Filma sākas ar monumentālu Rīgas panorāmas skatu un balodi, kas uztupis uz Brīvības pieminekļa, tā teikt: par brīvību būs, bet šoreiz – par mazliet citu brīvību.
Režisors Andrejs Ēķis apliecina savu audiovizuālā granda vērienu pat visai nepretenciozā, toties ņiprā komēdijā. Cik asprātīgi tiek pieteikti aktieri! Cik pārdomātas iezaigojas detaļas!
Scenārijs ir visnotaļ pārliecinošs un virzās uz priekšu reizē iepriekš neparedzami, reizē – pietiekami loģiski. Iesētie intrigas graudiņi uzdīgst vajadzīgajās vietās un notur uzmanību ne tikai pikantas tematikas dēļ vien. (Scenārija autori: Rasa Bugavičute – Pēce un Andrejs Ēķis.) Filmā katra varoņa dzīvestelpa tiek atklāta pārliecinoši, vizuāli Rīga tiek iezīmēta kā cienījama metropole.
Šis ķinītis ir viltīgs, jo tā nosaukums, kaut arī ir par lietu, tomēr, nosauc tikai notikumu ieganstu. Patiesībā filma – kā socālisma laikos būtu uzsvēruši – ,izrādās “morāliski dziļāka”, “darbaļaudīm itin noderīga” un “liek domāt”. Pat bez tās galvenā nolūka – ar komēdijas līdzekļiem raisīt smieklus un jautrību.
Visticamākais aktierdarbs ir jāieraksta Jāņa Jubalta kontā – ne par maz, ne par daudz – pulmonologs kas pulmonologs.
Nav jābrīnās, ka Intara Rešetina profesionālisms un seksapīls viens otru tā papildina, ka grūti atšķirt – kas tajā uzvar, taču rezultāts ir dzīvelīgs.
Trīs dažādas dāmas žilbina.
Kristīnes Nevarauskas skaistums top par daļu no intrigas – proti, vai J.Jubalta varonis mulst tāpēc, ka ierauga šo daili vai kāda cita, dramatiskāka iemesla dēļ… Turklāt Spīdolas/Laimdotas perfektās dikcijas un pēkšņās svingošanas apvienojums jau pats par sevi rada vajadzīgo efektu.
Elīnas Vānes atveidotais histeroīdes tips ļoti labi saskan ar hruščovkas ģimenes valdnieces ambīcijām – darīt un tikai tad domāt par iespējamām sekām. Tas viņai arī izdodas.
Patīkams pārsteigums bija Kristīne Belicka – visseksīgāk eksponētā, bet arī cilvēciski vispievilcīgākā no filmā piedāvātajām dāmām. Brīdī, kad viens no filmas varoņiem apsola, ka viņš nu gan šo jauko būtni nekad neizliktu pliku uz balkona, pavīd ķecerīgā doma par to, ka tieši tā gan varētu notikt…
Jaunu lappusi geju attēlojumā latviešu kultūrā ieraksta Ģirts Ķesteris, šķiet, ka ar tādu Smiļģisku vērienu un aplombu mūsu varoņlomu atveidotāji šo tēmu vēl nebija apguvuši.
Tāpat – Jurijs Djakonovs darīja, ko varēja, lai iedzīvinātu reizē narcistisku, reizē gauži padevīgu tipu. Ja par sīkumiem, tad viņa vārds tomēr varēja nebūt Kaspars, bet kāds maķenīt mazāk latvisks – neskatoties uz ļoti labo latviešu valodas prasmi, atsevišķas izrunas nianses atgādina Šella Sundsteda vārdus, ka reizēm arī personāža vārdam ir nozīme.
Neparasti, ka jau pirms pirmizrādes uzradās moralizētāji, kas uzmetās par īstenajiem visu nepareizo tēmu soģiem. Jāsecina – labi, ka ir vēl tik morāli tīri cilvēki, kas drīkst mest pirmo akmeni…! Savulaik Jēzus tos apsauktu un liktu ieskatīties dziļāk sevī pašā. Bet – nu – tagad ir demokrātija: ne vien ļauties draiskām vaļībām, bet arī spert pa tām ar deviņiem pērkoniem.
Laikam šī nu būs tā latviešu filma, kurā mazcenzētā leksika izskan visbiezākajā slānī. Īpašs humors veidojas tad, kad notiek saspēle starp latviski teikto un tā tulkojumu subtitros, lai arī mūsu krievu brāļi saprastu, ko tur tie latvieši lamājas. Izrādās, ka ohujenno krieviski nozīmē охуенно – kas to būtu domājis!
