļaunu nedomāja – tik tā pa jokam meņģējās?

Un sliktākais, ka neizdarīja tak man neko. Būtu izdarījis, tad es varētu ciest, raudāt, taisnoties. Bet… tagad – zvetēju par ne par ko, par iedomām vien…

Nospļāvās Ilgiņa par bučām un vairāk nevienu vīrišķi sev tuvumā nebija laidusi. Ni un ni!

Paldies Dievam, taisnību neviens nezināja – ne pagastā, ne kur citur.

Es arī pati to būtu gribējusi nezināt, bet kā lai to prātu iegroza? Skleroze paņem tik to, ko grib. Kur mani vienīgie lati un brille, to nezinu nekad, bet to, ka Volodjkam ar cirvi – to zinu vienmēr.

Paradīzē Ilgiņa netiks – tas nu viņai bija skaidrs. Mācītājs jau te centīgs, bet ko tad viņš īsti var zināt…

Taču uz elli arī Ilgiņa neposās – tas jau būtu tā kā par šerpu…

Bet – kapi arī laba vieta, starp savējiem, kur tuvie, mīļie, blakām, kur visi… Un ar to pietiktu…

Ko tad es darīšu kopā ar lidojošiem eņģeļiem? Ne man tas augums, un negribas ar vairs nekur projām laisties.

Mani spārno vistu spārniņi zupā – vismaz zinu, ka ēdu pusdienas un vēl neplivinos nekurienē.

 

Pagasts gribēja nākt Ilgiņu sveikt kā vienmēr – ar veselu sastāvu. Jo nozīmības ziņā viņa te bija vismaz trešais numurs uzreiz aiz Jāņiem un Ziemsvētkiem.

Taču šoreiz priekšsēdis pateica striktu „nē”. Dosies viņš viens pats, jo jutās iztrūcies un pats gribēja redzēt, kā Ilgiņa noreaģējusi. Ies izlūkos, un liekas vienības var tikai traucēt.

Toties puķēm atvēlēja par diviem latiem vairāk un skatu grāmatu arī izvēlējās ar divreiz pulkāk bildēm.

Bet reaģēt bija uz ko! Jo te nav neviena cita tik veca.

 

Līdz ar to pagasts šoreiz būs Jurītis viens pats – bālgans tumšā ādas tipa vīrietis, allaž mutes kaktiņus uz leju iegrozījis, sak, redziet tak, cik man grūši – laulībā tikumīgs, darbā priekšzīmīgs, ko vēl lai es izciešu jūsu labā? Izķidāts kā amēba, kam visa dzīve un darba apstākļi paiet zem palielināmās lēcas.

Kas nekaitēja Jēzum – par viņu sarakstīja pēc nāves, bet man viss par sevi jālasa avīzēs, dzīvam esot. Un kurš mūsdienās pret cilvēku izturas ar vajadzīgo pietāti?

Viņš jau nemaz pats neplijās sēsties pie Dieva labās rokas, viņš tur tika daudzbalsīgi ievēlēts uz termiņu. Ar nomācošu, nospiedošu vairākumu, kā saka. Vilka pagastu, kas izrādījās spītīgs kā ēzelis un vairāk rāpuļoja atšļauku nekā klumpačoja uz priekšu.

Bet tas, kas darījās pēdējā laikā, gāja pāri Jurīša saprašanai un aizņēmumiem. Ar pāris kredītiem ķešā viņš jutās tā, it kā krīze pēkšņi būtu pieķērusi viņu nedarbos.

Kur te Visaugstākā žēlastība, ko viņš jutās pagodināts iemiesot, – vai tad viņiem nevajadzēja būt uz vienu roku?

Kur trekno gadu kontinuitāte? Rēķini nešpetnā jestrumā cilpoja šurp aumaļām. Kur dēties, kur sprukt? Kur acis likt? Būs jāmet pie malas pēdējās kauna paliekas, jāiet pārkreditēties… Un izskatījās, ka tas ir tikai beigu sākums.

Visi priekšnieka standarti tika apcirpti: sievu piespieda vājēt, meitu – strādāt, mājkalpotāju – nenākt… Tik nevainojams bija viņa privātais sīvī.

To dzelkšņu kroni ārpus darba laika viņš nemaz neņēma nost – tas viņam bija ielakots kopā ar frizūru un labi piestāvēja.

Bet tad pēkšņi direktīvās viņš pamanīja vienu spīdošu punktu, kas ar pāris trāpīgiem vārdiem izteica neizsakāmo. Fondi: inovācija, restrukturizācija – veciem un vientuļiem! Un viņam acumirklī dzima plāns – mūsu ļautiņi jau sen to bija pelnījuši! Būs! Būs gan inovācija, gan inaktivizācija.

 

Taču Ilgiņa jau nebūs no tām, kam var acis aizmālēt ar puķēm un bilžu grāmatām. Brilli viņai vajag, bet ir lietas, kas labi saskatāmas arī bez brilles. Ilgiņa visu zina, jo TV šovus skatās un arī radio vēl reizumis uzgriež. Nekā jau tur nav, bet vismaz kāds tarkšķis vervelē, kopš takšelis miris.

Vakar…!

 

Tas notika radio „Aktuālajā stundā” astoņos. Kad viss tiek pateikts – i kas jauns, i laika ziņas, i kurā Amerikas skolā cik kurš nošāvis.

Kā vienmēr – sāka runāt tas smukais diktors ar žūžojošo balsi, kam arīdzan visi sliktumi izskanēja līgani kā ķīselis: „Lietuvā uzliesmojis cūku mēris,” – tā, it kā šis saldu bonbongu pa muti viļātu – lai tik nevienu šais laikos nesatrauktu, bet lai katram, kam galva uz pleciem, trieka būtu klāt!

Nu, labi! Bet tad sāka intervēt pagasta priekšsēdi. Viņš esot ieradies ar priecīgu ziņu – beidzot pagastā būšot jauni kapi.

Nē, nu feini… Bet, pag, ir taču jau vieni, kam tad vēl…

Nu, un kad tad tie jaunie kapi sākšot funkcionēt, – ieaijājās diktors.

Ilgiņa piebāza ausi pie radio tuvu, tuvu.

Kā, kad? Tad, kad kāds nomirs, kad būs ko glabāt, – tad arī sāksim funkcionēt.

Viņš tādā kā paģērošā aizvainotībā atcirta uz jautājumu, noplātīja rokas un ar kreiso Ilgiņai skaidri trāpīja pa ausi.

Un viņa skaidri redzēja, kā šis tur tagad sēž – acis izvalbījis, stulbi blenzdams!

Un tas viss kopā izskatījās kā mēms pārmetums tieši viņai – par to, ka šī vēl turas. Jo viņa kā vecākā ir vistuvāk vēlamajam rezultātam.

Johaidī – ko tik neatļaujas!

Jaunus kapus viņiem vajagot, skat, ko!

Vecie esot pilni, neesot vairs tās infrastruktūras. Padomājies – infrastruktūru viņiem kapos! Pumpis – visa infrastruktūra! Plus vēl grābātāja, kas novāc sakritušās čabatas.

Un cik tur nebija kopiņu, kas aizlaistas!? Vienkārši vajadzēja virsū stūķēt un viss! Tā jau, ja vispārīgi skatās, jebkurā vietā pa kādam kaulam mēdz izlīst no kādas nekurienes.

Blakus centrs – neesot gigēniski? Kāpēc tad visu pagāšo gadsimtu bija gigēniski? Kas ta tad te bija, – nomale?!

Un šitāds mērglis rīt nāks mani sveikt jubilejā! – Ilgiņa noskurinājās. Liekulis tāds! Manu nāvi viņš gaida – nāks baudīt, cik ilgi vēl jāciešas?

Izrādās – šiem nekas nekust tik tāpēc vien, ka viņa vēl kust!

Kas ta – es esmu jums kāda kapu biznesa sēklas nauda? Kredīta ķīla?

