* Mēs patiesībā stipri vien iejaucamies kaķu dzīvē. Jo pa dienu izmantojam viņu naktsmājas. Kamēr viņi nav mājās. Mēs iekāpjam trolejbusā vai tramvajā, un kaķi savdabīgā veidā mums atgādina, ko tad mēs īsti tagad darām.
Drīz esot gaidāms satiksmes tarifu pieaugums.
- oktobris, svētdiena
* Pēkšņi tramvaja pieturā ieraudzīju burvīgu, gardi smejošu dāmu – pasniedzēju, kas universitātē mācīja mums sociālisma ekonomiku.
Paskat, sociālisma nav, ekonomikas arī nav, un viņa vēl smejas!…
- novembris, svētdiena
* Mana Kuldīgas māsīca saka: ja viņa grib tā kārtīgi izklaidēties un pabaudīt dzīvi, tad iesēžas mašīnā un brauc no Kuldīgas uz Liepāju un nopērk baltmaizi. Tad brauc atpakaļ.
Lūk, to es saprotu! Tas būtu pilnīgi manā garā!
Kopš viņa to pastāstīja, es jau kādu laiku domāju par līdzīgu izklaidi.
Šobrīd es visvairāk gribētu to baltmaizi doties pirkt uz Kubu.
Jo maizi jau bieži vajag. Un no “ Rimi” jau – tāpat – ir tālu un smagi jānes.
Tikai šobrīd tādi laiki, ka naudas nepietiek, lai izklaidētos un lieki pirktu maizi!
- decembris, trešdiena
* Nu jau kādu laiciņu pa 6. maršrutu kursē amizants tramvajs, kas iekārtots kā ēdamtelpa – ar uzkrāsotiem, bet ļoti „dzīviem” skapīšiem, dažiem improvizētiem dīvāniņiem tipa sofa un maziem galdiņiem, kam pa vidu nolikta galda lampa lasīšanai.
Nu, ekselenti! Gan asprātīgi, gan omulīgi! Galvenais – uzlabo garastāvokli!
Savukārt uz pārējo krēslu aizmugurēm ir smuki graffiti ar noderīgiem faktiem.
Piemēram, kečupa vidējais pārvietošanās ātrums ārā no pudeles esot 41,5 km/gadā.
Varētu būt, ka, iekāpjot un izkāpjot, pasažieru pārvietošanās ātrums ir tāds pats.
Un man šķiet, ka pēc jauno biļešu cenu ieviešanas pārvietošanās kopgarums, ko pasažieri atļausies nobraukt sabiedriskajā transportā, arī būs 41,5 km/gadā.
Ir jauki iekāpt vagonā un pēkšņi justies kā kečupam.
- janvāris, sestdiena
* Trolejbuss stāv kā iemiets. Metos pa galvu pa kaklu. Taču durvis kā pēc komandas aizcērtas! Ieskrienu kā sprikstīs! Saucu pilnā rīklē. Bet tas aizjoņo kā sadedzis. Kaut tu izčibētu! Es uzmetu lūpu. Te tev nu bija! Še tev, Anniņ, Vasarsvētki! Bitīt matos! Tā jau var dabūt sirmus matus! Garastāvoklis uz nulles. Skāba dūša! Sirds aptekas! Dzīve tomēr ir viena bēdu ieleja!
Bet, kad tā visu frazeoloģismos pasaka un iedomājas, kā tālais sencis – senlatvietis – bubinādams varētu skriet pakaļ trolejbusam, tomēr paliek jautrāk!
Ak, jā, vienreiz es redzēju nudien vēsturisku faktu. Tramvajs stāvēja pieturā, un vadītājs ieraudzīja, ka tāluma kāds skrien šurp. Un nolēma pagaidīt. Stāvēja labu brīdi. Bet tad ieraudzīja, ka skrējēja ir Tatjana Ždanoka, aizcirta durvis un aizbrauca. To laikam sauc par pilsoņa aktīvu politisko demaršu. Saki nu vēl, ka pilsoņi Latvijā nav politiski aktīvi!
- janvāris, piektdiena
* Sapnī nopirku autobusu. Lai remdētu šobrīd nepiepildāmās alkas pēc ceļošanas. Katrā ziņā tas bija liels autobuss, un es gribēju ceļot pa visām 40 sēdvietām, – tik ļoti es gribēju ceļot.
