Uģis Segliņš
*
Ar ko atšķiras dzērājs no dzērēja?
Dzērājs ir dzērājs, jo viņš bez dzeršanas vienkārši nevar, bet dzērējs ir dzērējs, jo viņš bez dzeršanas tik tiešām nevar.
Ar ko atšķiras ēdājs no ēdēja? Droši vien – tieši tāpat. Ēdājs ies uz restorānu, ēdējs – uz ēdnīcu. Kamēr ikviena ēstuves gudro, kā šajos laikos joprojām ievilināt ēdēju, ikviens ēdējs cītīgi domā, kā savu dienišķo ēdmaņu no ēstuves izvilināt vislētāk.
Bet savādā kārtā tieši ēdnīca sāk ierakstīties zūdošo vērtību kategorijā.
Pārsvarā it visur gozējas kafejnīcas un restorāni, kas līdz ar oficiantiem dīžājas kā pieminekļi treknajiem gadiem.
Savukārt Ēdnīcas jēdziens ir kļuvis tāds kā nepiedienīgs, kā pārpalicis no bijušajiem laikiem. Pamazām tas ir sarāvies par nīkulīgu, nomaskējušos trūkumcietēju, kas sten tā kā pie izmeklētāja: „Ko jūs no manis gribat?!”
Taču man ir palaimējies, pusdienas es allaž ēdu Ēdnīcā – parastā… pat neiedomājami parastā, taču – vienā no retajām, kas vēl palikušas un ir gatavas pabarot lēti un bez kādām īpašām ekstrām.
Un man tā ir mīļa – jo, būdama gluži vai kā krīzes simbols, tomēr ir pavisam reāla vieta, kur vienlaikus iemājo sīksts izdzīvošanas gars.
Manu iemīļoto Ēdnīcu varētu uzskatīt arī par tādu savdabīgu robežpunktu, kas šķir Rīgas centru no perifērijas. To var uzlūkot arī par pēdējo centra ēdināšanas bastionu, kas aiz viena no tiltiem savas pozīcijas jau atdod Rīgas perifērijai.
*
Kā tad mēs šaipusē ēdam un izklaidējamies?
Labi iemanoties, es varu jau paēst par latiņu (ja ņemu zupu un pusīti „otrā”). Tomēr esmu palicis viens no retajiem, kas izmanto šo dāsni lēto iespēju piepildīt vēderu. Dīvaini, ka krīze nevis pārvieto no biezā gala uz plāno, bet ja pļauj, tad pļauj visur vienādi – līdzeni kā mauriņu. Bagātie, kļūstot nabagāki, restorāna vietā izvēlēsies nevis ēdnīcu, bet neko. Pašlepnums?..
*
Ēdnīcā nav ēdienkartes. Patiesībā jau ir, taču ne pie letes. Tā ir ieslēpta tumšajā koridoriņā, kur to neviens nedz redz, nedz mana.
Turklāt tā ir piesprausta ar vienu pašu žēlīgu spraudīti, līdz ar to šis menjū allaž ir saritinājies taurītē, kas drīzāk atgādina rūķa cepuri, nevis nopietnu, ēšanai veltītu dokumentu.
Ja nu kādam gluži nav jāstaipa somas, tad viņš ar abu roku palīdzību minēto postulātu var atrullēt un izlasīt, kamēr tas nav atkal aizritinājies ciet, taču priecīgais virinātājs pie lielas skaidrības vis netiks, jo menjū, dabiski, nav rakstīts ar datoru, bet atgādina sirsnīgu ārsta recepti ar neskaitāmi daudz labi domātām sastāvdaļām divās valodās, no kurām pirmā ir gandrīz tāda pati kā otrā.
Bet tas viss ir ar nolūku, jo tādējādi ēdienu izsniedzējam paveras neaprobežotas iespējas katru ēdienu reklamēt, komentēt un interpretēt… gluži vai ar kabarē elementiem.
Nav pat jāuzdod jautājums „kas jums šodien ir”, jo, mani ieraugot, jau tiek stiepta kreisā roka ar izplestiem pirkstiem, bet ar labo roku tiek taisīti lieli vēzieni, uzsitot pa katru pirkstu kā klavieru taustiņu, saucot: „Ir karbonāde, ir podžarka, ir maltās gaļas mērce…” Tad parasti ēdienu izsniedzējs saminstinās, aiziet pakonsultēties ar mammu, notiek īss, bet diezgan skaļš ķīviņš par to, kas ir un kas nav – ne tikai virtuvē, bet vispār dzīvē – pēc tam viņš nāk atpakaļ un turpina: „…ir vistiņa un ir aknas.” Ēdienu skaits ir pieskaņots pirkstu skaitam, lai minētajā šovā nekā nebūtu ne par daudz, ne par maz.
