Kārlis Auškāps bija godavīrs, cilvēks ar erudītu prātu un jūtīgu sirdi. Azartisks, humora pilns un reizē ļoti savrups.
Viņš ienāca Dailes teātrī septiņdesmito gadu sākumā kā talantīgs, gudrs, harismātisks aktieris un režisors ar stingru stāju un plašu vērienu.
Ātri sāka spēlēt lielas, nozīmīgas lomas: Viļņu Jāni “Īsā pamācībā mīlēšanā”, Fogtu “Brandā”, Frensisu Bēkonu “Elizabetē, Anglijas karalienē”…
Jau sākumā skatītājus apbūra K.Auškāpa novatoriskās izrādes: “Sapnis vasaras naktī”, Šerloks Holmss”, “Stepes vilks”…
Būdams pārliecinošs līderis un talantīgs mākslinieks, K.Auškāps kļuva par Dailes teātra vadītāju 15 gadu garumā.
Laiks bija viņa iespēja, izaicinājums un arī slogs.
Tieši apkārt kūsājošais laiks kā dzīvs iemiesojās noteiktā lomā un piepildīja visu skatuves telpu vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas izrādē “Mūžības skartie”. Tautas pārciestais un izdzīvošanas ideja bija tik klātesoši, taustāmi, it kā burtiski elektrizētu skatuvi. Režisors bija izbūries cauri tik milzīgi plašam materiālam, ka ikvienā uzveduma dalībniekā iemiesojās daudzi tēli, daudzējāda dzīvība. Vai tā bija Irma Laiva, kuras gandrīz neredzīgās acis ik uznācienā raudzījās zālē burtiski cauri mūžībām, vai Ēvalds Valters, kura esība uz skatuves likās kā paša Laika Veča parādīšanās…
Un arī otrādi – laiks bija paģērējošs un prasīgs. Ja kāds režisors vada lielu teātri, tad viņa pleciem uzgulst ne vien konkrētās izrādes uzdevumi, bet arī visa tā misijas apziņa, atbildības nasta, kas liek rūpēties par konkrētā teātra situāciju katru mirkli (aktieru nodarbinātība, skatītāju apmeklētība, repertuāra sabalansētība utt.). Un reti kurš to ir novērtējis, bet Kārlis Auškāps Dailes teātri vadīja periodā, kad padomju laikus nomainīja jaunas, neatkarīgas Latvijas atdzimšana. Un līdz ar to mainījās viss – administratīvi, tiesiski, strukturāli, daudz kas bija jādara intuitīvi, jo gluži vienkārši nebija precedentu. Darba bija ļoti daudz. Ne tikai apjoma ziņā. Daudzējādā ziņā pati domāšana mainījās vai dzima pat no jauna.
Viņš ļāva teātrim noturēties, arī grūtos laikos, viņš deva iespēju atplaukt ne vien dailēniešiem, bet uzaicināja arī citus brīnišķīgus aktierus un režisorus, kuri nu jau ir iesakņojušies šajā teātrī.
Īpaši es gribētu minēt četras Kārļa Auškāpa izrādes, kas man likās ļoti brīvas savā garā, kurās, manuprāt, viņš atļāvās būt ļoti personisks, drosmīgi subjektīvs.
R.Tagores “Tumšā mitekļa valdnieks”, H.Ibsena “Kad mēs, mirušie, mostamies”, S.Šeparda “Prāta meli” un K.Hemptona “Bīstamie sakari”. Tajās burtiski vibrēja Kārlim tuvie jautājumi par pasaules, esības, cilvēka pastāvēšanas jēgu un noslēpumu. Prāta un izjūtu plastika, neiegrožota ļaušanās šo lugu smalkajām niansēm, uzticēšanās savām, kā man likās, ļoti personiskām izjūtām atklāja jaunu, trauslu, viegli ievainojamu šķautni viņa skatuves izpausmēs. Jo Kārlis bija ne vien izslavēts intelektuālis un vērienīgs inscenētājs, bet arī ļoti emocionāls, mīlošs un jūtīgs dvēseles dzīves pārzinātājs.
Allaž, kad Kārlis runāja, viņa spriedumi un izteiksmes veids bija cilvēcīgi un dziļi. Bieži viņš paslēpās aiz asprātībām vai prātulām. Bet viņa attieksme pret cilvēkiem bija cieņas pilna un izpalīdzīga.
Dzīve viņa nesaudzēja, taču – lai vēl katrs spētu iziet cauri visiem pārbaudījumiem ar tik lielu stiprumu, dzīves pieņemšanu un labestību!
Galvenais salīdzinājums, kas nāk prātā: cilvēks, ar kuru varētu doties uz neapdzīvotu salu. Šādu neapdzīvotu salu pasaulē vēl ir tik daudz! Neticami, ka Kārļa šajos ceļos nevienam vairs nebūs.
Ar Dievu, Labais Cilvēk!
Uģis