Uzreiz Ilgiņa juta, ka trūkst gaisa, bet pat validols nekur riņķī nemētājās, – tad nu uzrāva virsū plašķi un špudurks – uz aptieku.

 

Nepaspēja ne ienākt un durvis aizcirst, kad jau tika saņemta atplestām rokām.

Kā viņai likās, ar priecīgi iztrūcinātu: “Vai jums kas kaiš, Ilgiņ?”

Man nekas nekaiš! Tikai galva sareiba, validola vajag…

Viņa nedabūja ne izteikt līdz galam, kad jau tika skriets un nests uz letes, vesels kalns, kā uz anatomikumu, kā uz cūku gripu, kā uz celulītu.

– Tu dzirdēji?

– Es dzirdēju.

Skaidra lieta – Birutiņa jutās tik iesaistīta jaunumos, it kā arīdzan aptieka pārtaptu no filiāles vecajiem kapiem par filiāli jaunajiem.

Aptieķniece Birutiņa bija lāga sieva – vietējo žēlabu un kaišu folkloras vācēja un tālākteicēja. Ķīmija te svabadi sadzīvoja ar aizvārdotu sāli, zemes tauki ziedās vēl pa virsū ehtīgiem zieķiem… Bet tad vismaz savējiem tā veselība ripoja uz priekšu kā smērēta…

Birutiņa jau atspērusies rāva laukā no šūplādes spiediena mērāmo…

…Vai tad tagad maz uz veikalu var iet? Bija bail, ka visur, kur Ilgiņa parādīsies, viņu sagaidīs kā kapu zvaigzni vai apbedīšanas prezentāciju.

Taču viņa neļāvās iebaidīties – tikai neizrādīt vājumu, citādi ar viņu neviens vairs ne par ko citu nerunās, kā tik par galu.

Viņa jau garā redzēja, kā visi gaida jauno kapu atklāšanu gluži kā kādu Lapčonoka lielkoncertu. Tik cierē, kad Ilgiņa savīkšīsies un varēs noteikt īsto datumu.

Ilgiņa lēni un prātīgi atvairīja spiedienmērāmo, paņēma validolu, izgāja, bet tad – kā ņēma vagu uz autoostu…! Prom – vienalga, kur, vienalga, kādā virzienā, kaut vai atpakaļ uz Sibīriju…

Tikko Ilgiņas mugura bija nozudusi pa durvīm, Birutiņa jau spaidīja priekšsēža numuru, ka ir pirmie upuri.

Tikai – kur nu tālu aizmuksi mazā miestā? Kā iekāp autobusā, tā šoferis Vilnis, bezkauņa, raida prom un draud, ka zvanīs policijai, lai savāc par klaiņošanu: „Nu, kur tad nu steigsies, šitas tak iet uz kapiem… Pati dzīsies pakaļ kaulainajai? Ja tik ilgi dzīvo, nāve piemetas tik vai tā.”

Pipari šim uz mēles!

Bija vien jāšpago uz veikalu un jāsapērk produkti, lai rīt ir ko celt galdā tiem rīkļurāvējiem.

Tagad kā cietumā – dzīvot neļaus, bet uz miršanu jāgaida.

 

Bet Jurītis radio studijā bija noplātījis rokas, sēdēja, acis izvalbījis, stulbi blenzdams… Un diktoram nekas cits neatlika kā liegi pateikties par aizraujošo interviju un vedināt iegriezties studijā tiklab arīdzan ar citām priecīgām ziņām.

Jurītim bija grūti apslāpēt savu iekšējo starojumu, jo risinājums bija spīdošs. Viņš burtiski polonēzes solī slīdēja līdz mašīnai un norādīja šoferim braukt uz masāžu.

Bija jādodas uz Rīgu, jo uz vietas tādas lietas nesaprata. Citādi jau te ar akmeņiem tiktu nolinčots ne tik vien viņš pats, bet arī grēcīgā masētāja. Kaut gan Rietumos jebkuram vīrietim tiek sniegta masāža! Un austrumos arī. Nemaz nerunājot par dienvidiem. Un ziemeļos bez tā vienkārši nevar iztikt. Ar visu aromaterapiju, anticelulītu un refleksoterapiju… Masāža ir masāža – par veselību ir jādomā – tā ir veselība un punkts. Un – tikai nevajag!

…Kredīti būs nomaksāti, parādi dzēsti, visas sievietes apmierinātas – kā ģimenē, tā arī ārpus… Viss būs pa smuko.

Iedomās Jurītim jau šampanieša ņirbulīši burbuļoja gar acīm…

Taču īsti zibeņi, kā vienmēr, nāca negaidot un satricināja viņa galvu kā no zila gaisa. Zvanīja Birutiņa no aptiekas: kā tad, ir pirmie upuri – Ilgiņa jau atsteberējusi pēc validola. Par jaunajiem kapiem.

Tā, sākas! Tas ir jānovērš pašā saknē!

Jurītis deva rīkojumu šoferim griezt atpakaļ uz ciemu!

Sasodīts – par agru viņš bija izpļurkstējies. To visu taču vajadzēja tā gudri, pamazām, sagatavojot sabiedrisko domu, irdinot augsni, izsūtot preses relīzes…

Garā mēle ikreiz pārvēršas par viņa paša žņaudzējčūsku!

Bet tieši par vecīšiem tak es domāju! Par ko tad citu lai te vēl domā, ja jaunie aizbraukuši vergu darbos uz ārzemēm sēņot? Citas nākotnes nav, kā jaunie kapi! Simbols atjaunotnei – viņa acīs iespīdējās sadistisks šķelmīgums.

Kapi likās kā viņa atdzimšana jaunai dzīvībai. Tā teiktu mācītājs, un arī Jurītim tam būtu bijis jāpiekrīt, pat ja katrs ar to domātu gluži ko citu.

Tā ja! Bet ko tad es šodien ar Ilgiņu iesākšu? Saņemšu ap pleciem, mierināšu? Glāstīšu un teikšu labus vārdu? Rīt viņai jubileja, tad arī glāstīšu un mierināšu. Ai! – atmeta ar roku Jurītis un izrīkoja, lai šoferis stūrē vien atpakaļ uz masāžu.

Tomēr uzjundītais piktums lika kūsāt.

…Nevar vairs tā, kā agrāk – kā gan latviešu izdaudzināto kapu kultūru var prezentēt izpujusi sēta un apdrupuši stabiņi? Klienti guļ nekārtīgi, bez īsta plāna – kā pagadās… Kāds kaut ko kopj, kāds – neko. Piederīgie atbrauc tik uz kapusvētkiem kā pa Ziemsvētkiem, johaidī! Un jau pēc nedēļas uz kopiņas stāv nevis svaigas puķes, bet kaut kāds gļotains, apskretis puķu ģindenis, kas reiz saukts par pušķi. Kā gan lai šajā valstī, kur katra latvieša sirsnīgākie svētki ir kapu svētki, tos beidzot pienācīgi nosvin?

… Bet – bija kāds noslēpums, ka ne miegā miesīgajai sievai izčukstēt! Pagastam ir izdalīti līdzekļi – paredzēti vientuļajiem, neapkoptajiem, atstātajiem, pamestajiem… Taču – pilnīgi dabiski – štatu nav, telpu nav, inventāra nav, un to visu „neko” vēl arī nogriezīs, nekā nav…

Un ļoti labi. Jārīkojas piedāvāto apstākļu ietvaros. Papīros viss ir tik smuki un oficiāli, ka tik vien kā jāsaglabā žēlabaini nesavtīgs ģīmis! Teritorija liela. Klapatu maz. Efekts – paliekošs.

Bet to zinu tikai es. Un kam citam jāzina?

Galvenais, ka pamatmērķis tiks sasniegts – būs ticis domāts. Kādam taču ir jābūt pamesto aizgādnim, un tas būšu es. Kolīdz jūsu vairs nebūs, tā tiksit kopti uz to labāko – Jurītis noiķiķināja pie sevis, bet tad aprāvās – varbūt kāds ierauga un lasa viņa domas.