Man pat šķita, ka es aizpildu arī visas stāvvietas un patiesībā biju tīri vai iežmiegts to visu miesu vidū, kas biju es pats un kas ar visu savu masu gribēja tikai vienu – ceļot.
Es pat nevarēju tur ielaist iekšā vēl kādu, – tik ļoti daudz tajā autobusā bija manis paša. Stāvgrūdām. Es jutos pat ne kā sabiedrība ar ierobežotu atbildību, bet kā pilnīga bezatbildība – „Ceļotprieks”.
Uz kurieni? Mērķis?
Vienkāršs. Prom.
- februāris, ceturtdiena
* Kas šorīt uzrunā?
Pelēks. Pāreja starp melno un balto.
Sniegs kūstot melnē. Bet diena ar savu tumsnējo miglu tomēr pastiepjas gaišāka.
Izlīdzināšanās. Diena un nakts ilgst līdzvērtīgāk.
Un nomods apņēmīgi iesprauž robežstabiņus ziemīgā bezlaika izplūdušajās robežās.
Vakar braucu trolejbusā, un tā atmosfērā jautās pusaizmirstās, padomjiskās klišejas: pelēkā masa un pelēkā ikdiena. Šim laikam pielaikotas.
Bet kāda iekšēja balss tomēr atgādina, ka pelēkajai tuva taču ir sudraba krāsa. Tāpēc – nav ko sapīkt.
Varbūt šī iešana uz pavasari ved caur sidraba birzi. Un svarīgi, ka „ne zariņa nenolauzu”.
- februāris, sestdiena
* Tipinām un apejam. Izvairāmies un izsargājamies.
Peļķu jūriņas pārvērtušas Rīgu par salu pilsētu. Un Salu tilts ir katra sausāka vieta.
Un, re, parādās izdaudzinātā deficīta – gumijnieku – īpašnieks! Ģimenes tēvs ap 40.
Ar kādu neslēptu prieku viņš bradā pa ikvienu peļķi un rāda piemēru visai ģimenei! Lepni šamais brien tieši pa dziļākajām vietām, un vesela dzimta šļakstinās pakaļ! Amfībijas spēks un dižģimenes ambīcijas.
Kas par jautrību un visvarenības apziņu! „Mēs dzīvi esam gatavi pieņemt kā izaicinājumu, un jūra – līdz ceļiem.”
Prieks skatīties – nekādu apkārtceļu. Nekādas laipošanas! Tik pa taisno!
Ak, gumijnieki – no jauna saulīte celtās, drošās gondolas mūsu noslīkt gatavajā Venēcijā!
- februāris, svētdiena
* Vakar četrreiz braucu ar tramvaju un četrreiz iekāpa kontrole.
Beidzamajā reisā represīvo orgānu skaits bija pat 8 gab.
Acīmredzot pēdējās ražošanas atliekas ir sekmīgi aizstātas ar nekontrolētu kontrolieru pieaugumu.
Uz vakara pusi šī visaptverošā pārraudzība jau sāka atgādināt čekas čaklumiņu.
Turklāt tas arī ļoti palielināja manas kreisās rokas funkciju pilnīgi nelietderīgu izmantošanu. Četrreiz jāceļ mēteļa stūris uz augšu, četrreiz jāstūķē roka kabatā, četrreiz jāvelk ārā e-talons, un tad tas viss četrreiz atkal jādara apgrieztā kārtībā.
Iznāk, ka arī es ieguldu savas pūles sadarbībai ar represīvajiem orgāniem un to atbalstam.
To nevarētu teikt par vienu pasažierīti, kuru izsēdināja ārā tikai tāpēc, ka viņai „bija sasāpējusies galva” un nabadzītei vienkārši „nebija spēka saņemties un izvilkt no kabatas e-talonu”.
Tad nu pēc tam represētā saņēma visus atlikušos spēkus un – kā blieza pa tramvaja logu ar atlikušā sniega piku, tā logs pašķīda! … domās.
Represiju eskalācija rada žults transferenci!
- marts, pirmdiena
* Vakar nu beidzot notika tas, kas bija sagaidāms!
Kritiskā masa ir uzkrājusies!
