Skatuviski tik sensuāli izteikties – tas tomēr ir talants, kas ne katram dots. Dž.Dž.Džilindžers ar to var lepoties.
Izrāde “Lulū” ir juteklisks Franka Vēdekinda stāsts par vienas sievietes krustu šķērsu vaļīgu ceļojumu cauri dažādu vīriešu dzīvēm. Un tas varētu izklausīties visai banāli, ja vien Lulū lomā nebūtu Ilzes Ķuzules – Skrastiņas. Tieši viņas apbrīnojamā niansētība, aktrises sievišķības smalkās nokrāsas ir tās, kas izrādi paceļ pāri jutekliskajam līmenim gluži netveramā, tomēr viscaur jaušamā vispārcilvēciskā traģismā. Palīdz arī galvenās varones dubultniece – Noslēpumainā sieviete (Lelde Dreimane) – brīžiem kā rekvizītu pienesēja, brīžiem kā galvenās varones “otrs Es”, brīžiem kā dubultošanās vīriešu reibuma pielietajās acīs, brīžiem kā Lulū superiespaidīguma kvintesence – Lulū: viena kā divas.
Kādā brīdī stāsts, kas skaidri un droši iesākts, atslābst un skaidrība zūd, tomēr beigās atkal uzņem apgriezienus. Vīriešiem izrādē ir atvēlēta samērā skaidra vieta (un ar savām lomām labi tiek galā A.Bulis, D.Grūbe, M.Upenieks un D.Gaidelis), tomēr šoreiz izrāde ir caurcaurēm par sievišķības trauslo varenību un nebūtību.
Varbūt neapzināti, taču arī pašas izrādes uzrunas tonis ir smalka ironija par “pārdošanos” – it kā skatītājiem tiktu teikts: Jūs taču tieši šo produktu tādu gribat, vai tad ne, pat tad, ja Jūs teiksit “fuj”? Es nesaku “fuj”.
