“EZERIŅĀ” RAUGOTIES

“EZERIŅĀ” RAUGOTIES

Vērtīga pelde – iekāpt rakstnieka Jāņa Ezeriņa radītā un režisora Elmāra Seņkova saviļņotā dzelmē. Kopš senās pirmizrādes Nacionālajā teātrī pirms apmēram 5 gadiem nedaudz pamainījies aktieru sastāvs, taču izrāde joprojām ir svaiga, pārsteidzoša un dzīvīga.

Šķiet, ka varoņu likteņi uzmirdz kā “saule rasas pilienā”, ja atceramies Jaunsudrabiņu. Puika, kas nospēlēts kārtīs pliks. Blusa, kas izjauc mīlas idilli. Viena zaldāta sastapšanās ar bāreni, iespējams, paša dēlu. Otra zaldāta mīlas prieku traģiskais gals. Šahs kā divu jauniešu nepiepildītas kopdzīves pavadonis. Un vēl, un vēl.

Laikam visvairāk uzrunāja atgādinājums par to, ka dažkārt vien liktenīgi, atmiņā iekrampējušies mirkļi, spilgti triepieni mūža gleznu padara par to, kāda tā beigās ir iznākusi vai tiek uztverta.

Aktieru spēles veids izaug tieši tik grezns, cik mākslinieki ir ļāvuši vaļu mālēt bieziem, sulīgiem triepieniem. Precīzi, īsti un izkāpināti vienlaikus. Labi, ka ir bijis režisors, kas uz to rosinājis tik dziļā un reizē oriģinālā veidā. Neparasti, bet šie E.Seņkova stila centieni stāv savrup un joprojām izdevīgi izceļas teātra izrāžu kopainā (atgādināšu arī par šī režisora “Trīnes grēkiem” un “Antigoni”).

Ināra Slucka, Dita Lūriņa, Uldis Anže, Normunds Laizāns, Jānis Skanis, Uldis Norenbergs un Indra Burkovska – nu, vareni makani “Ezeriņā”!

 

 



Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Aizpildīšanai obligātie laukumi *

*

*