Tā kā nu jau vismaz trīs dienas es nevaru iekāpt sabiedriskajā transportā, lai klusām vai skaļi nepielavītos kontrolieri, tad man par lielu prieku vakar viens no viņiem pēkšņi dabūja trūkties, apstulba un kļuva mēms.
Proti, uz pavēli: „Uzrādīsim biļetītes!” uzrunātais draudīgi, skaidri un mierpilni bilda šādus vārdus:
„Starp citu, es arī esmu kontrolieris.”
(Tas draud ar lieliem atmaskojumiem, jo es neesmu redzējis, ka kāds no kontrolieriem kaut reizi būtu nopircis biļeti. Te būtu darbs Neo. Jo – kāpēc gan viņi būtu labāki par citiem?!)
Tas var nozīmēt to, ka tuvākajā laikā kontrolēšanas funkcija būs spiesta atmirt kā bezjēdzīga. Jo – nebūs ko pārbaudīt –, proti, sabiedriskajā transportā vizināsies vieni vienīgi kontrolieri.
- marts, trešdiena
* Skopumam ir savas modifikācijas, kas smuki ietērpjas glītās motivācijās, lai cilvēks apcirptu pats sevi.
Ja nepērk transporta mēneškartiņu, ar kuru var izbraukāties „uz nebēdu”, tad iestājas lielais rēķināšanas sindroms, – proti, „bet ja es nedošos „turp un turp”, tad ietaupīšu 50 s +50 s, tātad latiņu”.
Varbūt aiziet? Varbūt aizbraukt? Varbūt apskatīties?
Bet latiņš šodien ir liela nauda, lai to izdotu vienkārši ne no šī, ne no tā – braukalējot. Tāpēc pamatjautājums paliek: „Uz kurieni?!”
Un visu laiku niez vaicāt: kurus iespaidus tad šodien vispār ir vērts pirkt?
Nez kāpēc, nopērkot mēneškartiņu, es neredzu to uzreiz izdoto lielo summu, bet skatoties uz piecdesmit santīmu skuju zariņu, nepārtrauktu gribas teikt: „Skuju es kaut kur braukšu!”
- marts, trešdiena
* Dīvaina lieta tāds nekustāmais īpašums!
Vācijas ciemā Nīdercimernā pašvaldība jebkuram, kurš to vēlas, pārdod… ceļa bedres. Tās maksā 35 Ls gabalā.
Par iegūtajiem līdzekļiem bedre tiek salabota. Kā priekšsēdētājs Šmids Rozs skaidro, – šādi pašvaldība cenšas atrast cilvēkus, kas gatavi tai palīdzēt sakārtot ceļus, pretī dāvājot viņiem sajūtu, ka “viņiem pieder pašiem sava ceļa bedre”.
Bet mani nodarbina cits jautājums – vai tā nav krāpšana?!
Cilvēks nopērk bedri, bet… tad viņš nevar vis smuki skatīties, kā mašīnas brauc un nolauž tajā pa kādam ritenim vai uzkrāt tajā feinu dubļu peļķi!
Jo – bedre tiek likvidēta, un patiesībā pēc tās aiztaisīšanas viņam tiek atņemts nekustāmais īpašums!
Bedres vairs nav! Prieka nav! Un nauda arī pagalam!
- aprīlis, svētdiena
* Tagad galvenais ir nepievilt 52 miljonu eiro vērtos zemās grīdas tramvajus un stāvēt pieturā godīgi pa 300, lai tukšo vietu dēļ tramvaju iegādātājiem neradītu zaudējumus. Es ceru, ka vismaz reisu skaits tiks samazināts, lai tam nebūtu lieki jābraukā, teiksim, ja salasās tikai 298 pārvadājamie.
Katrā ziņā mums vajadzētu uzvesties ļoti paklausīgi, citādi pacels maksu par braucienu un mēs būsim vainīgi, mūs sodīs vēl vairāk un vainas apziņā mēs viens otru varēsim lamāt, kā neesam attaisnojuši 52 miljonu eiro vērtās cerības, kas uz mums liktas un kuru dēļ tagad sakarā ar nepietiekamo braukt gribētāju skaitu jau tā tramvajs kursēs retāk…
Toties – kas par ērtībām, kas par ērtībām! Nākamais solis – iepirkt no ārzemēm pārvadājamos.
- aprīlis, piektdiena
* Tomēr savādi, ar kādu vieglumu mēs pieņemam pārmaiņas!
