* * *
vairs neesmu akls šai miglā
es manu kad bezjēgā klīstu
tās žuvušās asaras miklās
kā mājas es atpazīstu
tās zīlītes badā kad arkās
zem skropstām dej maldugunis
tos vaibstus kas cieti kā sēta
kas uzrīda sargusuni
zib skatieni pazūd un noklīst
ko paglābt vai notvert par vēlu
bet replikas neizsacītās
ik ļautiņu grimē kā tēlu
kad veros tos skatienus ielaist
šo ielas visdārgāko mantu
es saceru ditirambus
es saceru sejas pantus
