* * *
miglā un rasā un dūmakā
allaž kad garām man slīdi
tev kas vēl neesi tapusi
veltu šo dzejolīti
viena par abiem mums dzīvība
ne tev kur sprukt ne dēties
tikai ar mani tev uzrasties
jūties kā mājās sēdies
mīļošu skaušu un turēšu
kas to lai zina vai būs tā
kairi ir allažiņ veldzēties
gūstamas vārsmas gūstā