Nesen iznācis žurnāls “Teātra Vēstnesis” (2017. gada 3. numurs). Tajā ir daudz interesantu rakstu! Es arī esmu izteicies – par Valmieras teātra izrādi “Mazās traģēdijas”.
Īss fragments: “Mēra laikus kā metaforu var piedēvēt ikvieniem laikiem, – allaž atradīsies kas tāds, kas ļaus konkrēto laikus dēvēt par beigu sākumu.
Kādu nozīmi režisors Sergejs Ščipicins piešķir šodienas izrādes “mēra laikiem”.
Pirmkārt, viscaur tiek uzsvērts atkarību posts, kas caurvij gandrīz vai visu izrādi.
Otrkārt, izrāde kļūst gan par cēloni, gan par sekām, uzskatāmi demonstrējot to, ka šis laiks paģērē runāt galvenokārt izklaidējošās intonācijās.
Piemēram, Mērijas dziesma (Elīnas Dambes sniegumā) ir gandrīz kā priekšnesums no kāda TV šova, teiksim, “Izklausies redzēts”, mēģinot līdzināties, sacīsim, Eimijai Vainhausai. Postmoderna mākslinieku sasauksme pāri laikiem.
Treškārt, jēdziena “traģēdija” pārnese – traģēdija nevis kā katarsi izraisoša mākslas iespēja, bet kaut kas tāds, kas mūs apšļāc ikdienā ģeometriskā progresijā, līdz publika sauc pēc vēl kaut ko trakāka. Un tajā pašā laikā, Dieva dēļ, lai tas būtu forši un super un nepaliktu pārāk smaga sajūta. Slikta ziņa = laba ziņa kā uztveres mēraukla. Ne velti uzvedumā ir vēl vairāk līķu nekā Puškinam. Un tajā pašā laikā līķu pavairošana – paradoksāli – Mazās traģēdijas nepārvērš par Lielākām traģēdijām. Melnais cilvēks mirušajiem uz lūpām uzziež krēma putas ar saldu konsistenci – vai tās uztveramas kā traģikomiska ņirga vai klauna pārspīlēts smaids?
Izrādes noslēgumā visi tēli / aktieri salec apļa vidū atvērtā bedrē (iepriekš tā izmantota līķu izmešanai) un met gaisā sauju narkotiku – tā teikt, līksmosim tad nu visi kopā pat kapā. Varbūt arī tā ir viena no traģikomēdijas izpausmēm – karātavu humors publikas aplausu pavadībā.”
Vairāk – žurnālā “Teātra Vēstnesis”.
