Izrāde “Antigone” Nacionālajā teātrī ir tīrradnis. Vairāku iemeslu dēļ. Tīra aktierspēle. Tīra skatuve (scenogrāfe Evija Pintāne). Tīra virzība, bez liekiem piemaisījumiem, smalki izstrādāta visu tēlu attīstība. Jo sižeta līkloči nemitīgi atved atpakaļ pie galvenās idejas, proti, pretrunas starp šķietamajiem, it kā “laikmetīgi” paģērētajiem uzskatiem un ētiskajām pamatvērtībām. Bez tam aktieru kopīgās mūzikas starpspēles atgādina, ka izrādes ansamblis ir arī laikmeta vienotais orķestris, kurā nākas spēlēt līdzi, gribi vai negribi, “māki vai nemāki” (Edgara Mākena muzikālais noformējums.) Kostīmi viegli akcentē katra tēla savdabību kopējā mūsdienīgumā, bez īpašām klasiskām atsaucēm (kostīmu māksliniece – Marija Rozīte.)
Asprātīga traģēdija – tāds dīvains apzīmējums, bet piedien režisora Elmāra Seņkova skatījumam uz Žana Anuija lugu. Piemēram, Marijas Bērziņas monotonie “divi vienā” – Aukle un Koris, kas savdabīgi izceļ Maijas Doveikas Antigones dziļumu un smalki izstrādātos vārdu dzimšanas brīžus. Dažbrīd aktrise sastingst tādās gluži vai traģisku karikatūru pozās, kas brīžiem šķiet īsti skulpturāli šedevri. Vai – Ulda Siliņa Sardzes vīra maigi ietonētais dialekts iepretim skaidri paustajam mīloša vīrieša dvēseles stāvoklim otrā šī paša aktiera – Hemona – lomā. Nevar nepieminēt arī Gundara Grasberga Kreonu (tādu valdniecības nogurušu supervīreli, kas pūlas saturēt varas grožus ne visai izdevīgos valdījuma laukos. Vai – Sanitu Paulu Ismenes lomā, kas pārtop no konformistiski noskaņotas skaistules par upurēties gatavu, līdz pārliecībai izaugušu sievieti. Vai – Arta Drozdova Sardzes vīru – tiešu vienkāršās sadzīves loģikas apoloģētu.
Ir pagājuši vairāki gadi pēc pirmizrādes, un, lasot 2015. gada atsauces, izceļas vārds “brīvība”. Taču šobrīd, 2019. gadā skatoties izrādi, iezīmējas citi vārdi – “varas spēles”. Šis aspekts atgādina ne tikai par pēdējā laika pasaules “vareno” aprindu traģikomisko esību un izpausmēm, bet arī saskan ar citās kultūras jomās aktualizētajiem varas aspektiem. Te var minēt pēdējo gadu spožos seriālus “Kāršu nams”, “Miesassargs”, “Kronis”…
Klasiskie varoņi nonāk dialogā ar mūsdienu personāžiem, un raisās diskusija par sajukumu pašos vērtību pamatos. Kas ir cieņpilns dzīves pamats, un kas tāds nav? To, ka mediji piedāvā aizvien relatīvākus, provocējošākus ieskatus par pamatvērtībām un skatītāju empātijai pasviestiem galvenajiem varoņiem, pierāda tādi atzīti seriāli, kā “Pārkāpt robežu”, “Deksters”…
Un šajā kontekstā Antigones stāja – pat tad, ja mēs detaļās neiedziļinamies laikmetu kontekstos – skaidri atgādina – dzīves vai nāves kvintesence nav atkarīga no piespriestā soda vai apžēlošanas, bet no sekošanas vērtībām. Jautājums – kas ir mūsu vērtības un vai mēs tām sekojam? Aktuāli – mūžīgi mūžos.
