* * *
istaba pilna piedzīvota
ļimsti bet nav kur nokrist
pielabot visu kas noticis visu kas noris
izmēzt
lai izčib savairojušies sīksīku kļūdu klani
nomodu pielabot
pielabot tevi mani
citādi nav te kur soli spert nav te kur tālāk doties
celiņu ieskrējienam ka biezs lūdzu lido
toties
spārni kā apzvērējušies mūžam nelaboties
ko lai te aiznes uz ateljē
apnikumu un visus nē
viss te ir jāpielabo
maķenītiņ un ļoti
lai restaurēti tiek skatieni lai glāsti ir apdeitoti
lai mirkļos kad pienāk rīti
mēs abi kā ielāps uz ielāpa
kopā salāpīti
ko var salabot nolāpīts
glāzi no smalkām lauskām
tas būtu viens varens tosts
ar glāzēm augšāmceltām no šķēpelēm
par restaurētu tuvumu starp divām līdzās esošām mēbelēm
