Noskatījos seriālu “The Honourable Woman”. Un tas ir zīmīgs šajā dīvainajā laikā.
Stāsts ir par ebreju sievieti, kas ar praktisku darbošanos veicina palestīniešu izaugsmi, radot tiem iespēju izglītoties. Tomēr pretī viņa saņem dažāda veida izrēķināšanos (no amerikāņiem, angļiem, izraēliešiem un palestīniešiem) – jo izrādās, ka viņa maisa visiem.
Vieniem šī Šteina kundze traucē bīdīt rebes, citiem traucē spēlēt pasaules politiskās spēlītes, vēl citiem nostājas ceļā spiegošanas procesos…
Rezultātā viņa tik tikko paliek dzīva – pēc tam, kad viņu mēģina publiski uzspridzināt sadarbības partneri – ar bērnu, kas piedzimis pēc tam, kad palestīnietis viņu izvarojis.
Šobrīd visa pasaule šausminās par notikumiem ap Alekseju Navaļniju. Kā tā var – indēt un iemest cietumā, un tiesāt. Un nav saprotams, kā Krievijas varasvīri to visu dara, pat nekautrējoties. Taču notiekošais acīmredzot ir tajā kontekstā, ko, viņuprāt, visi jau tāpat zina – vara drīkst būt augstākā mērā neētiska un necilvēcīga, jo to attaisno kaut kādu valstsvīru izpratne par valsts interesēm.
Lūk, tas arī ir lielais jautājums – kā tad patriotisms saskan ar valstiskumu. Ja atbildes kļūst aizvien neskaidrākas, cilvēkam aizvien grūtāk attīstīt sevī pilsoņa stāju, gribas iemukt savā paša individuālajā izdzīvošanā.
Zināmā mērā seriāls “Godājamā sieviete” pasaka priekšā atbildi vienkāršajiem mirstīgajiem – pasaules procesu bīdīšanas spēlītes ir tik netīras, ka Krievijai pat nav jāizliekas par to, ko tā dara, jo… notiekošais pieder pie mūsdienu lietu bīdīšanas paradigmas.
Jā, laikam tieši tas spridzina visvairāk, skatoties šo seriālu.
