Filmā brīžiem par džezu tiek runāts kā par pagātnes burvību, kas šodienā lēnām izplēnē vai vismaz nesilda plašu publiku. Pat J.K.Simons, kas filmā “Atsitiens” (Whiplash) pirms pāris gadiem spēlēja džeza virtuozu, šajā filmā epizodiski spēlē restorāna pārraugu, kas galveno varoni padzen no darba par atļaušanos spēlēt džezu. Smalks humors!
Vai arī kinomūzikla žanrs šobrīd būtu jāuztver kā visai neobligāts? Spilgtākie piemēri atmiņā aizķērušies nu jau labu laiciņu iepriekš – “Mulenrūža” ar modernu videoklipu valodu, “Čikāgas” un “Producentu” klasiskajos darbos iepūstā otrā elpa un žanram neierasti traģiskā “Dejotāja tumsā”… Tie jau šķiet relikti no nesenas, tomēr pagātnes. Varbūt šobrīd mūzikls vairāk iemājojis animācijas filmu nošķirā?
Veroties patukšajā skatītāju zālē, radās pretrunīgi jautājumi par šo svaigo odziņu – mūziklu La La Land (starp citu, kinopasaulē ar švunku pamanītu un godalgām virzītu).
Sākumā šķiet, ka mīļās banalitātes virknējas visai pieticīgā virtenē. Un pati LA – Losandželosa taču (?!) tiek rādīta kā visai ikdienišķa lielpilsēta bez īpašas rozīnītes – mājas ballītes tad arī uzmirdz kā galvenās lielpilsētas dižumu atspoguļojošās salas. (Jāteic taču, ka tomēr ir gana daudz filmu, kur LA tiek atspoguļota vai nu noslēpumaināk, vai kārdinošāk – galu galā, kā kino Meka… Interesanti, ka nesen arī Vudijs Allens veidoja radniecīgu filmu par Losandželosas sapņiem, tikai maķentiņ ironiskāku…)
Tomēr, atgriežoties pie “La La…”, pamazām filma uzņēma apgriezienus, un izrādījās – skatāmies filmu par to, ka, piepildot vienus sapņus, citi sapņi iet bojā. Izvēloties vienu mīlestību, mēs citas mīlestības iznīcinām. Ejot pa vienu ceļu, mēs nevaram vairs iet pa daudziem citiem ceļiem…
Un ko tas nozīmē plašai, mīlošai sirdij? Tikai to, ka tai sāpēs. Pat tad, ja daudz kas tiek sasniegts un piepildīts.
Melodramatisks mūzikls par mazā cilvēka sapņiem ceļā uz Cilvēka lielumu. Tātad – visai intriģējoša jautājumu nostādne.
Patiesībā šis ir lielbudžeta duets diviem aktieriem – Emmai Stounai un Raienam Goslingam. Jā, daudz teatrālas burvības, attīstoties sižetam. Bet – vai tas viss tā īsti pārliecina? Gribētos atbildēt – daļēji.
Taču ceru, ka Jūs tomēr pildīsit skatītāju zāles rindas un ka šis kinostāsts Jūs kustinās, domājot pašiem par savu sapņu ceļiem un neceļiem.