Cik svarīga kādreiz bija cīņa pret iespējamajiem imigrantiem – „metro cēlējiem”.
Tagad? Kāds grib imigrēt šurp? Lūdzu! Mūsu ekonomikai tas ir vitāli nepieciešams! Un – arī būs!
Kāds brauc prom? Lūdzu! Tā ir katra paša izvēle! Ardievu!
„Latvju zeme vaļā stāv.”
It kā „Atmodas” vēstījumam nebūtu bijis konkrēta adresāta.
Es nezinu, kā ir jājūtas Dainim Īvānam, to redzot. Mūžs ziedots, sargājot „savējos” no iznīcības, bet tagad tie vienā mierā pašķīst paši.
Metro tik tiešām ir izrādījies nevajadzīgs, bet Dainim Īvānam Latvijas laukos laipni pamāj Alfrēds Rubiks no Briseles…
- aprīlis, trešdiena
* Trolejbusa pieturai līdzās nokarenā urna varbūt arī nav tā augstākā labuma glabātuve.
Taču cigaretes gals tajā dižojas krietni svarīgāks nekā citur.
Jo viņš ir augstākas kārtas atkritums.
To var pamanīt pēc meklētāju kontingenta, kas urnā ieskatās. Tas nav vidējais bomzis. Tas itin nemaz nav bomzis. Tas ir augstākās kategorijas pārdomu virpinātājs, kas ne vien tver apkārtējo atmosfēru, bet dara to ar pievienoto vērtību.
Viņš zina, ka ir domubiedri, kas gluži kā suņi atstāj savējiem ziņu. Un pieturu urnās netiek iemests kaut kas pilnīgi izpīpēts un pagalam. Ir lietas, ko ir iespējams izpīpēt vēlreiz.
Kad cilvēks pieturā izvelk cigareti, viņš parasti ir nākotnes neziņas pārņemts. Cik ilgi varēs abstrahēties no līdzās esošā pūļa, virpinot pirkstos savas divvientulības otru pusīti? Vai trolejbuss pienāks pēc minūtes vai desmit?
Un tad nāk tas „vilciens, kurā jāpaspēj ielēkt”, ja gribi tikt līdzi savai dzīvei.
Taču Viņa paliek, līdz galam nenodzīvojusi kā aprauta doma, vēl tik tikko apdzisusi. Atliek Tai tikai piešķilt uguni, un doma atdzīvojas, turpinot kliedēt kāda cita gaidītāja vientulību.
Ir tie, kas zina kur meklēt. Un tā nav miskaste, tā ir neizdomājamo domu krātuve.
- jūnijs, pirmdiena
* Vakar vilcienā brauca mīlīgs pārītis. Žužināšana bija idilliska un eiforiska.
Taču uzmetot acis vien, pēc pēdām sejā bija skaidrs, ka nav tālu pagātnē palicis tas attiecību noskaidrošanas mirklis, kad Viņa ir gāzusi šim pa ģīmi ar kādu karstu, eļļainu pannu, savukārt Viņš – iespējams, ar to pašu pannu – ir devis ne pa jokam tai pretī.
Taču vātis bija jau uzteicami apvilkušās, pampumi sākuši plakt un punu zilums dienu ritumā vairs atgādināja tik vien kā zilganu debess maliņu.
Tā jau runā, ka vētraina atbrīvošanās no negatīvām emocijām noved pie pilnīga pretmeta – laimes pilnībā.
Un, ja arī panna ir cietusi tikpat stipri kā tās lietotāji, tad gan jau kāda pagalma otrreizējās sadales punktā laime viņiem uzsmaidīs arī mazlietotākas pannas izskatā.
- jūlijs, pirmdiena
* Vakara lietus gāzes nav vienīgas dabas produkts, kas šodien pārņēmis Rīgas miegpilnās ielas. Čalas, jautrība, dzirkstošas acis, skaļums… Un ne vien daudz, daudz jaunu seju, bet vispār – pulka dzīvības pilsētas bezpersoniskajā nīgrumā.
