Uģis Segliņš intervijā Leldei Stumbrei žurnālam “Mezgls”, 2015, 4
Studējis Latvijas Universitātē žurnalistiku, dramaturgs, Rakstnieku savienības biedrs, sarakstījis un tulkojis lugas, dziesmu tekstus, strādājis Dailes teātrī par Literārās daļas vadītāju, tagad – lektors, beidzis “Moreno institūtu Latvijā”, vada psihodrāmas grupas.
VAKAR, ŠODIEN, RĪT…
Kāpēc Tu devies studēt psihodrāmas terapiju un, galvenais, – kāpēc nolēmi nodarboties ar to profesionāli? Vai tas tomēr nav saistīts ar to, ka tu ļoti ilgus gadus strādāji Dailes teātrī par literāro daļu, pats esi rakstījis lugas un, saprotams, par drāmu teātra mākslas nozīmē tev ir konkrēts viedoklis un zināšanas.
Ikviena cilvēka dzīvē pienāk brīži, kad pastiprināti nākas meklēt atbildes uz grūtiem dzīves jautājumiem. Bieži vien tie saistīti ar krīzēm, strupceļiem, vajadzību pārsijāt vērtības…Arī man, protams, ir bijuši šādi periodi. Vieni cilvēki meklē palīdzību, citi turpina izlikties, ka viss kārtībā. Es pirms 8 gadiem sāku apmeklēt “psihodrāmas grupu”, jo kāds labs cilvēks viedā kārtā teica, ka šī psihoterapijas metode man būs pati piemērotākā. Iespējams, tik tiešām – tolaik strādāju teātrī par literārās daļas vadītāju un psihodrāma stipri vien ir saistīta ar drāmu un teātri. Tas nudien izrādījās liktenīgi. Es ne tikai samērā ātri pats atguvos no depresijas, bet nolēmu psihodrāmu apgūt profesionāli un palīdzēt citiem. Iestājos “Moreno institūtā Latvijā” un vairāk kā 5 gadus mācījos. Tagad esmu ieguvis diplomu un praktizēju.
Kas tad man patīk psihodrāmā? Tas, ka cilvēks var ieraudzīt savu dzīvi no cita rakursa: iejusties dažādās lomās, paskatīties uz sevi no malas, izprast daudzu savu problēmu saknes, tikt klāt zemapziņā slēptiem procesiem, kas traucē pilnvērtīgai eksistencei te un tagad.
Mūsu valstī psihoterapeiti, man šķiet, nav pārāk populāri vai… pieprasīti. Cilvēki ar savām iekšējām depresijām un problēmām tiek galā kaut kā paši. Jeb tas ir mīts, un cilvēkiem psihoterapija ir nepieciešama?
Manuprāt, psihoterapeiti ir ļoti pieprasīti. Un, paldies Dievam, ir gana daudz cilvēku, kas ne tikai apjauš savas problēmas, bet arī tās risina. Taču diemžēl daudz vairāk ir to, kas labāk cieš vai “saņemas” vai aizmirstas – alkoholā, darbā, lai tikai nebūtu jādzīvo pašam sava dzīve. Tāpēc dažkārt gribas teikt: ja jūtaties garīgi un emocionāli slikti, meklējiet palīdzību – redzēsit, kā mainīsies jūsu ieskati un dzīves kvalitāte.
Man liekas, ka psihoterapeits ir tāds „dīvāniņa” sarunu biedrs, no kura lielas jēgas nav. Vismaz mums, sievietēm, tāds it kā nav vajadzīgs, jo mēs izkratām viena otrai sirdis un ejam atkal tālāk.
