JRT F.Šillera “Laupītājus” ir pārvērtis par “Latviešu laupītājiem”. Vēsturiski pamatoti, jo tas tiek uzskatīts par, iespējams, pirmo latviešu spēlēto teātra uzvedumu, un daļēji par to arī ir stāsts.
Izrādē tiek izteikta varbūtība, ka gan jau skatītājs prātā samontēs piedāvāto materiālu. Tomēr paši izrādes veidotāji uzdod tik daudz mīklu skatītājam savu nodomu atšifrējumam, ka atbildes rast brīžiem ir saistoši, brīžiem – emocionāli atsvešināti.
Ciktāl var uztvert pašu Šillera lugu, ir skaidrs, ka tās sižets, romantika un kaisle plīvo kaut kur pagātnē. To saprot arī mūsdienu tēli/aktieri – entuziasma pilns teatrāļu bariņš paplukušā ofisā, kas pūlas izprast “Laupītāju” saikni ar šodienu un radīt savu uzvedumu. Tāpēc tieši aktieru V.Daudziņa, G.Āboliņa, Ģ.Krūmiņa, G. Zariņas, J.Isajeva un T.Veličko dramaturģiskais pienesums izrādās tā ass, kas iecentrē uzvedumu. (Ko veidojis režisors Gecs Leinevēbers.)
Asociācijas, kas “montējās” manī, bija šādas. Mūsdienu ofiss ar folkloristisku, vēsturisku, nacionālu piesitienu, kas izmisīgi grib izprast saknes, tomēr paliek varbūtību beletristikajā, neobligātajā līmenī. Ofiss kā birokrātiski pārdalošais mūsdienu varas mehānisms, kas joprojām ir “laupītāju” cits variants. “Vāvuļošana” par lietas būtību, īpaši tā arī neraizējoties par jēgu… Un – burvīgas, komiskas detaļas, kas mazina pārnopietnību pret klasikas hrestomātiskumu.
Un vēl – kaut kāda majestātiska teātra cieņa pret tiem latvju entuziastiem, kas “Laupītājus” savulaik tiešām uzveda. JRT aktieru decentā teksta pasniegšanas maniere, godpilna iedziļināšanās visā veicamajā pat tad, ja tēli/aktieru atzīst, ka īsti nespēj uztaustīt darāmā būtību. Tad tik un tā atliek kāda pārlaicīga, jūtīga stīga, kas ieskanas ne vien kokles spēlē, bet savstarpējos pūliņos galu galā tikt skaidrībā… jā, par ko? Nu, par laupītājiem taču – toreiz un tagad.
