Kāršu spēle kā attiecību veidotāja un liedzēja.
Spēles laukumu piepilda balti krēsli ar gana glīšiem vijumiem, taču tagad jau pabružāti un aplupuši. Atgādinājums par kādu labāku laiku godību un smalkāku sabiedrību, kas senāk tajos būtu varējusi baudīt dzīves pilnvērtību. Taču tagad šie krēsli, sakrauti nekārtīgās čupās, kā arī grīļīgs galdiņš pieredz veco ļaužu nama iemītnieku vienatnīgo mūža atlikumu. (Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Gerda Šadurska, gaismu mākslinieks – Rihards Sokolovs.)
Donalda Lī Koburna lugas “Kāršu spēle” šarms slēpjas dramaturģiskās uzbūves precizitātē (ne velti šī luga saņēmusi Pulicera prēmiju dramaturģijā un kļuvusi populāra pasaulē, turklāt jau vairākas desmitgades). Tāpēc apzīmējums – radošo meklējumu cikls “Brīvā skatuve” – drīzāk ir aizsargājošs vairogs vai zināms reveranss. Vai nepieciešami? Šim darbam ir pilntiesīgas repertuāra izrādes vieta teātra Kamerzālē. Drīzāk uzvedums ir klasiski nekā eksperimentāli veidots.
Nejauši pansionātā iepazīstas divi senjori – Fonzija un Vellera, kurus kopā saved vientulība un vēlme pēc cilvēciskas sapratnes. Situācijā, kad tuvinieki ciemos nebrauc un apkārtējā sabiedrība ir visai nomācoša. Vellers, uzskatīdams sevi par ļoti labu kāršu spēlmani, piedāvā Fonzijai spēlēt “Džinu”. Savukārt Fonzija uzskata sevi par pilnīgu neprašu šajā spēlē.
Un tomēr – notikumu gaitā uzvarētāja ikreiz ir Fonzija. Jautājums par prasmi vai veiksmi tiek tiktāl saasināts, ka šķiet, tūdaļ, tūdaļ taču tomēr, pārmaiņas pēc, jāuzvar “prasmei” – Velleram. Tomēr vienīgo reizi, kad tas notiek, rezultāts, izrādās, ir Fonzijas pirksts – viņa ir zaudējusi tīšām, lai atgrieztu Velleram zudušo pašpaļāvību, kā arī mazinātu viņa augošo niknumu pret sevi – par nemitīgajām uzvarām spēlēs.
Lai gan loģika prasītu skatītāju ieraut dramaturģiskos šūpoļu atvēzienos, proti – uzvarētu te viens, te otrs no varoņiem, un tas varētu dot iespējas pakāpeniski atklāties tēliem dažādās gradācijās, lai stāsts tiktu izvērsts. Tomēr autora izraudzītais attīstības virziens dod citu trumpi – parādīt, kā situācijas pašas par sevi, bez liekiem stāsta papildinājumiem, tikai ar skopām detaļām, gandrīz ar kāršu spēli vien, izstāsta stāstu par divu strandējušu cilvēku likteņiem. Sāls slēpjas tajā, ka Vellera zaudējumi sasaucas ar viņa dzīves un darba neveiksmēm, kas tā arī nav pārvarētas. Savukārt Fonzijas uzvaras rada fantāzijas par to, kāpēc ir notikusi viņas atsvešināšanās no dēla. Metaforiski abi tēli nospēlē arī viens otra “tuvos” viņu agrīnajā un tagadējā dzīvē.
Stāsta lakonisms nosaka arī aktierspēles izteiksmību un dramatisko attīstību – it kā samērā statiskā divvientulība tomēr ietver dzīvu iekšējo darbību un kāpinājumu.
Lidija Pupure Fonzijas lomu veido kā piesardzīgu sievieti, kas tomēr alkst pēc cilvēciskas tuvības – pat tad, ja jauniegūtais kāršu spēles partneris varētu kļūt agresīvs un neparedzams. Jo – varbūt tomēr pat tādā veidā vientulība ir kliedējama. Aktrises milzīgā “lielās skatuves” pieredze tēlu palīdz radīt spilgtu, izteiksmīgu, niansēs bagātu un skaidri nolasāmu. Tajā pat laikā nekas nav pārspīlēts kamerzāles apstākļos, un L.Pupure ikkatrā ainā atrod aizvien jaunas reakcijas, kas neatkārtojas, lai gan viņas nolemtība ir uzvarēt atkal un atkal.
Juris Bartkevičs Vellerā uzsver promejošās vīrišķības traģiku. Viņa tēls ir ne tik daudz īgņa, cik negaidīti atdzimstošs cīnītājs, kas nekādi nespēj noticēt, kā liktenis un cilvēki drīkst viņu tā sāpināt – ir taču jābūt kādai iespējai revanšēties, atspēlēties, viņš grib uzvarēt kā vīrs – bez atlaidēm no pretinieka puses, izjust savu spēku un taisnību. Aktieris uzsver arī tēla temperamenta mainību – nikns gandrīz jau līdz nojukšanas robežai, kas iezīmējas par nopietnu šķērsli attiecību veidošanai ar Fonziju. Bet iezīmīgs ir arī Vellera – “profa” – kāršu dalīšanas veids – rotaļīgs, reizē pāri stāvošs, reizē iedrošinošs, tajā pavīd kaut kas no Vellera agrākās pievilcības, valdzinājuma un nesalaužamās pārliecības par uzvaru.
Režisore Laura Upeniece ar drošu roku ir līdzējusi aktieriem smalki veidot tēlu attiecības un virzīt sižeta attīstību. Viņai ir izdevies palīdzēt atklāt abu varoņu likteņus un vest izrādi pretī spēkpilnai kulminācijai.
Dzīve kā rotaļa pretī ieguvumiem? Vai dzīve kā dzelžainas gribas virzīts ceļš uz sasniegumiem? Liktenim ne reizi vien labpatīk izraudzīties pirmo par uzvarētāju. Kāpēc – šī mīkla droši vien būs minama mūžīgi. Bet – vai uzvaras nodrošina arī dzīves gājumam jēgu? Izrāde neatstāj vienaldzīgu – komiskais mijas ar dramatisko, un skatītājā uzjundī pārdomas par esību.