Mirušo aizbildnis Svētais Jurītis, – lai atšķirtu no parastā Svētā Jura. Viņš labpatikā noguldzināja.

Un, ja kāds negrib, lai nemirst – nav spiesta lieta… lai dzīvo mūžīgi, dzīve šodien piedāvā pat tādas iespējas…

Pēkšņi bikšu šekumā ievibrējās mobīlnieks: zvanīja šoferis Vilnis: Ilgiņa tikko kāpusi autobusā un grasījusies doties uz vecajiem kapiem!

To nedrīkstēja pieļaut!

– Tu viņu neizlaid no acīm! – Jurītis nokomandēja atbildīgo, taču nu jau bija pilnīgi skaidrs, ka viņa uzbudinājumu var kliedēt tikai masāža.

 

Tik traka nu bija tā vakardiena.

Ilgiņa brīdi ieklausījās trepēs. …Ja nu atskrien ar visu kameru – pag, jāiet pinkas savaldīt. Ka tik nav uzsākuši šovu „Mirsti ar kapu zvaigzni”? Kur suka…

Viņai nekas nekaiš, nav kaitējis, un lai nemaz necer – nekaitēs arī! Pigu jums visiem!

Mammīte tur, projām esot, allaž raudāja: un man būs jāguļ svešā zemē, prom no savējiem?!

Atgriežoties tā man šķita lielākā no laimēm – ka atdusēšos te, starp savējiem.

Bet, ja reiz vienā upē divreiz iekāpt nevar… tad, otrreiz kāpjot, kur es kāpju – savējā vai svešā? Kas tad ir tie manējie, ja man neviena nav? Viena pati. Pārējie… kaut kad… nez kuras pakāpes…

Māte mira tur.

Te viss tā mainījies… Vai sava zeme, kur nav savējo, ir sava zeme?

Tad kur es reabilitēta gulēšu – savējā? Vai svešā?

Ilgiņa juta, ka sirds sāk pa muti kāpt laukā.

Vai cilvēki maz mani vispār atcerēsies?

Bet kā gan ne! Kūkas, biezpiena kūkas dēļ.

Tādas kūkas kā Ilgiņa cepa, necepa neviens. Uz mēles kūstošs meistarstiķis. Viss bija nomērīts gadu desmitu izsijātā zināšanā, iemantotā jušanā – pirkstu gali paši ņēma, kaisīja, maisīja… Likās, ka citiem tādas vielas vispār nav pieejamas, kas Ilgiņai bij turpat degunpriekšā.

Lai gan… tikai ar gudru ziņu, ar mīļumiņu…

Pasūtināja kā traki, jo Ilgiņas torte ikvienā saietā pārspļāva jebkuras ekstras.

Visas vietējās – kur nu tikai vietējās -, arī republikāniskās avīzes bija pilnas pierakstītas, piebildētas, intervijas stāvēja mājās sakrautas kārtu kārtām…

Ilgiņa – tā bija labākā biezpientorte pagastā.

Biezpientorte – lūk, kas bija Ilgiņa.

Nevis… jaunie kapi!

Un tā tak tam vajadzēja arī palikt!

Lai gan: „Biezpientorte,” – Ilgiņa novilka un apsēdās. Vai tad tik vien bij tā viņas dzīve? Tas tak bija tikai putukrējums, bet – kur dzīves sāls?

Vai tad nekā svarīgāka nav? Nevar būt – pag, kur palika dvielis, jāapslauka paloda… Ilgiņa apjuka, jo tā skleroze… Nu, pag, kas ir bijis vissvarīgākais… Skleroze. Nu… tepat taču ir, tepat ir jābūt! Domas un rokas mētājās apkārt, ka ne savākt. Dažu reizi tak viņa bija gudrojusi un izsijājusi. Viņa atvilka atvilktni, ķerstījās ap nažiem, dakšiņām, noslaucīja karotītes, it kā starp tām tā dzīves sāls būtu iekritusi un vairs nebūtu sagrābājama saujā vienkop…. Nav…

Nē, ir…!

Tas bija tad, kad viņa ar visiem papīriem un somām iesēžas savā plackartē. Smacīgs. Mužiks treniņtērpā ar čībām smako pēc sviedriem, kāda mammīte sunī dēlēnu mātes vārdiem, štrams večuks ar zelta zobiem izdala kārtis un slaidi nospļaujas, reņģes garo uz avīzēm un olu čaumalas knakšķ, atsedzot pa zilam dzeltenumam. Nav ko elpot, katra sīka stacija atspīdot liekas kā ontlīga lielpilsēta, stabi šaudās kā negudri, klaboņa atbalsojas deniņos…

Ceļš uz mājām, – ir tik labi kā pasakā…

Un vilciens pienāk, un Ilgiņa izkāpj uz perona…

 

Tas bija tas mirklis, ko viņa labprāt ņemtu līdzi mūžamajā par ķisenu pagalvī.

 

Bet tagad: še tev – ballistika pakrūtē. Tagad viņu atcerēsies kā jauno kapu dibinātāju. Nu, vai zinies!

Kā tad tur būs!? Klajš, neviena paša apkārt… Smacīgs, drēgns, ķemertiņš droši vien sētā…

Skaņu izolācija – ne suns kāds iegaudojas, ne vārna paķērc. Pat ne vilka, ar ko pagaudot par vientulību duetā. Un mašīnas tik garām vien, garām vien – it kā viņa nemaz nealktu, lai kāds atceras un atnāk puķi uzlikt.

Pag – pagasts tak būs spiests kopt! Citādi – kurš nākamais būs ar mieru tur gulēt?! Kur prestižs? Jā, un kas tad mani koptu vecajos kapos?… Tur jau nu noteikti ikviens ar savu puķīti ietu garām pie citiem.

Bet… jaunajos – kā princese! Nē, vispār jau feini – pašai sava zeme, savi kapi! Ir kur izplesties.

Viņa sāka raudzīties uz sevi globālākās kategorijās. Viņa – tie taču būs kādi pāris hektāri auglīgas zemes. Zini, gluži kā īpašniece, kas dzīvē nekad nebija bijusi.

Ai, bet cik tad nu ilgi – gan jau kādu ātri pieraks klāt vienā sānā. Un vai nu pratīsies kauna iet nomaļus – droši vien špagos ar savu finiera gultu spiesties tieši blakām. Vai tad es vairs būšu pati sev kungs?!

Bet – kad tad vēl iemitinās nākamo?! Vienā dienā jau tādas lietas nenotiek. Un ja nu vesels gads jāgaida?!

Un kas tad būs pirmais, kas mirs pēc viņas? Ja nu vēl Grieta, tad nekas – ar to vismaz šad tad var aprunāties, bet ja kāds, ar kuru vispār nav nekā kopīga vai tāds, kas ar autiņu nosities dzērumā? Vai tāds, ar kuru galīgi nesapas dienas režīms? Un cik tad ir tas knapums, kas pa gadu tādā miestā spēj galus atšaut – viens, divi… Šito ārprātu – kā kad tevi ieraktu nekur – grāvja malā…

Nē, es tak varu arī buntoties ar ultimātu – viena pati es tur gulēt neiešu, lai tad gādā, ka var gulēt vismaz divatā!

Ilgiņa nokaunējusies aprāvās, kā dullumā pieķerta…

Likšu, lai kremē – ka nav, ta lai nav nekā!

 

Un Ilgiņa atcerējās visdrausmīgāko mirkli savā mūžā. Viņai pasūtināja torti. Un viņa labticīgi to arī uzcepa. Kā tika pieteikts, jāpacenšas, jo – populāram televīzijas šovam. Ieradās, ne vārda neteikuši savāca ar viltīgu smīniņu. Bet tad – mīļā pasaulīt – ko Ilgiņa mājās saposusies un pie televizora nosēdusies ierauga reitingu lutinātajā raidījumā? Viens prakvosts paņem viņas torti, veselu dienu ceptu, rotātu un čubinātu, un triec otram ģīmī! To pazemojumu, to bezspēcību, to netaisnību… Man likās, ka es no kauna nomiršu un nākamā dienā nepiecelšos – tik veltīga un iznerrota es jutos.

