x x x
koks gar rūtīm grābstās it kā ko vajadzētu
vējš uzdod nervi uzdod
glāzi ūdens
kam aizrit mūžs vien paša sulās
lai koks kā liecams
visa pasaule
kur saknes nesniedz
ārzemes vien nesasniedzamas
bez patvēruma tiesībām bez kņudinošas mukšanas
bez lietussarga un bez dubļu sarga
pats sev miza māja
saule nostrādina augu dienu augt
au
tāds darbs
te neslīgt dīkdienībā neslīgt ceļos neslīgt neceļos
vien turēties ir vienīgais ko drīkst
un kailam kailsalā te nepretoties vienīgais ko var
un uzbrucējiem neuzbrukt ir vienīgais kas zināms
pārējais vien minams
koks zaļo viens tik nesaliekts tik pašpietiekams
iekams
atnāk lietaskoks
kāds zāģētājs
un beidzot koks
nu skaitās kaut kur liekams
