18. novembrī bija patīkami atrasties ļaužu pilnā “Splendid Palace” zālē un skatīties filmu “Janvāris”. Zinot, ka ārā snieg pirmais šīgada sniegs, un tajā pašā laikā izbaudot silto kopības atmosfēru ne vien uz ekrāna, bet arī skatītāju rindās. Uzvējoja kaut kas no kinoteātra “Rīga” sendienu gaisotnes.
Pirmais cepums filmai par stilistiku. Kaitinoši un uzstājīgi uzjundīja tieši to atmiņu daļa, kas joprojām dzīst skumju un raižu pilna. Uzsvērtais amatieru, iesācēju un pašapziņas raustīgo kadru mikslis bija tieši tā “jūra līdz ceļiem”, kas janvārī ir balta, aizsalusi, bet kurā galvenie varoņi tiecas iebrist baltā apakšveļā. Filma ir tieši tik fragmentāra, spuraina, ar padomjlaiku mazcerību un naivismu apzīmogota, ka saturs ir forma un forma ir saturs. Tāda laika patinas cietusi, bet vērtīga dienasgrāmata.
Otrais cepums par trāpījumu laikā un vietā. Sākot skatīties, uzreiz nebija noprotams, kas saviļņojis ņujorkiešus un romiešus. Taču tad, aptverot visu mākslas darbu kopumā, jāatzīst, ka šis ir ļoti precīzs prīkvils krievijas karam Ukrainā. Mākslas valodā ir pārradīta tā grūti pasakāmā ziņa, ko krievijas kaimiņu diplomātiem nācās borēt un borēt neticīgajiem rietumiem.
Trešais cepums par to, ka galvenajai lomai ir pamanīts Kārlis Arnolds Avots. Un te ir kaut kas par likteni, kas cilvēkus noliek kādā vietā “gandrīz” neatkarīgi no viņiem pašiem. Jo līdzās, arī šajā filmā, parādās “Avoti”, kas tā arī, iespējams, paliek neuzieti un mākslas likteņu kontekstā var izsīkt. Kaut nu šim Avotam būtu veiksmīgs plūdums arī turpmāk! Un arī tas ir radniecīgs vēstījums pašas filmas kopjēgai.
