NOSKATOTIES IZRĀDI “PUIKA, KURŠ REDZĒJA TUMSĀ”

Vai nu Nacionālajam teātrim ir palaimējies, vai arī tā ir likumsakarīga, kaut līkumota gaita pretī uzvarām, takšu… režisors Velters Sīlis (pēc “Finlandizācijas”) izveidojis jau otro nozīmīgo mazās formas izrādi šosezon. Tas priecē.

Taču jāsāk tomēr ar dramaturģiju. Nav viegli mūsdienu personāžu un sižetu pārbagātībā uzradīt negaidītu, spirgtu, līdzpārdzīvojumu raisošu varoni. Rasai Bugavičutei – Pēcei ir izdevies to atrast un uzrakstīt pilnasinīgu, vērtīgu darbu. Turklāt stāsta sāls slēpjas vairāk apkārtējos un apstākļos, nekā varoņa paša rakstura unikalitātē.

Puikas pasaule, kuru uzaudzinājuši neredzīgi vecāki, tiek atklāta, precīzi ietrāpot dramaturģijas serdē – konfliktos, kas uzrodas viņa dzīvē, ņemot vērā eksistences atšķirīgos apstākļus. Tāpēc notiekošais elektrizē.

Turklāt veiksmīgākais ir tieši tas, ka šis augšanas atainojums pāraug konkrēto notikumu ietvarus, kļūstot par metaforu grūtajai bērnu un mātes “nabas saites pārgriešanai” ģimenē kā tādā.

Uzvedumu balsta arī precīzā scenogrāfija – Ieva Kauliņa visu iedzīvi ir ieslēpusi atvilktnēs. Un to, cik šīs atvilktnes ir pilnas ar esību, apliecina arī Toma Zeļģa video.

Sākotnēji vide tiek spilgti ieskicēta ar sadzīviskām neredzīgo ikdienas norisēm, – mazā puikas gaitas vijas kopā no it kā nenozīmīgām detaļām. Un tikai pamazām zēna paša dzīves svarīgās norises kulminē, kad spurainais pusaudzis neizbēgami sāk pārvērsties par “mazu vīrieti”. Tātad – sāk nostāties uz savām kājām. Tas nozīmē arī pretējo – vecākiem pamazām nākas pieradināties savā nebūt ne vieglajā situācijā iztikt bez pieaugošā bērna, kurš allaž ir bijis viņu “redzīgās acis”. Tāpēc vēlāk mātes gājiens pie psihoterapeita kopā ar nu jau salīdzinoši “lielo dēlu” uzdod būtisko jautājumu – kuram tieši visā tajā situācijā ir nepieciešama lielākā palīdzība.

Aktieru uzdevumi ir ne vien radīt dažādos raksturus, bet uzburt pasauli galvenokārt ar skaņām, tādējādi paspilgtinot redzīgā/neredzīgā dažādās pozīcijas. Visi aktieri arī lieliski darbojas – Kārlis Reijers, Agnese CīruleAinārs AnčevskisDaiga Gaismiņa un Romāns Bargais.

Skatoties izrādes, mani bieži pārņem izjūta, ka es satuvinos ar tiem, kas uz skatuves, ka es arī kļūstu par izrādes daļu. Jo – es to esmu redzējis. Jo – uz to brīdi šiem aktieriem pieder manas acis.

Šajā izrādē – gan reāli, gan metaforiski.  Un – sirds.

 



Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Aizpildīšanai obligātie laukumi *

*

*