Ar prieku un aizrautību skatījos jaunu Liepājas teātra izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”. Jauni cilvēki, jauns ieskats senos notikumos, bet pāri visam – līdz smeldzei izjusta rūpe par savējiem savā valstī un tās nākotni. Gredzena kompozīcijas motīvs “Pēc divi simti gadiem…” vēl ilgi skan galvā pēc izrādes!
Jau pati ideja ir zelta vērtē – parādīt notikumus nevis simtgades “hrestomātiski svinīgās” noskaņās, bet radīt spridzīgu teatrālu eseju. Par ko tad ir stāsts? Par savu jauno valsti pirms gadsimta, kāda tā izskatās no Liepājas notikumu perspektīvas, un to, cik gaidīts, bet sākotnēji neskaidrs un prozaisks ļautiņiem ir tikko tapušās brīvās Latvijas jēdziens.
Fascinē stils. Izmantojot konkrētas hronikas ziņas, dramaturģe Rasa Bugavičute – Pēce, režisors Valters Sīlis, scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, komponists Reinis Sējāns, horeogrāfe Kristīne Brīniņa un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis veido dzīvu pasauli, kas uzrodas burtiski skatītāju acu priekšā no spilgtām detaļām, no dramaturģiski spriegas konkrētības. Tiek izmantoti gan kino, gan foto, gan teātra izteiksmes līdzekļi. Izmantojot projektoru, uz lielā ekrāna redzam, kā aktieri ar rokām nemitīgi liek kopā scenogrāfijas elementus = “būvē savu valsti”. Fantāzija dzirkstī.
Aktieri – E.Ozoliņš, S.Pēcis, R.Beķeris, A.Jēkabsone, A.Berķe, M.Kalita, K.Kārkliņš, G.Maliks, I.Trukšāne, L.Jeruma – ir iedzīvinājuši konkrētus personāžus un īsās etīdēs izspēlē skaudrus likteņus – no tīfa glābjošus ārstus, zagļus un simtgadīgu sargu ostā, valstsvīrus un viņu runu klausītājus, falšas maizes pārdevējus, malkas lūdzējus utt.. Turklāt senlaiku kino izteiksmes līdzekļu patapinājums, Liepājas teātra pirmsākumu uzspēlētā darbošanās maniere (a la Otīlijas Mucenieces režijā), pagājušā gadsimta deju un dziesmu pompozais priekšnesumu veids, fotogrāfiju atdzīvināšana labdabīgi ērmotiem paņēmieniem ļauj izgaršot laikmetu.
Izteiksmes veids ir spilgts, taču nav izsmejošs. Senais runas veids, mūzikas stils un izpildījuma maniere drīzāk ir traģikomiski. Tie reizē atsauc atmiņā to seno, ko esam uzsūkuši sevī no senlaiku liecībām, reizē rieš asaras un rada smeldzi, cik saturs ir atpazīstams šodienā, cik trausla ir mūsu zemes un tautas pastāvēšana nākotnē. Kur Valsts un kur Es – vai šī jautājuma nostādne nešķiet gana skaudra arī šodien – par patriotismu iepretim katra paša ērtībām?! Tāpēc beigu dziesma “Pēc divi simti gadiem” optimistiski sola vienu, taču aktieru galvas māšana un izteiksme sejā rāda tik atšķirīgas attīstības perspektīvas.
Lai vēl katra pilsēta spētu radīt Latvijas simtgadei šādu talantīgu dāvanu!
