Jauno, topošo JRT aktieru izrāde “Kalpa zēna vasara. Sākums” ļoti aizkustināja. Šoreiz svarīgi bija arī ievadvārdi izrādes programmiņā, kas noskaņoja izraudzītajai stilistikai, pieteica simbolismu kā uztveres atslēgu.
A.Hermanis bija tēvišķi klātesošs, izvedot jauniešus publikas priekšā. Tāda saviļņojoša pleca sajūta – ļaut iepazīt vēl nezināmus vārdus, iedrošināt ļoti savpati izteikties par saprasto J.Akuratera rindās un akceptēt sacīto kā iespējamās “jaunības atmiņas, pieredzi”. Kad A.Hermanis sāka runāt J.Akuratera tekstu, es atcerējos, ka tieši tādā pašā intonācijā sāka runāt mana vecāmamma, kad viņai jautāja par seniem laikiem – tā kā dziedoši, tā kā monotoni, bet pacilāti, svarīgi izrunājot katru zilbi, it kā izpildot kādu rituālu.
Atmiņas ietērpt jauniešu atveidā šķiet it kā vienkārši, bet viedi – tas nudien nozīmēja daudz vairāk nekā situāciju izspēli. Viena slavena latviešu cilvēka – J.Akuratera – piedzīvotais un svešumā rakstītais iekrāsojās aizvien jaunos tipāžos, kuru izteikšanās nav vien teikumu intonācijas, bet arī sejas vaibsti, žesti, augumi, proti, atmiņu atveidi, formas, kurās tie ir dzīvi. Un tagad, veļu laikā, aizgājušajām dienām dot veļu metaforu… – tik daudz smeldzes. Un tik daudz dzīvības aizgājušajā! Kaut kas nevainīgs plašākā izpratnē – par cerību sākotnējo dabu, par tautas skaisto biklumu, par iztēlotās nākotnes sākšanos tieši šajā brīdī…
Skatītāju rindās neviena paša nejauša klepus vai krekšķa – klusums, kas pūlējās nenotraukt atmosfērai to rasas migliņu kā plūmei. Vien teksts un P.Vaska mūzika.
Veselas 2 stundas, kurā latviski trauslas vērtības nepaģērēja mobilo ierīču ierasti rūdīto ņirboņu. Uz skatuves bija A.Brence, J.Grūtups, T.Harjo, M.Jančevska, G.Lepoška, R.Logins, A.Muskars, M.Ozols, E.Ragovska, L.Sīle, G.Skara un E.Zagorskis.
Tik daudz aizkustinājuma tādam nogatavinātam skatītājam, kā man!