Pat vesels tramvaja vagons dzied „Bēdu, manu lielu bēdu”. Lauku meitenes vagonā smej, līksmi māj kādam puisim pieturā un cenšas piesaistīt viņa uzmanību. Un viņas ir pilnīgā neizpratnē, kāpēc viņš nemāj pretī. Viņš uz meitenēm noskatās tā, it kā te nu būtu uzskatāms piemērs vienam nepiedienīgam Čaka ielas uzmācīgam sievišķu baram. Un puisis ar katru savu poru norāda, ka pilsētas dzīvei ir jābūt neuzbāzīgai, anonīmai, pat ar skatienu neiztraucējot steidzīgā nolemtībā grimstošos līdzbiedrus. Ar sava auguma pozu nolasījis meitenēm šo lekciju par sabiedriskās kārtības noteikumiem, pilsonis nīgri un pašapmierināti aizgriežas.
Bet, mīļais cilvēk, tās tak nav vieglas uzvedības meitenes, – tie ir dziesmu svētki!
Laukiem tik tiešām piestāv vārds vitalitāte. Un viņas pilsētā ir ieradušās kā glābšanas brigāde pēc mēma, taču neatliekama izsaukuma.
- jūlijs, trešdiena
* Tante ar suni sēž trolejbusu pieturā uz soliņa. Nu, tā, kā jau viņa mēdz to darīt itin bieži. Bet šovakar es ilgi skatos uz viņu, jo nevaru saprast, kas ir mainījies.
Nu, labi, vakarā nav neviena cilvēka, neviens negaida transportu… Un arī tantes gaidīšanas iemesls jau nebūt nav transports.
Tomēr kaut kas ir citādi. Viņa izskatās vēl pamestāka un pietura – vēl plašāka.
Un tikai tad es pamanu, ka ir pazudusi nojume virs soliņa – kādas nu tās mēdz būt – ko rotā novecojuši plakāti, sargā ieplaisājuši stikli un papildina pielīmēti privātsludinājumi ar telefonnumuru ļipiņām.
Pa vidu ir soliņš. Bet nojumes vairs nav.
Un tante ar suni sēž tā, it kā viņas dzīvojamajai platībai būtu atņemta viena istaba.
- jūlijs, ceturtdiena
* Man patīk šī autobusu pietura pa ceļam Polijā. Pietura kā pietura – autobuss var piestāt, izlaist un uzņemt pasažierus.
Un tajā kāds stāv un gaida.
Vienīgā atšķirība no citām pieturām ir tāda, ka pieturai nav nosaukuma. Nav norādīts arī tas, kādi autobusi te piestāj. Un – uz kurieni ved. Un – cikos?
Nav soliņa un nav nojumes. Tomēr ir labi, ka ir tāda pietura, uz kuru var atnākt un braukt… Uz kurieni? Nevis – uz kurieni, bet ar mērķi. Braukt. Vienalga, uz kurieni.
Un tajā pieturā tik tiešām kāds stāv un gaida. Nu gluži kā dziesmā – Ona Way Ticket To…
…The Moon?
8. augusts, svētdiena
* Tas notika Polijas lidostā. Lidmašīna no Parīzes bija aizkavējusies. Un es izmisīgi noraudzījos, kā mēs nolaižamies gandrīz vienlaicīgi ar augšup slīdošu aparātu, kas vienā mierā dodas uz Rīgu. Bez manis.
Neveiksme. Turklāt LOT pārstāve ilgi un dikti pie 21. gadsimta elektronisko sasniegumu neskarta galda 45 minūtes ar roku rakstīja biļeti, kas būs derīga, lai uz Rīgu es tomēr kādreiz tiktu.
Kad bezgalgarās formalitātes tika kārtotas, izrādījās, ka neesmu vienīgais latvietis, kam šī ķibele atgadījusies.
Tad nu visi četri bēdubrāļi un bēdumāsas devāmies uz lidostas restorānu, lai lasi slīcinātu savās bēdās. Tas mums laipni bez maksas tika atvēlēts par sagādātajām dvēseles ciešanām.
Un tad notika neticamais – mēs iepazināmies un konstatējām, ka visi esam no vienas – Torņakalna – draudzes. Citu latviešu nebija – ne no citām draudzēm, ne no citām nedraudzēm.
Visi bijām pavērtām mutēm: cik smalki Dieva atgādina – padomāt, kas mēs īsti esam.
- augusts, svētdiena
* Es tomēr nesaprotu, kāpēc sievietes ir tā metušās uz trolejbusu stūrēšanu. Citus transportus viņas nemaz tā nevīkšās vadīt, bet kā paskaties uz trolejbusu, tā atkal pie stūres ir kāda sieviete! Gan dāmītes, gan riktīgas mammas.