Tad seko mans drauds, allaž viens un tas pats: „Bet, lūdzu, ar vārītiem kartupeļiem!” Labākajā gadījumā notiek nobīšanās un kartupeļi tiek uzlikti, bet sliktākajā – seko stāsts par to, kas šodien ir noticis ar kartupeļu mizotāju vai ar tirgu, vai ar pavāra kāju, vai ar saplīsušo trubu… Tad man nākas samierināties ar rīsiem vai makaroniem, toties es tieku pie pievienotās vērtības līdzjūtību raisoša sižeta atveidā.
Ar vienu vārdu sakot, menjū rakstiskā neesamība kompensē to ar mutiski daiļrunīgu uzviju.
Bet tāpēc jau cilvēki ēd sabiedriskās ēdināšanas vietā, – lai ēšanā varētu izgaršot arī to sabiedriskumu.
*
Ja biznesa sarunas starp partneriem notiek Ēdnīcā, turklāt lētākajā un aukstākajā, tad patiesībā nav iedomājams nekas krutāks!
Tas vairo attiecīgā biznesa īpašo konfidencialitāti ar glūnīgu apkārtskatīšanos un pieklusinātu tiešrunu „tuvu ausij”. No kā var noprast, ka runa varētu būt vismaz par virsskaņas lidmašīnām vai pat zemās grīdas tramvajiem.
Tātad taupības režīms tiek ievērots pat menedžmenta pašos augstākajos virsslāņos.
… Nodod tikai solīdie uzvalki ķipa Armani un košās šlipses ar apzeltītām puķītēm, kas brīžiem iekarājas ļuļe kebabos ar pjurē…
Prieks, ka bizness sildās. Kaut arī tikai ar šlipses galiņu ļuļe kebabā. Tomēr cerēsim, ka tas ļaus sasilt arī visam pārējam.
*
Šodien Ēdnīcā pēkšņi pamanīju, ka mēs visi, ēdāji, kūpam – telpa pildījās baltiem elpas un ēdiena garaiņiem.
Kad apkures nav, kad ziema ir pie durvīm…
… mēs visi esam staigājošas krāsniņas.
Ko apsildīsim?
… Ēdnīcu, kura joprojām nav ciet.
Lai gan ēdiena pasūtījuma pieņemšanu nemitīgi pavada draudi „augšām”.
„Ja nepieslēgs elektrību, mēs slēdzam ciet! Ja nepieslēgs apkuri, mēs slēdzam ciet!” Taču – „žēl uzticīgo klientu, ko viņi, nabadziņi tādā gadījumā iesāks”.
Tā nu es kā ēšanas priekiem nodevies cilvēks katrreiz tieku emocionāli iesaistīts „cīņā ar augšām”. Uz manām jūtām tiek spiests tā… ka vismaz ir skaidrs, ka man tās ir.
Patiesībā es tāpēc arī uz turieni eju, jo tādējādi jūtos svarīgs – vismaz kā ēdējs, kura dēļ kaut kas nepašlikvidējas un cīnās par pastāvēšanu. Lai gan esmu palicis, šķiet, viens no „pēdējiem mohikāņiem”.
Tomēr – lai vai kā – gāze Ēdnīcā ir, tāpēc „ko neko” vēl var pagatavot. Un arī kamīns ir, kas, būdams vienā telpā, pūlas piesildīt vēl kādas trīs ar to nesaistītas telpas.
*
Pēkšņi ietinos pilnīgi baltā gaisa vatē un tik tikko saredzēju laipno ēdienu izsniedzēju.
Bet laipnā namamāte paskaidroja, ka baltums man visapkārt nav ne kamīna dūmi, ne karbonādes tvaiki, ne uzkrājies tvans, bet vienkārši… migla.
Nekurinātajās telpās pēc brīvdienām ieplūdusi romantiskā kamīna dvaša, un Ēdnīcā ceļas migla.
Patiesībā – kas tur ko brīnīties. Daudzās apdzīvotās vietās ceļas migla. Kāpēc lai Ēdnīca nebūtu apdzīvota vieta?
