* * *
kāds nopakaļ lavās pa taciņu
mūžs saķer un prasa man maciņu
lai nebeigtu senseno sakaru
es atdodu grašus ik vakaru
ne pienīgās upes reiz cerētās
ne zeltītās oliņas perētās
mūžs vecgadā dāvā vien mantiņu
ja norunāju es pantiņu
ko skaitīt ik reizi es gudroju
bet jaucos ik gadu un putroju
mūžs nepielabo sniedz mantiņu
vien palabo sejas pantiņu