No malas taču šķiet, ka trolejbuss uz ielas ir kā īsts zilonis, – tādu novaldīt īstenībā vajadzētu būt visgrūtāk!?
Bet iespējams, ka tieši trolejbusa nesteidzīgais plūdums un rāmais lēnīgums ir tas braukšanas stils, kurā sievietes jūtas vislabāk: viņas var atklāties visā savu maigumā, sievišķi pāriplūstošajā nevainīgumā un tādējādi beidzot nemanāmi valdīt ja ne pār visu zemi, tad pār visām transporta joslām?
Kamēr visādi sīki gariņi – opelīši un folksvāgenīši – tur pa apakšu pīkstinās, raustās, zemes gaisā sperdami, sieviete vada savu „Titāniku”, visus šos lecīgos aisbergus ātri vien noliekot pie vietas. Visos 169 kilometros. Ar visiem 346 trolīšiem.
Patiesībā jau jā – vadīt trolejbusu ir tas pats, kas pateikt: es jau neko negribu, es tikai gribu, lai viss ir tā, kā es gribu.
- oktobris, sestdiena
* Braucu tramvajā no vēlēšanām. Noguris, protams, pēc tādas smagas nodarbes kā „izvēles izdarīšana”. Vēl joprojām gumstot zem atbildības nastas un pietiekami novārdzis, lai sāktu lūkoties pēc kādas mīkstākas sēdvietas…
… taču te pēkšņi kāda nebūt ne tik kusla, droši vien arī ne tik smagu izvēli izdarījusi kā es, arī nebūt ne tik sirma un veca, jo runā mundri un nebūt ne tajā valstiskākajā valodā… lūk, šis sievišķis piepeši man lūdz nopīkstināt savu e-biļeti!
Man ir pilnīgi skaidrs, ka ne nu viņa ir nobalsojusi par man tīkamāko politisko spēku, ne viņa ir tik vārga, lai pati nevarētu nodarboties ar sava e-talona pīkstināšanu, ne arī es samanu pilnīgu viņas integrāciju mūsu sabiedrībā! Turklāt es jūtos savus spēkus jau patērējis, pīkstinot pats savu e-talonu. Tomēr nez kāpēc – es eju un izkalpinu savu jau tā kuslo darbaspēku…
…jo uz ko tik cilvēks nav spējīgs, ja viņu uzrunā tik saldi, kā savā dzimtajā valodā viņš sen jau nav dzirdējis: „Molodoj chelovek…”
- septembris, svētdiena
* Trolejbusā iekāpj dvīņi. Večuki. Ap gadiem 65. Abi vienādi ģērbušies. Pat sirmie peisaki – abiem neķemmēti, tomēr safrizēti pilnīgi vienā griezumā un apakšpusē met vienādi draiskas lokas. Abi – identiski sakoncentrētām sejām un kustas sinhroni rosīgā tempā.
Trolejbuss ir samērā pilns. Viens no dvīņiem nervozi raugās: kur gan viņi tādā pūlī varētu apsēsties abi kopā.
Aizmugurē tik tiešām atrodas 2 vietas – turklāt līdzās. Tās ieraudzījis, viens no dvīņiem nomierinās, apsēžas un bažīgi raugās, lai otrs, kurš vēl pīpina e-talonu, arī tiktu pie sēdēšanas; lai neviens cits šo vietu nepagūtu aizņemt.
Otrs dvīnis pienāk, paskatās uz brāli, tam līdzās atstāto tukšo vietu, nopūšas un aiziet pa visu garo trolejbusu (to, kuram ermoņika pa vidu), lai nosēstos pašā, pašā priekšā.
Tā nu divi dvīņi sēž – katrs savā trolejbusa galā un skatās pa logiem uz pilnīgi pretējām pusēm.
Tā, it kā pirmoreiz mūžā pēkšņi būtu saspītējušies nebūt vienādi.
- oktobris, pirmdiena
* Lai gan man patīk agri celties, tomēr nepavisam nepatīk agri līst ārā no mājām. Taču neskatoties uz to, šajā drēgnajā brīvdienu rītā, kad apkārt tumšs un kluss, jāiet vien ir – tad nu dodos arī, lēnīgs un ērcīgs.