Tad nu pasūtīju „Gulašu miglā ar piedevām”.
Skaists ēdiens – izpleties pa visu telpu.
*
Uz Ēdnīcu nāk ēst arī viena veca, veca, ļoti veca večiņa.
Pats par sevi tas varētu nešķist nekas īpašs. Un tomēr – viņas ierašanās pārvēršas par nesaprotamu situāciju komēdiju.
Proti, viņa samaksā par savu zupiņu, apsēžas tuvu ēdienu izsniegšanai, ar vienu aci ēd, bet ar otru – uzmanīgi vaktē, kad saimniece uz mirkli ieies blakustelpā.
Tad viņa žigliem teciņiem piekļūst pie letes, pagrābj divas kārtīgas saujas ar sagriezto maizi, steigšus iestūķē maisiņā, kas iepriekš sagatavots ar sarullētām malām rokassomiņā un tikpat mudīgi atgriežas vietā un pārlaiž nevainīgu skatienu visiem klātesošajiem, proti, man. (Acīmredzot, lai es attaptos atzinīgi novērtēt viņas izveicību un attapību.)
Bet tas vēl nav viss. Kad viņa ir paēdusi, nez no kurienes somiņā parādās papīrā ietītas puspavērušās trīs rozes, viņa ar tām svinīgi dodas pie Ēdnīcas saimnieces un pāri plūstošā laipnībā sniedz: „Eto vam!” Protams, seko: „Nu ņe nado že, začem vi tak, nu radi Boga, gde že ja budu ih stavitj, nu čto že eto…”
Vot, imenno! Čto že eto??? Saimniece, protams, zina, kas notiek ar viņas maizi. Saimniecei noteikti ir arī savas pārdomas par to, no kurienes ir nākušas rozes.
Līdz ar to nav saprotams, ko nozīmē šis zagšanas un dāvināšanas mikslis? Vai tas būtu tas, ko mūsdienās sauc par ēnu barteru?
*
Kaut arī piesnigušu, tomēr ceļu ir daudz. Čakli rūķīši visapkārt tīra nepajokam. Bet iekšējā navigācija aizsvīst un pukst: “Auksts, ko tu lien ārā!”
Tomēr vārdam “iet” latviešu valodā sinonīmu ir visvairāk un vismaz vienu no tiem gribas likt lietā.
Vienu arī izvēlos – brist.
Jāizlūko tikko atvērtā bistro ēstuvīte, jo Ēdnīcu grasoties vērt ciet.
Pārdevējs apmulsis no tā, ka parādījies – varbūt pat pirmais – klients, ar pārspīlētu darbasparu piedāvā kaut ko iekost, lai gan “siltos pagatavot vēl nav iespējams – nav elektrības -, taču varam piedāvāt ļoti lielu bulciņu asortimentu”.
Paldies, negribu “lielu bulciņu asortimentu”.
Apjucis meklēju sevī kādu ceļazīmi. Tāda parādās un piedāvā negribēt neko.
To arī izvēlos. Slāju uz mājām. Jo arī tas ir labs sinonīms.
Un “negribēt neko” šoreiz nozīmē uzcept gardus kartupeļus ar sīpoliņiem, dillītēm un kariju pa virsu. Hm, tagad “neko negribēt” tik tiešām stājas spēkā!
Kā viens cilvēks, kurš nemāk gatavot ēst, spēj uztaisīt kaut ko tik garšīgu!?
Tas – par mani.
Lūk, tieši šādā, pašapzinīgi pieticīgā formā sadzīvo mans mazvērtības komplekss ar lielummāniju.
*
Eju uz Ēdnīcu un ieraugu, ka mārketinga jaunradei robežu nav.
Kāds večuks tirgojās ielas malā, par leti izmantodams zaļumzonas apmali ielu sateklē.
Tā jau dažkārt dara, ka noliek spannīti ar puķēm vai groziņu ar ogām, vai uz avīzes noklāj bekas.
Vai – šajā gadījumā – večuks pārdod mājās taisītus ievārījumus, skābētus gurķīšus un… sēnes.
Bet – kas visinteresantākais – viņa īpašais piedāvājums ir… pusizēsta sēņu burciņa ar marinātiem podiņiem. Tā teikt, patukšīta. Vai nu viņam pašam uz vietas bija sagribējies, vai arī mājiniekiem bija pietrūcis apetītes tik galā ar visām…
Man acis uz kātiņiem! Kurš gan iedomātos pirkt pusizēstas, nezināmas izcelsmes sēnes no tikai pa daļai higiēniska pārdevēja?!