Bet! Ja pagasts tūdaļ uzradīsies, tad es zinu, ko darīšu ar savu torti! Pati! Kaut ko tik briesmīgu viņš no manis nemaz nebūs gaidījis!

 

Lai gan Jurītis bija samērā augsta ranga, tomēr izskatījās, ka pie Ilgiņas viņš lavās kā peramais puika uz ābolu čiepšanu kaimiņdārzā. Puķes vienā, grāmatu otrā rokā žņaudzīdams tā, it kā tie būtu argumenti attaisnojumam, ja viņu pieķer.

Šitā vecene ar visiem saviem astoņdesmit pieciem bija indīga, žultaina un veica propagandu. Padarīs mani par bendi, rīkļurāvēju un mošķi, nāves industrijas iedzīvinātāju…

Bet kur tad te lai uztaisa labāku industriju? Ar ko tad jūs, palikušie vecīši, kas atsēžat dzīves pārpalikumu, te domājat ražot, pelnīt, attīstīties?

Viņš ar krietnu žulti sadeva sutu Ilgiņas zvana pogai, tā ka tā aizkaucās kā sirēna – Jurītis pat nobijās.

Kad attapās, viņš sāka kā lūgšanā taisnoties: es vienkārši likšu akcentu uz vientuļajiem, pamestajiem, atstātajiem… Lietas ir jāsakārto…

 

Ilgiņa jau gribēja iet ielaist, bet attapās, ka jāizceļ no ledusskapja torte – kā nu bez tās – pa abām kopā viņas izskatīsies krietni prišāk.

 

Jurītis gaidīja, Ilgiņa nenāca…

Un pēkšņi viņš sajutās šaipus durvīm tikpat laimes neapciemots kā Ilgiņa tur, taipus – ir aizskrējis tik daudz gadu, bet vai dzīve tā pa īstam bija atvērusi viņam savas durvis un ielaidusi? Kulšanās, ņemšanās, bakstīšanās, bet kāda jēga…

 

Durvis strauji atvērās… Un, kad Ilgiņa parādījās uz sliekšņa, viņa tam likās kā spogulis viņa paša izniekotajai esībai. Abu skati sastapās, asarām acīs pagasts virzījās iekšā…

Jurītis apkampa Ilgiņu ne vairs kā senum senu aizmūžu jubilāri, bet kā pats sevi – dzīves aizkautu un nonīkušu radību.

– Mīļā jubilāre! – Jurītis dvesa.

Bet vai gan Ilgiņa nesaprata, ka šī te liekulīgi saldā čunčināšana bij tikai prasta piebraukšana, lai novērstu uzmanību no galvenā!

– Mīļā Ilgiņmāt…- asaras kāpa Jurītim acīs, jo viņš nezināja, kā šo situāciju noregulēt…

Līdz viņa uzkliedza: “Nebūs nekādas rakšanas jaunajos kapos, ejiet jūs visi kārties! – tas ir mans testaments un āmen”. Ilgiņa izšņāca to pār lūpām un jau sniedzās pēc savas tortes…

Juris uzmanīgi pavērās apkārt? Vai kāds dzirdēja? Maz ko viņa te varēja izķērkt! Kad iebrēcās – ejiet jūs visi kārties – tas arī bija testaments, ko?! Tāds visai slepkavniecisks testaments! Nu, pagaidi tikai! Es te neesmu nācis par putnu biedēkli! Es arī mācēšu sevi aizstāvēt!

Pacietības mērs bija pilns – nokrita cietēja lēnprātība, pazuda vēlīgā iztapība, izsīka tautas kalpa iecietība! Viņš sagrāba Ilgiņu aiz tamborētā žabo, dzintara krellēm, klāt pieķerot visas pazodes. Un kā šņirkstot rāva…!

– Un kā vēl tu gulēsi jaunajos kapos, kā mīļā, viņš piedraudēja kā Dieva tā Kunga zvērināts tiesu izpildītājs, – Biezpientorte tāda! – arī viņam izlauzās ilgi krātais protests pret neaptēstajām, tumšajām, mūžam neizglītojamajām tautas masām.

Ilgiņai trūka elpas, viņa saprata, ka jāglābjas. Dzīvību rauj laukā!

Vai šoferis Vilnis vēl tur aiz loga nestāv…? Ka varētu sasaukt. – Vilnīt… Glāb… Varbūt mest ko pa logu, lai plīst, – ka tik mani dzird! Kas te pie rokas – putojamais… Ak, vieglāk pļaut tepat pa rokai…

Un kad nu šī mauca ar putojamo burku – nodimdēja blīkšķis…

– Esi vien pats savam biznesam kapitāls! – Ilgiņa iesaucās…

… un tikai tad pamazām attapās, ka pati par to ir arī gādājusi…

Viņa brīdi skatījās, nodomādama: paskat, kā tā dzīve iekārtota – mūsdienās mirst pat krietni jaunāki cilvēki par mani.

Bet ja nu viņš neko ļaunu nedomāja?

Ārprāts – un ja nu viņa mirst nākamā – ko viņi divatā ar šitādu jaunajos kapos sadarīs? Ko viņa tam teiks, kad tur nonāks?

Un, ja nemirs, tad tagad – cietumā? Ej nu katru reizi iestāsti, ka tā bija preventīvā pašaizsardzība.

Un kur tad nu tādu kūku vairs grūdīsi, ar kuru tikpat kā mironis cienāts? Kuram tad tādu vairs liksi uz šķīvīša?

Un vai kāds vēl vispār atnāks?

Ilgiņa palika neziņā.

Piečuks pagalam.

ĒDNĪCA

Uģis Segliņš

*

Ar ko atšķiras dzērājs no dzērēja?

Dzērājs ir dzērājs, jo viņš bez dzeršanas vienkārši nevar, bet dzērējs ir dzērējs, jo viņš bez dzeršanas tik tiešām nevar.

Ar ko atšķiras ēdājs no ēdēja? Droši vien – tieši tāpat. Ēdājs ies uz restorānu, ēdējs – uz ēdnīcu. Kamēr ikviena ēstuves gudro, kā šajos laikos joprojām ievilināt ēdēju, ikviens ēdējs cītīgi domā, kā savu dienišķo ēdmaņu no ēstuves izvilināt vislētāk.

Bet savādā kārtā tieši ēdnīca sāk ierakstīties zūdošo vērtību kategorijā.

Pārsvarā it visur gozējas kafejnīcas un restorāni, kas līdz ar oficiantiem dīžājas kā pieminekļi treknajiem gadiem.

Savukārt Ēdnīcas jēdziens ir kļuvis tāds kā nepiedienīgs, kā pārpalicis no bijušajiem laikiem. Pamazām tas ir sarāvies par nīkulīgu, nomaskējušos trūkumcietēju, kas sten tā kā pie izmeklētāja: „Ko jūs no manis gribat?!”

Taču man ir palaimējies, pusdienas es allaž ēdu Ēdnīcā – parastā… pat neiedomājami parastā, taču – vienā no retajām, kas vēl palikušas un ir gatavas pabarot lēti un bez kādām īpašām ekstrām.

Un man tā ir mīļa – jo, būdama gluži vai kā krīzes simbols, tomēr ir pavisam reāla vieta, kur vienlaikus iemājo sīksts izdzīvošanas gars.

Manu iemīļoto Ēdnīcu varētu uzskatīt arī par tādu savdabīgu robežpunktu, kas šķir Rīgas centru no perifērijas. To var uzlūkot arī par pēdējo centra ēdināšanas bastionu, kas aiz viena no tiltiem savas pozīcijas jau atdod Rīgas perifērijai.