Pēkšņi ieraugu – no vārtrūmes sirdīgiem teciņiem pretī klunkurē kāds mudīgs vīrišķis un kaut ko meklē. Taču viņa mērķtiecīgi sakoordinētajās darbībās kaut kas tomēr mulsina. Un tā ir soma. Liela sporta soma, kas izskatās tik smaga, cik nu vien soma vispār var izskatīties smaga. Patiesībā rodas iespaids, ka tipinātājs ir kā piedeva – nesamais ar savu svaru ir galvenais gājējs. Turklāt pa somas sāniem spiežas kaut kas ārā. Sākumā šķiet: varbūt grāmatas? Taču pēc lasītāja šis neizskatās. Varbūt zagts televizors? Bet tāda veida manta diez vai somā būtu iebāžama.
Tā kā ir auksts, tad vienam otram varētu salt, tāpēc nospriežu, ka nesamais būs kaut kur sadabūta malka. Pilna, liela, smaga soma ar malku. Šo versiju arī pieņemtu par optimālo, aizmirstu par nesēju un eju uz savu tramvaju, atstādams somu tipinām pa pagalmu ar visu tās saimnieku.
Sagaidu tramvaju, kāpju iekšā, pēkšņi – šeku reku – pēdējā brīdī pie tramvaja pieskrien arī mudīgais tipinātājs un malka iespraucas tramvajā man pa priekšu.
Tā kā drusku aizvainots par šādu traucējumu, tomēr rāmi nosēžos un sāku vērties ārā uz zaļumiem. Nākamā pieturā ir klāt jau pavisam drīz. Tajā skatu priecē arī „Narvesen” kiosks. Knapi esam paspējuši apstāties, kad skatos: tipinātājs jau ir paguvis izlekt un ne tikai nostāties pie kioska, bet arī izvilkt cigareti un to aizkūpināt. Šī izveicība mani sāk ieintriģēt. Ir nu gan viens mudīgs zellis! Taču – nevar jau skatīties visu laiku uz vienu pašu malkas staipītāju, paņemu grāmatiņu un sāku lasīt.
Durvis aizcērtas, un es pēkšņi sajūtu, ka kaut kas man dauza pa kāju. Paskatos – malkas nesēja soma. Viņš ir paguvis ielekt atpakaļ tramvajā un sparīgi dīdās man blakus.
Ja tajā somā patiešām būtu malka un viņš par šo braukalēšanu būtu arī maksājis kā pienākas, tad nieka 3 minūtes viņam jau būtu izmaksājušas vismaz 3 latus. Dārga malka! Turklāt izskatās, ja viņš tā turpinās, tad ar savu zibenīgo šaudīšanos to malku kādā brīdī arī uzšķils!
- oktobris, svētdiena
* Paskaidrošana dažkārt ir lieka un kopējo iespaidu neglābjami sabojā.
Vakar tramvajā pilsonītei bija jākāpj ārā, taču kontrolētāji par varas makti gribēja pārliecināties par viņas e-talona klātesamību.
Vispirms viņa atsacījās jelkādi sadarboties un bļaudama centās izlekt ārā, jo tā tiešām bija viņas pietura.
Taču, kad tas neizdevās, viņa visbeidzot izaicinoši un klaji demonstrēja to, ka ir kārtīga, godīga, apzinīga braucēja ar visu nepieciešamo dokumentāciju pie rokas.
Iestājās stindzinošs, kontrolieru vilšanās pilns klusums.
Taču tad dusmās izšļāktais komentārs visu apgrieza kājām gaisā. Viņa caur zobiem izgrūda: „I pošla ka nahuj! Ej tu dirst!”
Pirmkārt, tā izklausījās kā nevajadzīga izdabāšana valsts valodai.
Turklāt pamatjēga ātrumā tika iztulkota kļūmīgi.
Vai arī, pēkšņi gribēdama būt ideāli likumpaklausīga, pilsonīte vienlaikus zibenīgi aptvēra, ka teksts valsts valodā vispār nav iztulkojums.
Un tas nokaitētajā atmosfērā uzdzina arī vieglas skumjas.
Par to, ka, spiežot runāt valsts valodā, vienlaikus parlaments nav padomājis, ka dažas lietas valsts valodā vienkārši nav precīzi pasakāmas! Tātad – gribēdams būt pilsoniski ideāls, cilvēks to brīžiem nespēj pat teorētiski!