Jā, taču no otras puses viņš varētu sacīt: „Bet, dārgie patērētāji, ko tad jūs te gaudojat, ka visi esat tādi nabagi un cietēji!? Tas dārgs, tas dārgs… Lūdzu, te jums ir iespēja par dažiem santīmiem nopirkt veselu pusburciņu ar sēnēm un tikt pie vērā ņemama launaga! Padomā tik – bada laikos viņi vēl apsmādēs pusburciņu sēņu!”
*
Kamēr ēdu pusdienas, garām aiztraucas zemās grīdas tramvajs, kas dodas savā pirmajā reisā.
Jauna ēra, jauna ēra… Un tas liek justies tik vareni, it kā pat pieticīgā Ēdnīca pēkšņi atrastos modernizācijas un globalizācijas ietekmes sfērā.
Bet tad pēkšņi negaidītā reidā ierodas pārstāvji no bankas un jautā, kad beidzot Ēdnīca pašlikvidēs savu darbību.
Jo tagad šī daudzstāvu nama „jumts” esot banka un viņi necietīšot šo nemaksāšanas un neizvākšanās patvaļu.
Nelīdz pat saimnieces mīlīgais ielūgums baņķieriem nobaudīt kādas kompleksās pusdienas. Izpildvaras lakotās kurpes dīžājas uz priekšu un atpakaļ, līdz lepni aizdimdina uz ārdurvīm, uzsaucot, ka šis ir bijis pēdējais brīdinājums.
Garastāvoklis sabojājās ne tikai man, bet pat kotletei, kas pēkšņi sāk uzvesties tā, it kā būtu atcerējusies, ka taisīta kaut kur Ķīnā un kam tālajā ceļā līdz manai mutei pa ceļam Transsibīrijas ekspresī muita būtu konfiscējusi garšu.
*
„Nu, kas tā par lietu, ka Latvijā nav normālu produktu!? Tas ir ārprāts, kas te darās! No tā tak neko nevar uztaisīt!” – sen nebiju redzējis Ēdnīcas saimnieci tik uzbudinātu, – „Lūk, kad atbrauca Taņka no Briseles, Ždanoka, atveda mums dāvanā desu – lūk, tā bija īsta desa!”
Cik labi, ka Maskava, tpfu, atvainojiet, Brisele par mums joprojām nepārstāj domāt!
*
Kad Ēdnīcā tuvojas samaksas brīdis par pusdienām, es allaž nolemtībā sagumstu. Jo – lai kādu naudu es nedotu tās saņēmējam -, viņam nekad nav ko izdot. Allaž atskan nodrāztais refrēns: „Es tūdaļ aiziešu samainīt – kamēr jūs ēdīsit – un tad jums atnesīšu”. Un viņš tik tiešām dodas pildīt šo apgrūtinošo misiju – ar visu sev piemītošo izmantota apkalpojošā personāla aizvainojumu paskatā. Savukārt man ēšana ir jāpastiepj tik ilgi, līdz viņa samainīšanas transakcija tiek novesta līdz galam.
It kā es būtu tas vienīgais ēdējs, pirms kura nauda nav ienākusi un pēc kura tās atkal nebūs.
It kā es būtu tā kritiskā masa, pie kuras naudas plūsmas pārstāj tecēt.
It kā es būtu tas akmens kaklā, ar kura izdarīto spiedienu šim visādi citādi nevainīgajam radījumam atkal ir jākustina kuslās kājiņas un cietēja nolemtībā jātek līdz tuvējai šņabja bodei mainīt piecīti, jo tur nauda allaž ir.
Kad es agrāk gāju pie vienas privātprakses zobārstes, viņai nekad šādu problēmu nebija. Lai cik reti arī neiegrieztos pacienti, viņa ar skaļu šķindoņu atrāva vaļā atvilktni, kas bija pilna ar visdažādākā nomināla monētām, atdeva atlikumu un ar vēl skaļāku šķindoņu aizcirta to ciet. Tieši tā, kā tam būtu jābūt jebkurā klientus mīlošā iestādījumā.
Viss – ar šo dienu es sākšu krāt sīknaudu Ēdnīcas apmeklējumiem!
