Šobrīd gaisā jau virmo apmulsums par krievu kultūras turpmāko vietu ārpus Krievijas.
Kāpēc man nešķiet korekti saistīt tiešā veidā latviešu kādreizējās uzstāšanās reizes Krievijā ar uzbrukumu Ukrainai? Tāpēc ka tāpat varētu sacīt, ka krievi uzbrūk Ukrainai, jo ir lasījuši Čehovu, un, lūk, pie kā tas ir novedis. Un Čehovu viņi ir lasījuši pilnīgi visi, “sukinsini”…
Latvijā arī Rīgas Krievu drāmas teātris šobrīd būs spiests iegrozīt savu darbību jaunās sliedēs. No nesenās pirmizrādes “Lai dzīvo Karaliene, vivat!” greznās pirmizrādes vakara noprotams, ka teātris dara visu, lai būtu aicinoši atvērts potenciālajiem cienītājiem. Taču – ir absolūti apmulsis repertuāra izvēlē. Satamborētās intrigas starp Mariju Stjuarti un Elizabeti I “dotajā momentā” krievu mutēs liekas kaitinoši neobligātas pret tām varas spēlēm, kas notiek realitātē tepat kaimiņos starp Krieviju un Ukrainu. Iespējams, ka Krievu teātris varētu augstāk vērtēt literārās daļas vadītāja posteņa jēgu un nozīmi. Bet viens gan – pēdējos gados iegriežoties teātrī, bija manāmas uzkrītošas problēmas ar aktieru ansambli, taču tieši šajā jautājumā teātris šosezon ir pacenties. (Atcerēsimies, ka šajā teātrī kādreiz ir strādājušas tādas atmiņā paliekošas zvaigznes, kā Ņeznamova, Ivaničevs, Praudina, Sigovs, Iļjins…) Un no šī viedokļa raugoties, pārmaiņas šķiet cerīgas.
Diez vai brīdī, kad Māra Ķimele izvēlējās veidot “Vēlo mīlu” Valmieras teātrī, bija paredzams cunami, kas krievisko ir novedis totālā bezdibenī. Un rezultātā pilnīgi negaidīti viņa ir izrādījusies par celmlauzi, meklējot jaunas krāsas krievu klasikas interpretācijai mūsdienu “kara apstākļos”.
Režisorei un aktieriem ir izdevies ļoti moderns darbs, lai gan izrādes literārais materiāls ir sensenais A.Ostrovskis.
Manuprāt, groteskais spēles veids ļoti labi uzirdina iesakņojušos apjausmu par neizskaidrojamo “krievu dvēseli”, proti, ka pārējai pasaulei viņi šķiet tik sevišķi un nesaprotami. Nu – ja globāli un par visu cilvēci – tad, protams, ikviens cilvēks ir dziļa aka, taču krieviem nevar būt patenta uz kādu īpašāku statusu. Karš Ukrainā ik dienu rauj nost bijības un noslēpumainības oreolu, atklājot realitāti.
Zināmā mērā jau kaut ko līdzīgu dara arī izrāde “Vēlā mīla” – atmasko groteskus melus, infantilismu un nekaunību un liek tos atpazīt visā savā absurdumā.
Īpaši lieliski ir Rihards Jakovels un Ieva Puķe. Precīzi, garšīgi.
Varbūt ne viscaur šo grotesko spēles veidu visi aktieri iztur. Taču brīdī, kad ir saprotami spēles noteikumi, tie kļūst arī pieņemami.
Skatoties brīžiem atausa atmiņā veids, kā Ā.Šapiro savulaik iestudēja G.Priedi – skarbi, absurdi un komiski. Arī tās krāsas slēpa dramaturga talants, taču citi Priedē to nebija pamanījuši. Šeit līdzīgi – Ostrovska liriski dramatiskās notis patiesībā var ieraudzīt tik traģikomiskā gaismā.
Interesanti, ka “Vēlajā mīlā” līdzās sadzīvo aizvēsturisku seifu senlaicīgums ar mūsdienīgiem “gadžetiem” – mobilo telefonu, dokumentu smalcinātāju un kafijas automātu. Ļoti smalka ironija, jo kurš laikmets tad šobrīd valda krieviskajā dvēselē?
Tiek piedāvāta pasaka, kurā pat “laimīgās beigas“ tiek parādītas kā ambivalenti grotesks cerību māns – neba nu vēlā mīla izdziedēs atkarīgu puisieti, – būs vien jāgaida līdz laikiem, kad parādīsies mūslaiku “atkarīgo ārstēšanas programmas”, kur mīlošajai Ludmilai būs jāpaiet malā, lai viņa kā līdzatkarīgā nemaisītos pa kājām. Bet – pasakas ir pasakas. Arī līdzās esošie krievu kaimiņi tepat vien būs.
Un neatliek nekas cits, kā cerēt. Uz jaunu attiecību pakāpi.
