Patiess prieks skatīties “Trīni” – dzīvespriecīgu un līdz detaļai izstrādātu gabalu Nacionālajā teātrī. Jāuzteic ne vien režisora Elmāra Seņkova fantāzijas pūliņi, bet arī horeogrāfes Agates Bankavas uzšvirkstošie kustību zibeņi un salūti.
Te nu tiešām var runāt par teātra vitalitāti, kas ietver sevī ne vien delartisku krāšņumu, bet arī gaumīgu klaunādi, balagānu, tingeltangelu, antīkas traģēdijas cienīgu pompu, kā arī parodiju par jūtu izpausmju štampiem un mūsdienīgas domāšanas trendu klišejām (matriarhāts, patriarhāts, feminisms, dzimumu saplūsme utt.).
Interesanti, ka pat R. Blaumaņa teksts nestīvējas pretī, bet rada jaunas uztveres nianses, ko var izgaršot, bez mēģinājuma to kā īpaši mūsdienīgot. Šur tur, iespējams, ir ielavījies pa kādam citātam no citām viņa lugām.
Arī mākslinieka Reiņa Suhanova telpa un kostīmi vieš jautrību un izraisa šoku ar savu postmoderni absurdo tautiskumu. Pat izgaismojot uzrādītie maskaroni teātra zāles interjerā piederas pie lietas un atgādina, ka teātra izpausmes var būt arī sabiezinātas līdz pārspīlējumam. Un kur nu vēl autentisks orķestris ar semītiski kolorīto J.Nīmaņa mūziku!
Grūti izcelt kādu aktieri – visi darbojas vienotā stilistikā, ar līdzvērtīgu atdevi.
Vienīgi pārsteidza tas, ka pēc pirmā cēliena viens dēķins skatītāju aizgāja. Ja reiz mēs mīlam absurdu daudzās citās mūsu dzīves sfērās, tad kāpēc neesam gatavi to izbaudīt teātrī – profesionālā, augstvērtīgā izpildījumā, tur, kur tam tiešām ir vieta?
Malači!