*

Kā tad mēs šaipusē ēdam un izklaidējamies?

Labi iemanoties, es varu jau paēst par latiņu (ja ņemu zupu un pusīti „otrā”). Tomēr esmu palicis viens no retajiem, kas izmanto šo dāsni lēto iespēju piepildīt vēderu. Dīvaini, ka krīze nevis pārvieto no biezā gala uz plāno, bet ja pļauj, tad pļauj visur vienādi – līdzeni kā mauriņu. Bagātie, kļūstot nabagāki, restorāna vietā izvēlēsies nevis ēdnīcu, bet neko. Pašlepnums?..

*

Ēdnīcā nav ēdienkartes. Patiesībā jau ir, taču ne pie letes. Tā ir ieslēpta tumšajā koridoriņā, kur to neviens nedz redz, nedz mana.

Turklāt tā ir piesprausta ar vienu pašu žēlīgu spraudīti, līdz ar to šis menjū allaž ir saritinājies taurītē, kas drīzāk atgādina rūķa cepuri, nevis nopietnu, ēšanai veltītu dokumentu.

Ja nu kādam gluži nav jāstaipa somas, tad viņš ar abu roku palīdzību minēto postulātu var atrullēt un izlasīt, kamēr tas nav atkal aizritinājies ciet, taču priecīgais virinātājs pie lielas skaidrības vis netiks, jo menjū, dabiski, nav rakstīts ar datoru, bet atgādina sirsnīgu ārsta recepti ar neskaitāmi daudz labi domātām sastāvdaļām divās valodās, no kurām pirmā ir gandrīz tāda pati kā otrā.

Bet tas viss ir ar nolūku, jo tādējādi ēdienu izsniedzējam paveras neaprobežotas iespējas katru ēdienu reklamēt, komentēt un interpretēt… gluži vai ar kabarē elementiem.

Nav pat jāuzdod jautājums „kas jums šodien ir”, jo, mani ieraugot, jau tiek stiepta kreisā roka ar izplestiem pirkstiem, bet ar labo roku tiek taisīti lieli vēzieni, uzsitot pa katru pirkstu kā klavieru taustiņu, saucot: „Ir karbonāde, ir podžarka, ir maltās gaļas mērce…” Tad parasti ēdienu izsniedzējs saminstinās, aiziet pakonsultēties ar mammu, notiek īss, bet diezgan skaļš ķīviņš par to, kas ir un kas nav – ne tikai virtuvē, bet vispār dzīvē – pēc tam viņš nāk atpakaļ un turpina: „…ir vistiņa un ir aknas.” Ēdienu skaits ir pieskaņots pirkstu skaitam, lai minētajā šovā nekā nebūtu ne par daudz, ne par maz.

Tad seko mans drauds, allaž viens un tas pats: „Bet, lūdzu, ar vārītiem kartupeļiem!” Labākajā gadījumā notiek nobīšanās un kartupeļi tiek uzlikti, bet sliktākajā – seko stāsts par to, kas šodien ir noticis ar kartupeļu mizotāju vai ar tirgu, vai ar pavāra kāju, vai ar saplīsušo trubu… Tad man nākas samierināties ar rīsiem vai makaroniem, toties es tieku pie pievienotās vērtības līdzjūtību raisoša sižeta atveidā.

Ar vienu vārdu sakot, menjū rakstiskā neesamība kompensē to ar mutiski daiļrunīgu uzviju.

Bet tāpēc jau cilvēki ēd sabiedriskās ēdināšanas vietā, – lai ēšanā varētu izgaršot arī to sabiedriskumu.

*

Ja biznesa sarunas starp partneriem notiek Ēdnīcā, turklāt lētākajā un aukstākajā, tad patiesībā nav iedomājams nekas krutāks!

Tas vairo attiecīgā biznesa īpašo konfidencialitāti ar glūnīgu apkārtskatīšanos un pieklusinātu tiešrunu „tuvu ausij”. No kā var noprast, ka runa varētu būt vismaz par virsskaņas lidmašīnām vai pat zemās grīdas tramvajiem.

Tātad taupības režīms tiek ievērots pat menedžmenta pašos augstākajos virsslāņos.

… Nodod tikai solīdie uzvalki ķipa Armani un košās šlipses ar apzeltītām puķītēm, kas brīžiem iekarājas ļuļe kebabos ar pjurē

Prieks, ka bizness sildās. Kaut arī tikai ar šlipses galiņu ļuļe kebabā. Tomēr cerēsim, ka tas ļaus sasilt arī visam pārējam.

*

Šodien Ēdnīcā pēkšņi pamanīju, ka mēs visi, ēdāji, kūpam – telpa pildījās baltiem elpas un ēdiena garaiņiem.

Kad apkures nav, kad ziema ir pie durvīm…

… mēs visi esam staigājošas krāsniņas.

Ko apsildīsim?

… Ēdnīcu, kura joprojām nav ciet.

Lai gan ēdiena pasūtījuma pieņemšanu nemitīgi pavada draudi „augšām”.

„Ja nepieslēgs elektrību, mēs slēdzam ciet! Ja nepieslēgs apkuri, mēs slēdzam ciet!” Taču – „žēl uzticīgo klientu, ko viņi, nabadziņi tādā gadījumā iesāks”.

Tā nu es kā ēšanas priekiem nodevies cilvēks katrreiz tieku emocionāli iesaistīts „cīņā ar augšām”. Uz manām jūtām tiek spiests tā… ka vismaz ir skaidrs, ka man tās ir.

Patiesībā es tāpēc arī uz turieni eju, jo tādējādi jūtos svarīgs – vismaz kā ēdējs, kura dēļ kaut kas nepašlikvidējas un cīnās par pastāvēšanu. Lai gan esmu palicis, šķiet, viens no „pēdējiem mohikāņiem”.

Tomēr – lai vai kā – gāze Ēdnīcā ir, tāpēc „ko neko” vēl var pagatavot. Un arī kamīns ir, kas, būdams vienā telpā, pūlas piesildīt vēl kādas trīs ar to nesaistītas telpas.

*

Pēkšņi ietinos pilnīgi baltā gaisa vatē un tik tikko saredzēju laipno ēdienu izsniedzēju.

Bet laipnā namamāte paskaidroja, ka baltums man visapkārt nav ne kamīna dūmi, ne karbonādes tvaiki, ne uzkrājies tvans, bet vienkārši… migla.

Nekurinātajās telpās pēc brīvdienām ieplūdusi romantiskā kamīna dvaša, un Ēdnīcā ceļas migla.

Patiesībā – kas tur ko brīnīties. Daudzās apdzīvotās vietās ceļas migla. Kāpēc lai Ēdnīca nebūtu apdzīvota vieta?

Tad nu pasūtīju „Gulašu miglā ar piedevām”.

Skaists ēdiens – izpleties pa visu telpu.

*

Uz Ēdnīcu nāk ēst arī viena veca, veca, ļoti veca večiņa.

Pats par sevi tas varētu nešķist nekas īpašs. Un tomēr – viņas ierašanās pārvēršas par nesaprotamu situāciju komēdiju.

Proti, viņa samaksā par savu zupiņu, apsēžas tuvu ēdienu izsniegšanai, ar vienu aci ēd, bet ar otru – uzmanīgi vaktē, kad saimniece uz mirkli ieies blakustelpā.

Tad viņa žigliem teciņiem piekļūst pie letes, pagrābj divas kārtīgas saujas ar sagriezto maizi, steigšus iestūķē maisiņā, kas iepriekš sagatavots ar sarullētām malām rokassomiņā un tikpat mudīgi atgriežas vietā un pārlaiž nevainīgu skatienu visiem klātesošajiem, proti, man. (Acīmredzot, lai es attaptos atzinīgi novērtēt viņas izveicību un attapību.)

