Nacionālais teātris nebeidz pārsteigt! Lai gan “Cīrulīši” ir pasen rakstīta luga, reiz jau Drāmas teātrī labi iestudēta, arī pārtapusi kinofilmā, tomēr, iespējams, tieši jaunais NT iestudējums skaidri aprāda šīs Harija Gulbja lugas pelnīto vietu latviešu dramaturģijas nebūt ne tik plašajā klasikas lauciņā.
Edmunda Freiberga režijas raksts iztiek bez liekiem zigzagiem, bet ir precīzi un smalki noausts. Personāži tajā ierakstās ar spilgtiem, psiholoģiski pamatotiem raksturiem, un tas – neapšaubāmi – ir arī režisora rokudarbs.
Zelmu Lāsma Kugrēna apveltījusi ar maldīgi iztapīgu samiernieciskumu, kas pamazām pārvēršas savā pretmetā – būt tur, kur liek sirds un palikt pie savas, brīžiem pašai un arī skatītājam ne līdz galam izprotamās pārliecības.
Veselu mīlas stāstu izdzīvo Zelmas dēls Elmārs lieliskā Mārča Maņjakova atveidā. Viņa radītais tēls it kā jau ar sadziedētām brūcēm, tomēr gruzdošu sirdi ieskicē jaunības mīlestību ar Ingrīdu (Daiga Kažociņa) un pūlas saprast savu laulību ar Gundegu (šarmants pārintelektuālas neiederības un dzīves izkāpinātas bezjēgas mikslis Marijas Bērziņas spilgtā atveidojumā).
Vitālāku, varbūt prastāku, bet ne mazāk kolorītu ģimenīti izveidojis otrs dēls Raimonds (Jānis Āmanis) ar sievu Vizmu (Inga Misāne – Grasberga). Dēls, kurš, lauksaimnieks būdams, jaunībā būtu varējis nākt palīgā vecākiem uzturēt “Cīrulīšus”, taču atteicies no šīs iespējas par labu brīvībai un savas, neatkarīgas dzīves izveidei, nu aicina māti dzīvot pie sevis.
Un vēl meita Silvija (Liene Sebre), kas paziņo par nodomu veidot ģimeni ar šķirteni, tādējādi ļaujot citiem paust savas pseidošķīstās morāles nostādnes.
Visi bērni svaidās no kvēla aicinājuma mātei nākt dzīvot pie katra no viņiem līdz sirdī nestam noliegumam – ikviena mājoklī viņa tā īsti neiederētos, būtu pakārtota bērnu ierastās dzīves savpatajam ritumam.
Nevar nepieminēt kaimiņieni Olgu (kolorīts Līgas Liepiņas radīts tēls) – kura ir gatava savākt jebko, kas citiem paliek pāri, un ne vien organizē, ko vien var, bet iesaista i dēlu Jāni (Mārtiņš Brūveris).
Krāšana, izmešana, paliekošais, pārejošais, savs, citu, labāka dzīve, ierasta dzīve, progress un atpakaļrāpulība, racionāli apsvērumi un iracionālā sirds… Ļoti atbilstoša, daudzējādi nolasāma Aigara Ozoliņa scenogrāfija. Paldies visiem veidotājiem (kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa, gaismu mākslinieks Toms Streilis, video mākslinieks Toms Zeļģis)!
Izrāde “Cīrulīši”, no vienas puses būdama skaidra, no otras puses tomēr paliek liela, sāpīga, aizkustinoša mīkla – un kas tālāk. Kur un kā Zelma turpinās dzīvot? Un, jā – kas ir viņas izvēļu īstie motīvi? Un ko mūsu izvēles nozīmēs mūsu visu mājām?
Būdama gudra un emocionāla izrāde, tā šobrīd par Latvija pastāsta vairāk nekā daudzās partiju deklarācijas, ziņojumi un valdības veidošana kopā…
