Režisors Elmārs Seņkovs drošu roku ir izspēlējis iespējami spēcīgākos trumpjus un radījis izcilu izrādi “Pūt, vējiņi!”, kas nevis “pieklājīgi traktē klasiku”, bet rada ļoti daudz aizkustinājuma, skumju, apbrīnas un citu jūtu.
Dramaturģijas klasiskais elements – koris – izrādē šajā gadījumā pārsteidzoši savieno moderno un pārlaicīgo.
Tajā iemiesojas Dziesmu svētku gars, kas, kā izrādās, taču – arī tik pašsaprotami – iemājo Raiņa lugā. Koris kļūst arī par svarīgāko scenogrāfijas izteiksmes hameleonu – te maksimējot galveno varoņu jūtas, te atsaucot atmiņā nesenās vasaras Dziesmu svētkus un karstumu, te pārtopot ūdenī ar tā rīta spozmi, paisumiem un bēgumiem, te par horizontu, no kura kā kraujas Barba metas dzelmē, te atgādina senās baznīcas rindas ar “vīriešu” un “sieviešu” pusi, te pārtopot kapu svētku krustos…
Uzaicināt E.Ermali, Ģ.Jakovļevu, A.Kairišu un U.Dumpi kā slavenās G.Pieša filmas ikonas ir reizē emocionāli precīzi, reizē neuzbāzīgi un saturiski bagāti. Likt lietā Im.Kalniņa mūziku ir nepārvērtējami.
Visi lomu atveidotāji – J.Reinis, L.Siliņa, A.Cīrule, K.Reijers, M.Botmane, L.Kugrēna, R.Celms, L.Cauka un I.Misāne-Grasberga – vienotā ansamblī precīzi izdzīvo Raiņa konfliktu daudzšķautnainību, reizē katrs talantīgi rada savu likteni, raksturu. Neviens te nav lieks, un nekas nav palicis literāri/folkloristiski dekoratīvs – visam ir jēga.
Apbrīnojami, kā režisors ir mācējis izcelt cilvēku attiecību smalkās nianses, uzrādīt mūsdienīgas tendences tautiski senatnīgajā modelī un atklāt to, ka sievišķā un vīrišķā pievilkšanās, atgrūšanās, aizraušanās, atbildība, spēle, sekas utt. ir dramaturģiski viedi iekodētas pašā Raiņa lugā. Un aktieru teksta pasniegšanas māksla ir augstvērtīga, dikcija – izkopta. Un režisoram ir bijuši labi palīgi, kas spējuši salāgot darbību, izteiksmību, tērpus, skatuves uzbūvi… gaumīgā, samērīgā mākslas darbā.
Bravo! *****
