Dailes teātra koncertuzvedums “Poēma par spēlmani” pārsteidza un sajūsmināja.
Tas veltīts Pēterim Pētersonam, un tajā izmantoti fragmenti no viņa lugām un dziesmas no viņa izrādēm – tāls, taču emocionāli ļoti tuvs laiks.
Kāpēc izjutu spēcīgu katarsi? Tāpēc, ka izrādē, manuprāt, ir izdevies uztaustīt kamertoni, kas viscaur vibrē un pārraida izcilā mākslinieka savpato būtību un pārlaicīgo dzīvotspēju. Reti kad ir nācies redzēt šādu simbolisma paraugu, kur katrs vārds, atsauce, reiz dzimušie tēli tik spēji var sasaukties ar atmiņām un emocionāli atgādināt par teātra vēstures dzīvīgumu, nevis pagājību.
Mūsdienās tik bieži piemin to, ka izrādes apmeklētājs skatoties pats piedzīvo un domās/izjūtās rada savu izrādi. “Poēma par spēlmani” nudien ir tas gadījums, kad dažādu paaudžu teātramīļiem ir iespēja likt kopā savas teātra pieredzes mozaīkas gabaliņus jaunā kopainā, un tā var izvērsties par milzu bagātību un jūtu uzplūdu. Un še nebūtu jābaidās, ka daudziem skatītājiem izrādes materiāls var palikt līdz galam neatpazīstams vai fragmentārs – manuprāt, var paļauties uz latviešu cilvēka tomēr pabiezo kultūrslāni, – katrā tiks aizķertas, iespējams, atšķirīgas, viņam būtiskās stīgas.
Tā ir cieņpilna attieksme pret skatītāju kā daļu no latviskās pastāvēšanas mūsu kultūras vidē.
Ievas Strukas dramaturģiskais materiāls, režisors Viesturs Kairišs,… Piedalās DT aktieri un koris “Kamēr…”.
