Labi, ka portāls filmas.lv ik pa brīdim skatītājiem paver iespēju bez maksas ielūkoties latviešu filmās. Tad var atgūt to, kas dienu skrejā nav iespēts.
Noskatījos aizraujošas filmas par, cita starpā, lieliskiem peldētājiem, kas paradoksālā kārtā dzīvē bojā gāja ūdenī. Vienlaikus savā peldējumā atstādami monumentālas šļakatas.
“Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” ir neatsverami vērtīgs kino, kurā ir izsekots Podnieka paša pārdomām par savu esību un piedzīvoto laikmetu. Te arī iezīmējas būtiskas atziņas par dokumentālo filmu veidošanas principiem. Filmas autores Antra Cilinska un Anna Viduleja, līdzīgi Podniekam, ir atradušas caurviju motīvus, tēlus… Spriedzi raisošu kāpinājumu – gaidas, vai ezerā tiks uziets Podnieks vai varbūt ir kāds brīnums, kas viņu neticamā kārtā paglābis. Vesela ēra atmostas atmiņās un atgādina par savu nolemtību, trauksmainību, atmosfēru, ilgām… Un vienlaikus tagad pārsteidz tas izteiksmes askētisms un apvaldītais runas veids – kā toreiz drīkstēja runāt par notiekošo. Tur nav lamāšanās un bravūrīgas spļaušanas virsū realitātei vai pašpārliecināta populisma. Bet tieši – otrādi – vēlme mainīt, pietuvināt jaunu realitāti, tikt līdz plašākai, dziļākai izpratnei. Tā arī to laikmetu esmu paturējis atmiņās – kā bagātīgu Ēzopa valodu, it kā vienkārši teikumi ietver tam laikam lielu uzdrīkstēšanos. Ir interesanti salīdzināt, ko atļaušanās nozīmēja toreiz un tagad. Mans žurnālistikas pasniedzējs Ābrams Kleckins kādreiz lekcijās bagātīgi raksturoja latviešu poētisko dokumentālo kino. Šobrīd filmā “Podnieks par Podnieku” atkal varam atskārst, cik tas ir bijis tēlains, tiešs un iedarbīgs.
“Mana brīvība” savukārt ir mākslas filma par politiķi Itu Kozakeviču. Neparasti vērot, jo mēs ar Itas ģimeni dzīvojām vienā kāpņu telpā. Viņa – vidus dzīvokļos, kur citos stāvos mita Binnijas ģimene (toreiz viņa bija vēl mazs, skaists pusaugu skuķis); Kļaviņu pāris (Leonardas Kļaviņa vecvecāki). Arī Ērika 5. stāvā, kas savā cienījamajā vecumā nocēla Oļģertu sievai no 6. stāva; kā arī skandalējošie iemetēji Rita ar diviem neaizsargātiem bērniem. Beigu galā piedzīvotājs Ritu nogalināja, paametot zem 11. tramvaja. Un filmā redzamais dzīvoklis ļoti atgādina atmosfēru, kāda šajos dzīvokļos valdīja – caurstaigājamas istabas un logs uz pagalmu ar daudzām smagajām un ātrās palīdzības mašīnām. Bet aiz tām rēgojās Jaunā Ģertrūde. Tā bija mūsu Miera ielas brīvība.
Bet mēs dzīvojām tajos dzīvokļos, kas bija pa kreisi. 5. stāvā, kur dienā nebija ūdens, tāpēc mūsu tētis cēlās naktī augšā un pildīja vannu, spaiņus un toverus ar ūdeni. Dažbrīd, ja bija kaut kas ļoti interesants televizorā, tad ūdens pēkšņi parādījās arī dienas laikā, to neviens nekad negaidīja, dažbrīd krāns netīšām tika atstāts vaļā (jo tāpat jau nekam tur nevajadzēja tecēt), un tas bija veids, kā mēs šad tad appludinājām apakšējos Finkus.
Tā bija māja Mierā ielā 42, pie kuras nesaprotamā kārtā vēlāk tika jehovieši, kas sākumā zvanīja pie visām durvīm un aicināja parunāt par Dievu, bet pamazām mūs visus izfīrēja ārā un tagad tur mājo paši.
Lielais jautājums pēc filmas noskatīšanās ir tāds – kā tad mēs esam tikuši galā ar jautājumiem par čekas ziņotājiem. Šim jautājumam no dažādām pusēm ir pietuvojušies JRT (“Vēstures izpētes komisija”, J.Rokpelnis (“Muzejs”), seriāls “Padomju džinsi”… Tagad arī “Mana brīvība”.
Tomēr mani joprojām mulsina tas, ka mēs kā sabiedrība ziņotāju vārdu publiskošanu un tam sekojošos rakstus un izteikumus esam uzņēmuši drīzāk kā tādu laikmeta spiediena blakni, izlīdzinoši, izprotoši, pieņemoši, bet, es teiktu, tā līdz galam neapzinoties un nesaliekot punktus uz “i” par konsekvencēm, kas… vai tiešām ir pagaisušas?