Bet laikam novest mani līdz šai nejēdzīgajai nodarbei arī bija Ēdnīcas mērķis?!
*
Jau otro rītu manu, ka Ēdnīcas saimnieki ar lieliem plastmasas toveriem tā kā paslepšus, tā kā uz pirkstgaliem, tā kā pēc deficīta tipina uz māju pāri ielai un atgriežas ar pilniem ūdens spaiņiem.
No kā var secināt tikai vienu – Ēdnīcai tagad ir atslēgta ne vien elektrība un apkure, bet arī ūdens.
Nu, paskat vienu sīkstu iestādījumu! Nekā tam nav, bet turēties turas un krīzi tā arī būs pārdzīvojis. Paplātes jau sen ir noberztas līdz caurumiem, taču šķīvjiem fragmentāri vēl var salasīt ar zeltu dekorēto uzrakstu „Ресторан”.
*
Pavej, – kad instances jau pirms diviem gadiem draudēja „Robiņam” ar nepieciešamību veikt remontu (lai nesekotu slēgšana), tas aizklapējās uz veselām divām dienām, ar kodīgu acetona dvaku centīgi signalizējot visai apkārtnei par remontdarbiem. Taču tad, kad tas atkal „vēra durvis saviem pastāvīgajiem apmeklētājiem”, izrādījās, ka remonta būtība ir šokējoši oriģināla – ir nokrāsoti… krēsli. Nekas vairāk. Toties to ir daudz, un tie vēl joprojām „priecē apmeklētājus” ar savu vienlaidus zili lillā krāsu, kas indīgi izceļas, novietoti pie zaļajiem mākslīgā marmora galdiem. Un īpašniekiem izrādījās simtprocentīgi precīza biznesa oža – efekts ir tik šokējošs, ka jebkuri pārējie defekti nekrīt acīs.
Vēl vairāk – vadītājai izrādījās taisnība arī tad, kad tā iegādājās divus lielus akvārijus ar nesaskaitāmiem bruņurupučiem. Saimniece lielījās, ka esot to noskatījusies no kāda franču dizaina žurnāla. Bruņurupuči nemitīgi kustējās, rāpoja cits citam pāri un visādi citādi apgrozījās, radot iespaidu par lielu apgrozījumu arī visā pārējā Ēdnīcas darbībā.
Taču efekts, ko ieraudzīju vakar, pilnīgi pārspēja jebkādas manas iztēles robežas. Proti, – starp galdiem ir izvietotas mūžam nevīstošas zaļu lapu vijas, proti, no plastmasas un auduma. Taču, ticat vai ne, vakar es apstulbu, jo ieraudzīju, ka vairākas lapas ir nodzeltējušas. Nu, kā gan biznesa brīnumdari spēj panākt to, ka apmeklētājiem tik neuzkrītošā veidā tiek signalizēts par zelta rudens tuvošanos!? Patiesībā – ļoti vienkārši: pieskaņojot viju zaļošanas jeb saražotā produkta garantijas termiņu beigas mūsu dzīvesrita kalendāram. Atkal – defekts pārvērsts par efektu! Kad neviltotajā pārsteigumā piegāju tuvāk papētīt nu jau dzeltenīgos zaļumus, starp lapām atradu arī dzeltenu plastmasas augli (varbūt domāts bija citrons, taču vairāk atgādināja antanovku vai pepiņu, – kā jau tam būtu jābūt mūsu ziemeļnieciskajos platuma grādos).
*
Mani nomāc tas, ka Ēdnīcai blakus ir uzradies vēl lētāks un vēl vairāk krīzes ārkārtas situācijai atbilstošs baroklis. Tas Ēdnīcas klientu trūkumu izceļ vēl vairāk.
Proti, virtuļu Bufete. Tur tiešām nav nekā – tikai virtuļi un kafija. Toties šis nekas ir par tik mazām naudiņām, ka nereti izveidojas pat šī neveselīguma piekritēju rinda.
Tai ēkai nav pat pamatu – drīzāk to varētu saukt par pārvietojamo moduli, ja tas neskanētu pārāk lepni. Tam pat nevar piešķirt tik skanīgos vagoniņa, furgona vai piekabes nosaukumus, jo tas nekustas, ir uzstutēts uz balstiem, un, ja pieliektos, droši vien varētu pa apakšu redzēt cauri. Viss, kas šo „neko” savieno ar civilizāciju, ir elektrības vads virs jumta, un tas pats grīļīgi balansē.
