Ja izrādē “Man 30 gadu” sēž 2. rindā, tad par neapstrīdamu vērtību kļūst iespēja vērot Raimonda Paula klavierspēles aizrautību. Mūzika top ne vien ar pirkstiem, bet arī ar acīm, lūpām un pleciem. Līdzīgi lugas sižeta metiem par tilta celtniekiem, arī Maestro izrādē kļūst par stabilu tiltu – starp laikiem.
Un tā vien gribas tilta otrā galā ieraudzīt tos skatītājus, kas savulaik Drāmas teātrī vērojuši Veltu Līni Rozes lomā. Diez, kādas gradācijas viņi ir skatījuši un ieraudzījuši šajā spēlē ar laiku? …kur, iespējams, toreiz ir piespēlēts laikam, bet kur ir arī gana daudz poēzijas, un – no mūsdienu skatapunkta raugoties – arī svaigi izvilināma absurda.
Taču salīdzinoši jaunās izrādes žanrs “muzikāla melodrāma” priecē gan ar mūziku, gan ar aktieru nopietno darbu, slidinoties Pētera Pērersona vārdu virāžās. Stila jaukumi iestrādāti dekorācijās, kustībās, kostīmos… Un par Rozi koši ziedēt atvēlēts Ditai Lūriņai.
Acīmredzot režisorei Inārai Sluckai patīk atvērt “cietus riekstus”, un to kodolos paveras neparasti mīlestības stāsti.