- februāris, svētdiena
* Konfliktējošs intīmo interešu ekshibicionisms – tā vakar varēja nosaukt 3. autobusa maršruta pasažieru ciešanu avotu.
Proti, es apsēdos tajā nelaimīgajā vietā, kas izrādījās divu dažādu melodiju karsts krustpunkts.
Aizmugurē sēdošā jaunieša austiņās skanošās mūzikas ritms nekādi negribēja saskanēt ar priekšā sēdošā tīņa austiņās grandošo melodijas crescendo.
Visā tuvējā apkārtnē valdīja totalitāra skaņu kakofonija.
Un, nebūdama saskaņota, tā izrādījās abu pasažieru pārprasta bezmaksas labdarība pret pārējiem!
Var tikai iedomāties to bzdingu, kas skanēja abu melomānu galvās, ja pie bungādiņām tiek pietuvinātas austiņas, kas skan kā mikroskopiska izmēra lieljaudas tumbas.
Neatlika nekas cits, kā visu uzmanību koncentrēt uz citu maņu – redzi. Un vienīgā patīkamā parādība šajā situācijā izrādījās trešā austiņu klausītāja, jo tās dzirdētais palika mīkla. Toties visa viņas mīmika pauda kvēli seksīgu atbalstu un līdzdalību ne-skanošās dziesmas izpildītājai (am?). Var tikai minēt, kuras pasaulslavenās dīvas (dīvja?) seksīgums tika atdarināts, toties tas tika darīts no sirds un uz pilnu klapi.
Tāda vaibstu karaoke, mēmi kliedzošs bekvokāls un strauji mainīgas mīmikas perfekti izstrādāta režija!
Ja nevar baudīt, to, ko dzird, tad ir labi, ja var izbaudīt to, ko nedzird.
- marts, trešdiena
* Vakar viens aktieris pamanījās nospēlēt zaķi – iekāpa autobusā un tad, nebūt nepiegājis pie e-pīskstinātāja, mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis, it kā viņš neko ļaunu nebūtu nodarījis, it kā visi pārējie pasažieri to nebūtu pamanījuši, jaunavīgi ieplestām acīm un nevainīgi izstieptām ausīm, atkal izkāpa ārā.
Izrādās, ka mākslinieki, kuri ir nospēlējuši pirmos mīlētājus, varoņus un bezkompromisa cīnītājus, krīzes apstākļos ir pārgājuši uz zaķu lomām. Te nu mēs esam.
- maijs, trešdiena
* Ja jāsteidzas, tad acīs ieskatīties nav laika, labi, ja tu vēl paspēj ielekt pavērtajā mutē un topi laikus aprīts un nogādāts sev vēlamajā vietā… – ilgi nevienam transportam tā īsti nebiju ieskatījies vaigā. Bet, ja iznāk tos gaidīt un pievērst uzmanību, tad nevilšus arī iznāk ieskatīties transportam tieši sejā.
Pa kuru laiku vilcieniem vaigu kauli tā papletušies un fizionomija ieguvusi somugru paplacinājumu? Turklāt apakšējais izvirzījums vedina jautāt, vai puse sejas būtu domāta kā kosmētiskā operācijā izstiepts dubultzods jaunības paildzināšanai?
Arī jauno tramvaju acu daļa neproporcionāli iepletusi redzokļus, vairāk līdzinoties atceļojušu citplanētiešu šurpatvestam un zemei pielāgotam sabiedriskās vizināšanās izstieptam šķīvītim.
Toties trolejbusi un autobusi aizvien vairāk ieguvuši biznesmeņiem raksturīgu stūrainību un robustu aplombu. Kā bijušajam Kultūras ministrijas valsts sekretāram: lai cik bezcerīgi arī neklātos viņa pārstāvētajai jomai, tomēr kantainais zods strikti iestiepts saulainajā nākotnē.
Varbūt transporta darījumu stils vedina tajā vairāk braukt biznesmeņiem, nevis atlikušajām, vienkāršās darbatautas šķidrajām rindām?
Pa kuru laiku mūsu transports ir zaudējis cilvēcisku seju? Katrā ziņā nācās secināt, ka nekādas bārbijas un keni tie vis nav.
- maijs, trešdiena