Nu, runājot par dīvāniņiem, psihodrāma ir ļoti kustīga psihoterapijas metode, tur nav nekādas “sēdēšanas uz dīvāniņiem” – lietas tiek skatītas darbībā, lomās, un ne tikai vienā, bet pat vairākos cēlienos… No vienas puses, kratīt sirdi draugiem un paziņām ir labi, taču ne par visiem jautājumiem esam gatavi runāt ar sev tuvajiem. Bieži vien, iespējams, arī nevajadzētu uzkraut viņiem nastas, kas draudzību var arī krietni padeldēt. Turklāt, ja būsim godīgi, tad daudzu problēmu saknes slēpjas tieši vistuvākajos cilvēkos. Bet es piekrītu, ka draudzīgu cilvēku loks un atbalsts ir milzīga, neaizstājama vērtība.
Vai tas ir saistīts ar to, ka teātrī, uz skatuves, lugā arī savā ziņā notiek šī drāmas terapija, kurā skatītājs taču ierauga kaut kādu, parasti psiholoģisku, problēmu un viņam ir iespēja attiecināt to uz savu dzīvi un pēc tam domāt un vērtēt arī no sava skatupunkta. Varbūt tieši tādēļ teātra māksla joprojām ir tik populāra, jo skatītājs redz uz skatuves dzīvus cilvēkus te un tagad, ar viņu problēmām…
Jā, šī vēlme izdzīvot neizdzīvotās dzīves, pabūt tur, kur nav būts, ieskatīties tajā, ko pašam nav lemts piedzīvot… Psihodrāmā notiek līdzīgi procesi. Jaunas apjausmas par sevi, emocionāla katarse… Viens no atklājumiem psihodrāmas grupā parasti ir tas, ka viena cilvēka problēma, izrādās, ir aktuāla arī citiem. Bieži vien cilvēkam liekas, ka viņa sāpe ir smagākā un trakākā un, dzirdot par citu pieredzi, nāk atskārsme, ka citiem mēdz būt vēl daudz smagāk un ka sava problēma salīdzinot, iespējams, vēl ir ļoti maiga.
Tu teici, ka psihodrāmas terapija ir kaut kas dziļāks. Kādā nozīmē?
Psihodrāma ir dziļa metode tāpēc, ka tā tiecas skatīt cilvēka uzdotos jautājumus ne tikai tagadnē, bet pētīt tos arī pagātnē un kopsakarībās. Bieži vien, izceļot no zemapziņas kādus dziļus nospiedumus, tie zaudē savu ārdošo spēku. Apzināti procesi vairs nav tik bīstami kā neapzināti. Un psihodrāmā dota iespēja izspēlēt “senu dziesmu jaunās skaņās”. Tad arī agrākie nospiedumi pamainās.
Vai „lomu spēles”, kas notiek šajā terapijā nav kaut kas līdzīgs „dzīve ir teātris”? Mēs taču sākam spēlēt lomas, tikko izejam no mājas – uz ielas, tramvajā, veikalā, ar draugiem, ar nepazīstamiem cilvēkiem – katrā vietā atkal cita „loma”.
Tieši tā – cilvēks sastāv no daudzām lomām. Un bieži vien konflikti veidojas tieši starp lomām – gan iekšējie, gan ārējie. Ja to apjauš, tos var iemācīties risināt. Visbiežāk pieauguša cilvēka uzvedība ir cieši saistīta ar viņa audzināšanu bērnībā. Tagadne ir senāk piedzīvotā atblāzma. Ja mēs izspēlējam sev emocionāli būtiskus pagātnes notikumus, mainās mūsu skatupunkts uz tagadnes notikumiem. Cilvēki kļūst spontānāki, radošāki, viņi ir atbrīvojušies no liekām pagātnes nastām, vairāk saprot savas jūtas, labāk komunicē ar citiem…
Vai tu šajās nodarbībās nejūties mazliet gan kā režisors, gan kā dramaturgs? Tās „lomu spēles” ir tādi mazi iestudējumi? Tas varētu būt ļoti radošs process, vai ne?
Un es par to ļoti priecājos. Psihodrāmas sesijā mēs izspēlējam lugu, kas top tajā brīdī, radām iestudējumu, kura mizanscēnas, tēlotāju sastāvs un noformējums rodas mirklī, kad iestudējums tiek rādīts. Tas ir neiedomājami aizraujoši!