Tātad – šis jaunais Ēdnīcas konkurents turas uz tukša gaisa, pārdod virtuļu ripulīšus ar tukšu gaisu vidū, toties – es nešaubos -, ka tas virtuļa caurums arī ir ierēķināts cenā! Turklāt virtuļu cepšanas smaka krietni pārspēj tās pieticīgās divas Ēdnīcas acetona dvingu izplatošās dienas, kad tajā tika krāsoti krēsli, jo Bufetes smakai ir noteikts darbalaiks, tā strādā tāpat, kā viss tā saucamais modulis kopumā un no tās neizdodas izvairīties nevienam, arī tam, kas virtuļus nevar ciest un gluži nevainīgi tur gaida tramvaju!
*
Vienu laiku Ēdnīca piederēja man, proti, – kad es aizgāju, tad ēdu tur viens pats.
Taču nu jau kādu laiku pie attāla galdiņa sēž kāds iemīlējies pāris.
Varētu likties, ka tie ir kādi tuvēji darbinieki, kas atnākuši iebaudīt maltīti. Taču nē. Vīrietis sagaida dāmu pieturā, tā allaž atbrauc ar sabiedrisko transportu… un tad notiek acīmredzamais neticamais – „romantiskas pusdienas” Ēdnīcā.
Kaut arī abi jau pusmūžā, tomēr jūtu dzirksteles sprēgā tā, ka teiksim tā – jauns precēts pāris tajā pašā vietā droši vien šķistu tikai tāda lēti ēdoša, kopābūšanai nolemta savienība.
Bet te – makaroni tiek smalki virpināti ap dakšiņu vēl un vēl, un vēl, kotlete tiek šķaidīta ar glāsmainām, lēnīgām kustībām sīkos, sīksīkos gabaliņos. Zupa karotē tiek turēta virs šķīvja vismaz 2 minūtes, līdz tā tiek līdz mutei, – kamēr abi ir izsmaidījušies un izamizējušies. Bet kompots tiek malkots ar lūpu nolaizīšanu gluži kā Šampaņas smalkākais izstrādājums „Bollinger Blanc de Noirs Vieilles Vignes Francaises”…
Šķiet, ka es pa to laiku spētu apēst vismaz piecas Ēdnīcas pusdienas.
Pēc tam kungs aizvada dāmu atpakaļ līdz pieturai un notiek atvadīšanās. Ar visu skūpstu.
Tā ka tā nav, ka Ēdnīca ir tikai utilitārs iestādījums, tam ir arī savs pienesums mīlas frontē.
*
To var pamanīt uzreiz – Ēdnīcā ir pazudusi viena glezna. Kaut arī tajā ir vairākas skaistas bildes, tomēr viena bija centrālā.
Kas tad tajā bija tik īpašs? Tā bija eļļas tehnikā veidota, mākslinieciski ļoti solīda klusā daba. No otras puses – nu, jā, visas bildes Ēdnīcā ir klusās dabas…
Taču tā viena bija centrālā divu iemeslu dēļ. Tā atradās tieši aiz ēdienu izsniedzēja, tāpēc bija redzama pilnīgi visiem. Bet, otrkārt (un galvenokārt), mākslinieciskajā kompozīcijā līdzās šķīvim ar augļiem atradās degvīna pudele.
Un centrālā klusā daba, kas visiem redzama, izcēlās ar to, ka uz eļļas tehnikā darinātā klājuma pudelei bija uzlīmēta virsū papīra etiķete. Tā, protams, nebija mākslinieka, bet Ēdnīcas – ja tā var teikt – mārketinga speciālista iniciatīva, sak, redziet, tāda pudele, kāda ir uzzīmēta, mums te ir uz vietas, pieejama, un viena glāzīte tās šķidruma maksā tik un tik. Ko māksla jums tikai sola, to realitātē mēs arī piedāvājam.
Tas bija apmēram tāpat, it kā drēbju veikals būru nopircis gleznu „Džokonda” un uz pleciņa L. da Vinči skaistulei piespraudis birku, sak, mūsu veikalā – kāda sagadīšanās – arī tiek tirgota tieši tāda pati kleita kā Monai Lizai.
Protams, ka māksliniekiem tas varētu nepatikt. Bet māksliniekiem jau daudz kas var nepatikt! Atcerēsimies, ka mēs tomēr dzīvojam radoša mārketinga laikmetā un laba ir tā māksla, kas palīdz kaut jel ko pārdot.
