Īsi par “KALPONĒM” DT Mazajā zālē

   Teātra dienā baudīt labu, gatavu pirmizrādi – tas priecē.

No vienas puses – par to it kā nevajadzētu brīnīties, ja lomas atveido Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule un Rēzija Kalniņa, – kad tad varētu izdoties, ja ne šādā salikumā?! No otras puses – vai mazums labu salikumu teātrī, kas tomēr beigās skatītāju atstāj aukstu…

Šoreiz – vajadzēja izdoties un izdevās – Viestura Meikšāna grodā režijā un telpas iekārtojumā. Ar Ilzes Vītoliņas kostīmiem, Māra Dejus mūziku un videomākslu un Harija Zālīša gaismām.

Apbrīnu raisa gan visu aktrišu meistarība, gan stila tīrība. Turklāt režisoram ir izdevies izvilināt populārās Žana Ženē lugas daudzslāņaino būtību. Interesi par sižeta attīstību uztur ne vien kriminālā intriga par to, kā kalpones gatavojas nogalēt kundzi, bet arī lomu spēles, kas nemitīgi vedina domāt plašāk un dziļāk – par varas un pakļaušanās motīviem starp cilvēkiem un cilvēkā katrā pašā, vēlmi būt citam, kaunu būt citam un bieži – tā arī nespēju būt pašam.

Lugas precīzais teksts (un skanīgais tulkojums) ir samērā sarežģīti strukturēts, bet tajā pašā laikā liek skatītājam minēt par daudzējādiem apstākļiem un līmeņiem, kas personāžiem liek spēlēt tik dīvainas spēlītes, lai atsvabinātos no kundzības, vienlaikus cenšoties uzkundzēties.

Aktrišu virtuozitāte ir rada klaunādei. Bet spēles maniere norāda arī uz zināmu tēlu sanarkošanos un slīgšanu atkarībās. Un tālāk domājot – iezīmē arī atkarības no statusa, cilvēku attiecībām, vājuma, upura lomas un vēlmes vajāt, patiesībā atrodoties palīdzētāja statusā. Kalpones.

Ļoti biezs, labi nostrādāts darbs.



Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Aizpildīšanai obligātie laukumi *

*

*