JRT

   Svinot aktiera Intara Rešetina un režisora Vladislava Nastavševa 2 gadu draudzības jubileju feisbukā, gāju skatīties “Cerību ezeru”.

   Pēc noskatīšanās izrāde burtiski nelaida vaļā un bija visu izdoto 25 eiro vērtē.

   Ar samērā skopiem līdzekļiem (skapis, televizors un pirmās nepieciešamības iedzīve) uzburta pasaule par plūstoši neiegrožojamajām parādībām, no kurām mīlas okeāns ir kaut kur aiz kalniem, ilgu upes plūst un plūst, bet tā arī īsti nekļūst kuģojamas vai vadāmas, tomēr paliek cerību ezers. Latviešu un krievu sadzīvošanas maz pētītajā dūksnājā.

   Lai gan minēju telpas pieticīgo iekārtojumu, tomēr mātes Nadeždas atveidotājas Gunas Zariņas talanta zibšņus nekādi nevarētu uzskatīt par pieticīgiem. Nezinu, kāda ir talanta definīcija, bet ja ieplestām acīm nemitīgi var vērot traģikomiska tēla it kā ikdienišķās izpausmes, tad iespējams, ka definīcija skanētu “talants ir Guna Zariņa”.

   Pretspēlētāja Vladika loma veidojas it kā daudzu vektoru krustpunktā – režisors, autors, protagonists, stāstnieks. Brīžiem, viena šīs izpausmes šķautne uzsmaida un piemiedz ar aci otrai, līdz ar to raisot gan jautrību, gan arī vēlmi brīžiem izrādes “skatīšanās binoklī” iecentrēt fokusu. Katrā ziņā aktiera Intara Rešetina pūliņi vainagojas neuzbāzīgā, taču grodā rezultātā.

   Ļoti precīzs pamazām atklājas centrālais scenogrāfijas tēls – skapis, kurā glabājas gan nekam nederīgais mantu uzkrājums, gan “dzīvi” skeleti. Izrādās, ka mātei ir pat vairāk skapī slēpjamā nekā dēlam. Piemēram, Vladika tēvs. Kurpretim  tur neglabājas tas, par ko varētu šķist, ka glabājas – Vladika privātā dzīve. Jauki, ka autors “neiztaisa” no tās kādu “eksotisku putnu”, bet ļauj vienkārši tai dzīvot un elpot.

   Vladika draugs Vitaļiks (Andris Keišs) ar holivudisku vērienu piesaka ainas, un šajos uznācienos izpaužas gan lepnums par spēju – lai vai kā – izrunāt latviski vārdus (starp citu, zālē ikreiz skan aplausi), gan arī izveicība tikt galā ar savas privātas dzīves uzdevumiem visās iespējamās frontēs. Neticami baltos zobus zibinot, Vitaļiks demonstrē to ambivalento nozīmi: apburt un saēst.

   Kā jau labai mākslai piedien, – gaisā pamestie jautājumi vēl ilgi noturas gaisā – kā vētru raustīti pūķi vai vieglu vēsmu nestas pūkas. Kāda tad ir mūsu Latvijas šodienas sabiedrība un ko tai nozīmē katrs tās indivīds. Smiekli caur asarām vedina lietot traģikomēdijas vārdu, lai gan, paldies Dievam, neviens jau bojā neaiziet.

   Beigās ir skaists, vienkāršs dialogs par saremontēto telpu, kur virtuvei iepirkto krēslu skaits Vladika mātē Nadeždā rada izbrīnu – kāpēc divi? – un atbilde – tev un man – paplešas vairākās dimensijās – it kā pašsaprotami: mātei un dēlam, bet arī smeldzīgi, ka trešais krēsls, iespējams, nespēj un varbūt nespēs šai virtuvē iemājot.

   Izcili otrā plāna atveidotāji. Iveta Pole – tramīga un reizē pašpietiekami pārliecināta celtniece ar traģisku likteni: “būt nekam, kas dzemdējusi pilsoni”, Kaspara Znotiņa atveidotais celtnieks – pragmatisks izdzīvotājs, mazais cilvēks ar klauna seju, kam dzīves jēga ir daudz neprātot par dzīves jēgu. Vilis Daudziņš – vairākās lomās, katrā uzburdams dzīvu, smeldzīgu personāžu. Tieši viņam ir lemts apcerēt teātra misiju, lai gan viņa tā brīža iemiesotais varonis pēdējo reizi izrādi ir redzējis tādā senatnē un tik tālā vietā, ka tas ir sen un nav taisnība. Tomēr – tik un tā – tāds talants kā V.Daudziņš taču zina, ko runā, un viņa taisnībai ir un būs svars. Savukārt Edgars Samītis celtnieku palīga lomā vispirms demonstrē lieliski iekoptu augumu, lai pēc tam pagrieztos un šokētu ar kikboksa paretināto zobu rindu. Maskavietis, kas ieskatījies latvju zeltenē. Visi fakti vedina saskatīt aiz fasādes ko daudz triviālāku.

   Ar izbrīnu konstatēju, ka ir gandrīz nepamanāmi, ka izrāde rit krieviski. Ne tāpēc, ka titri ir latviešu valodā. (Starp citu, ja kāds tēls aizmirst, ko teikt, viņš var titros palūkoties kā špikerī.) Bet varbūt tāpēc, ka krievu valoda ir bijis fons lielai daļai arī no manas pagātnes – un, skatoties šo izrādi, biezā kārtā bija jādomā par svarīgo, par to pieredzi, kas mūs novedusi, vainagojusies, stiprina, vājina, bet, lai vai kā, dod iespēju būt – “šeit un tagad”.



Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Aizpildīšanai obligātie laukumi *

*

*