Un tomēr – kāpēc gan klusā daba ir pazudusi?!
Varbūt tāpēc, ka šobrīd sortimentā nav gleznā attēlotās pudeles un nav nekādas vajadzības lieki kairināt apmeklētājus ar mākslas pievienoto vērtību – vilinošo etiķeti?
*
Prieks, kur tu rodies – Ēdnīca ir ķērusies pie priekšvēlēšanu aģitācijas. Kopā ar ēdienu man „galīgi bez maksas” tiek iešķiebta arī avīzīte, paģērējot atbalstīt tādu partiju, par kuras eksistenci es dzirdu pirmo reizi mūžā. Nevienos reitingos tāda neparādās. Kad jautāju, kas tie tādi, Ēdnīca sāk žūžināt, ka ļoti laba partija, vakar esot ienākusi paēst.
Nešaubos, ka tas ir svarīgs kritērijs balsošanai, taču šī partija acīm redzami ir pārvērtējusi Ēdnīcas kapacitāti. Jau tā knapajā ēdienu izsniegšanas telpā iestūķējot 3 stabus ar avīzēm, kas sasniedz vismaz pusi no telpas augstuma. Ņemot vērā, ka te ir vecie, trīsmetrīgie griesti, kopējais aģitācijas apjoms ir 4,5 metrus biezs. Es kā vecs Ēdnīcas apmeklētājs, zinu, ka atlikušajā nedēļā „potenciālajiem vēlētājiem” pilnīgi pietiks ar 5 centimetriem. Un tad arī vēl atlikts, ar ko nomazgāt logus.
Taču Ēdnīca – kā allaž – ir gudra: aģitēt ir piekritusi, neko pretī nerunā, bet avīžu ķīpiņas jau smuki sastutētas tieši blakus kamīnam. Jo vēlēšanas ar joni beigsies, bet apkures sezona vēl tikai sāksies. Un tas, iespējams, būs labākais darbs, ko šī saraksta potenciālie tautas kalpi būs paveikuši tautas labā, proti, to sasildījuši.
*
Iedomājieties kādu telpu, kurā Jūs ieejat un uzreiz iebļaujaties: „Vai, te taču nekavējoši ir vajadzīgs remonts!”
Bet tad Jūs ieejat tajā pašā telpā pēc 10 gadiem, ieraugāt, ka tā ir tieši tāda pati kā bijusi, un Jums jau sāk likties, ka remonts nemaz tur nav vairs vajadzīgs.
Katrā ziņā Jūs, pirmkārt, neiebļaujaties un, otrkārt, saprotat, ka tas, kas ir bijis nepieciešams nekavējoši, tagad jau sen ir nokavēts.
Kādu piemēru es varētu minēt…? Nu, teiksim, Grieķijā jūs ieraugāt skaistas drupas. Jūs taču nesāksit uzstāt, lai tur taisa remontu?! Pareizi? Runa drīzāk varētu būt par saglabāšanu, tas ir, iekonservēšanu.
Arī Ēdnīca šobrīd jau ir ietiekusies šajā stadijā. Vienīgais, ko tā eksistences labā varētu darīt, ir saglabāt esošo ēdēju plūsmu, nu labi, nepārspīlēsim, būsim precīzāki, – gandrīz jau izsīkušo ēdēju urdziņu.
*
Savulaik ēdnīca bija visas ēdināšanas mērs. Tā bija kā standarts solīdai un praktiskai vēdera piepildīšanai. Bez liekas šikošanas un pārmērīgām ekstrām.
Piemēram, ja jau cilvēks gribēja tā īsti mieloties, tad visdemokrātiskāk Ēdnīcas būtību izteica absurdais ēdiens – pusglāze krējuma.
Agrāk mūs vadīja pārliecība, ka ēdnīca ir mūžīga vērtība, kurpretim tagad mēs zinām, ka laiki mainās un šodien mēs pat nevaram iedomāties, kā sauks to nākotnes ēstuvi, kas būs reizē pietiekami solīda un reizē – pietiekami lēta.
Ņammātava, Ātrbarība, Ejamēdiens, Līdzņempaka…?
Tāpēc – lai dzīvo Ēdnīca! Jo arī rīt un droši vien – arī parīt mēs jautāsim: „Kur te var lēti un labi paēst?”
