Gads ir sācies ar daudzām norādēm uz pārlieku augsto cukura līmeni ļaužu asinsritē. Taču to pašu nevarētu teikt par notikumu apriti pasaulē, – tur dominē žults, augsts cūcīguma un zems cilvēcīguma līmenis.
Tas vilšus vai nevilšus atspoguļojas arī jaunākajās teātra izrādēs.
Negribas, protams, pārlieku paaugstināt glikēmisko indeksu, tomēr pa kādam cepumam gribētos piešķirt tiem, kas iepriecinājuši, pārsteiguši un gandarījuši.
Un tātad – pa cepumam tiek…
- Izrādei “Mazās lapsas” JRT. Kopumā. Kā nostrādātam klasiskas mākslas darbam. Visi komponenti ir saskaņoti harmoniskā koptēlā. Savulaik teātra kritiķe Lilija Dzene uztraucās, ka mūsdienīgi meklējošā JRT aktieru radošajām biogrāfijām pietrūkst lielās klasikas lugu dramaturģiski izstrādāto lomu, kurās augt. “Mazās lapsas” tad nu ir piemērs kam gluži pretējam.
- Noteikti – aktrisei Sandrai Kļaviņai. Viņas psiholoģiski pamatotās un spilgtās virāžas, izstrādājot savu lomu izrādē “Mazās lapsas”, žilbina.
- Lai gan aktieru ansamblis izrādē “Mazās lapsas” spēlē augstvērtīgi, tomēr, drusku ironizējot, gribas piebilst: kā ierasts. Tāpēc, manuprāt, vērts pamanīt, ka aktierim Dāvidam Pētersonam (no manis redzētajām lomām) ir patrāpījies līdz šim vislabākais veikums, kas iezīmē izaugsmi un prasmi būt smalki niansētam.
- Prieks, ka aktrise Aminata Grieta Diarra vairākās izrādēs ienes to it kā atšķirīgā cilvēcīgo stīgu, kas JRT ansambli padara košu un bagātu (“Melnais piens”, “Melnais gulbis”, Mazās lapsas”, savulaik arī “Linda Vista”).
- Jāizceļ NT izrādes “Zelta templis” režisora Henrija Arāja formas izjūta. Tā ir nedaudz savrupa. Bet, iespējams, noder, lai izceltu japāņu rakstnieka Jukio Mišimas pasaules uztveres atšķirības, pie kurām, mēs, iespējams, neesam raduši.
- Aktieris Uldis Siliņš ir ļoti labā mākslinieciskā (arī fiziskā) formā, un Midzogučī lomas pamatīgums “Zelta templī”, manuprāt, aktiera karjerā ir liela veiksme.
- Jauki, ka “Zelta templī” parādās aktiermākslas students Tomass Ralfs Ābolkalns. Viņa veikumi kļūst aizvien pamanāmāki un drošāki (nesen redzēju arī viņa darbu delartiskajā komēdijā “Sapņotāji”).
- Bija atsvaidzinoši palūkoties uz vairāku personāžu kolorīto izskatu JRT izrādē “Pēdējā maltīte”. Kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas darbs ļauj pazīstamos aktierus ieraudzīt pilnīgi atšķirīgus, un, manuprāt, tas arī viņiem pašiem ir būtiski palīdzējis radīt negaidītus tēlus.
Lai garšo!
