Stiliņš

Dīvaini. Vārdi stils, stilistika, rokraksts brīžiem šķiet kā tādi dūmi – jeb, J.Strengas vārdiem sakot, “ir tas, kas nav”. Kā brilles, kas liek šilierēties, rādīties, šķist… Man nedeva mieru veids, kā A.Hermanis it kā esot atteicis M.Ķimelei tālāko sadarbību – minot, ka viņas režijas rokraksts atšķiroties no JRT šī brīža virzības.

Tāpēc noskatījos H.Ibsena “Noru”. Un domāju par to, vai ikdienā tiešām tam pievērš daudz uzmanības, ka ne katra laba izrāde var iederēties jebkur. Dažādība taču būtu tik pašsaprotama. Bet – tas vārdiņš “stils”! Mēģināju M.Ķimeles “Noru” “ieraudzīt”, piemēram, Valmieras teātrī, un, iespējams, tur tas būtu iederīgāks iestudējums. Bet JRT, kas ilgus gadus ir kulstījis savu “garaini, kas veicina vārīšanos” tik savdabīgi, “Nora”, iespējams, tiešām lec ārā ar savu klasisko vienkāršību. Ir ne tikai izrādes, bet radušās arī kādas nemotivētas gaidas un cerības par konkrēto vietu un laiku. Labs ēdas ar labu. Un – rada, nu jā, jūtas – to dienišķo iztikas kompotu.

Vai, piemēram, jaunajā NT izrādē “Antiņš. Zelts. Kalns.” dažādie komponenti kā ķieģelīši veido savdabīgu māju, bet, tikko tu mēģini saprast šo māju kā vienotas stilistikas būvi, tā būve pagaist miglā.

Postmodernisms it kā pieļauj nestilistiku kā stilu. Gluži kā skatoties dažas modes skates, kur nesaderīgais salikts vienviet rasolīgā haosā. Dažbrīd paveiktais trāpa kādā jaunā, tikai nupat apjaustā “desmitniekā”, bet bieži apjausma nedzimst un prāts tiecas atmaskot redzēto kā bezgaumību, vulgaritāti. Jeb, pārfrazējot J.Strengu, – “tas, ka ir, – nav”. Protams, tam ir saistība ar subjektīvo, – kas vienam māte, tas otram – meita.

Starp citu, šosezon noslēdzās seriāls “Amerikāņi”. Pirmais paradokss ir tāds, ka šī filma stāsta ne tik daudz par amerikāņiem, cik par krievu spiegiem Amerikā. Respektīvi – krievi ir amerikāņi. Bet otrs paradokss ir šāds. “Normālas caurmēra amerikāņu ģimenes” tēlam patraucēja viena, bet būtiska nianse. Kas atmaskoja? Iesūtītajai spiegu ģimenei, kas iedzīvojās amerikāņu sabiedrībā ar visu, kas tajā šķiet “normāls” – māja, 2 bērni, labs darbs, ballītes un biedrošanās, pietrūka tikai sīkas nianses – kaut viena amerikāņu radinieka. Un tas likās dīvaini gan CIP pārstāvjiem, gan kaimiņiem, gan draugiem un paziņām. Nebija ieaušanās visā kopumā – krievi, kas kļuva par amerikāņiem, stilistiski leca ārā no kopainas pat tad, ja formāli centās ievērot visus citus kanonus. Pat sīks stila trūkums atmasko!

Lai gan Žorža Bifona vārdiem runājot, “stils ir cilvēks pats”, jautājums tomēr urda: vai komunikācija starp cilvēkiem ir arī vienošanās par kopīgu stila izpratni, vai tomēr tikai iecietība par stilu dažādību?

“Tam tāds stiliņš.” Un ko tas dara ar citiem?

Stils – kāds pašsaprotams un mūsdienās tomēr arī svešāds vārds!

17.09.18.



Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Aizpildīšanai obligātie laukumi *

*

*