Bet tas vēl nav viss. Kad viņa ir paēdusi, nez no kurienes somiņā parādās papīrā ietītas puspavērušās trīs rozes, viņa ar tām svinīgi dodas pie Ēdnīcas saimnieces un pāri plūstošā laipnībā sniedz: „Eto vam!” Protams, seko: „Nu ņe nado že, začem vi tak, nu radi Boga, gde že ja budu ih stavitj, nu čto že eto…”

Vot, imenno! Čto že eto??? Saimniece, protams, zina, kas notiek ar viņas maizi. Saimniecei noteikti ir arī savas pārdomas par to, no kurienes ir nākušas rozes.

Līdz ar to nav saprotams, ko nozīmē šis zagšanas un dāvināšanas mikslis? Vai tas būtu tas, ko mūsdienās sauc par ēnu barteru?

*

Kaut arī piesnigušu, tomēr ceļu ir daudz. Čakli rūķīši visapkārt tīra nepajokam. Bet iekšējā navigācija aizsvīst un pukst: “Auksts, ko tu lien ārā!”

Tomēr vārdam “iet” latviešu valodā sinonīmu ir visvairāk un vismaz vienu no tiem gribas likt lietā.

Vienu arī izvēlos – brist.

Jāizlūko tikko atvērtā bistro ēstuvīte, jo Ēdnīcu grasoties vērt ciet.

Pārdevējs apmulsis no tā, ka parādījies – varbūt pat pirmais – klients, ar pārspīlētu  darbasparu piedāvā kaut ko iekost, lai gan “siltos pagatavot vēl nav iespējams – nav elektrības -, taču varam piedāvāt ļoti lielu bulciņu asortimentu”.

Paldies, negribu “lielu bulciņu asortimentu”.

Apjucis meklēju sevī kādu ceļazīmi. Tāda parādās un piedāvā negribēt neko.

To arī izvēlos. Slāju uz mājām. Jo arī tas ir labs sinonīms.

Un “negribēt neko” šoreiz nozīmē uzcept gardus kartupeļus ar sīpoliņiem, dillītēm un kariju pa virsu. Hm, tagad “neko negribēt” tik tiešām stājas spēkā!

Kā viens cilvēks, kurš nemāk gatavot ēst, spēj uztaisīt kaut ko tik garšīgu!?

Tas – par mani.

Lūk, tieši šādā, pašapzinīgi pieticīgā formā sadzīvo mans mazvērtības komplekss ar lielummāniju.

*

Eju uz Ēdnīcu un ieraugu, ka mārketinga jaunradei robežu nav.

Kāds večuks tirgojās ielas malā, par leti izmantodams zaļumzonas apmali ielu sateklē.

Tā jau dažkārt dara, ka noliek spannīti ar puķēm vai groziņu ar ogām, vai uz avīzes noklāj bekas.

Vai – šajā gadījumā – večuks pārdod mājās taisītus ievārījumus, skābētus gurķīšus un… sēnes.

Bet – kas visinteresantākais – viņa īpašais piedāvājums ir… pusizēsta sēņu burciņa ar marinātiem podiņiem. Tā teikt, patukšīta. Vai nu viņam pašam uz vietas bija sagribējies, vai arī mājiniekiem bija pietrūcis apetītes tik galā ar visām…

Man acis uz kātiņiem! Kurš gan iedomātos pirkt pusizēstas, nezināmas izcelsmes sēnes no tikai pa daļai higiēniska pārdevēja?!

Jā, taču no otras puses viņš varētu sacīt: „Bet, dārgie patērētāji, ko tad jūs te gaudojat, ka visi esat tādi nabagi un cietēji!? Tas dārgs, tas dārgs… Lūdzu, te jums ir iespēja par dažiem santīmiem nopirkt veselu pusburciņu ar sēnēm un tikt pie vērā ņemama launaga! Padomā tik – bada laikos viņi vēl apsmādēs pusburciņu sēņu!”

 

*

Kamēr ēdu pusdienas, garām aiztraucas zemās grīdas tramvajs, kas dodas savā pirmajā reisā.

Jauna ēra, jauna ēra… Un tas liek justies tik vareni, it kā pat pieticīgā Ēdnīca pēkšņi atrastos modernizācijas un globalizācijas ietekmes sfērā.

Bet tad pēkšņi negaidītā reidā ierodas pārstāvji no bankas un jautā, kad beidzot Ēdnīca pašlikvidēs savu darbību.

Jo tagad šī daudzstāvu nama „jumts” esot banka un viņi necietīšot šo nemaksāšanas un neizvākšanās patvaļu.

Nelīdz pat saimnieces mīlīgais ielūgums baņķieriem nobaudīt kādas kompleksās pusdienas. Izpildvaras lakotās kurpes dīžājas uz priekšu un atpakaļ, līdz lepni aizdimdina uz ārdurvīm, uzsaucot, ka šis ir bijis pēdējais brīdinājums.

Garastāvoklis sabojājās ne tikai man, bet pat kotletei, kas pēkšņi sāk uzvesties tā, it kā būtu atcerējusies, ka taisīta kaut kur Ķīnā un kam tālajā ceļā līdz manai mutei pa ceļam Transsibīrijas ekspresī muita būtu konfiscējusi garšu.

*

„Nu, kas tā par lietu, ka Latvijā nav normālu produktu!? Tas ir ārprāts, kas te darās! No tā tak neko nevar uztaisīt!” – sen nebiju redzējis Ēdnīcas saimnieci tik uzbudinātu, – „Lūk, kad atbrauca Taņka no Briseles, Ždanoka, atveda mums dāvanā desu – lūk, tā bija īsta desa!”

Cik labi, ka Maskava, tpfu, atvainojiet, Brisele par mums joprojām nepārstāj domāt!

*

Kad Ēdnīcā tuvojas samaksas brīdis par pusdienām, es allaž nolemtībā sagumstu. Jo – lai kādu naudu es nedotu tās saņēmējam -, viņam nekad nav ko izdot. Allaž atskan nodrāztais refrēns: „Es tūdaļ aiziešu samainīt – kamēr jūs ēdīsit – un tad jums atnesīšu”. Un viņš tik tiešām dodas pildīt šo apgrūtinošo misiju – ar visu sev piemītošo izmantota apkalpojošā personāla aizvainojumu paskatā. Savukārt man ēšana ir jāpastiepj tik ilgi, līdz viņa samainīšanas transakcija tiek novesta līdz galam.

It kā es būtu tas vienīgais ēdējs, pirms kura nauda nav ienākusi un pēc kura tās atkal nebūs.

It kā es būtu tā kritiskā masa, pie kuras naudas plūsmas pārstāj tecēt.

It kā es būtu tas akmens kaklā, ar kura izdarīto spiedienu šim visādi citādi nevainīgajam radījumam atkal ir jākustina kuslās kājiņas un cietēja nolemtībā jātek līdz tuvējai šņabja bodei mainīt piecīti, jo tur nauda allaž ir.

Kad es agrāk gāju pie vienas privātprakses zobārstes, viņai nekad šādu problēmu nebija. Lai cik reti arī neiegrieztos pacienti, viņa ar skaļu šķindoņu atrāva vaļā atvilktni, kas bija pilna ar visdažādākā nomināla monētām, atdeva atlikumu un ar vēl skaļāku šķindoņu aizcirta to ciet. Tieši tā, kā tam būtu jābūt jebkurā klientus mīlošā iestādījumā.

Viss – ar šo dienu es sākšu krāt sīknaudu Ēdnīcas apmeklējumiem!

Bet laikam novest mani līdz šai nejēdzīgajai nodarbei arī bija Ēdnīcas mērķis?!

*

Jau otro rītu manu, ka Ēdnīcas saimnieki ar lieliem plastmasas toveriem tā kā paslepšus, tā kā uz pirkstgaliem, tā kā pēc deficīta tipina uz māju pāri ielai un atgriežas ar pilniem ūdens spaiņiem.

No kā var secināt tikai vienu – Ēdnīcai tagad ir atslēgta ne vien elektrība un apkure, bet arī ūdens.

