Skatīties seriālu “Naids” ir rosinoši. Tas atkal liek domāt par arhetipa un aktualitātes nemitīgo saspēli. Un arī tāpēc, ka jaunveidotā filma rosina ieskatīties tās izmantotajā avotā – senā, slavenā trillerī “Kas notika ar mazulīti Džeinu?”
Seriālā “Naids” slavenās aktrises Džesika Lenga un Sūzana Sarandona ir apvienojušās spridzīgā duetā, lai pētītu, kā sen atpakaļ divas citas Holivudas pusmūža granddāmas – Džoana Kroforda un Beta Deivisa – reiz kļuva par mūža ienaidniecēm, filmējoties “Mazulītē Džeinā”. Abas oskarotas, abas slavenas, tad kāpēc stārām būtu jākļūst par stervām?! Bet, sekojot stereotipiem – kas tur neparasts, – mākslas pasaulē kašķu ir pārpārēm, ka tik publikai patīk un interesē!
Tomēr – kādēļ šī senā ļaunatminīgā ecēšanās ir modinājusi tādu uzmanību seriāla veidotājos? Nu jā – konflikti ir drāmas pamats, un kur nu vēl mērķtiecīgāk notēmēt skatītāja uzmanības serdē, kā izvēlēties naida dzimšanas un attīstības viviseksciju?!
Bet, noskatoties kādreizējo “Mazulīti Džeinu”, likās, ka šī dižpārdokļa panākumu atslēga varbūt toreiz ir slēpusies tieši arhetipiskā lomu neviennozīmīgumā? Proti – upuris un varmāka mainās vietām. Un tas ir tas, par ko bieži nākas domāt arī pēdējā laikā – notiekošais ir neviennozīmīgs. Tas fascinē un mulsina reizē.
Kā spilgtu šāda risinājuma piemēru no filmām vēl var minēt “Monstru”, kur savulaik spēlēja Šerlīze Terona un Kristina Riči. Sākotnēji eksponējot vienu no varonēm kā monstru, filmas sižeta pavērsieni pamazām noveda pie pretējā – patiesais monstrs izrādījās iedomātais upuris. Varētu minēt vēl daudzus citus dramaturģijas piemērus, kas apvērš kājām gaisā to, kas ieraugāms sākumā.
Taču pati dzīve mūs nemitīgi rosina skatīties uz notiekošo neizpratnē, sašutumā, jo… upuris arī ir varmāka un varmāka arī ir upuris. Un tas aizvien grūtāk ļauj saredzēt patiesību. Jeb, pareizāk sakot, liek realitāti relativizēt. Varbūt tāpēc latvieši pieņem visu pāri nākošo ar zināmu stoicismu un bez revolūcijām, redzot, ka patiesība ir tik pretrunīga?
Ja lasām par pēdējo dienu notikumiem, tad portāla ss.lv un VID skandāls ir tipisks šādas vairākkārtējas lomu maiņas piemērs. Lasītāju uzmanība saasinās, ja visu laiku mainās vietām cietēji un pāridarītāji – ss.lv un VID. Tas atsedz to, ka aiz kašķa virskārtas ir vairāk upuru un varmāku, nekā sākotnēji ieraugāms. Bet arī liek tā kā ieslēpties apātijā: “nu, tā viņš ir”. Jo, kā lasāms, diskusijas tiecas tālu pāri sākotnējās tēmas pieteikumam un tāpēc ir tāpēc, bet tāpēc savukārt ir cita-pēc.
Tāpat – “Rīdzenes” sarunas ir uzjundījušas sabiedrībā šūmēšanos un reizē neticību: tāpat ne ar ko tas nebeigsies. Vienalga, vai ir kvēls sašutums: kā var privātās sarunās sadalīt un ieraut nāsīs sabiedrības labumu. Vai arī aizstāvība: cietēji esot neformālo, privāto sarunu dalībnieki, jo maitas, nopludinātāji, ir noziedzīgā kārtā cēluši tiem negodu.
Un kas notiek ar naidu “te un tagad”? Vai tas krājas, vai izčākst? Par ko tas transformēsies? Paliks vien nopūta, ka “tāpat jau nekas nemainīsies”?
Iespējams, notiekošais drupina atbildības izjūtu.
Bet atcerēsimies, kā savulaik Māra Zālīte lugā “Tiesa” drosmīgi jautāja – bet ko tu pats dari, kur ir tava atbildība? Ko tu pats vari darīt savas dzīves labad? Kad Merķelis uzrādīja objektīvo latviešu smago stāvokli, autore tomēr nerimās: un tu pats, latvieti?
Šķiet, ka šis jautājums it tik aktuāls, cik vien var būt – ko mēs darām? Tie, no kuriem “74% iedzīvotāju Latvijas ekonomisko stāvokli vērtē kā sliktu, un vairāk nekā pusei šķiet, ka ļaunākais vēl sekos”. Katrs un kā sabiedrība. Kur upuris, kur varmāka?
Tā, lūk, “Naids” lika domāt ne tikai par tiem un tur, bet arī par mums te un tagad, kas labprāt skatāmies “Naidu”.
