* * *
lēnītēm novējo lūpas
kā ezers rāmi vizot
viegli čabata maisiņš uzspurdz
smieklu urdze pagaist pa vējam papluinīta
garām aizlido atvadas ašas pa burtam
gausi negaiss tālumā savelkas
tumsnē gaiss sakaist tu pagaisti
neizturami skaisti
tukšums rāms un baiss
laiks laiskojas laiks ilgst
gliemezis nesaraujas
savā mājā lēnītēm aujas
pasākt neko vairs nepieklājas
es esmu gliemeža pašcieņas pilna ietraušanās mājās
pošos
apjauta sastingst kā kauta kā rēta kā sarauta
uz neatgriešanos došos
dzīve nostājas kaktā kā
nosodīta kā rāta
dzīve izcieš sodu
kā filma palēnināta