Nu, paskat vienu sīkstu iestādījumu! Nekā tam nav, bet turēties turas un krīzi tā arī būs pārdzīvojis. Paplātes jau sen ir noberztas līdz caurumiem, taču šķīvjiem fragmentāri vēl var salasīt ar zeltu dekorēto uzrakstu „Ресторан”.

*

Pavej, – kad instances jau pirms diviem gadiem draudēja „Robiņam” ar nepieciešamību veikt remontu (lai nesekotu slēgšana), tas aizklapējās uz veselām divām dienām, ar kodīgu acetona dvaku centīgi signalizējot visai apkārtnei par remontdarbiem. Taču tad, kad tas atkal „vēra durvis saviem pastāvīgajiem apmeklētājiem”, izrādījās, ka remonta būtība ir šokējoši oriģināla – ir nokrāsoti… krēsli. Nekas vairāk. Toties to ir daudz, un tie vēl joprojām „priecē apmeklētājus” ar savu vienlaidus zili lillā krāsu, kas indīgi izceļas, novietoti pie zaļajiem mākslīgā marmora galdiem. Un īpašniekiem izrādījās simtprocentīgi precīza biznesa oža – efekts ir tik šokējošs, ka jebkuri pārējie defekti nekrīt acīs.

Vēl vairāk – vadītājai izrādījās taisnība arī tad, kad tā iegādājās divus lielus akvārijus ar nesaskaitāmiem bruņurupučiem. Saimniece lielījās, ka esot to noskatījusies no kāda franču dizaina žurnāla. Bruņurupuči nemitīgi kustējās, rāpoja cits citam pāri un visādi citādi apgrozījās, radot iespaidu par lielu apgrozījumu arī visā pārējā Ēdnīcas darbībā.

Taču efekts, ko ieraudzīju vakar, pilnīgi pārspēja jebkādas manas iztēles robežas. Proti, – starp galdiem ir izvietotas mūžam nevīstošas zaļu lapu vijas, proti, no plastmasas un auduma. Taču, ticat vai ne, vakar es apstulbu, jo ieraudzīju, ka vairākas lapas ir nodzeltējušas. Nu, kā gan biznesa brīnumdari spēj panākt to, ka apmeklētājiem tik neuzkrītošā veidā tiek signalizēts par zelta rudens tuvošanos!? Patiesībā – ļoti vienkārši: pieskaņojot viju zaļošanas jeb saražotā produkta garantijas termiņu beigas mūsu dzīvesrita kalendāram. Atkal – defekts pārvērsts par efektu!  Kad neviltotajā pārsteigumā piegāju tuvāk papētīt nu jau dzeltenīgos zaļumus, starp lapām atradu arī dzeltenu plastmasas augli (varbūt domāts bija citrons, taču vairāk atgādināja antanovku vai pepiņu, – kā jau tam būtu jābūt mūsu ziemeļnieciskajos platuma grādos).

*

Mani nomāc tas, ka Ēdnīcai blakus ir uzradies vēl lētāks un vēl vairāk krīzes ārkārtas situācijai atbilstošs baroklis. Tas Ēdnīcas klientu trūkumu izceļ vēl vairāk.

Proti, virtuļu Bufete. Tur tiešām nav nekā – tikai virtuļi un kafija. Toties šis nekas ir par tik mazām naudiņām, ka nereti izveidojas pat šī neveselīguma piekritēju rinda.

Tai ēkai nav pat pamatu – drīzāk to varētu saukt par pārvietojamo moduli, ja tas neskanētu pārāk lepni. Tam pat nevar piešķirt tik skanīgos vagoniņa, furgona vai piekabes nosaukumus, jo tas nekustas, ir uzstutēts uz balstiem, un, ja pieliektos, droši vien varētu pa apakšu redzēt cauri. Viss, kas šo „neko” savieno ar civilizāciju, ir elektrības vads virs jumta, un tas pats grīļīgi balansē.

Tātad – šis jaunais Ēdnīcas konkurents turas uz tukša gaisa, pārdod virtuļu ripulīšus ar tukšu gaisu vidū, toties – es nešaubos -, ka tas virtuļa caurums arī ir ierēķināts cenā! Turklāt virtuļu cepšanas smaka krietni pārspēj tās pieticīgās divas Ēdnīcas acetona dvingu izplatošās dienas, kad tajā tika krāsoti krēsli, jo Bufetes smakai ir noteikts darbalaiks, tā strādā tāpat, kā viss tā saucamais modulis kopumā un no tās neizdodas izvairīties nevienam, arī tam, kas virtuļus nevar ciest un gluži nevainīgi tur gaida tramvaju!

*

Vienu laiku Ēdnīca piederēja man, proti, – kad es aizgāju, tad ēdu tur viens pats.

Taču nu jau kādu laiku pie attāla galdiņa sēž kāds iemīlējies pāris.

Varētu likties, ka tie ir kādi tuvēji darbinieki, kas atnākuši iebaudīt maltīti. Taču nē. Vīrietis sagaida dāmu pieturā, tā allaž atbrauc ar sabiedrisko transportu… un tad notiek acīmredzamais neticamais – „romantiskas pusdienas” Ēdnīcā.

Kaut arī abi jau pusmūžā, tomēr jūtu dzirksteles sprēgā tā, ka teiksim tā – jauns precēts pāris tajā pašā vietā droši vien šķistu tikai tāda lēti ēdoša, kopābūšanai nolemta savienība.

Bet te – makaroni tiek smalki virpināti ap dakšiņu vēl un vēl, un vēl, kotlete tiek šķaidīta ar glāsmainām, lēnīgām kustībām sīkos, sīksīkos gabaliņos. Zupa karotē tiek turēta virs šķīvja vismaz 2 minūtes, līdz tā tiek līdz mutei, – kamēr abi ir izsmaidījušies un izamizējušies. Bet kompots tiek malkots ar lūpu nolaizīšanu gluži kā Šampaņas smalkākais izstrādājums „Bollinger Blanc de Noirs Vieilles Vignes Francaises”

Šķiet, ka es pa to laiku spētu apēst vismaz piecas Ēdnīcas pusdienas.

Pēc tam kungs aizvada dāmu atpakaļ līdz pieturai un notiek atvadīšanās. Ar visu skūpstu.

Tā ka tā nav, ka Ēdnīca ir tikai utilitārs iestādījums, tam ir arī savs pienesums mīlas frontē.

*

To var pamanīt uzreiz – Ēdnīcā ir pazudusi viena glezna. Kaut arī tajā ir vairākas skaistas bildes, tomēr viena bija centrālā.

Kas tad tajā bija tik īpašs? Tā bija eļļas tehnikā veidota, mākslinieciski ļoti solīda klusā daba. No otras puses – nu, jā, visas bildes Ēdnīcā ir klusās dabas…

Taču tā viena bija centrālā divu iemeslu dēļ. Tā atradās tieši aiz ēdienu izsniedzēja, tāpēc bija redzama pilnīgi visiem. Bet, otrkārt (un galvenokārt), mākslinieciskajā kompozīcijā līdzās šķīvim ar augļiem atradās degvīna pudele.

Un centrālā klusā daba, kas visiem redzama, izcēlās ar to, ka uz eļļas tehnikā darinātā klājuma pudelei bija uzlīmēta virsū papīra etiķete. Tā, protams, nebija mākslinieka, bet Ēdnīcas – ja tā var teikt – mārketinga speciālista iniciatīva, sak, redziet, tāda pudele, kāda ir uzzīmēta, mums te ir uz vietas, pieejama, un viena glāzīte tās šķidruma maksā tik un tik. Ko māksla jums tikai sola, to realitātē mēs arī piedāvājam.

Tas bija apmēram tāpat, it kā drēbju veikals būru nopircis gleznu „Džokonda” un uz pleciņa L. da Vinči skaistulei piespraudis birku, sak, mūsu veikalā – kāda sagadīšanās – arī tiek tirgota tieši tāda pati kleita kā Monai Lizai.

Protams, ka māksliniekiem tas varētu nepatikt. Bet māksliniekiem jau daudz kas var nepatikt! Atcerēsimies, ka mēs tomēr dzīvojam radoša mārketinga laikmetā un laba ir tā māksla, kas palīdz kaut jel ko pārdot.

Un tomēr – kāpēc gan klusā daba ir pazudusi?!

Varbūt tāpēc, ka šobrīd sortimentā nav gleznā attēlotās pudeles un nav nekādas vajadzības lieki kairināt apmeklētājus ar mākslas pievienoto vērtību – vilinošo etiķeti?

*

Prieks, kur tu rodies – Ēdnīca ir ķērusies pie priekšvēlēšanu aģitācijas. Kopā ar ēdienu man „galīgi bez maksas” tiek iešķiebta arī avīzīte, paģērējot atbalstīt tādu partiju, par kuras eksistenci es dzirdu pirmo reizi mūžā. Nevienos reitingos tāda neparādās. Kad jautāju, kas tie tādi, Ēdnīca sāk žūžināt, ka ļoti laba partija, vakar esot ienākusi paēst.

Nešaubos, ka tas ir svarīgs kritērijs balsošanai, taču šī partija acīm redzami ir pārvērtējusi Ēdnīcas kapacitāti. Jau tā knapajā ēdienu izsniegšanas telpā iestūķējot 3 stabus ar avīzēm, kas sasniedz vismaz pusi no telpas augstuma. Ņemot vērā, ka te ir vecie, trīsmetrīgie griesti, kopējais aģitācijas apjoms ir 4,5 metrus biezs. Es kā vecs Ēdnīcas apmeklētājs, zinu, ka atlikušajā nedēļā „potenciālajiem vēlētājiem” pilnīgi pietiks ar 5 centimetriem. Un tad arī vēl atlikts, ar ko nomazgāt logus.

Taču Ēdnīca – kā allaž – ir gudra: aģitēt ir piekritusi, neko pretī nerunā, bet avīžu ķīpiņas jau smuki sastutētas tieši blakus kamīnam. Jo vēlēšanas ar joni beigsies, bet apkures sezona vēl tikai sāksies. Un tas, iespējams, būs labākais darbs, ko šī saraksta potenciālie tautas kalpi būs paveikuši tautas labā, proti, to sasildījuši.

*

Iedomājieties kādu telpu, kurā Jūs ieejat un uzreiz iebļaujaties: „Vai, te taču nekavējoši ir vajadzīgs remonts!”

Bet tad Jūs ieejat tajā pašā telpā pēc 10 gadiem, ieraugāt, ka tā ir tieši tāda pati kā bijusi, un Jums jau sāk likties, ka remonts nemaz tur nav vairs vajadzīgs.

Katrā ziņā Jūs, pirmkārt, neiebļaujaties un, otrkārt, saprotat, ka tas, kas ir bijis nepieciešams nekavējoši, tagad jau sen ir nokavēts.

Kādu piemēru es varētu minēt…? Nu, teiksim, Grieķijā jūs ieraugāt skaistas drupas. Jūs taču nesāksit uzstāt, lai tur taisa remontu?! Pareizi? Runa drīzāk varētu būt par saglabāšanu, tas ir, iekonservēšanu.

Arī Ēdnīca šobrīd jau ir ietiekusies šajā stadijā. Vienīgais, ko tā eksistences labā varētu darīt, ir saglabāt esošo ēdēju plūsmu, nu labi, nepārspīlēsim, būsim precīzāki, – gandrīz jau izsīkušo ēdēju urdziņu.

*

Savulaik ēdnīca bija visas ēdināšanas mērs. Tā bija kā standarts solīdai un praktiskai vēdera piepildīšanai. Bez liekas šikošanas un pārmērīgām ekstrām.

Piemēram, ja jau cilvēks gribēja tā īsti mieloties, tad visdemokrātiskāk Ēdnīcas būtību izteica absurdais ēdiens – pusglāze krējuma.

Agrāk mūs vadīja pārliecība, ka ēdnīca ir mūžīga vērtība, kurpretim tagad mēs zinām, ka laiki mainās un šodien mēs pat nevaram iedomāties, kā sauks to nākotnes ēstuvi, kas būs reizē pietiekami solīda un reizē – pietiekami lēta.

Ņammātava, Ātrbarība, Ejamēdiens, Līdzņempaka…?

Tāpēc – lai dzīvo Ēdnīca! Jo arī rīt un droši vien – arī parīt mēs jautāsim: „Kur te var lēti un labi paēst?”

MONODRĀMAS NODARBĪBAS

Dvēsele darbībā” – to tulkojumā nozīmē psihodrāma. Un monodrāma ir psihodrāmas paveids darbā ar vienu klientu.

Monodrāma ļauj savas problēmas risināt atraktīvi un radoši, izmantojot darbības metodes.

  • Kā labāk sevi iepazīt?
  • Kā attīstīt sevī spontanitāti?
  • Kā ieraudzīt jaunus risinājumus senām problēmām?

KAD: ir iespēja vienoties par sev vēlamu laiku.

ILGUMS: 1 stunda.

KUR: Rīgā, Etnas ielā 6.

Nodarbības vadīs sertificēts psihodrāmas praktiķis Uģis Segliņš.

Tiks izmantotas psihodrāmas un sociometrijas metodes.

Maksa – 30 eiro.

Pieteikties pa telefonu 29215360 vai e-pastu: ugis_s@inbox.lv

www.ugisseglins.lv

Psihodrāma attālināti – konsultācijas Skype

 

 

 

 

 

 

 

 

Neizteiktas jūtas, neskaidra trauksme, vēlme pēc sapratnes…

Dažkārt palīdzība ir nepieciešama arī no attāluma, izmantojot laikmetīgus saziņas līdzeklis.

Rakstiet, ja ir vēlme pēc konsultācijas Skype vidē.

Uģis Segliņš – psihodrāmas speciālists

ugis_s@inbox.lv

PSIHODRAMATISKU NODARBĪBU CIKLS DIVIEM “ATTIECĪBAS”

 

 

 

 

 

 

 

 

  1. Kā es iejūtos otra cilvēka domās un jūtās? Jeb – empātija.
  2. No dzimtām mantotais
  3. Dot un ņemt
  4. Viena veselā divas daļas
  5. Mērķu saskaņošana
  6. Mīlestības valodas
  7. Lomu sadalījums
  8. Teritorijas – personiskā, privātā, sabiedriskā
  9. Kodols un apvalki
  10. Drošā vieta

Nodarbības Jums vēlamā laikā. Rakstiet: ugis_s@inbox.lv

vien gaisa skūpsti pār visu starp mums

*  *  *

vien gaisa skūpsti pār visu starp mums

kas plivinās šaudās un traucas

vien gaisa skūpsti kas tālumus klimst

par mūsu tuvību saucas

 

kopš uzspurdzi vējā man rokās tik vien

kā palaista pūķa diedziņš

tāds nieciņš kas mani ar tevi sien

vienalga mazs prieks mazs prieciņš

 

es sūtu vēl vienu re gaisa skūpsts

ne vētras ne brāzmas to nomāks

un pat ja pa ceļam tas bojā ies

vienalga tas debesīs nonāks

nu laterna dekorē nakti

*  *  *

nu laterna dekorē nakti

nu laterna nakti grib post             

no spuldzes krīt koša gaisma             

no spuldzes tumsa krīt nost             

un kritusī tumsa ver acis

zem melnajām skropstu ēnām

man garaiņus piesmēķēt palūdz

man pieglaužas kustībām rēnām

tik notriektu gurušu trauslu

kad skauju šo palaistuvi

man iesmeldz ka nespēj būt citi

tik tuvu man tie kas tik tuvi

nu vedu no stacijas mājup

cik varena tumsa cik mēma

it viss kas nav laterna šonakt

it viss kas nav mana ēna